Aija Lulle: Emigrācija nav izsāpēta

Man bija negaidīts gods sniegt īsu komentāru Latvijas Televīzijai par izbraukšanas jautājumu. Es nezināju ģimenes stāstu, turklāt man lūdza vispārīgu komentāru, ko arī darīju. Izbraukšanas tēmu pētu dienu no dienas, nu jau gandrīz 15 gadu garumā. “Aculiecinieks” uzplēsa sāpīgu “pazemi”: it kā vienkāršs ģimenes stāsts par to, kādēļ viņi dodas dzīvot uz Angliju.

Kāpēc stāsts bija tik spēcīgs katalizators?

Manuprāt, tādēļ, ka ģimene simbolizē teju topošās (un tik trauslās!) mūsdienu Latvijas vidusšķiras etalonu: labāka dzīve, vienkārši, ikdienišķi dzīves mērķi.

Raugoties no šī skatu punkta, gribu vērst uzmanību uz vairākiem aspektiem, kas, manuprāt, ir nozīmīgi Latvijas kā valsts pastāvēšanai. Sākšu ar nosacīti individuālu un ikdienišķu skatījumu un rīcību un noslēgšu ar skatu uz nākotni. 

I DAĻA

Diskusijas līmenis

Viedokļi sociālajos medijos veidojās ap personīgiem spriedumiem par personām un sašutumu par izteicieniem (īpaši par valsti). Sociālie mediji rada daudz trokšņa un spilgtākās krāsās, rupjākos izteikumos atklāj to, ko cilvēki domā konkrētajā brīdī, bet varbūt teiktu citādi, ja būtu vairāk laika apdomāt.

Skaidrs, ka emigrācija nav izsāpēta, tā ir samilzusi vāts, kas pati par sevi nesadzīs. Turklāt atkal padziļinās plaisa: aizbraucēji un palicēji. Mēs dzīvojam ne tikai simtgades Latvijā, bet arī vēlēšanu gadā. Ikdienas viedokļus, pat savstarpēju ļaunumu var izmantot politiskiem mērķiem, un mēs to jau esam redzējuši nesenās vēlēšanās citās valstīs. 

Pamācītājus nevajag

Iezīmējas divu galveno veidu grupas, kuras komentētāji sauc par “pamācītājiem”: “vietējie” un “aizbraucēji.”

Pirmajiem raksturīgs izteikti neoliberāls viedoklis – ej un dari, tu pats visu vari (pa šo tēmu skatīt arī interviju ar Lieni Ozoliņu) un ja nevari, tad nečīksti. Un pretī šiem pamācītājiem ir sarkasms vai centieni paskaidrot, ka nedzīvojam džungļos, kur tiesības dzīvot ir tikai varošajiem un spēcīgajiem nečīkstētājiem. Taču sarunas vietā ir abpusēji sitieni: nepamāci-nečīksti.

Savukārt pret ārējiem “pamācītājiem” iestājas un viņu viedokļus diskvalificē abas “vietējo” grupas – ja nebiji te visu laiku uz vietas, tad klusē. Un tam visam pāri liels, personīgs aizvainojums. 

“Dari to klusējot”

Atšķirībā no 2000.gadu vidus, ir plašāks atbalsts izbraukšanai kā savas vietas un sava dzīvesveida meklēšanai, lai kur tas būtu. Bet interesanti, ka, neuzskatot emigrāciju kā problēmu, ļaudis tomēr iesaka “to darīt” klusējot. Taču klusējot un noklusējot reti ir iespējams veidot labāku nākotni visiem (sk. pēdējos punktus šajā rakstā).

Aicinājumi uz cenzūru

Raidījums vēl īsti nebija izskanējis, kad sociālajos tīklos ieplūda sašutums, kā “kaut ko tādu” var rādīt sabiedriskajā televīzijā.

Proti,

ja ļoti nabadzīgu cilvēku izbraukšana vēl būtu akceptējama, tāpat kā pasaulslavenu dziedātāju varēšana uz metropoļu skatuvēm, tad vidusšķiras ģimenes apsvērumi un izteikumi jau pārkāpj iedomāto robežu par to, kurš var un drīkst izbraukt. 

