Toms Rātfelders: Alepo operācija un Irānas-Krievijas sadarbības problēmas Sīrijas konfliktā

Šī gada decembrī Sīrijā noslēgsies kauja par Alepo pilsētu. Bašara al Asada divi galvenie starptautiskie atbalstītāji – Krievija un Irāna - redz to kā savu panākumu un ir pauduši gatavību turpināt cīņu pret opozīciju līdz tās pilnīgai iznīcināšanai. Tomēr Alepo operācijas ietvaros starp abiem spēlētājiem parādījās politiska plaisa, kuras rezultātā cieta pilsētas iedzīvotāji. Lai gan sadursmes atsevišķos Sīrijas jautājumos Irānas un Krievijas attiecībās ir bijušas novērojamas jau kādu laiku, tomēr pirmo reizi Teherāna ir izvēlējusies izmantot savas šiītu zemessardzes vienības, lai traucētu Krievijas diplomātiskajiem pasākumiem. Kāda ir šo valstu attiecību nākotne un vai ir gaidāms lielāks saspringums?

 

13. decembra vakarā pasauli pāršalca ziņa par panākto pamieru kaujās par Alepo pilsētu Sīrijā. Tā ietvaros civiliedzīvotājiem un opozīcijas cīnītājiem tika dota iespēja padoties un pamest kara nopostīto teritoriju, lai dotos uz nemiernieku kontrolēto Idlibas pilsētu. Tomēr pamiera noteikumi netika ievēroti un jau no rīta pienāca ziņojumi par Asada pusē karojošo un Irānas atbalstīto šiītu zemessargu mēģinājumiem bloķēt bēgšanu no Alepo. Zemessargi pēc Teherānas norādījuma pieprasīja, lai vienlaicīgi ar atkāpšanos no pilsētas tiktu ļauts aiziet arī ievainotajiem no valdības lojālistu kontrolētajām, bet opozicionāru aplenktajām Kefrijas un El Fua mazpilsētām Idlibas apkaimē.

Irāna, visticamāk, bija neapmierināta ar tās stratēģiskā partnera – Krievijas Federācijas lēmumu sniegt opozīcijai militāro un humāno atelpu par spīti izdevīgajām politiskajām pozīcijām, kuras tika panāktas sakarā ar Asadam lojālo spēku uzvarām Alepo pilsētā. Neapmierinātību vēl vairāk paspilgtināja fakts, ka pamiers tika noslēgts starp Krieviju un Turciju bez Irānas līdzdalības. Teherānai, kurai Asada atbalstīšana izmaksā miljardus ASV dolāru gadā un kura ir nosūtījusi uz Sīriju speciālo uzdevumu vienības un, iespējams, pat karavīrus, šāds apstāklis bija nepieņemams.

Irāna ir ieinteresēta, lai Asada režīms pēc iespējas ātrāk atgūtu kontroli pār visu Sīrijas teritoriju un spētu konsolidēt savu politisko varu.

Šī iemesla dēļ Teherāna vēlas dot diktatoram ilgāku laiku veikt opozīcijas “tīrīšanas” ar kuru palīdzību būtu iespējams nošķirt režīmam potenciāli draudīgus elementus no pārējiem civiliedzīvotājiem un ieročus nolikušajiem cīnītājiem. Pagājušās nedēļas sākumā jau pienāca ziņas par Asada un viņa atbalstošo zemessargu veiktajām eksekūcijām Alepo, kur sakarā ar aizdomām par sadarbību ar opozīcijas cīnītājiem tika nogalinātas pat veselas ģimenes. Teherāna saprot, ka būtiskās militārās uzvaras ļauj tai piemērot pret opozīciju tādus noteikumus, kādus tā vēlas. Tai nav nepieciešams piekāpties starptautiskās sabiedrības spiedienam un nekavējoties risināt humānās problēmas.

Irānas prasību dēļ 14. decembrī tika panākts jauns pamiers, un tajā tika iekļauts nosacījums par nepieciešamību izvest civiliedzīvotājus arī no Kefrijas un Fuvas pilsētām. Krievija tādējādi spēja laicīgi pielāgot un samierināt Irānas atšķirīgās intereses. Taču ir jautājums vai līdzīgi starpgadījumi nākotnē nekļūs biežāki un vai to atrisinājums būs tik viegli atrodams?

