Armands pērnā gada februārī, kad Krievijas sāktā kara pret Ukrainu dēļ noslēdzās viņa darba gaitas ar hokeja klubu Rīgas "Dinamo", iekrita dziļā emocionālajā bedrē. Apātija, depresija, nevēlēšanās dzīvot – šī ir tikai daļa no tā, kam Armandam nācās iziet cauri. No vienas puses, viņš saprata, ka dzīve turpinās un darba piedāvājumu netrūkst, no otras – šķita, ka viņš neko neprot un nekam nav vajadzīgs.
Tādēļ sākās problēmas ģimenē. Neviens apkārt pat nenojauta par Armanda emocionālo stāvokli, jo, iznākot cilvēku priekšā, nācās uzlikt priecīga cilvēka masku. Kad izdevās izkāpt no šīs bedres, sekoja pretējā galējība – hiperaktivitāte. Armands jebkuru telpu aizpildīja tikai ar sevi. Viņa kļuva par daudz, un vienā brīdī sieva sacīja – ja nekas nemainīsies, nāksies dzīvot šķirti. Tad sekoja izdegšana un kritiens jau citā grāvī.
"Tā nu ir sakritis, ka šobrīd Armands Simsons strādā pie Armanda Simsona priekš Armanda Simsona ģimenes, un riktīgi forši tas ir. Tas viss, protams, ir noticis diemžēl pirmās bumbas dēļ, kas nokrita Ukrainā. Līdz ar to visa mana dzīves mīlestība un lielā dzīves ģimene, kas bija saistīta ar hokeju, ar hokeja klubu "Dinamo Rīga", beidzās. Tas laiks sakrita ar to, ka beidzos arī es. Uz kaut kādu brīdi, paldies Dievam," atklāja Armands.
Viņš atzina, ka sajūta tobrīd ir bijusi tāda, it kā zeme zem kājām sabruktu, it kā tam krēslam, uz kura 14 gadus droši sēdēts, pēkšņi būtu nolauztas kājas. Turklāt ko tādu dzīvē nav iespējams iepriekš ieplānot vai emocionāli tam sagatavoties.
"Emocionāli bija tā, ka – viss, man vairs nekā nav, man vairs nekā nebūs, es vairs neko nevarēšu, jo es neko citu nemāku. Viena smadzeņu puslode tā domāja. Otra, saprāta puse, varēja stāstīt, ka visi tavi āboli taču nebija tikai vienā groziņā, tu taču esi to darījis, to organizējis, tu taču dzīvelīgs cilvēks esi, hiperaktīvs. Bet kaut kā sanāca, ka tas iekšējais "es" pasaka, ka vairāk tu neko nevarēsi, un tu ar to samierinies. Diemžēl tāds Armands, tāds tētis, tāds vīrs bija ģimenē, un manas mīļās meitenes to redzēja," stāstīja Armands.
Protams, viņš saņēma lielu atbalstu gan no ģimenes, gan no kolēģiem, kas bija pārliecināti, ka Armands jau nu darbu atradīs un nepazudīs, un to nemitīgi atkārtoja, mudinot viņu neskumt.
"Iedomājies, kad tev visa pasaule tic, tevi visi uzmundrina, visi atbalsta, visi iedrošina, bet rītā un vakarā, kad tīri zobus un skaties spogulī, tas čalis tev pretim tev netic, un viņam nav nekādas turpmākās vīzijas un plāna, kā dzīvot," skaidroja Armands.
Ar laiku bezcerības sajūtu sāka pamanīt viņa ģimene. Armands atzina, ka vienu brīdi bija kļuvis sievai par piekto bērnu, un viņa bija tā, kas uz saviem pleciem stutēja ģimeni.
"Mēs vienreiz braucām mašīnā, Iveta raudāja, un teica – labi, tu esi sabrucis, agrāk vai vēlāk noteikti kaut kas mainīsies uz labo pusi, bet ko mēs darīsim, kad es sabrukšu?" atminējās Armands.
Viņš ir bezgala pateicīgs ne tikai savai ģimenei mājās, bet arī māsai un citiem tuvajiem cilvēkiem, kas nepārstāja ar viņu ārkārtīgi daudz sarunāties un atbalstīt, neko nepārmetot. Tobrīd Armandam bija kauns prasīt palīdzību saviem draugiem, meklējot darbu, tāpēc iespējas viņš lūkoja darba sludinājumu portālos. Pieteicās daudzām vakancēm, pat neizlasot, kas īsti būs jādara.
