Tā vien šķiet, ka jau par tradīciju kļuvis, ka ik gadu līdz kartupeļu stādīšanas laikam noslēdzas "Puna" spēles čempionāts, kur vairākos posmos katru reizi savā mājvietā par savu "bočku" cīnās prāvs komandu pulks.
Bet sākās viss ar kotletēm. Vismaz "Puna" iepazīšana mums. Pirms lielā "Puna" notikuma filmēšanas vēlējāmies savām acīm pārliecināties par vietējās tradīcijas dzīvelīgumu, jo izvilkt no vecmāmiņu pūra lādēm senās ieražas, notraust tām putekļus, uzrakstīt kādu projektu, saukt ļaudis kopā un celt senaizmirsto vai nesen kā zaudēto tradīciju goda vietā ir kultūras cilvēku darbs, un par to cepuri nost viņu priekšā. Bet tradīcija tikai tad ir pa īstam dzīva, apsakņota un pilnasinīga, kad tiek kopta, uzturēta un – galvenais – lietota ikdienā, ģimenēs, mājās. "Puns" tāds esot, tāpēc tad nu braucām jau iepriekš "Puna" spēles lūkoties.
"Es pēc gūžu operācijām ilgi nevaru pie plīts stāvēt, jums būs jāpievaktē tās kotletes," gatavojot tradicionālā sestdienas vakara mājas "Puna" turnīra tikpat tradicionālo kotlešu masu, lietas riktē mājas saimniece Biruta Ertmane, norīkojot mūsu žurnālistu Hariju Beķeri pie pannas uzpasēšanas.
Tā esot nemainīga kārtība jau daudzus gadus – kad sabrauc spēlmaņi, ceptiem kartupelīšiem un Birutas īpašajām kotletēm galdā ir jābūt.
Kartupeļi jau sacepti, un smarža, šķiet, piepilda katru šķirbiņu nelielajā daudzstāvu Māriņkalna centra dzīvoklītī. Mājas smarža...
"Olas piesistas, dalikšu maizīti, buljoniņu – kaut gan saka, ka gaļai nevajagot buljonu klāt, bet es tā taisu. Vēl es stērķeli drusku pieberu, mazliet garšvieliņas, un obligāti pierīvēju zaļu kartupeli," sveci zem pūra necenšas glabāt Birutas kundze. Savulaik viņa esot strādājusi par saimnieces palīgu veselās 44 godībās, un vislabāk viņai padevusies viltoto zaķu cepšana – zaķis esot stingri jāsamīca un tad jāsviež uz augšu vairākas reizes, lai paliktu vijīgs. Uz "Puna" spēli ik sestdienu kotlešu tiekot piecepta riktīga bļoda un vakara gaitā tā arī tiekot izēsta.
Pavisam drīz jau sarodas pilna māja ļaužu – no blakus dzīvokļa atnāk Birutas meita Dace, briesmīgo, neizbraucamo ceļu dēļ ar nelielu nokavēšanos klāt ir arī krustmeita Maruta ar vīru Māri. Galdā tiek celti gan Marutas mājas konservējumi, gan tikko no plīts nākušās kotletes ar kartupelīšiem un saimnieces mīļākais dzēriens "Vana Tallina", bet tas paliek neatvērts, jo stiprāks dzēriens gan esot neatņemama "Puna" spēles sastāvdaļa, bet tikai konkrētā vietā un laikā. Vakariņas ir nobaudītas, un mums ir laiks sēsties "Puna" skolas solā. No blakus istabas tiek atnests "Puna" galds – vienkārša kartona iepakojuma kaste, ap kuru ir ērti sasēsties visiem četriem spēlmaņiem, ir izvilkta arī pieraksta klade, kārtis un spēle var sākties.
"Es "Punu" spēlēju... ārprāts, es pat neatceros sevi – tik maza biju. Tagad man jau 80, tad iedomājiet, cik ilgi es spēlēju," atminas Birutas kundze. Cik vien viņa atceras, "Puns" mājās allaž ticis spēlēts – nākuši kaimiņi, sabraukuši radi.
Kad lietus lijis un darbi bijuši jāatliek, tad spēles gājušas vaļā, reizēm pat govis palikušas neslauktas, kad sievas aizspēlējušās.
Visas trejas Birutas meitas arī spēlējušas "Punu", un par godu nesen aizsaulē aizgājušajai māsai viņu dāmu komanda nes "Māsu spēka" vārdu.
"Mana meita sāka spēlēt trīs gadu vecumā, knapi staigāt mācēja, jau spēlēja "Punu"," smejoties stāsta Biruta, "aizvedu viņu pie saviem vecākiem, tur sanākuši kaimiņi uz "Puna" spēli, bet nav ceturtā spēlētāja, tad nu sēdina mazo meiteni galda galā un aiziet tā lieta. Tā viņa joprojām spēlē, sestdien būs arī uz lielo turnīru."
