Pirms kāda laika šajās slejās dalījos savā ikdienas pieredzē ar sportošanu ārkārtas stāvokļa pirmajās nedēļās. Bija auksti, bija depresīvi, bija savdabīgi. Vakara krosi tukšās Siguldas ielās. Suņa piezagšanās tumšā stadionā. Vēdera preses seriāla pavadībā.
Aizvadītā nedēļa bija zīmīga ar to, ka tolmeta virzienā tika aizsūtīta daļa ierobežojumu važu. Sporta objektos atkal kūsā dzīvība, un tie ir lieli vai mazi, bet tomēr svētki ikvienam fiziski aktīvam cilvēkam. Arī man. Beidzot varēju vecāku garāžas bēniņos atrodamos dzelžus nomainīt pret sava piemājas Siguldas sporta kompleksa svaru zāles smalkumiem.
Ja šķita, ka cilvēki pēc fiziskām aktivitātēm tagad būs nogribējušies kā saullēktu nesagaidījuši līgotāji, tad priekšstats izrādījās maldīgs.
Zālē diendienā satieku nemainīgas sejas – tās pašas, no kurām pirms diviem mēnešiem atvadījos pēdējā dienā pirms sporta objektu slēgšanas. Atšķirībā no šobrīd pasaulē tik aktuālās dokumentālās filmas „The Last Dance” varoņiem, mūsu pēdējai dejai tomēr bija lemts arī turpinājums. Taču pieļaujamā 25 cilvēku kvota vismaz Siguldā raizes nevienam nerada – novērotais apmeklētāju skaits ir trīs, četras reizes mazāks.
Stadionos rosās organizētas treniņu grupas. Divu metru distances ievērošana? Zināma centība no malas ir novērojama, bet nebūsim naivi – sportisti, šķiet, būs pēdējie, kas tai pakļausies. Tas nav aiz ļauna, vienkārši
tāda ir dzīves realitāte – uzstādītos ierobežojumus savienot ar nopietnu treniņu darbu tikpat kā nav iespējams.
Atsevišķos sporta veidos – jā. Bet lauvas tiesā gadījumu – pilnīgi neiespējami. Iet tāpat vien tirināties? Lielākā daļa redzeslokā esošās Latvijas sporta sabiedrības ierobežojumu virzienā rāda tos pašus pirkstiņus, kurus veselības ministre Ilze Viņķele savā diskžokeja priekšnesumā.
Kāzusi ir atsegušies visā savā krāšņumā. Organizēti grupu treniņi var notikt tikai sertificētu treneru vadībā, kas nozīmē, ka parastā tauta vakaros nedrīkst savākties uzspēlēt bumbu. Brīvpiekļuves sporta laukumi – vietām joprojām slēgti, vietām pieejami. Slēgti tur, kur pieejams koplietošanas inventārs, taču vietās, kas nebija aprīkotas ar žogu un piekaramo atslēgu, tas pats koplietošanas inventārs ticis uz nebēdu glāstīts visu šo ārkārtas situācijas laiku. Līdz ar to
uz sportošanu attiecinātos ierobežojumus pavada pusdarīta darba pēcgarša.
Kādai sportot gribošai cilvēku grupai vārti joprojām ir aizslēgti, citai – tādi ne brīdi nav bijuši.
Kovid-idiotisma piemēri izgaismojušies arī lielajā sportā. Ar lielu sajūsmu ir sagaidīta Vācijas Bundeslīgas atsākšanās futbolā. Līgas vadība izstrādāja medicīnisko un organizatorisko ziņojumu uz 51 lapas, cita starpā aicinot izvairīties no grupveida svinēšanas par gūtajiem vārtiem. Berlīnes „Hertha” futbolisti to ignorēja un jau paguva nonākt krustugunīs.
Divcīņas laukumā ir pieļaujamas, soda laukumā pie standartsituācijām nekādi pulcēšanās ierobežojumi nav noteikti, spēles laikā bez tam ir arī simtiem dažādu divcīņu, taču svinēt gūtos vārtus apkampjoties – nu, tur gan jābūt piesardzīgiem…
Mediju slejas un kanālus tikmēr iekarojis e-sports. Kādi tik čempionāti nav notikuši un par ko tik (šķietamā) pilnā nopietnībā nav ziņojuši mediji gan Latvijā, gan ārvalstīs!
Plašais pogu spaidīšanas atspoguļojums liek uzdot jautājumus par sporta industrijas nākotni
gan caur dalībnieku prizmu (vai sports turpmāk var eksistēt bez sviedriem?), gan skatītāju (kas ir dzīvotspējīgāks – jebkādu sacensību elements vai fizisko spēju demonstrēšana?). Vai uz pandēmiju pēc gadiem atskatīsimies kā uz beigu sākumu sportam tā klasiskajā izpratnē?
Atceros, ka bērnībā man treneri centās iestāstīt, ka treniņu apmeklēšana mani pozitīvi nošķir no tiem vienaudžiem, kuri pēc skolas mājās spēlē datoru. Tagad brīžiem mēdzu domāt, ka esmu ticis apčakarēts…
Lai kā arī nebūtu, sporta dzīve palēnām atkal uzņem apgriezienus. Ceru vēlāk ieraudzīt kādu veselības nozares pētījumu par tēmu „Sportošanas ierobežojumu atstātās sekas uz cilvēku veselību”. Lai cik aktīvi un fanātiski es centos diendienā kustēties pēdējo divu mēnešu garumā,
pēc pirmā mēģinājuma pietupties ar svaru stieni mans ķermenis nespēj atgūties jau četras dienas.
Savukārt ārsts Pēteris Apinis pēc intervijas „Panorāmas” sporta ziņām man viņnedēļ pasūdzējās, ka aizliegumi ienesuši piespiedu vienveidību viņa sportiskajās aktivitātēs, kā rezultātā pa pieskari aizgājusi Ahileja cīpsla…