Vienas intereses problemātiskie partneri

Irānas-Krievijas attiecības Sīrijas konflikta ietvaros bieži tiek redzētas kā uz sadarbību vērstas. Abas valstis ir ieinteresētas Asada režīma saglabāšanā un ir gatavas sniegt atbalstu diktatora militāro spēju veicināšanai.

Krievija vēlas paturēt savu stratēģiski svarīgo jūras bāzi Latakijas pilsētā, bet Irāna saglabāt piekļuvi Libānā esošajiem “Hezbollah” kaujiniekiem.

Šī piekļuve izpaužas kā militāro apgādes līniju eksistence, kuras stiepjas cauri Sīrijas robežai un tiek izmantotas, lai piegādātu minētajam grupējumam bruņojumu (pašlaik šī līnija nedarbojas). Tomēr vēlme Asada režīmu paturēt pie varas ir vienīgais abu spēlētāju sadarbības veicinātājs un ir divi interešu sadursmes punkti, kuri nākotnē varētu radīt būtiskas problēmas.

Pirmkārt, ir jāsaprot, ka Krievijas ārpolitikai ir globālas ambīcijas, bet Irāna ir reģionāla lielvara. Maskava notikumus Sīrijas konfliktā vairāk redz kā vienu no politiskajām arēnām, kura ir sasaistīta ar pārējām. Tās ārpolitika tiek veidota, ņemot vērā notikumu attīstību vairākās pasaules daļās vienlaicīgi, un tās lēmumus var ietekmēt ar Tuvo Austrumu politiku tieši nesaistīti faktori. Pēc Alepo ieņemšanas Maskava ir vairāk ieinteresēta atjaunot savu aptraipīto humāno tēlu starptautiskajā vidē, kurš ir izveidojies pēc pilsētas bombardēšanas sākuma. Tas ir nepieciešams, lai valsts varētu pozicionēties kā cilvēktiesību normu ievērotāja arī citos tai svarīgos jautājumos (piemēram, Ukrainā). Pretēja situācija pastāv Irānas gadījumā. Lai gan valstij ir intereses arī Kaukāzā un Centrālāzijā, tomēr Tuvie Austrumi vienmēr ir bijis tās galvenais ārpolitikas fokuss. Līdz ar to Irāna parasti spēlē tikai viena līmeņa politisko spēli un tā tik ļoti nesaista savas darbības ar notikumiem citos reģionos. Rezultātā

ir iespējamas situācijas, kurās Krievija izvēlas upurēt Irānas reģionālās intereses, lai realizētu savus mērķus citās pasaules daļās. Alepo operācijas ietvaros esošās nesaskaņas tam ir būtisks pierādījums.

Otrs sadursmes punkts abu valstu attiecībās Sīrijas konflikta ietvaros ir saistīts ar vīziju par Bašara al Asada režīma nākotni. Maskava ir ieinteresēta Asada izveidoto politisko institūciju saglabāšanā, taču ir izteikusi gatavību atkāpties no paša diktatora, ja tas būtu nepieciešams. Irāna turpretī redz Asadu kā politiskā režīma neatņemamu sastāvdaļu un ir ieinteresēta izmantot diktatora personīgās militārās un ekonomiskās pārādsaistības ar Teherānas režīmu, lai palielinātu tās ietekmi pēckara Sīrijā. Šāda nostāja padara Irānas diplomātiju daudz nelokāmāku, un valsts ir gatava nest lielākus upurus Asada uzvaras panākšanai. Šāds apstāklis ievērojami iegrožoja Krievijas diplomātiskos manevrus 2015. gada novembrī, kad Maskava lika starptautiskajai sabiedrībai nojaust, ka Asada palikšana amatā nav noteikta tās prasība. Irāna uz to reaģēja ar asu kritiku un paziņoja, ka diktatora aiziešana ir valsts “sarkanā līnija”.

Irānas-Krievijas attiecību iespējamās attīstības tendences Sīrijas konfliktā

Lai gan, visticamāk, ka šo interešu sadursmes punkti nav tik būtiski, lai pārlauztu Irānas un Krievijas sadarbības saites un abas valstis turpinās sadarboties un kalpot par galveno starptautisko balstu Bašara al Asada režīmam, tomēr Alepo incidents ir parādījis šīs ass vājās vietas. Krievijas vēlme uzlabot savu tēlu starptautiskajā vidē nesaskanēja ar Irānas interesēm izmantot militārās uzvaras, lai panāktu politisku piekāpšanos arī citos režīma-opozīcijas cīņu rajonos.

