Šī gada decembrī Sīrijā noslēgsies kauja par Alepo pilsētu. Bašara al Asada divi galvenie starptautiskie atbalstītāji – Krievija un Irāna - redz to kā savu panākumu un ir pauduši gatavību turpināt cīņu pret opozīciju līdz tās pilnīgai iznīcināšanai. Tomēr Alepo operācijas ietvaros starp abiem spēlētājiem parādījās politiska plaisa, kuras rezultātā cieta pilsētas iedzīvotāji. Lai gan sadursmes atsevišķos Sīrijas jautājumos Irānas un Krievijas attiecībās ir bijušas novērojamas jau kādu laiku, tomēr pirmo reizi Teherāna ir izvēlējusies izmantot savas šiītu zemessardzes vienības, lai traucētu Krievijas diplomātiskajiem pasākumiem. Kāda ir šo valstu attiecību nākotne un vai ir gaidāms lielāks saspringums?
No 2016. gada 9. līdz 14. septembrim musulmaņu pasaulē norisinājās ikgadējais svētceļojums uz Meku. To pavadīja agresīva retorika starp divām Tuvo Austrumu lielvarām – Irānu un Saūda Arābiju – sakarā ar 2015. gadā notikušo traģēdiju, kuras rezultātā tika sabradāti daudzi svētceļnieki. Lai gan abu valstu asajai vārdu apmaiņai šķietami ir reliģisks raksturs, tomēr šī konfrontācija būtu jāskata Tuvo Austrumu reģionālās politikas un tajā pastāvošās cīņas par ietekmes sfērām kontekstā – sāncensība, kurai ir bagāta vēsture, kā arī liela ietekme uz Eiropas Savienības un Latvijas politiku.
Šī gada 23.augustā pasauli pāršalca ziņa par Turcijas karavīru klātbūtni Ziemeļsīrijā un tās palielināto iesaisti cīņā pret džihādistu grupējumu “Islāma valsts”. Lai gan šāda Ankaras iniciatīva var šķist pozitīva un būtu pelnījusi starptautiskās sabiedrības atbalstu, militārās intervences patiesais mērķis ir saistīts ar mēģinājumu ierobežot Sīrijas kurdu YPG grupējuma pieaugošo ietekmi pie Turcijas dienvidu robežas. Sauszemes karaspēka klātbūtne sniedz Ankarai būtiskas stratēģiskas priekšrocības, kuras tā var izmantot kurdu ietekmes mazināšanai. Tas ir kļuvis īpaši izdevīgi pašreizējā politiskā klimata kontekstā, kurš rada bažas par Turcijas attālināšanos no ASV sabiedroto loka – situācija, ko Erdogans ir gatavs izmantot.
