Turcijas karaspēka ievešana Sīrijā – labvēlīga politiskā klimata izmantošana stratēģiskiem mērķiem

Šī gada 23.augustā pasauli pāršalca ziņa par Turcijas karavīru klātbūtni Ziemeļsīrijā un tās palielināto iesaisti cīņā pret džihādistu grupējumu “Islāma valsts”. Lai gan šāda Ankaras iniciatīva var šķist pozitīva un būtu pelnījusi starptautiskās sabiedrības atbalstu, militārās intervences patiesais mērķis ir saistīts ar mēģinājumu ierobežot Sīrijas kurdu YPG grupējuma pieaugošo ietekmi pie Turcijas dienvidu robežas. Sauszemes karaspēka klātbūtne sniedz Ankarai būtiskas stratēģiskas priekšrocības, kuras tā var izmantot kurdu ietekmes mazināšanai. Tas ir kļuvis īpaši izdevīgi pašreizējā politiskā klimata kontekstā, kurš rada bažas par Turcijas attālināšanos no ASV sabiedroto loka – situācija, ko Erdogans ir gatavs izmantot.

23. augustā sāktā operācija “Eifratas vairogs”, kuras ietvaros Turcijas militārās vienības ar ASV vadītās pretterorisma koalīcijas un “Brīvās Sīrijas armijas” kaujinieku atbalstu veica iebrukumu Sīrijas ziemeļos un ieņēma stratēģiski svarīgo Džarabulusas pilsētu var šķist dramatiska,jo pirmo reizi Sīrijas konfliktā kāds no ārējiem spēlētājiem izvēlas pielietot kaujām paredzētus sauszemes spēkus, lai mainītu iekšējo spēku samēru sev par labu.

Tomēr tajā pašā laikā jāsaprot, ka šāda operācija ir bijusi jau gaidāma un ir rezultāts Sīrijas kurdu YPG grupējuma dominēto spēku ekspansijai pāri Eifratas upei un Menbižas pilsētas ieņemšanai.

Šie notikumi ir būtiski tuvinājuši kurdu sapni apvienot saskaldītā pašpasludinātā valstiskā veidojuma – Rodžāvas teritoriju vienotā politiskā veselumā. Tā kā par ietekmīgāko politisko spēku Rodžāvā nenoliedzami var uzskatīt pašu YPG, kuram ir saiknes ar Ankarai naidīgo kurdu teroristisko organizāciju PKK, minētā valstiskā veidojuma nostabilizēšanās pie Turcijas dienvidu robežas būtu nopietns drauds tās drošības interesēm.

Karaspēka ievešanas stratēģiskie ieguvumi

Līdz ar to Turcijas militārās operācijas galvenais mērķis ir nepieļaut vienotas Rodžāvas izveidi un apturēt kurdu tālāku ekspansiju. Šādā kontekstā turku karaspēka klātbūtne ļauj sniegt tik ļoti nepieciešamo atelpu tās atbalstītajām “Brīvās Sīrijas armijas” vienībām, kuras ir cietušas būtiskus zaudējumus cīnoties pret teroristisko grupējumu “Islāma valsts” Azīzas un Mārejas pilsētu tuvumā. Šīs kaujas ir laupījušas lielu daļu no to cīņas spējām, padarot tās nespējīgas aktīvi piedalīties Ziemeļsīrijas teritoriju atbrīvošanā. Turcijas palīdzība ļaus “Brīvajai Sīrijas armijai” ieņemt jaunas teritorijas, kā arī daudz efektīvāk pretoties “Islāma valsts” spiedienam. Rezultātā, Ankara ar sava atbalstīto kaujinieku palīdzību iegūs būtisku atsvaru lielajai YPG ietekmei.

Turcijas militārā klātbūtne ļauj arī izveidot ķīli starp YPG pozīcijām, kuras atrodas Menbižas un Afrīnas pilsētu tuvumā un līdz ar to efektīvi bloķēt mēģinājumus apvienot saskaldītās kurdu kontrolētās teritorijas.

Turcijas lēmums bombardēt kurdu pozīcijas ziemeļos no Menbižas neilgi pēc Džarabulusas atbrīvošanas norāda uz to, ka Turcija negrasās pieļaut tālāku YPG un tās sabiedroto spēku virzību uz Rietumiem no Eifratas upes. Šķiet, ka ar šo realitāti ir samierinājušies arī paši kurdi, kuri ir piekrituši atvilkt savus spēkus no iepriekš iegūtajām teritorijām.

Turcijas spēle labvēlīga politiskā klimata ietvaros

Tomēr par spīti būtiskajiem stratēģiskajiem ieguvumiem, karaspēka ievešanu Sīrijas teritorijā nebūtu izdevīgi realizēt bez galvenā Turcijas starptautiskā sabiedrotā – Amerikas Savienoto Valstu atbalsta. Tā kā Ankarai ir būtiski saņemt Vašingtonas palīdzību cīņā pret “Islāma valsti” un Bašara al-Asada režīmu, tad nesaskaņota militāra operācija varēja novest pie diplomātiska saspringuma, kuram varēja būt neparedzamas sekas. Tas bija īpaši iespējams, jo ASV uzskata YPG par efektīvāko sauszemes spēku cīņā pret islāma terorismu Sīrijā un sniedz tam nepieciešamo bruņoto atbalstu.