Stāstu kaujas

Vienā elpas vilcienā ar cenzūras aicinājumiem izskanēja piedāvājums likt stāstu pret stāstu, jo visi taču zinām arī atgriešanās stāstus – labus, pozitīvus. Bet vai šim stāstam, kas ir diezgan ikdienišķs un tāpēc – tik pārsteidzošs, nebija tiesību izskanēt? Bija. Jo stāsts parāda reālos izbraukšanas apstākļus daļai Latvijas iedzīvotāju: it kā nav spiesta lieta, it kā ir darbs un dzīvesvieta, daudz hobiju un jaunība, bet

gribas ko citu, gribas uz vietu, kura (viņuprāt) attīstās, gribas izmēģināt spēkus, atzīstot, ka nezina, vai “tur ir labāk.”  

II DAĻA

Kaujas ir starp diskursiem

Taču, manuprāt, izmaiņas emigrācijas realitātē, atspoguļošanā un pieredzēs tiks izcīnītas citos “kaujas laukos.” Tad, kad runāsim par idejām un paši uz savas ādas izjutīsim, ka ieklausoties uzzinām vairāk, nekā skaļi kliedzot. Kad mazināsim aizvainojumu, jo ar to dzīvot nekad nav viegli, nedz ar aizvainojumu pret (reālu) pāridarītāju ikdienā, nedz pret valsti. Kad iesim vidusceļu, kas ir starp kliegšanu un prasību klusēt, jo izrunāta un uzklausīta sāpe māca un dziedē. Mazinot plaisu starp “aizbraucēji” un “palicēji” diskvalifikāciju un apzināti veidojot “mēs” perspektīvu. Galu galā, pagriezienu domāšanā par emigrāciju panāks nevis sliktais stāsts pret labo, bet visas runas ievirzes maiņa par to, kā dzīvojam mūsdienu pasaulē.

Darbinieka cieņa

Tā kā pamatā izbraukšana ir saistīta ar darbu (bet ne tikai), arī atgriešanās būs saistīta ar darbu. Un cieņu pret darbinieku, darba ņēmēju, ar tiesībām un pienākumiem.

Viens no veidiem – stiprināt arodbiedrības, pārskatīt savus postpadomju aizspriedumus pret arodbiedrību kā ideju un institūciju.

Kad darba ņēmēji Latvijā sajutīsies kā daļa no valsts, jā, mēs varēsim teikt, ka sperts milzu solis uz priekšu. Bet tās nav tikai psiholoģiskas jūtas un neoliberāla prasība – varēt. Cieņu pret darbiniekiem veido likumi un darba kultūra. 

Vadītāja cieņa 

Jā, arī tad, kad sāksim cienīt savus vadītājus un par vadītājiem iecelsim spējīgākos. Tik vienkārši un tik sarežģīti. Kad vadītāji reāli pieredzēs un novērtēs, ka ir tikai tik stipri, cik viņu darbinieku komanda.

Valsts un politika

Politika ir visietekmīgākais instruments. Izbraukšanai ir jābūt valsts rūpēm, un pēc būtības.

Ir iespējami vairāki attīstības modeļi vai vismaz to variācijas, tai skaitā ar lēnāku attīstību, ar mazāku iedzīvotāju skaitu, ar cilvēka iespēju potenciālu kā centrālo rūpju jautājumu. Bet aizvērt acis uz to, ka ārpus Latvijas dzīvo vismaz tāds daudzums kā 8,5 Mežaparka atjaunotās Lielās estrādes skatītāju un dziedātāju maksimālajā noslodzē, ir neiespējami.

Nevēlēsim par neiespējamām politikām un par politiķiem bez perspektīvas par Latvijas nākotni un kā kalpot tautai, kas dzīvo gan šeit, gan ārpus robežām, gan brauc turp un atpakaļ. Starp citu, vislabākās migrācijas politikas ir netiešas – tādas, kas dara labu visiem izglītībā, darba tiesībās un iespējās, veselībā, starptautiskajā sadarbībā.