Pastāv iespēja, ka Krievijai un Irānai būs lielākas grūtības vienoties, cik bargiem būt pret Sīrijas nemierniekiem nākotnes cīņās Idlibas adminstratīvajā rajonā, kurā vēl arvien ir ievērojama to klātbūtne.

Tuvojoties Asada iespējamajai uzvarai, Teherāna vēlēsies, lai diktators konsolidē savu varu un atbrīvojas no visām režīmam nevēlamajām personām. Krievija, savukārt, būs vairāk ieinteresēta izmantot Sīrijas notikumus sava starptautiskā prestiža celšanai, tāpēc tā, iespējams, varētu būt pielaidīgāka šīs valsts cilvēktiesību jautājumos. Tas Maskavai ir būtiski, jo, kā jau tika minēts, tās reputācija šajā dimensijā ir tikusi iedragāta.

Ievērojams konflikts var rasties arī diplomātisko sarunu par Sīrijas nākotni ietvaros. Tā kā Irāna kategoriski vēlas paturēt Asadu pie varas, diktatora militārie panākumi var aktivizēt asākas diskusijas par to, vai viņam būtu jāpārvalda Sīrija arī pēc kara. Krievija, būdama vairāk ieinteresēta lielvaru diplomātijā un vēlmē tikt uzskatītai par vienlīdzīgu starptautiskās sistēmas dalībnieci ar Amerikas Savienotajām Valstīm, ir gatava piekāpties politiskā noregulējuma vārdā, kurš parādītu tās neaizstājamību globālo problēmu risināšanā.

Krievija arī vairāk tic, ka Asads nav būtisks tās Vidusjūras bāzes nodrošināšanai un ka cits līderis, kurš nāktu no tā paša politiskā režīma, varētu vienlīdz labi realizēt Maskavas intereses. Irāna savukārt ir visas kārtis likusi uz pašu Asadu, tāpēc diktatora aiziešana būtu valstij ļoti grūti pieņemams fakts.

Nesaskaņas var eskalēt Irānas dominances pār notiekošo pro Asada sauszemes spēku dimensijā ļaunprātīga izmantošana, kurai ir iespējas sadusmot Krieviju. Teherāna ir nosūtījusi palīgā Asadam gan “Hezbollah” kaujiniekus no Libānas, gan šiītu zemessargus no Irākas, gan arī Irānas Revolucionārās gvardes vienības, kuri pilda militāro instruktoru un izlūku funkcijas. No  dažiem avotiem  - ir tikušas nosūtītas pat sauszemes armijas vienības. Krievija turpretī ir iesaistījusies Asada atbalstīšanā tikai ar gaisa uzlidojumu un militāro instruktoru palīdzību. Šāds apstāklis dod lielas iespējas pieņemt vienpusīgus lēmumus kaujas laukā. Kā bija redzams, šiītu zemessargi ātri apturēja visus evakuācijas pasākumus no Alepo pilsētas – darbība, kura tika novērsta tikai ar Krievijas diplomātisko sarunu uzsākšanu ar Irānu.

Kopumā var uzskatīt, ka pastāv potenciāls biežākām Krievijas-Irānas sadursmēm Sīrijas konfliktā nākotnē.

Asada militārie panākumi, kuri, visticamāk, sekos pēc Alepo pilnīgas ieņemšanas ,daudz biežāk aktivizēs abus minētos interešu sadursmes punktus. Irāna var justies nodota Krievijas vēlmes dēļ vairāk darboties starptautiskā, nevis reģionālā līmenī, bet Krievijai var nepatikt Teherānas diplomātiskā spītība jautājumos par Asada palikšanu amatā un daudz agresīvāku kontroles atjaunošanu pār nemiernieku kontrolētajām teritorijām.

Pie tam, jo vairāk norisināsies Krievijas-Irānas interešu sadursmes, jo tās paliks arī grūtāk risināmas. Tas ir iespējams, jo nesaskaņas samazina uzticēšanos valstu attiecībās un līdz ar to apgrūtina diplomātisku noregulējumu panākšanu. Lai gan nepietiekamas, lai sašķeltu Asada atbalstītāju bloku, Irānas un Krievijas nesaskaņas var kalpot arī par instrumentu pretinieku rokās (piemēram, ASV un Persijas līča valstis), kuri var mēģināt manipulēt ar abiem spēlētājiem, lai panāktu savu interešu realizāciju Sīrijas konflikta ietvaros.

Ārpus ētera
Ārpus ētera
Jaunākie
Interesanti