ĪSUMĀ:
- Pēdējo mēnešu laikā augušas bažas, ka Izraēlas un "Hamās" konflikts varētu izplatīties uz citām reģiona valstīm.
- Šāds scenārijs nebūtu izdevīgs nevienai no iesaistītajām pusēm.
- Izraēla pašlaik vēlas koncentrēt visus spēkus cīņai Gazas joslā.
- Plašāks konflikts nebūtu izdevīgs arī "Hamās".
- Irāna un Saūda Arābija nav ieinteresētas plašākā konfliktā, kas varētu apdraudēt to pozīcijas reģionā.
- Par spīti iesaistīto pušu un lielvalstu vēlmei saglabāt mieru nevar izslēgt konflikta eskalāciju.
Izraēlas un "Hamās" kara vibrācijas izjūt arvien vairāk Tuvo Austrumu valstu. Neskatoties uz Jordānijas karaļa Abdullas II Hašimīta mēģinājumiem izolēt viņa valdījumu no Gazas notikumu plašākām sekām, janvāra beigās pret Jordānijas teritoriju tika raidīts drona uzbrukums.
Uzbrucēju mērķis šajā gadījumā nebija Jordānijas valdībai piederoši objekti, bet gan ASV militārā bāze. Pamatojoties uz ASV Aizsardzības departamenta sniegto informāciju, šajā bāzē novietotie karavīri piedalās starptautiskajā operācijā "Inherent Resolve", kuras uzdevums ir nepieļaut teroristiskās organizācijas Daesh atdzimšanu.
Ņemot vērā, ka uzbrukuma rezultātā tika nogalināti trīs ASV karavīri, Vašingtona pieņēma lēmumu veikt atbildes triecienu pret objektiem, kuri ir saistīti ar Irānas aktivitātēm reģionā. Irāna pati gan nav uzņēmusies atbildību par šī uzbrukuma organizēšanu.
Izraēla vēlas koncentrēt visus resursus cīņai Gazā
Šis notikums jau atkal liek uzdot jautājumu – vai Izraēlas un "Hamās" karš varētu pāraugt plašākā Tuvo Austrumu konfliktā? Šis jautājums ir aktuāls vēl jo vairāk tāpēc, ka līdzīgas konfrontācijas mēs pēdējā laikā varam novērot gan Jemenā, gan Irākā, gan Sīrijā.
Īsā atbilde uz šo jautājumu ir: neviens nevēlas šādu scenāriju. Tomēr dzīvē ne vienmēr viss notiek tā, kā to vēlamies.
Izraēlas gadījumā iemesli tās negribīgumam tikt iesaistītai plašākā konfrontācijā ir diezgan pašsaprotami.
Respektīvi, Telavivai ir nepieciešami visi iespējamie militārie, ekonomiskie un cita veida resursi, lai veiktu Gazas joslas attīrīšanu no teroristiskiem un, iespējams, arī cita veida palestīniešu grupējumiem. Nepieciešamība aizsargāties no Libānā esošā kaujinieku grupējuma "Hizbullāh" un Irānas sabiedrotajiem Irākā un Sīrijā liktu novirzīt daļu no minētajiem resursiem šiem mērķiem.
Plašāks konflikts nebūtu izdevīgs "Hamās"
Paradoksālā kārtā eskalācija nebūtu izdevīga arī "Hamās". Šeit iemesls ir nedaudz niansētāks, bet vienlaikus arī saprotams. Ja gadījumā sākas atklāta, plaša karadarbība starp Izraēlu un "Hamās" atbalstošajām pusēm (ar pasaules lielvaru iesaisti), grupējums zaudē ietekmes instrumentu, kas var palīdzēt iegrožot Izraēlu. Šis instruments ir saistīts ar tām pašām bailēm, ka konflikts varētu vērsties plašumā.
Citiem vārdiem sakot – kamēr pasaule nevēlēsies redzēt līstam vairāk asiņu, tikmēr pasaule centīsies mīkstināt Izraēlas nelokāmo pozīciju.
Tajā brīdī, kad pasaule sapratīs, ka plaša asinsizliešana tāpat ir neizbēgama, spiediena izdarīšana pret Izraēlu kļūs mazāk aktuāla.
Pievēršoties lielvaru dimensijai, situācija ir diezgan līdzīga. Amerikas Savienotās Valstis nevēlas plašu Tuvo Austrumu konfliktu, jo tas nozīmētu uzlikšanu uz "pauzes" tās plānus samazināt iesaisti Tuvo Austrumu politikā.
Ja reģionā sākas plašāks karš, tad Vašingtona var novirzīt no Tuvajiem Austrumiem mazāk resursu savu pozīciju stiprināšanai Austrumāzijā, kurā spārnus arvien vairāk izpleš Ķīnas pūķis.
Irānas režīms raizējas par iekšējo nestabilitāti
ASV galvenā pretiniece Irāna savukārt saprot, ka tai neuzvarēt tiešā militārā sadursmē ar Vašingtonu un tās sabiedrotajiem. Pat ja Teherāna izvēlētos pielietot nekonvencionālās karadarbības principus, maz ticams, ka šādas konfrontācijas rezultātā tās atbalstītās kaujinieku grupas Irākā, Sīrijā un citur netiktu būtiski novājinātas.
Tas tad draudētu padarīt veltīgus visus gadu desmitiem ilgos centienus Irānai kļūt par reģionālu lielvaru.
Turklāt neaizmirsīsim arī, ka Irānas valdošais režīms ir ļoti nepopulārs un vēl pirms dažiem gadiem saskārās ar masveidīgiem protestiem. Papildus ārējais spiediens šādā situācijā varētu saļodzīt tā stabilitāti.