Dāmas pašas pavelk sevi uz zoba, ka esot ļoti veikla un šiverīga komanda, jo Dacītei tikko operēta un kaklā iekārta roka, bet Birutas kundzei pēc operācijām vēl staigāšanai vajadzīgi spieķi: "Tas vēl nav nekas, lai tiktu uz vienu "Puna" posmu, es pat aizbēgu no Valmieras slimnīcas. To garām nevar laist!"
Pēc nedēļas atkal esam klāt Mārinķalnā, kur vietējā Malienas tautas namā notiek pēdējais "Puna" turnīra posms. Turnīra idejas autores ir dāmas no Jaunlaicenes muzeja "Malēniešu pasaule", kuras 2022. gada nogalē, neko lāgā par "Puna" spēli nezinot, pēc veciem foto meklēja spēlētājus, uzrunāja viņus, riskēja un saaicināja muzejā uz pirmo turnīru.
"Tad šeit uz muzeju atnāca sešas komandas – tas ir 12 cilvēki, tagad mēs esam izauguši jau līdz 68 spēlētājiem, kas brauc no tuvām un tālām malām," pamatoti lepojas muzeja vadītāja Kristīne Kuropatkina. Ātri vien saprasts, ka muzeja telpas ir par šauru, un Kristīne ar komandu nonākušas līdz ceļojošā "Puna" turnīra idejai, kad spēle dodas pie saviem spēlētājiem, tiek braukts uz apkārtējiem pagastiem, kur tiek svinīgi ienests "Puna" karogs, nodziedāta "Puna" himna, baudīta arī kāda vietējo pašdarbnieku sagatavota kultūras programma, un tad jau var ļauties spēles priekam.
Kas tad īsti galu galā ir Puns?
Tā ir azartiska kāršu spēle, ko ir izgudrojuši malēnieši, kuru zina un spēlē šajā Vidzemes ziemeļaustrumu daļā. Muzeja meitenes kopā ar spēlētājiem ir izveidojušas spēles nolikumu, kas balstās uz Malienas pagasta "Saļņu" māju apkopotajiem noteikumiem. Man kā lielai kāršu spēlētājai jāteic, ka šī kāršu spēle ir sava veida mikslis no zolītes, tūkstoša un arī cūku jeb duraka elementiem, bet ar savu īpašu, malēnisku piesitienu, sākot no terminoloģijas – bočkas, pauti (likumīgie un ragainie), palkas, saulītes, kā arī, protams, puni. Bočkas un puni tiek gaidīti īpaši, jo tikai tad viena komanda drīkst celties kājās un doties pie īpašā bočku galda, kur veiksmi spēlē atzīmēt ar nelielu stiprāka dzēriena malku. Kamēr spēlētāji cīnās katrā spēles kārtā, tikmēr muzejnieces drudžaini smērē maizītes un jauc zaptsūdeņus, kas spēles pārtraukumos ir pieejams katram pasākuma dalībniekam bez maksas, jo visi norises izdevumi tiek segti no atbalstītāju līdzekļiem un spēlētāju patiesi simboliskajām dalības maksām. Gatavā Leiputrija!
"Šiem cilvēkiem ir svarīga kvalitatīvi pavadīta sestdiena," stāsta muzeja vadītāja, "un ja iesākumā "Punu" spēlēja tikai kungi, tad tagad mums ir pievienojies kupls dāmu pulciņš."
Kristīnei esot īpašs prieks, ka turnīram pievienojas arvien jauni spēlētāji no Rīgas, Mazsalacas, Palsmanes.
Māriņkalna zāle ir pilna un rosīgā murdoņā dūc kā milzu bišu stropā, taču gaisotne ir ļoti miermīlīga, pilna ar jokiem, pavilkšanu uz zoba, smiekliem, bet, protams, arī koncentrēšanos uz izspēli. Kad kārtējā kārta ir gandrīz izspēlēta, bet spēle vēl turpinās pie kāda galdiņa, tam apkārt sapulcējas pārējie spēlētāji, kas klusām komentē, apspriež, debatē un ar skaļām ovācijām sagaida mača beigas.
Atkal skan tipiskie, reizēm tikai malēniešiem saprotamie joki, apspriestas visāda mēroga un svarīguma lietas, bet, galvenais – būts kopā ar augstāku virsmērķi – saglabāt un uzturēt dzīvu vienu riktīgi gruntīgu malēniskās dzīvesziņas stūrakmeni – "Puna" spēli, kura daudz ko iemāca arī par pašu dzīvi: "Ja "Puna" spēles laikā rodas situācijas, kuras nav aprakstītas "Saļņu" mājas noteikumos, tad par tām spēlētāji paši vienojas uz vietas. Ja nevar vienoties, tad taisnība ir gados vecākajam malēnietim pie galda!" (No "Puna" spēles noteikumiem)
Puna spēles dzimtenē viesojās režisore Dace Kokle, žurnālists Harijs Beķeris, operatori Armands Rudzītis un Kārlis Kokle, gaismotājs Juris Lasinskis.
Citi "Provinces" stāsti
