Šis ir raksta tulkojums latviešu valodā.
Авторську версію українською можна прочитати тут.
Авторскую русскую версию текста можно прочитать тут.
Tūlīt pēc Krievijas pilna mēroga iebrukuma Ukrainā šajā ēkā tika atvērts sociālās iniciatīvas centrs "Common Ground" cilvēkiem, kas kara dēļ bijuši spiesti pamest savas mājas, un tiem, kas vēlējās viņus atbalstīt. Tajā vasarā tur bija plānots rīkot trešo laikmetīgās mākslas biennāli RIBOCA, taču komanda dibinātāju Ineses Dābolas un Ievas Irbiņas vadībā nolēma, ka palīdzība bēgļiem ir svarīgāka par izstādi.
Uz "Common Ground" sāka nākt Ukrainas un Latvijas brīvprātīgie un bēgļi. Un kopīgajā darbā, savedot kārtībā telpas, pašas no sevis sāka skanēt ukraiņu dziesmas. Visbiežāk sāka dziedāt sev, lai noņemtu stresu, jaunas balsis pievienojās vēlāk.
Atceras Svitlana no Odesas: "Līdz tam brīdim trīsdesmit gadus nebiju dziedājusi, lai gan kādreiz biju beigusi mūzikas skolu. Bija kara pirmie mēneši, mani pilnībā bija pārņēmusi bezcerība, taču,
kad mēs centrā iekārtojām istabas nodarbībām, pēkšņi nez no kurienes atmiņā nāca tautas dziesmas.
Mums iznāca savdabīga dziesmu psihoterapija."
Man viens no atmiņā vislabāk palikušajiem bērnības iespaidiem ir, kā vasaras vakaros manas vecmāmiņas Marfas mājās ciemā Podolijā pulcējas kaimiņi un radi. Sātīgi pavakariņojuši pēc smagas darba dienas uz lauka, viņi sāka dziedāt. Cik skaistas viņiem bija balsis, cik brīvi plūda dziesma virs ielejas! Sākumā es, pilsētas pusaudzis, mulsu, taču pēc tam nedroši sāku dziedāt līdzi.
Zinātnieki sen pamanījuši, ka kopīga dziedāšana labvēlīgi ietekmē cilvēkus, kas ārstējas no depresijas. Iespējams, noslēpums ir tajā, ka dziedātāji uztver savu kopību kā kaut ko vairāk nekā tikai cilvēku grupu. Negribas ieslīgt zinātnieku pētījumos un polemikā, taču ir fakts, kas apstiprina, ka korī dziedošiem cilvēkiem sinhronizējas sirdspuksti.
Tā radās ansamblis "Дівчата UA". Tetjana no Kijivas stāsta: "Sākumā mēģinājām pašas mācīties dziesmas, taču, godīgi sakot, mums ne pārāk labi izdevās. Tas tomēr bija kā pasēdēšanā virtuvē, bet gribējās kaut ko vairāk. Droši vien tādēļ mums bija liela dalībnieču mainība – viņas nāca un gāja, lai gan, protams, kodols palika."
Tad jau bija notikušas ansambļa uzstāšanās bēgļiem un brīvprātīgajiem centrā "Common Ground". Sākotnējais repertuārs veidojās pats no sevis – ukraiņu tautas un populāras estrādes dziesmas. Publika mūs sagaidīja ļoti silti, taču dalībnieces bija neapmierinātas.
Daudz kas mainījās 2022. gada rudenī, kad uz ansambli atnāca Hanna Bukrejeva, kas kļuva par kolektīva māksliniecisko vadītāju. Hanna, kas bija strādājusi par dziedāšanas un mūzikas skolotāju Kijivas skolā, deva ansamblim jaunu, saskanīgu skanējumu. Taču, pats galvenais, pateicoties savai pieredzei un pacietībai, atrada motivāciju katrai dalībniecei, atraisīja viņas, un viņu balsīs ieskanējās jaunas nianses.
Hanna ir pārliecināta: "Nav cilvēku bez dziedāšanas dotībām. Visu mūžu esmu strādājusi skolā un esmu par to pārliecināta.
