Diskusijas noteikti būs vēl ilgi, vai šīm spēlēm bija vispār jānotiek vai nē. Savi argumenti gan spēļu noliedzējiem šādā laikā, gan atbalstītājiem. SOK kopā ar Tokiju tikpat labi varēja visu atcelt arī šogad, šāds variants bija reāls, no SOK puses pasākums ir labi apdrošināts. Japānai tad gan zaudējumi būtu vēl lielāki nekā par gadu iepriekš pārceļot spēles un aizvadot tās bez skatītājiem klātienē pašā galvaspilsētā. Tokijiešu protesti nebija īpaši ievērojami, japāņi ir disciplinēta tauta, ja valdība un pilsētas vadība tā izlēmusi, tad jāpiekrīt spēļu norisei.
Daudz pretinieku spēļu norisei aptaujās, bet ne reālajā dzīvē, dažādos piketos vai cita veida aktīvos protestos.
Olimpiskās spēles un to koncepcija mainās arī bez visas pandēmijas. Jauni veidi, jaunas disciplīnas, tā tiek domāts par jauno paaudzi. Noturēt pasaules uzmanību 16 spēļu dienās mūsdienās nav viegli, vismaz jaunatni noteikti, tā pieprasa dinamiku, īsākas sacīkstes un ekstrēmākus skatus. Mainās arī paši skatīšanās paradumi, jaunatne to lielākoties dara dažādās mobilajās platformās un internetā. Vienā no jaunajiem veidiem Latvijai dižs panākums – zelts 3x3 basketbolā, taču vēl ekstrēmāki ir daudzi citi – ielu skeitbords, BMX frīstails, sporta kāpšana klintī, nākamajās spēlēs būs arī breikdenss.
Ja par nākamo vasaras sarīkojumu, tad Parīze sola, ka spēles ienāks vai katra parīzieša ikdienā, atklāšana būšot nevis stadionā, bet gan uz Sēnas un pie Sēnas, proti, krastā. Spēlēm jāienāk pilsētā, jāšanas sports būs Versaļas pilī, pludmales volejbols pie Eifeļa torņa u.tml. Mūsdienu spēlēm jau 125 gadi kopš pirmsākuma, kas tomēr ir daudz, un kaut kas ir jāmaina, citādi vairs tādu uzmanību noturēt nevarēs.
Pasaule un tehnoloģijas mainās, grūti noturēt pie TV ekrāniem visu dienu, jaunatne milzu laiku pavada mobilajās platformās, bet šaubos, vai tā spēj skatīties viena sporta veida notikumus 2–3 stundu garumā. Vajag ātri, dinamiski, neparedzami. Vēl tagad spēļu programmā visai daudz veco klasisko veidu un to disciplīnu, kas šādā formātā vairs nevelk. Nevienam gan īsti neceļas roka tos izslēgt no spēlēm, jo faktiski absolūtais vairākums šos notikumus vēro reizi četros gados, ikdienā reti kam no šim veidiem vispār ir TV globālas translācijas.
Jāpanāk kompromiss, ar jauno veidu ienākšanu un daudzu veco paturēšanu spēles kļūst par lielu gan skatītājiem, gan žurnālistiem, gan pašiem sportistiem.
Otrās spēles Āzijā pēc kārtas aizvadītas, un Pekina vēl gatavojas ziemas forumam jau nākamā gada februārī. Tāda ir mūsdienu realitāte, kaut nu jau gluži pretēja olimpiskajiem principiem. Sarīkot tik grandiozus pasākumus, īpaši vasaras spēles, mūsdienās ne katra pilsēta spējīga nedz finansiāli, nedz arī infrastruktūras un iedzīvotāju atbalsta ziņā. Āzijas metropoles to var, pat pandēmijas laikā, nu būs trīs pēc kārtas.
Vienas spēles beidzas, nākamo rīkotāji vēro, izvērtē, cenšas paņemt to labāko arī sev. Tokijā bija arī delegācija no Pekinas 2022 un Parīzes 2024 rīkotājiem, kas visu laiku kā ēnas vēroja Tokijas organizācijas pārstāvju paveikto. Ķīnai noteikti būs vieglāk, jo ziemas spēles mazākas, Covid-19 pandēmija arī varbūt rimsies, japāņiem šie cipari tagad krietni kāpuši. Kopš mūsu iebraukšanas Tokijā saslimušo skaits Japānā (un īpaši galvaspilsētā) ikdienā trīskāršojies.
Pekinai vēl ir nesena vasaras spēļu sarīkošanas pieredze 2008. gadā, vienpadsmit tā laika arēnas tiks izmantotas arī ziemā, un pati Pekina kļūs par pirmo pilsētu, kur būs notikušas gan ziemas, gan vasaras spēles.
Par Covid-19 pandēmiju spēļu laikā. Kopumā pārbaudījums izturēts, to norādīja arī SOK prezidents Tomass Bahs. Nu jau kopā akreditētajiem veikti vairāk nekā 600 000 testu. No visiem 42,5 tūkstošiem ielidojušo ārzemnieku lidostā testēto pozitīvo īpatsvars bija tikai 0,08. Vēlāk testi visu spēļu laiku, kā nu kuram pienācās, katru dienu vai citā grafikā, bet pozitīvo īpatsvars ir 0,02. Tas nav liels skaitlis, un burbulis sevi pierādīja, ko nevar teikt par lielo saslimstības pieaugumu parasto Tokijas iedzīvotāju vidū.
Kā jau minēju iepriekš, ārkārtas situācija ir, bet ielas tik un tā pilnas arī nakts laikā, vienīgi restorāni ciet jau astoņos vakarā un alkoholu tur pārdod nedrīkst. Viss pārējais rit savu ierasto gaitu, ar maskām vairums tokijiešu staigāja arī pirms pandēmijas, tagad vienīgi tas jādara obligāti. Absolūtais vairākums arī to dara, bet vienmēr var redzēt arī izņēmumus. Viss notika, viss aizvadīts, bet tādas īstas svētku sajūtas tomēr nav, jo olimpiskās spēles nekļuva par svētkiem šī vārda tiešajā nozīmē.