Jānis Buholcs: Vakcīnu komunikācija un tās blakusefekti

Kad virkne Eiropas valstu bažās par nopietnām “AstraZeneca” vakcīnas blakusparādībām uz laiku pārtrauca to izmantot, daudzu ekspertu vēstījums bija: šādam solim nav pamata, un saiknes starp trombiem un vakcīnu nav. Taču eksistē arī pierādījumi, ka īpaši retos gadījumos imūnsistēmas reakcija uz vakcīnu tik tiešām var izraisīt trombus. Šādu atgadījumu risks ir ārkārtīgi zems, un, simptomu gadījumā atbilstoši rīkojoties, apdraudējumu veselībai ir iespējams novērst. Taču šis parāda sarežģīto pozīciju, kurā nonāk tie, kas cenšas sniegt korektu informāciju par vakcīnām un reaģēt uz sabiedrībā izplatītajām bažām. Likmes, šajā pozīcijā esot, ir augstas — it sevišķi pret vakcīnām aizdomīgās sabiedrībās, tai skaitā Latvijā.

Pārliecināta un skaidra komunikācija nenoteiktības apstākļos, kādu netrūkst saistībā ar Covid-19, nenoliedzami var mazināt neziņu un nepatiesas informācijas izplatību. Taču iepretim statistikai un datiem, kas stāsta, ka satraukumam nav pamata, eksistē arī izņēmuma gadījumi. Uzmanības fokusēšana tieši uz šiem gadījumiem nav pareiza, taču tos ignorēt arī nevar. Tāpat nevar ignorēt cilvēku bažas. Ja uz bažām pienācīgi nereaģēs zinātnes komunikatori, manipulatori gan novērtēs to potenciālu.

Vakcinācijas vēsturē ir spilgti piemēri tam kā, labu gribot, var izraisīt pretēju efektu.

Pretvakcīnu kustības dzimšana

Pirmās vakcīnas 18. gadsimta beigās izstrādāja angļu ārsts Edvards Dženners, kurš atklāja, ka, ievadot cilvēka ķermenī šķidrumu ar govju baku vīrusu, cilvēkus var pasargāt no bakām — vienu no bīstamākajām infekcijas slimībām.

Dažu gadu laikā vakcinācija daudzās Eiropas un Ziemeļamerikas valstīs kļuva par plaši izplatītu procedūru, tomēr tai no sākta gala bija arī pretinieki.

Daži garīdznieki uzskatīja, ka šādā veidā notiek iejaukšanās Dieva lēmumos par dzīvību un nāvi; citiem nepieņemama bija doma par dzīvnieka ķermeņa šķidrumu ievadīšanu cilvēkā; vēl citi bakas uzskatīja par cilvēku skaita regulācijas mehānismu, kas nodrošina to, ka nabadzīgie pārlieku nesavairojas. Par laimi, tik morāli perversus vakcīnu pretinieku viedokļus mūsdienās publiskajā telpā vairs nenākas dzirdēt. Vakcīnu pretinieku vidū tolaik bija arī dažādi mediķi, kas līdz tam bija pelnījuši ar dažādiem krietni mazāk efektīviem līdzekļiem pret bakām un bija ieinteresēti izplatīt dažādus šausmu stāstus par vakcīnu efektiem. Šai parādībai gan var atrast mūsdienu analogus.

Farmācijas kompāniju "Pfizer-BioNTech" Covid-19 vakcīna

Taču pa vidu izdomātajiem un nereti sensacionālajiem apgalvojumiem par vakcīnu ļaunumu izskanēja arī gluži pamatota kritika. Piemēram, vakcinācija tā laika izpildījumā varēja izraisīt asins saindēšanos, un tā bija saistīta ar citu slimību pārneses iespējamību. Toreizējie drošības standarti krietni atšķīrās no tiem, kādi ir mūsdienās, un apstākļi, kādos tolaik vakcinācija notika, bija tālu no sterilitātes. Lai gan arī tādā gadījumā kopumā ieguvumi no vakcinācijas bija lieli, vadošie ārsti sākotnēji vairījās atzīt, ka pastāv arī problēmas. Šādā kontekstā Anglijas varasiestāžu lēmums vakcināciju pret bakām padarīt par obligātu vēl tikai stiprināja daļas sabiedrības pretestību.

