Sadaļas Sadaļas
Puča izgāšanās.
Ko piedzīvoja X stundas liecinieki?
Ko par puča dienām atceras tie, kuri pieņēma lēmumus, un tie, kuri fiksēja notikumus tā laika vēsturiskajos kadros?
Autors: Odita Krenberga

Pirms 30 gadiem PSRS notiek valsts apvērsums jeb pučs. Tā rīkotāji cenšas nepieļaut ekonomiski un politiski brūkošās padomju impērijas izjukšanu un arestē prezidentu Mihailu Gorbačovu. Starp sociālisma lielvaras okupētajām teritorijām Latvija ir pirmā, kas oficiāli pasludina puču par nelikumīgu. Puča liktenis izšķiras Maskavā. Tas ir brīdis, ko Latvija izmanto, lai pilntiesīgi atgrieztos uz pasaules kartes.

Puča dienas Maskavā
Kadrs no filmas “Impērijas gals”
PSRS prezidents Mihails Gorbačovs
Kadrs no filmas “Impērijas gals”
Krievijas prezidents Boriss Jeļcins
Kadrs no filmas “Impērijas gals”
"Bija skaidrs, ka Maskava mūs tāpat vien nepalaidīs," Latvijas Tautas frontes pirmais priekšsēdētājs Dainis Īvāns atceras PSRS līdera Mihaila Gorbačova nostāju, kurš bijis par valsts pārbūvi, taču tā, lai saglabātu PSRS. Tonis bijis "absolūti kategorisks".

Vairākkārt sarunās ar baltiešiem Gorbačovs atkārtojis – ja gribat izstāties no Padomju Savienības, tad tikai atbilstoši PSRS likumiem. "Viņš to tā kā ņirgājoties teica, jo tie juridiski bija uzrakstīti tā, ka saskaņā ar tiem izstāties nevarēja," secina Īvāns. Tāpēc attiecībās ar impēriju kādam izšķirošam brīdim bija jānāk. Nebija tikai zināms – kad...


Notikumu hronoloģija
>>>

Naktī PSRS notiek valsts apvērsums. Varu pārņem Valsts Ārkārtējā stāvokļa komiteja (VĀSK), kas izsludina ārkārtējo stāvokli.

Pulksten 12.00 sākas Latvijas Republikas Augstākās Padomes (AP) plenārsēde, kurā pieņem paziņojumu ANO, pasaules valstu parlamentiem, valdībām un tautām. Paziņojumā noradīts, ka VĀSK ir nelikumīgs veidojums, kuram nav nekādu pilnvaru Latvijas teritorijā. Aicina iedzīvotājus nesadarboties ne ar kādiem nelikumīgiem varas veidojumiem, iesaistīties nevardarbīgā pilsoniskās nepakļaušanās kampaņā un prasīt likumīgās varas – tautas deputātu padomju un to izpildinstitūciju – darbības atjaunošanu.

Pulksten 19.15 OMON un desantnieki ieņem Latvijas Televīziju.

Pulksten 20.30 OMON ieņem Rīgas pilsētas iekšlietu pārvaldi.

Pulksten 20.45 OMON ieņem Iekšlietu ministriju un 1. policijas bataljona bāzi.

Pulksten 22.15 OMON kaujinieki pie Rīgas pilsētas iekšlietu pārvaldes nošauj Jūrmalas jaunrades nama šoferi Jāni Salmiņu.

Pulksten 22.30 OMON ieņem un izdemolē Latvijas Tautas frontes (LTF) mītni.

Pulksten 22:30 sāk darboties Latgales TV – tobrīd vienīgais Latvijas telekanāls

>>>

Pulksten 4.30
OMON ieņem Rīgas starptautisko telefona centrāli un telegrāfa staciju.

Pulksten 4.53 sāk darboties Latvijas Radio nelegālais raidītājs.

Pulksten 5.00 OMON ieņem Latvijas Radio ēku.

Pulksten 19.20 PSRS karavīri kopā ar OMON iebrūk LR Iekšlietu ministrijas Policijas departamenta mācību centrā Kauguros.

Pulksten 23.50 PSRS desanta karaspēks bez pretestības atbruņo Latvijas Republikas Ministru Padomes (LR MP) apsardzi.

>>>

AP pieņem konstitucionālo likumu par Latvijas kā neatkarīgas valsts statusu.

Maskavā izšķiras valsts apvērsuma liktenis, uzvaru pār pučistiem gūst Krievijas prezidents Boriss Jeļcins un viņu atbalstošie spēki.

Pulksten 12.00 astoņi bruņoti cilvēki iebrūk LTF Centra rajona nodaļas telpās un piekauj nodaļas priekšsēdētāju un rajona padomes deputātu.

Pulksten 13.00 Doma laukumā iebrauc četri OMON bruņutransportieri.

Pulksten 14.10 bruņutransportieri aizbrauc no Doma laukuma.

