Panorāma

Ārkārtējā situācija mežsaimniecībā rada bažas par koksnes cenām

Panorāma

Eksperti: Krievijai jāsamaksā par karu Ukrainā

Ukrainas karavīrs: roku no amputācijas izglāba Latvijas ķirurgs

Ukrainas karavīrs Pavlo pateicīgs Latvijas ķirurgam – izglāba roku no amputācijas

Pievērs uzmanību – raksts publicēts pirms 1 gada un 1 mēneša.

Ukraiņi frontes vajadzībām mēdz atrast attapīgus risinājumus, kas palīdz cīņā ar Krievijas karaspēku. Viens no tiem – padomju laikos ražotie motocikli ar ukraiņu varenās upes Dnipras vārdu. Mocīši ir Ukrainas karavīra Pavlo Čerņenko aizraušanās, gādājot un aprīkojot tos frontei. Bet, lai Pavlo tas izdotos, bija vajadzīga arī Latvijas ķirurga Olafa Libermaņa palīdzība.

Brīdinām: video redzamas nepatīkamas kara seku ainas.

Dienā, kad LTV satika Pavlo, viņa kauju biedri ir karstākajā frontes punktā – Bahmutā. Bet viņš ir atbalsts aizmugurē, un devies kārtējā palīdzības vākšanas braucienā.

"Visi cilvēki katrs pa drusciņai palīdz. (..) Vācam visu ko, arī medikamentus, nestuves klīnikām Kramatorskā, Slavjanskā, arī armijas daļām," pastāstīja Pavlo.

Pats viņš tagad uz fronti netiek ievainojuma dēļ. Bet atceras – tiklīdz attapies pēc narkozes, jau turpat no slimnīcas sācis pa telefonu gādāt puišiem vajadzīgās lietas.

Pirms tam Pavlo frontē bija kopš kara pirmās dienas, bet, kad notika kaujas pie Kijivas, tika smagi ievainots.

"Mēs braucām laukā no pozīcijām, un mums uzbruka diversiju un izlūkošanas grupa. Šāva no mājas stūra un trāpīja man. Biju pienācis pie mašīnas, pastiepu roku, un tad no granātmetēja trāpīja man pa roku. un 10 metrus tālāk uzsprāga.

Uzreiz uzliku žņaugu, izsauca paramediķus. Es vēl braucu ar savu mašīnu, jo mediķi mani nevarēja atrast. Norautā roka man gulēja tā uz kājas, un es ar viņu runāju, ka nekas, nu, tūlīt tevi piešūs un pēc divām dienām atkal karosim. Ārsti uzreiz pateica – nu nē! Un es teicu – nu, labi, labi, tad pēc divām nedēļām," stāsta karavīrs.

Taču atlabšana ilgst jau vairāk nekā gadu. Pašā sākumā bija vairākas operācijas. Tomēr roka nedzija, kā nākas.

"Viss virzījās uz amputāciju. Tad mani motociklistu puiši sāka celt trauksmi, ka ir jāglābj roka, lai es kaut ko labu vēl kādam varu izdarīt. Mani aizsūtīja uz Kijivas kara hospitāli. Tur es nonācu pie Olafa Libermaņa. Viņš man vēl kādas 10 operācijas uztaisīja. Viņam izdevās izglābt manu roku," atklāja Pavlo.

Tikmēr viņš ir pielāgojis kara vajadzībām savu pirmskara vaļasprieku un biznesu – motociklu atjaunošanu. Vecās "Dņepras" tiek atgrieztas dzīvē no aizmirstības, ilgi gulējušas pamestas garāžās vai nomaļos lauku šķūnīšos.

Mocīšus frontē izmanto gan izlūki, gan ievainoto glābēji. Ar tiem var pārvadāt dronus un pat mīnmetējus, un ložmetējus.

Palīdzības vākšanu frontei Pavlo apvieno ar rokas ārstēšanu, kas vēl prasīs daudz laika. Dakteris ieteicis braukt ārstēties uz Latviju, tomēr Pavlo izlēmis palikt Ukrainā.

"Es nevarēju savu ģimeni un bērnus atstāt, izbraukt uz ārzemēm un viņus atstāt te. Es izvēlējos variantu, ka palikšu Kijivā kopā ar bērniem un ģimeni. Bez tam tagad man ir ļoti daudz darba, kas saistīts ar mūsu labdarības fondu," sacīja karavīrs.

Tagad roka ir ieģipsēta. Pavlo gan rāda vietu, kur tā bija pilnībā pārrauta un kauls bija sašķaidīts. "Pirksti izskatās kā normāli, palika manējie klāt. Bet tālāk – tur gan ir druku skaistāk. Bet nekas traks. Rētas mūs izdaiļo. Tā, ka tas viss ir dzīves sīkumi. Tagad vēl turpinām, bija rehabilitācija, bet jāoperē būs vēl. Salocīt un iztaisnot, lai var kustēties muskuļi. Vēl vajadzēs transplantēt kaula daļu," viņš stāstīja.

Tomēr galvenais – tik ļoti gribas atgriezties pie dzīves, kāda bija pirms kara. Miera laika video tagad šķiet kā tālas atmiņas.

"Tā gribētos sēsties uz moča un atkal izbraukāties! Bet roka neļauj. Gribas kaut kur uz ārzemēm, bet pagaidām nav iespēju. Nu, ne jau, ka nav iespēju, bet... Dvēselē nav tā sajūta – braukt, izpriecāties un atpūsties. Tas šobrīd nav.

Tu nejūti kaifu no braukšanas. Tu nesaņem nekādu prieku no mūzikas. Jo tu saproti, ka tev ir labi, tev ir priecīgi, bet mūsu puiši ir tur, un viss...

Tu aizveries ciet. Tu saproti, ka, kamēr tas viss nebeigsies, cilvēku vairākums nevar mierīgi justies uz šīs zemes," atzina karavīrs.

Tādēļ Pavlo cer, ka pēc kara arī kā nākas nosvinēs kopā ar dakteri Libermani: "Kad beigsies karš, es sēdīšos uz sava moča. Iebraukšu pie jums Latvijā, un tad jau nu gan noteikti ar jums kādu rumiņu iedzersim."

Bet, kamēr ir karš, Pavlo ar savu busiņu turpina vākt palīdzību frontei.

Kļūda rakstā?

Iezīmējiet tekstu un spiediet Ctrl+Enter, lai nosūtītu labojamo teksta fragmentu redaktoram!

Iezīmējiet tekstu un spiediet uz Ziņot par kļūdu pogas, lai nosūtītu labojamo teksta fragmentu redaktoram!

Saistītie raksti

Vairāk

Svarīgākais šobrīd

Vairāk

Interesanti