Nav šaubu, ka daudziem vakcīnu pretiniekiem nereti ir tendence sagrozīt statistiku, no konteksta izraut vai nekorekti interpretēt citātus un atlasīt tikai tos faktus vai apgalvojumus, kas atbilst tam, ko viņi vēlas pateikt, tādējādi radot izkropļotu priekšstatu.

To labi var redzēt tajā, kā arī Latvijā darbojas vietējie antivakcīnu karotāji, kas sociālo mediju vidē ieguvuši zināmu popularitāti. Viņu kaitnieciskā rīcība liek šķēršļus slimību ierobežošanā un tādējādi potenciāli apdraud ļoti daudzus cilvēkus.

Un tomēr, kā savā rakstā par antivakcīnu kustības saknēm atzīmē Bristoles Universitātes emeritētais medicīnas profesors Garets Viljamss, arī otrā puse ir pieļāvusi kļūdas. “Evaņģelizējošā vēlme izplatīt vakcīnu labumus tik plaši, cik iespējams, vakcinācijas atbalstītājiem lika vairīties no risku atzīšanas un tādējādi deva pamatu argumentiem pret vakcināciju,” viņš raksta. “Džennera izgudrojums ir izglābis neskaitāmas dzīvības, taču viņa un viņa sekotāju iecirtība ir radījusi neuzticēšanās kultūru, kas saglabājas vēl līdz šai dienai.”

Vakcīna un trombi

Par šo vakcīnu vēstures aspektu man bija jādomā, lasot to, kā nupat daudzos medijos eksperti skaidroja ar “AstraZeneca” vakcīnu saistītos incidentus, bažas par iespējamām blakusparādībām nereti noraidot kā pilnīgi nepamatotas.

Lai būtu skaidrs — iespēja iedzīvoties nopietnās veselības problēmās no “AstraZeneca” vai citas apstiprinātas vakcīnas tik tiešām ir ārkārtīgi maza.

Par to liecina klīniskais pētījums ar gandrīz 24 tūkstošu cilvēku piedalīšanos, kura laikā tika konstatēts ļoti maz nopietnu blakņu. Par to liecina arī nelielais būtisko blakusparādību skaits, kas konstatēts starp tiem miljoniem cilvēku, kas šo poti jau ir dabūjuši. Pat vislabākā medicīna ir saistīta ar kādiem riskiem. Un tomēr — ir starpība starp risku skaidrošanu un risku noraidīšanu.

Reaģējot uz pieļāvumiem par vakcīnas izraisītajām komplikācijām, daudzi eksperti uzsvēra, ka līdzšinējos pētījumos nav gūti pierādījumi, ka trombi vispār varētu būt “AstraZeneca” vakcīnas blakusparādība. Piemēram, britu statistiķis Deivids Spīgelhalters savā “The Guardian” komentārā skaidroja, ka nav datu par to, ka starp trombiem un “AstraZeneca” vakcīnu pastāvētu cēloņsakarība. Pirms vācu un norvēģu zinātnieku paziņojumiem tādu tik tiešām nebija. Cilvēka dabā ir meklēt paternus (līdzības) — bet rezultāts var būt tāds, ka saskatām cēloņsakarības tur, kur to nav, un tā rodas dažādas māņticības vai pseidozinātniski apgalvojumi. Vēnu tromboze ik gadu skar vienu no tūkstoš cilvēkiem; šāds risks pieaug uz vecumu, un tieši seniori ir starp tām sabiedrības grupām, kas pašlaik tiek vakcinēti. Līdz ar to var sagaidīt, ka – neatkarīgi no vakcinācijas – cilvēkiem šāda veida komplikācijas būs.

Farmācijas kompānijas "AstraZeneca" vakcīna "Vaxzevria"

Pret šādiem argumentiem ir grūti iebilst, jo tie ir loģiski un satur zinātniski pārbaudāmus faktus. Taču pliki fakti ne vienmēr spēj pārliecināt. Vakcīnu skaidrotāji mēdz nezināt, ko darīt ar cilvēku šķietami neracionālajām bažām; viņi ar saviem argumentiem ne vienmēr spēj trāpīt pa bažu avotiem. Bet, lai arī kāds būtu šo bažu iemesls — tās ir īstas. Statistika par to, ka iespējamība iedzīvoties blaknēs ir ļoti zema, daļai mērķauditorijas var šķist kas ar reālo dzīvi attālāk saistīts nekā doma par to, kas īsti notiktu, ja indivīdam vai viņa tuviniekam trāpītos kļūt par to vienu no tiem dažiem, kam pēc vakcinācijas nudien ir kādas problēmas. Runa ir par veselību un dzīvību.