Iekšpolitika ir jūtīgs jautājums arī pašiem Irānas atbalstītajiem grupējumiem. Piemēram, Libānā bāzētais "Hizbullāh" grupējums ir izvēlējies atbildēt uz Izraēlas rīcību tikai simboliski, jo baidās kļūt par sabiedrības grēkāžiem.
Ja gadījumā minētais šiītu grupējums izvēlētos eskalēt konfliktu, papildus lielajiem militārajiem zaudējumiem, pastāv iespēja, ka tas tiks vainots par papildus sloga uzlikšanu jau tā ekonomiski novājinātajai Libānai. Tas tad varētu samazināt tā popularitāti laikā, kad visa Libānas politiskā sistēma saskaras ar krīzi.
Savs viedoklis par šo jautājumu ir arī Saūda Arābijai (un pārējām Persijas līča valstīm), kura ir ieinteresēta izmantot 2020. gada Ābrama un 2023. gada Irānas vienošanos impulsus, lai veidotu paredzamāku reģionālo kārtību.
Respektīvi – laikā, kad Saūdu karaļnams ir ieinteresēts runāt gan ar Izraēlu, gan Irānu, tam nav vajadzīgi notikumi, kuri šo sarunu iespējamību apgrūtinātu. Uz spēles ir likta gan Rijādas iespēja atkāpties no iesaistes Jemenā, gan arī iespēja piesaistīt nepieciešamo finansējumu dažādiem projektiem, kuri varētu samazināt valsts atkarību no naftas ieņēmumiem.
Ķīnai ir vajadzīgs miers reģionā
Visbeidzot, šo valstu sarakstu noslēdz Krievija un jau minētā Ķīna. Maskavai šajā situācijā ir nepieciešama stabilitāte Sīrijā, kur atrodas tās karavīri. Pretējā gadījumā, tā būs spiesta investēt papildu resursus savu interešu aizstāvībā šajā valstī. Tas tad potenciāli varētu novirzīt resursus no primārā mērķa – uzvaras karā pret Ukrainu.
Pekina savukārt vēlas stabilus Tuvos Austrumus, lai realizētu savu vīziju par "Jostas un ceļa iniciatīvu" – transporta infrastruktūras izveidi, kas savienotu Rietumus un Austrumus. Saprotams, ka atklāta konflikta situācijā šādas ieceres īstenošana būtu apgrūtināta.
Ņemot vērā augstāk minētos apsvērumus, pagaidām esam nonākuši situācijā, kurā galvenās konfliktā iesaistītās puses uztur sava veida eskalāciju ar noteiktām "sarkanajām līnijām". Citiem vārdiem izsakoties – norisinās uguns apmaiņa, kura cenšas neizprovocēt otru pusi "iet tālāk".
Pat ASV īstenotajā atbildes reakcijā par uzbrukumu Jordānijā bija novērojams, ka Vašingtona izvairās uzbrukt Irānas teritorijai, vai pat mērķēt uz Irākā un Sīrijā esošajiem Revolucionārās gvardes komandieriem.
Eskalācija tomēr ir iespējama
Tomēr par spīti šādai abpusējai "sapratnei", nedrīkst izslēgt zināmus riskus, ka vēlme demonstratīvi izrādīt solidaritāti Palestīnai un vēlme aizsargāt Izraēlu var tomēr novest pie lielām problēmām. Šajā stāstā lomu var spēlēt divi faktori – 1) potenciāla pārrēķināšanās un 2) koordinācijas kļūdas.
Pirmajā gadījumā iesaistītie spēlētāji var gluži vienkārši uzskatīt, ka izdarītais gājiens nepārkāpj "sarkanās līnijas", bet otra puse to interpretē citādi.
Tas tad var novest pie tā, ka šī otra puse nolemj, ka ir pienācis laiks "iet tālāk" un padarīt plašu karadarbību par realitāti.
Otrajā gadījumā iesaistītās lielvaras nespēj pienācīgi koordinēt savu padoto rīcību un šie padotie paši pārrēķinās saistībā ar "sarkano līniju" pārkāpšanu. Šis scenārijs vairāk attiecas uz Irānu un tās atbalstītajiem grupējumiem.
Piemēram, pastāv viedoklis, ka Jemenā bāzētie hutiešu nemiernieki ir iesaistīti gan cīņā pret Izraēlu un ASV, gan arī cīņā par savu vietu "zem saules" Irānas atbalstīto grupējumu vidū. Šā iemesla dēļ, papildus izskaidrojums uzbrukumiem Sarkanajā jūrā varētu būt hutiešu vēlme parādīt Irānai savu noderīgumu. Tomēr ar šādu "noderīguma" parādīšanu, grupējums riskē ieraut Irānu spēlē, kura to varētu nevēlēties spēlēt līdz galam.
Cik reāla ir šo risku piepildīšanās, diemžēl, paredzēt ir ļoti grūti. Tomēr ir skaidrs, ka pašreizējā nokaitētā atmosfēra nepalīdz tos mazināt. Izeja no šī saspīlējuma arī nav patīkama. Visticamāk, ka Izraēlai ir jāatjauno sajūta, ka tā kontrolē notikumus Gazas joslā.
Šīs kontroles sajūtas ietvaros tai ir jātic, ka līdzīgs grupējuma "Hamās" uzbrukums vairs nav iespējams. Un ir liels jautājums, vai to var izdarīt bez militāriem pasākumiem.
Tomēr, vai pat "Hamās" pilnīga sakaušana iezīmētu Gazas joslas kā Izraēlas problēmas beigas? Daudzi teiktu, ka ne. Bet tā jau ir cita raksta tēma.