Latvija un Eiropas darbaspēks 

Izbraukšana uz Eiropas valstīm (tai skaitā uz Eiropas Ekonomiskās zonas valstīm, Šveici un, iespējams, drīz “tuvējo” lielo salu  - Lielbritāniju) ir iekšēja vai daļēji iekšēja darbaspēka pārvietošanās. Un valstīs notiek cīņa par šiem cilvēkiem! Par darbiniekiem un vadītājiem, kuri strādā ne tikai tur, kur var nopelnīt, bet kur pret viņiem ir lielāka cieņa. Cīnīsimies par darbaspēku!

Miera un kara projekti 

Izlikties, ka politiski neredzam izbraukšanas apjomus, nav naivi. Tas ir bīstami. To jau ir pamanījuši dažādu nozaru speciālisti, kuri zīmē katastrofālas novājinātas valsts ainas. Bet Latvija tāda nav, ja tā politiski nevēlas tāda būt un spēj vienoties, pārkāpt pāri savām personīgām ambīcijām un radīt vīziju attīstībai un globāli iesakņotai tautai. 

Ir iespējami risinājumi Latvijā, Eiropas Savienībā (ES) un vēl plašākā mērogā.

Latvija nekad, atkārtoju, nekad savas pastāvēšanas vēsturē nav bijusi tik politiski spēcīga un tik vienlīdzīga ar lielvalstīm.

ES valstis pamatā dalās trīs grupās: tās, no kurām visvairāk izbrauc (piemēram, Latvija, Polija, Igaunija), tās, no kurām izbrauc un iebrauc (piemēram, Īrija, Spānija, Itālija) un tās, kurās pamatā iebrauc (piemēram, Lielbritānija, Vācija). Taču no pēdējās grupas arī izbrauc ļoti daudz cilvēku! Tikai šajās valstīs lieto citu diskursu – brīva pārvietošanās, "ekspati".

Spējot sadarboties ar valstīm, kurām ir līdzīga situācija kā mums, mēs varam parādīt un pierādīt vīziju, ka brīva iedzīvotāju pārvietošanās ir miera projekts. Praktiskā jomā mēs varam izveidot (jā, mēs varam prasīt un pamatot arī Eiropas līmenī) sistēmu, kur cilvēkiem nav “jākaro” vienam ar otru kā izbraucējiem un palicējiem.

Mēs varam radīt legālas kategorijas cilvēkiem, kuri grib piederēt Latvijai, un viņiem nav no Latvijas jāizdeklarējas un jānēsā līdzi trauksme, ka kaut ko dara ne pēc likuma burta.

Ja likums neatbilst realitātei, tas ir jāmaina. Jo likumus rada cilvēki, bet likumi rada kategorijas. Mēs varam izveidot labu atgriešanās pieredzi, tai skaitā vecumdienās, tai skaitā, kad vien ļaudis to vēlētos, nedalot stāstus veiksmīgajos un neveiksmīgajos.

Latvija 2118

Mēs varam un mums ir jāprasa sev un politiķiem: kāds ir mūsu redzējums par Latviju pēc simt gadiem? Gandrīz neviens no mums tad vairs nebūs dzīvs. Ne aizbraucēji, ne palicēji, ne cenzori, ne kliedzēji vai klusētāji. Bet varbūt Latvija būs, iespējams, pavisam citādā pasaulē, nekā šobrīd dzīvojam. Bet kādu mēs to vēlētos veidot paaudzēm, kas nāks pēc mums?

Pamatu pamatos – mēs varam vēlēties vien tad, ja atzīsim – izbraukušie ir neatņemama Latvijas tautas daļa.

