"Es šo ziņu uzzināju caur "WhatsApp". Man draudzene atsūtīja. Viņa ir kapelāne Nacionālajos bruņotajos spēkos. Es pirmajā brīdī, protams, nesapratu. Rakstīju viņai – kas, kas tas ir? Viņa atbildēja – tevi apbalvoja ar ordeni! Apsveicu!" Sarmīte Cīrule sev piemītošajā ļoti vitālajā un smaidošajā manierē stāstīja, kā līdz viņai nokļuva ziņa par piešķirto ordeni.

Lai arī viņas ikdiena Ukrainā ir ļoti skarba, arī tur viņa neaizmirst par smaidu un jokiem, kas kalpo kā atsvars kara nežēlībai un iznīcībai.

Par Latvijas novērtējumu savam darbam viņa jūtas pagodināta, bet atzina, ka, lai arī fiziski šobrīd atrodas Latvijā, savās domās viņa joprojām vairāk ir Ukrainā, kur viņas un citu mediķu palīdzība karavīriem ir tik ļoti nepieciešama.

"Ne dēļ ordeņa es braucu, ja tā godīgi es saku. Jo es vispār gribēju klusiņām aizbraukt, darīt savu darbu un klusiņām atgriezties. Bet tas ir ļoti, ļoti liels gods, ka novērtēja manu darbu. Drīzāk jau mani komandieri vairāk priecājas un ir daudz lielākā sajūsmā, varbūt viņi to pat vairāk novērtē nekā es, varbūt es vēl to līdz galam neesmu sapratusi. Tieši mani ukraiņu komandieri teica, ka man noteikti ir jābrauc, man savukārt bija tā apziņa, ka man ir jāpaliek ar saviem karavīriem, jāpalīdz. Es strādāju uz evakuācijas mašīnām, es visu laiku biju vienīgā sieviete, tagad ir vēl viena sieviete no Vācijas," stāstīja mediķe. 

Sarmīte Cīrule strādā pašā kauju epicentrā, pastāvīgā saiknē ar ļoti smagi ievainotajiem un arī bojā gājušajiem.

"Savā ziņā ir jābūt emocionāli pēc iespējas neitrālai. Citādi var sabrukt, jo ievainojumi ir šausmīgi. Es esmu rotas galvenā kaujas mediķe, un arī karavīri, kas ir gājuši bojā, man ir jāatpazīst tad, kad viņus izvelk ārā no ierakumiem. Man tas ir pamatīgs trieciens, tāpēc citreiz ir tā, ka komandieri mēģina mani pasargāt, parādot nevis visu bojāgājušo, bet tikai fragmentāri. Protams, ir grūtāk redzēt karavīru no manas rotas, jo mēs vairāk esam sadraudzējušies un savā rotā mēs esam kā ģimene, tur ir brālība, es tur esmu kā māsa un citreiz kā mamma. Jābūt ir tādam atbalstam, lai var arī paraudāt, pasmieties, mēs ļoti daudz jokojamies, jo savādāk var vienkārši prātā sajukt," atzina Sarmīte Cīrule. 

Aizvadītā gada nogalē Sarmīte Cīrule guva kontūziju, kad krievu karaspēks saspridzināja māju, kur atradās mediķi, arī tagad nāves tuvums ir jūtams visu laiku, bet, kā saka Sarmīte – nav laika baidīties, ir jāstrādā.

"Protams, ir bijušas dienas, kad es esmu raudājusi tā, ka liekas, ka dvēsele izies ārā. Tādas reizes ir bijušas ļoti reti – trīs. Tas nav bijis tā, ka mani ievaino, bet tas ir saistībā ar karavīriem, kas ir bijuši tuvāk sirdij.

Un tad, kad salasās daudzas lietas kopā, tad tā lavīna nāk ārā no dvēseles. Bet ikdienā jau es apzinos, ka visādi var būt, tomēr mēs jau cenšamies skatīties ar cerību uz priekšu," atzina mediķe.

Sākotnēji Sarmīte Cīrule bija domājusi Ukrainā strādāt piecus mēnešus, līdz šī gada februārim, taču tad pagarināja termiņu līdz septembrim, un tagad vēl līdz nākamā gada janvāra beigām. Protams, viss būs atkarīgs no situācijas karā.