Aizdomīgumu pret “AstraZeneca” vakcīnu var skaidrot ar cilvēku ticēšanu viltus ekspertiem, dzīvošanu sociālo mediju burbuļos vai masu mediju sensacionālismu, koncentrējoties uz atsevišķiem incidentiem, ne kopējo ainu — tam visam ir sava loma. Caur piesardzību pret potēšanu izpaužas arī daļas sabiedrības neuzticēšanās farmācijas biznesam un valsts varai. Taču papildus tam jāatzīmē, ka šajā gadījumā runa ir par vakcīnu, kuras izstrādes procesā tik tiešām ir bijušas neskaidrības un kļūmes. Cilvēku pastiprinātā piesardzība tādā gadījumā nav balstīta gluži uz izdomājumiem. Mēģinot auditoriju pārliecināt, ka patiesībā te viss ir kārtībā, jārēķinās ar pretreakciju.

Vakcīnu bažas un bailes, kas publiskajā telpā netiek atzītas par tādām, kam ir tiesības eksistēt un tikt uzklausītām ar izpratni, pašas no sevis nepazūd.

Tās ne tikai saglabājas, bet arī var negatīvi ietekmēt cilvēku uzticēšanos arī publiskajām institūcijām un jomu ekspertiem, kuri šādā atmosfērā var tikt uztverti kā tendenciozi, situācijas pilno ainu noklusējoši un par savas rīcības sekām neatbildoši.

Vakcīnu komunikatoru pozīcija šajā ziņā nenoliedzami ir ļoti sarežģīta. Viņiem ir jāstāsta tas, par ko viņu rīcībā pašlaik ir dati un pierādījumi. Taču mēs nekad nezinām, vai par konkrēto parādību mums jau pašlaik ir pilnīgas zināšanas. Ir iespējams, ka jau drīz kļūs pieejami citi dati, kas rādīs citu ainu nekā tā, par kuru ar pārliecību stāstām šodien. Tas ir normāls zinātnisks process, kurā pastāvīgi tiek pārbaudītas esošās zināšanas un radītas jaunas. Taču auditorija nereti vēlas ko citu — skaidrību, noteiktību un stabilitāti. Neizbēgamais zināšanu pretrunīgums šim pieprasījumam neatbilst un auditorijā var — nepamatoti — radīt neticēšanos zinātniskās izpētes procesam kopumā.

Un tomēr pats lielākais komunikatoru izaicinājums ir — kā respektēt cilvēku bažas un vienlaikus šīs bažas kliedēt, nevis pastiprināt.

Bažas kā komunikācijas resurss

Eiropā ir meklējamas dažas no vakcīnu ziņā vispiesardzīgākajām pasaules valstīm. Kopš 2018. gada virknē Eiropas valstu uzticēšanās vakcīnām gan ir pieaugusi. Arī Latvijā 2018. gadā vakcīnas par drošām atzina vien 68,2% respondentu, bet pērn tās kā drošas vērtēja jau 75,5% iedzīvotāju. Pats par sevi tas nav mazs skaitlis, un tomēr arī tagad Latvija ir starp vakcīnskeptiskākajām Eiropas valstīm ar vismazāko to cilvēku proporciju (76,7 %), kas tic, ka vakcīnas ir efektīvas.

Šādi pētījumi atgādina, ka aizdomīgumam pret “AstraZeneca”, kas vērojams daudzviet, saknes aug krietni senākos un sarežģītākos procesos nekā Covid-19 vakcīnu retie blakusefekti. Kopējā attieksme pret vakcīnām kā tādām, protams, ietekmēs arī to, kā tiek uztvertas ziņas par atsevišķiem ar “AstraZeneca” vai jebkura cita uzņēmuma izstrādātu vakcīnu lietošanu saistītiem incidentiem. Šādos apstākļos katrs individuāls gadījums tiks izcelts un padarīts par kārtējo pierādījumu tam, ka vakcīnas ir bīstamas, bet miljoni veiksmīgas potēšanas gadījumu tiks ignorēti.