Tomēr Turcijai šajā gadījumā ir uzsmaidījusi veiksme. Militārā apvērsuma mēģinājums pret Erdoganu un tam sekojošā abu valstu attiecību pasliktināšanās, kuru izraisīja prasība izdot iespējamo organizētāju - Fethullahu Gulēnu ir radījis bailes par Turcijas attālināšanos no Vašingtonas sabiedroto loka.

Ņemot vērā Turcijas būtisko ietekmi, ne tikai Tuvo Austrumu, bet arī Kaukāza un Eiropas Savienības politikā, ASV ir ieinteresēta labu attiecību uzturēšanā ar šo valsti.

Īpašu tramīgumu Vašingtonā izraisa ievērojamais atsilums Krievijas-Turcijas attiecībās, kura ietvaros ir tikušas atjaunotas diplomātiskās saites un ir notikusi Erdogana un Putina tikšanās. Pastāv zināmi draudi, ka Turcija varētu sākt aktīvāk saskaņot savu ārpolitiku ar Krievijas interesēm un ne vienmēr ņemt vērā ASV redzējumu.

Erdogans visticamāk jūt šīs politiskās vides izmaiņas un ir nolēmis izmantot Sīrijas kurdu jautājumu kā tirgošanās instrumentu. Turcija piedāvā turpināt aktīvi atbalstīt ASV intereses Tuvajos Austrumos apmaiņā pret brīvību ierobežot kurdu militārās operācijas Sīrijas ziemeļos. Tāpat kā būtisku pārliecināšanas argumentu Erdogans ļoti iespējams izmanto faktu, ka līdz ar Turcijas sauszemes spēku klātbūtni un “Brīvās Sīrijas armijas” militārās varas pieaugumu, kurdu nozīme cīņā pret “Islāma valsti” samazināsies un tapēc Vašingtonai nav nepieciešams sniegt tiem tik stingru atbalstu.

Šķiet, ka šī pieeja ir nesusi būtiskus rezultātus. Lai gan ASV jau iepriekš bija teikusi, ka kurdu spēki pēc Menbižas atbrīvošanas nepaliks uz Rietumiem no Eifratas, tomēŗ kopš pilsētas krišanas augusta vidū tie turpināja aktīvi izvērst savas militārās operācijas un turpināja atbrīvot apkārtējās teritorijas no “Islāma valsts” kaujiniekiem. Tas viss notika bez ASV kritikas. Tomēr tieši neilgi pēc karaspēka ievešanas Sīrijas teritorijā viceprezidents Džo Baidens nāca klajā ar ultimātu pret YPG un pieprasīja lai spēki tiktu nekavējoties atvilkti. Neapšaubāmi, ka draudi par ASV atbalsta zaudējumu bija galvenais iemesls kapēc kurdi piekrita atkāpties no saviem teritoriālajiem ieguvumiem.

“Pandoras lādes” iespējamā atvēršana un Sīrijas konflikta krustceles

Turcijas militārā atbilde YPG mestajam izaicinājumam atstās ievērojamu ietekmi uz Sīrijas konflikta dinamiku. Tā izmainīs spēka samēru valsts ziemeļos un ievērojami palielinās Ankaras ietekmi pār Sīrijas nākotni. Tāpat līdz ar šo radikālo lēmumu ir iespējams atvērta arī “Pandoras lāde” kaujām domāto sauszemes militāro vienību izmantošanai Sīrijas konfliktā.

Pastāv iespēja, ka citas konfliktā iesaistītās puses, kuras atbalsta prezidentu Bašaru al-Asadu (Irāna un Krievija) var justies apdraudētas no Turcijas pieaugošās ietekmes un izvēlēties iesūtīt savus karavīrus kā pretreakciju.

Tas īpaši ir iespējams, ja notiks sadursmes starp turku un Asada spēkiem. Līdz ar to, Sīrijas konflikta nākotne pagaidām ir atkarīga no tā kā tajā iesaistītie spēlētāji izvēlēsies atbildēt uz pieaugošo Turcijas militāro klātbūtni. Agesīvas atbildes gadījumā konflikts iespējams ieies jaunā fāzē, kuru raksturo mazāka šo spēlētāju paļaušanās uz saviem starpniekiem un lielāks uzsvars uz tiešu klātbūtni.

Kļūda rakstā?

Iezīmējiet tekstu un spiediet Ctrl+Enter, lai nosūtītu labojamo teksta fragmentu redaktoram!

Iezīmējiet tekstu un spiediet uz Ziņot par kļūdu pogas, lai nosūtītu labojamo teksta fragmentu redaktoram!

Ārpus ētera
Ārpus ētera
Jaunākie
Interesanti