"Man bija kauns un bailes. Es nezinu, no kā, man nav atbildes. Vienkārši bija izmisums. Trakākais jau bija tas, ka neviens jau nezināja, kas ar mani notiek, un tā droši vien bija lielākā mana kļūda. Visiem tas priekšstats par Armandu un Armanda ģimeni ir, ka viss vienmēr ir kārtībā, mēs smaidām, braucam, darām, viss mums notiek. Bet kaut kādā brīdī man šķita, ka es esmu slims un ka tā slimība ir lipīga. Man šķita, ka citi tā domā par mani.
Apātija, depresija, ne dzīvesprieka, ne darītprieka, slinkums, bailes, kauns, trīceklis visu laiku – tas ir tāds kokteilis, kuru es nevienam nenovēlu pagaršot," atzina Armands.
Aptuvenu gaismu tuneļa galā viņš sāka saskatīt apmēram vasaras vidū, kad ar ģimeni kopā devās atpūsties. Viņam vēl līdz šim nav skaidrs, kas bija tas, kas viņa sajūtas mainīja. Iespējams, palīdzēja tas, ka Armands ne uz brīdi neapstājās, bet turpināja darīt visus darbus, ko darīja līdz šim ārpus "Dinamo Rīga". Citiem, kas nonākuši līdzīgā situācijā, viņš iesaka nebaidīties lūgt palīdzību.
Pēc pirmās bedres sekoja hiperaktivitāte, pašpārliecinātība, neizmērāma varēšana, skriešana pa darbiem, pasākumiem, tuvāko apdāvināšana ar dāvanām. Tobrīd ģimene viņu nepazina, neklusējot un izstāstot Armandam savus novērojumus par viņa uzvedību.
"Ja tajā bedres periodā sieviņa bija tā, pateicoties kurai lielā mērā es elpoju, dzīvoju un gribēju turpināt dzīvot, kaut gan galvā nāca 100 un viena doma, tad tajā haipā es biju pilnīgi svešs viņai. Es biju neizturams," atzina Armands.
Apmēram pēc gada, kopš depresija sākās, tā atgriezās no jauna ar jaunu bedri.
"Atkal parādījās tādas šaubas, vai es varēšu nodrošināt savu ģimeni? Ko es vispār māku? Es vienkārši neko nesapratu. Un domas – labāk ir dzīvot bez manis. Paldies Dievam, es nenonācu līdz darbībām. Tad es kārtīgi gāju pēc palīdzības, pierakstījos pie psihoterapeita, lēnā garā sākām terapiju. Un nekas jau nemainījās, viss bija kārtībā, sadarbības bija, rēķini tika rakstīti, nauda nāca iekšā. Viss bija vairāk nekā labi, bet tu vienkārši esi sabrucis atkal. Un tev nāk tās domas, domas, domas… Es katru dienu neskaitāmas reizes skaitīju tēvreizi un ticības apliecinājumu," atminējās Armands.
Psihoterapeites apmeklējums garīgās veselības centrā atklāja, ka Armands cieš no posttraumatiskā stresa un izdegšanas sindroma. Kad diagnozes tika nosauktas vārdos, ar tām cīnīties kļuva vieglāk.
"Šobrīd ir riktīgi forši. Es negribu teikt, ka pārāk forši, pārāk forši nevar būt. Es baudu visu un ceru, ka arī manējie bauda visu, un viss ir kārtībā. Es atkal gūstu kaifu no tā, ko es daru. Man patīk stāvēt kameru priekšā. Man patīk runāt ar cilvēkiem "Superbingo" studijā, man patīk iepriecināt cilvēkus, man patīk runāties ar cilvēkiem, un dzīve ir skaista. Man nav saprotams, kas bija citādāk, savādāk, kad es paskatos vakardienā, bet es zinu šobrīd, ka tas tā var notikt, un, ja tas tā notiek vēlreiz, tas ir normāli. Tev tikai jāmācās ar to sadzīvot," secināja Armands.
"Dzīvei nav melnraksta" stāsti