Labās ziņas ir, ka Latvijas iedzīvotāji par uzticamiem avotiem saistībā ar Covid-19 uzskata tos, kuri ir viskompetentākie par šiem jautājumiem runāt — infektologu Ugu Dumpi, epidemologu Juriju Perevoščikovu un mediķus, ārstus, epidemiologus un zinātniekus kopumā.

Šinī uzticamo avotu sarakstā, protams, ir atrodami arī alternatīvu un uz zinātniskiem pierādījumiem mazāk balstītu interpretāciju piedāvātāji, tai skaitā dažādi sociālo mediju iemītnieki.

Kāda daļa no viņiem, atbalsojot un iedrošinot savas auditorijas nepiekrišanu dažādiem infekcijas izplatības mazināšanas pasākumiem, gluži vienkārši ir reaģējuši uz pieprasījumu un šeit saskatījuši iespēju realizēt savas intereses — tai skaitā iegūt popularitāti. Un tomēr viņi ir mācējuši runāt par attiecīgajā sabiedrības daļā esošajām bažām veidā, kas rezonē. Protams, šis konkrētais uzrunāšanas veids nereti ietver šo bažu pastiprināšanu manipulatīvā veidā un dažkārt — atbalstu prastu aplamību tālākizplatīšanai. Bet vai to var darīt citādāk — veidā, kas uzticēšanos vakcīnām stiprina, nevis grauj?

Svarīga šeit ir dažādo perspektīvu izprašana, no kurām cilvēki uz šiem jautājumiem raugās. Piemēram, indivīdam, kuram pandēmija un ar to saistītie ierobežojumi nozīmē ikdienā skaudri izjūtamas ekonomiskas un emocionālas grūtības, pirmspandēmijas stāvokļa atjaunošana ir tik augsta prioritāte, ka viņš var būt atvērts jebkādas kvalitātes argumentiem par labu tam, ka Covid-19 nemaz nav tik bīstama slimība — bet visi tās ierobežošanas pasākumi ir ļaunās valdības sazvērestība. Līdzīgā kārtā arī klimata pārmaiņu noliegšanu var izraisīt ne tikai indivīda domas par klimata pārmaiņām pašām par sevi un draudiem, ko tās radīs nākotnē. Skepse var celties arī no bažām, ka klimata pārmaiņu ierobežošana izraisīs personiskas problēmas, piemēram, tiks slēgts uzņēmums, kurā cilvēks strādā.

Abos gadījumos sarunbiedra apbēršana ar zinātniskiem faktiem vai kaunināšana par viņa nepiekrišanas nesto ļaunumu var nenest augļus.

Efektīvāka būs empātija un spēja izprast sarunbiedra bažu avotus un uz tiem atbildēt veidā, kādā par šiem jautājumiem domā otrs cilvēks. Bet, lai varētu sazināties vienā frekvencē, ir ne tikai jārunā, bet arī jāklausās un jāizzina, kas īsti ir šaubu un bažu avots konkrētajā gadījumā.

Tieši kā to izdarīt — tas ir komunikatora prasmju jautājums, un vienotas receptes te nav un nevar būt. Taču viens ir skaidrs: bažas un bailes ir milzīgs resurss. Zinātniekiem un zinātnes komunikatoriem auditorijas uzrunāšanā nākas konkurēt ar manipulatoriem, bet šo abu pušu spējas un iespējas ar šīm bailēm un bažām darboties atšķiras. Līdzīgā kārtā arī viltus ziņu sacerētāju pozīcija ir daudz ērtāka nekā tā, kas ir īstu ziņu veidotājiem, jo melu ražotājus ierobežo tikai pašu iztēle un auditorijas gatavība šo informāciju uztvert par patiesu.

Diemžēl tas arī nozīmē, ka pārliecinoša auditorijas izvēle par labu zinātniski pamatotām zināšanām nepavisam nav garantēta.

Kļūda rakstā?

Iezīmējiet tekstu un spiediet Ctrl+Enter, lai nosūtītu labojamo teksta fragmentu redaktoram!

Iezīmējiet tekstu un spiediet uz Ziņot par kļūdu pogas, lai nosūtītu labojamo teksta fragmentu redaktoram!

Vairāk

Vairāk

Interesanti

Informējam, ka LSM portālā tiek izmantotas sīkdatnes (angļu val. "cookies"). Turpinot lietot šo portālu, Jūs piekrītat, ka mēs uzkrāsim un izmantosim sīkdatnes Jūsu ierīcē. Uzzināt vairāk

Pieņemt un turpināt