Viss pēc grafika, laiks labs, taču Japānas valdība un spēļu rīkotāji pat laikam vairs nedomā pārskatīt jau noteiktos ierobežojumus. Nesen SOK prezidents Tomass Bahs viesojās starptautiskajā televīzijas centrā IBC, tikās ar OBS (olimpisko raidorganizāciju serviss) vadību un nekā jauna un iepriecinoša nevarēja pateikt. Spēles arī turpmāk bez līdzjutējiem, dod Dievs, lai vispārējā epidemioloģiskā situācija Tokijā, kā arī visu akreditēto vidū, nepasliktinātos vēl trakāk. Jau tā pašlaik jauns saslimstības rekords Tokijā un visā Japānā. Karantīna un Covid-19 kontaktpersonu statuss skāris arī dažus no LTV personāla, pārējiem vēl jāpagaida dažas dienas, līdz tiek saņemta zaļā gaisma (14 dienas kopš iebraukšanas Japānā un visiem negatīviem testiem) un varēs brīvi pārvietoties pilsētā.
Pagaidām tikai vieni un tie paši noteiktie maršruti vai vēl uz arēnām, kur startē mūsu sportisti. Iespaidu līdz ar to daudz mazāk nekā visās citās iepriekšējās spēlēs, kad pandēmijas vēl nebija.
Dažus secinājumus jau var izdarīt, un tie nav pat atkarīgi no Covid-19 esamības vai nē. Japāņi ir tehniski ļoti attīstīta nācija, bet dažu sporta veidu pārraides gan nav attiecīgajā līmenī. Trūkst atkārtojumu, trūkst tuvplānu, kaut modernā tehnika visu to ļauj izdarīt perfekti. Tiesa gan, ne visas translācijas nodrošina paši japāņi, ir arī daudzas citu televīziju brigādes, kas raida signālu visai pasaulei un varbūt šajā laikā trūkst cilvēcisko resursu vai no ierindas karantīnas dēļ izsists kāds gluži vai neaizvietojams speciālists. Drošības jomā gan viss ir kārtībā, šajā ziņā vasaras spēlēm Tokija ir kā paraugs. Ātri, neuzbāzīgi, nepārspīlēti, moderni. QR koda ieskenēšana un sejas nofotografēšana (arī ķermeņa temperatūras nomērīšana pie ieejas olimpiskajos objektos), viss ir kā uz delnas dažu sekunžu laikā. Zaļš fons apkārt fotogrāfijai, ar ievilktu zaļu ķeksīti, un viss ir kārtībā, var doties darba gaitās.
Sarkanu, atklāti sakot, negribētu ieraudzīt, ja kas, japāņi ir ļoti nelokāmi savās prasībās, un izņēmumu nav.
Ikdiena nav vienkārša, un tā tas ir visiem, pat sportistiem. Atlētiem gan reizēm gadās izņēmumi arī Covid-19 jomā, kā zinām no pludmales volejbola. Dažiem līdz ar to arī sportiska traģēdija, ieguldīts tik daudz darba un pēkšņi pozitīvs Covid-19 tests, kaut pašsajūta pavisam laba. Viss, olimpiskais sapnis beidzies…
Kā agrāk nereti bija bail no dopinga provēm, tā tagad no Covid-19.
Japāņiem mūsu Eiropas Savienības vakcinācijas sertifikāts neko nenozīmē, te sava kārtība.
Bet kāda tā ir ārpus olimpiskajām arēnām un akreditēto personu apmešanās vietām? Shinjuku rajonā, kur mūsu viesnīca, nedēļas nogalēs viss notiek cauru diennakti, tas ir sens izklaides un tirdzniecības centrs. Jā, sejas maskas ir absolūtajam vairākumam, taču dzīve kūsāt kūsā. Var jau būt, ja bez Covid-19 tā būtu kūsājusi vēl vairāk, bet nu arī tagad redzētais mums liek domāt, ka pārāk daudz to ierobežojumu ikdienas dzīvē japāņiem nav.
Japāņi ir ļoti gandarīti par sportiskajiem sasniegumiem, līdz šim viņi valstu vērtējumā visu laiku atrodas labāko trijniekā, mainoties pozīcijām ar Ķīnu, ASV, izteiktām sporta lielvalstīm. Labi panākumi arī Krievijas Olimpiskajai komandai un Austrālijai, pagaidām itin liels fiasko Vācijai. Līdz sestdienai vācieši knapi desmitniekā, tikai ar trim zelta godalgām. Daudz labāk neveicas arī Francijai, toties Lielbritānijai līdz šim zelta godalgu divreiz vairāk nekā šiem diviem Eiropas konkurentiem kopā. Medaļas skaita, un kā nu ne – lielvalstis jau nu sevišķi. Mazie arī skaita, mēs esam tāpat kā Baltijas kartē – pa vidu. Igaunijai panākumu vairāk,
Lietuvai medaļu nav, un šoreiz mūsu dienvidu kaimiņi pat bez savas komandas basketbolā.
Krievijas sportisti visai sāpīgi uztver uzdotos jautājumus par viņu karogu un himnu, ir pat bijušas asas saķeršanās starp sportistiem un citvalstu žurnālistiem. Tāpat rasistiski izteicieni, dzimumu līdztiesības noliegšana un citi pārkāpumi tiek bargi sodīti, tāda arī SOK vadlīnija un to strikti ievēro arī visu nacionālo olimpisko komiteju vadītāji. Ir savi varoņi sportā, pie tiem mēs pieskaitām arī savus lieliskos cīnītājus 3x3 basketbolā, bet ne visām megazvaigznēm izdodas sevi apliecināt Tokijā. Tas attiecas uz visspožākajām zvaigznēm visā sporta hierarhijā – spriedzi neizturēja pasaules bagātākā un populārākā sportiste tenisiste Naomi Osaka, tāpat vīriešiem titulētais serbu tenisists Novāks Džokovičs finālā neiekļuva, aizķeršanās turnīra sākumā arī ASV basketbolistiem. Džokovičam sestdienas zaudējums cīņā par bronzu vienspēlēs vispār var iecirst krietnu robu viņa pārliecībā, kas ir tik izšķiroša labāko spēlēs.
Japāņi spēlēm vismaz TV ekrānos seko līdzi, pēc savējo panākumiem mazinās arī skeptiķu skaits par spēļu rīkošanu, bet tā īsti diskutēt par viņu kopējo noskaņojumu nevaram. Satiekam tikai spēlēs akreditētos japāņus vai oficiālo viesnīcu darbiniekus, tāpat vēl taksistus. Ko domā visi pārējie, tautas vairākums, līdz pašu ierobežojumu beigām grūti būs pasacīt. Braucot ar autobusu ik dienu kilometrus 20 no Shinjuku rajona līdz olimpiskajam centram, nav īstas pārliecības, ka tieši tagad Tokijā notiek spēles. Reklāmas plakātu, citu atribūtiku redz pavisam maz, turklāt tikai tuvojoties centram. Par noskaņojumu varēs spriest tikai tad, ja varēsim brīvi pārvietoties pilsētā, braukt metro, staigāt pa ielām, līdz tam vēl jāpagaida. Mūsu grupā pirmajiem šī brīvība pienāks 3. augustā, kad ikdienas gaitas vairs neierobežos nemitīgie aizliegumi. Vēl pagaidām tā brīvība ir 15 minūšu iziešana laukā no viesnīcas uz tuvāko veikalu, jo cilvēkam galu galā kaut kas arī jāēd.