Cik dažādi audzēkņi man bijuši! Vienkārši jāatmodina interese par dziesmu, un viss izdosies."
Ar Hannas atnākšanu repertuārs kļuva sarežģītāks. Laimīgā kārtā ir, no kā izvēlēties. Folkloristi saskaitījuši, ka pierakstītas vairāk nekā pusmiljons ukraiņu tautas dziesmu. Un no tām publicētas nepilni desmit procenti. Šķiet, ka visas vēstures gaitā neviena nācija patstāvīgi nav radījusi tik daudz dziesmu kā ukraiņi. UNESCO ir savākta visas pasaules valstu tautas dziesmu fonotēka – Ukrainas fondā ir piecpadsmit ar pusi tūkstoši dziesmu, otrajā vietā ir Itālija ar sešiem tūkstošiem.
"Mēs noticējām, ka spējam izpildīt diezgan sarežģītus darbus. Piemēram, visā pasaulē pazīstamo ukraiņu dziesmu "Щедрик" Mikolas Leontoviča muzikālajā apdarē. Mēs vairākas reizes mēģinājām, taču tikai kopā ar Hannu beidzot izdevās," stāsta Olena no Luhanskas apgabala.
Tagad "Дівчата UA" uzstājas vismaz reizi mēnesī visdažādākajai un daudznacionālākajai publikai: Latvijas baltkrievu biedrībā "Сьвітанак" (tā ir Latvijas Nacionālo kultūras biedrību asociācijas dalībniece), Sv. Pāvila baznīcā, bēgļiem un brīvprātīgajiem biedrības "Gribu palīdzēt bēgļiem" pasākumos, dažādos svētkos Rīgas apkaimju kultūras centros. Kā teic ansambļa dalībnieces: "Mēs dāvinām visiem Latvijas iedzīvotājiem gabaliņu mūsu brīnišķīgās Ukrainas, tās sauli, mīlestību, stepju un mežu, jūras un kalnu smaržu."
Vai ir dziesmu tops Latvijas auditorijai, tādu dziesmu, lai neviens nepaliktu vienaldzīgs? "Protams, ir. Tās ir "Коломийка", "Червона калина", "Щедрик", "Чорнобривці", "Червона рута", "Водограй" un "Як тебе не любити, Києве мій!". Vispār neviena dziesma neatstāj cilvēkus vienaldzīgus, bet, ja klausītāji ir vecākā paaudze, tad noteikti dzied līdzi."
Ansambļa mēģinājumi notiek trīs reizes nedēļa "Svētās Ģimenes mājā". "Pašlaik aktīvi mācāmies latviešu dziesmas. Mūsu tautas ir ļoti līdzīgas tajā ziņā, ka esam dziedātājas tautas, mēs par to pārliecinājāmies pagājušajā gadā grandiozajos Vispārējos latviešu dziesmu un deju svētkos, bet, kad atskanēja Ukrainas himna koru izpildījumā, vienkārši apraudājāmies," stāsta Hanna. Šajos svētkos bija tūkstošiem ukraiņu, arī es ar ģimeni. Tas bija neaizmirstami spilgts notikums mūsu dzīvē.
Un ko tālāk? "Dziedāt un priecēt klausītājus!" atbild "Дівчата UA" dalībnieces. Tagad viņas ir astoņas no dažādiem Ukrainas reģioniem, un nesen pievienojās Tetjana – viņa ir no Mikolajivas, taču 15 gadus dzīvo Latvijā. Kolektīvs aicina visas interesentes, kas mīl ukraiņu dziesmas. Un atklāj sapni – beidzot atrast atbalstu (viņas uzstājas bez maksas), lai iegādātos ukraiņu tautas tērpus un noteikti sniegtu koncertus visā Latvijā, bet varbūt arī Eiropā. Dziedātu ukraiņu dziesmas tautiešiem un visiem, kas snieguši palīdzīgu roku šajos Ukrainai grūtajos laikos.
Хто співає, той журбу проганяє. (Tas, kurš dzied, skumjas dzen prom. – Ukraiņu val.)