Pulksten 19.30 PSRS iekšlietu ministra vietnieks ģenerālis Boriss Gromovs dod pavēli OMON vienībai palikt tās bāzē Vecmīlgrāvī.

Pulksten 19.45 desantnieki atstāj LTV ēku.

Pulksten 20.30 ļaudīm uz ielas dziedot «Projām jāiet», no Radio nama aizbrauc PSRS armijas karavīri.

22. augusts

LR MP nolemj, ka nekavējoties no amata atbrīvojami visi iestāžu un uzņēmumu vadītāji, kuri pauduši atbalstu PSRS militārā apvērsuma rīkotājiem.

LR AP izveido parlamentāro komisiju Latvijā 1991. gada augustā izdarītā pretlikumīgā valsts apvērsuma mēģinājuma izmeklēšanai.

Latvijas komunistu līderi Alfrēds Rubiks un Ojārs Potreki izstājas no PSKP, paziņojot, ka negrib būt vienā partijā ar Gorbačovu.

Bijušais Latvijas Komunistiskās partijas Centrālās komitejas (LKP CK) pirmais sekretārs, PSRS iekšlietu ministrs, VĀSK loceklis Boriss Pugo Maskavā izdara pašnāvību.

Islande kļūst par pirmo valsti, kas atzīst Latvijas Republikas neatkarību.

>>>

LR AP pieņem lēmumu par LKP CK antikonstitucionālo darbību Latvijā. Nolemj izveidot komisiju LKP īpašuma pārņemšanai.

Arestē LKP CK vadītāju Alfrēdu Rubiku, tiek pārņemta LPSR CK galvenā ēka.

Dienas vidū virs LKP CK ēkas tiek pacelts sarkanbaltsarkanais karogs.

Avots: Barikadopedija.lv
Pučisti zondē atbalstu Latvijā

Bijušais Latvijas Komunistiskās partijas vadītājs Alfrēds Rubiks atklāj, ka laikā starp janvāra barikādēm un augusta puču viņu aicināja uz slepenām sarunām. Kāds "augstākās pakāpes drošībnieks no Maskavas" Rubikam pa telefonu ziņojis, ka speciāli uz Rīgu tiks atsūtīta lidmašīna, lai aizvestu viņu "uz pārrunām". Rubikam pretim atlidojuši "kādi pieci privātās drēbēs tērpti cilvēki". Tie visi bijuši no drošības struktūrām. Rubiks starp tiem pazinis tikai vienu – PSRS Valsts drošības komitejas priekšsēdētāja Vladimira Krjučkova vietnieku. Lidmašīna nolaidusies Pleskavā. Tur Rubiks iesēdināts automašīnā ar tumšiem stikliem un nogādāts kādā slepenā dzīvoklī, kur sagaidījuši "vēl kādi pieci veči", kas piedalījušies apspriedē.

Bijušais Latvijas Komunistiskās partijas vadītājs Alfrēds Rubiks
Latvijas Televīzija
"Tad mani tur tirdīja. Visus viņus interesēja, vai man ir kādas slepenas vienības sagatavotas, kas var kaut ko darboties." Rubiks esot atbildējis, ka tādu vienību viņa rīcībā nav. "Es nebiju par to, lai tādas būtu," skaidro Rubiks, jo uzskatījis, ka viņam kā partijas līderim nav jāiesaistās bruņotos konfliktos un par to, lai "PSRS konstitūcijas ietvaros ieviestu savienībā kārtību", ir jāgādā Gorbačovam un viņa administrācijai. Uz to, ka Gorbačovs ieviesīs PSRS prezidenta pārvaldi Latvijā un "visus noliks pie vietas", Rubikam bijušas cerības. It īpaši pēc 1990. gada 4. maija, kad tika pieņemta deklarācija par Latvijas neatkarības atjaunošanu. Īvāns atceras, ka Gorbačovs kādā sarunā atzinies: "Rubiks te katru otro dienu brauc un prasa, lai es armiju izvedu ielās." Tomēr Gorbačovs to nedara.
Sākas X stunda
19. augusts

Ar ieganstu par sliktu veselību no amata atstādināts PSRS prezidents Mihails Gorbačovs. Viņa pienākumus pārņem viceprezidents Genādijs Janajevs.

Pulksten 11.00 Latvijas Komunistiskās partijas Centrālās komitejas (LKP CK) pirmais sekretārs Alfrēds Rubiks preses konferencē paziņo par atbalstu apvērsumam.

LTF aicina vietējās struktūras sākt īstenot decembrī pieņemtās «X stundas» darbības programmu.

Avots: Barikadopedija.lv

Naktī no 18. uz 19. augustu varu Padomju Savienībā pārņem valsts apvērsuma rīkotāji – PSRS Ārkārtējā stāvokļa komiteja. Tā paziņo, ka veselības dēļ Gorbačovs nespēj pildīt prezidenta pienākumus, viņa vietā stājies viceprezidents Genādijs Janajevs un valstī izsludināts ārkārtējais stāvoklis. Latvijas komunistu līderis Rubiks pauž atbalstu apvērsumam.