7 komentāri
Mareks Niklass
Paldies, Aija, par izsvērto rakstu!
EDGE_I
A.Lulle:"....mēs varam parādīt un pierādīt vīziju, ka brīva iedzīvotāju pārvietošanās ir miera projekts." Varam aktīvi piedalīties nākotnes valsts (Okeānijas) izveidē, aktīvi propagandējot, ka "Karš ir miers. Brīvība ir verdzība. Nezināšana ir spēks." Prātiņ, nāc mājās jeb "Cilvēki, esiet modri" !
EDGE_I
A.Lulle:Mēs varam un mums ir jāprasa sev un politiķiem: kāds ir mūsu redzējums par Latviju pēc simt gadiem? Viens no optimistiskākajiem scenārijiem, ņemot vērā 3.Pasaules kara (globalizācijas) tendences - vēstures doktora, ANO Starptautiskās migrācijas organizācijas Latvijas biroja vadītāja Ilmārs Meža prognozē: ...pēc 100 gadiem mūsu mazbērni būs apmēram 10% no Latvijas iedzīvotāju skaita, tāds mazs pulciņš latviešu. Tie tad lūkos no krieviski, angliski vai ķīniski–arābiski runājošas Rīgas domes izlūgt mazu estrādīti Dziesmu svētku sarīkošanai." Mežs: 2100.gadā pasaulē būs tikai 300 000 latviešu (Diena, 12.11.2010.)
Anonīms lietotājs 22483
Paldies arī par akcentu uz ieklausīšanos. Tā mūsdienu soctīklu burbuļos ir izzūdoša prasme, cilvēki vairs pat necenšas uzklausīt viedokli, kas varbūt nesakrīt ar viņa uzskatiem, necenšas izprast, mentāli (vai virtuāli) nobano (pat ministri atļaujas nobanot žurnālistus), lai turpinātu ērti dzīvot savā burbulī un uzklausīt tikai saviem uzskatiem atbilstošus stāstus un viedokļus. Gadījumos, kad priekšstatam neatbilstošs naratīvs tomēr nonāk viņu uzmanības lokā, rodas diezgan histēriska reakcija (ko varējām vērot soctīklos). Tiesa, neieklausīšanās ir arī politiska, valstiska problēma. Piem, uz cilvēku protestiem par 100gades finansējumu, sekoja ciniski, elitāri, kritizētājus nosodoši un pat aizskaroši izteikumi no ministres, bijušās prezidentes. Jāiemācās arī augstākajām amatpersonām ieklausīties. Nekas nebūtu noticis, ja 100 gades finansējums tiktu samazināts, cilvēki justos uzklausīti. Varbūt būtu 1 koncerts mazāk, bet nebūtu tās bezpalīdzības sajūta sabiedrībā, ka tevi nekad neuzklausa
Anonīms lietotājs 22667
Paldies par rakstu. Tieši tas , kas vajadzīgs. Saliek pa plauktiņiem visu to troksni , kas izveidojās apkārt šim tematam.
Aija Lulle
Paldies, Jums, par komentāru.
Anonīms lietotājs 22483
Ļoti spēcīgs raksts, bet atkal ... mazliet par daudz emocionālā, par maz racionālā. Ja atceraties Treiju sižetā vīrietis teica: man nav problēmu maksāt nodokļus, bet es gribu par to pretī labus ceļus, normālu veselības aprūpi (kur arī ir šausmīgas attieksmes problēmas, bet tas ir cits stāsts). Latvijā darbaspēks ir aplikts ar nesamērīgi lieliem nodokļiem, darba devējam darbinieks izmaksā daudz, bet darbinieks saņem maz, ceturto daļu pievāc valsts. Un .... spītīgi ignorē to, ka ir jādod par to atpakaļ cilvēkiem pamatlietas. Mūs cenšanas ar varēm barot ar pārfinansētu kultūru, zaļām elektrībām, visādiem projektiem (tiem pašiem reemigrācijas projektiem), tiek uzturētas nevajadzīgas valsts iestādes un strukturas (kāpēc mums vajadzīga atsevišķa KM, ja citur tā kopā ar IzM?) Cilvēkiem Latvijā ir pamatota sajūta, ka valsts viņus slauc un aizvien vairāk, pretī dodot aizvien mazāk. VIDs gramstās pat gar tuviniekiem iztikai sūtīto naudu.
Pievienot komentāru
Komentēt vari ar kādu no saviem sociālajiem profiliem
Ārpus ētera
Ārpus ētera
Jaunākie
Populārākie
Interesanti