Latvijas parlaments jeb Augstākā Padome nosoda puču un pieņem paziņojumu, kurā atzīst to par nelikumīgu un secina, ka pučistu lēmumi Latvijai nav saistoši. Tūlīt pēc tam Baltijas kara apgabala pavēlnieks Fjodors Kuzmins, kuram Ārkārtējā stāvokļa komiteja uzdevusi īstenot tās rīkojumus Baltijā, draudot ar sekām, zvana Augstākās Padomes priekšsēdētājam Anatolijam Gorbunovam. "Viņš teica – ja vēl kaut kas tāds būs, viņš arestēšot mani. Un lai nedomājot cilvēkus saukt uz barikādēm, jo tanki ir pilnīgā gatavībā, bruņumašīnas pilnīgā gatavībā un karaspēks ir pilnīgā gatavībā un nekādas improvizācijas no mūsu puses netiks pieļautas," – tā Kuzmina reakciju uz Augstākās Padomes pieņemto paziņojumu atceras Gorbunovs.
"Ja jūs vēl pīkstēsiet kaut ko tamlīdzīgu, tad arests vai kaut kas vēl ļaunāks. Viņš teica – "zadavim"! – to dzirdējusi Gorbunova palīdze Kārina Pētersone, kura bijusi klāt brīdī, kad notika telefonsaruna. Kuzmins licis saprast, ka gatavs braukt pāri ar kāpurķēdēm tiem, kuri pulcēsies, lai protestētu vai nepakļautos. "Es zinu, ka bija diskusijas par to, vai toreiz vajadzēja saukt cilvēkus ārā uz ielām vai ne. Gan tā laika premjers Ivars Godmanis, gan Anatolijs Gorbunovs abi atzīst, ka, zinot to PSRS ieroču spēka masu, kas Latvijā atradās, un to neprognozējamību, viņiem sirds neļāva toreiz saukt cilvēkus ārā. Bija tāda apziņa, ka jāizkuļas ir pašiem ar kaut kādu diplomātiju, izturību. Nu, laiks rādītu…"
AP priekšsēdētāja Anatolija Grobunova palīdze Kārina Pētersone: “Pirms puča redzēju mistisku sapni”
Rīgas ielas pilnīgi tukšas. Gaisā patrulē PSRS militāro spēku kaujas helikopteri. Pilsētā uz tiltiem bruņumašīnas, armijas daļu un specvienības OMON kaujinieki. Televizorā dejo "Gulbju ezeru". Tā 19. augusta rīts sākās daudziem. "Neviens jau nevarēja iedomāties, ka pučs turpināsies tikai nepilnas trīs dienas," stāsta Zigurds Vidiņš. Viņš tolaik strādāja kopā ar režisoru un kinooperatoru Juri Podnieku. Jau sen un arī pēc janvāra barikādēm, kur bojā gāja divi kolēģi – Gvido Zvaigzne un Andris Slapiņš, studija un tās darbinieki bijuši PSRS drošības iestāžu uzmanības lokā. Tāpēc pirmais, ko sapratuši, uzzinot par puču – ir jāglābj safilmētais arhīvs un filmēšanas tehnika. "Ceļus kontrolēja ar automātiem bruņoti OMON kaujinieki un armijnieki. Toreiz man bija "Moskvičs". Kasetes bija saliktas grozos, lai neredz. Braucu it kā uz laukiem. Par laimi, mani neapturēja." Visu izdevies noslēpt pie uzticamiem draugiem.
Operators Zigurds Vidiņš par puču: “Biju nofiksēts, man sekoja”
Padomju armijas helikopters virs Vecrīgas.

Foto: Uldis Pāže, Saeimas fotokrājums
Latvijas Televīzijas operators Māris Jurgensons stāsta, kā televīzijā tehniskie darbinieki glābuši dārgās iekārtas, izveduši tās no Zaķusalas ēkas vēl pirms tās ieņemšanas. "Toreiz televīzijai bija tikai piecas pleca kameras, kas varēja strādāt bez pievienošanas pie kabeļa. Tas bija tāds dārgums! Tās bija pirktas par valūtu, ko nevarēja dabūt. Ar tām nevarēja riskēt."
Vakarā OMON ieņem televīziju, Iekšlietu ministriju, Policijas bataljona bāzi, Latvijas Tautas frontes mītni un vēlāk naktī arī Rīgas starptautisko telefona centrāli un telegrāfa staciju.

OMON kaujinieku lodēm par upuri krīt Jūrmalas jaunrades nama šoferis Jānis Salmiņš, kuru nošauj pie Rīgas Iekšlietu pārvaldes, kas arī tiek ieņemta.
Operators Māris Jurgensons: “Kad sākās pučs, man bija brīvdiena”
Slēptuve baznīcā

"Kad televīzija bija jau okupēta, skaidrs bija, ka OMON nāks ieņemt arī Latvijas Radio. Podniekam pie televīzijas omonieši jau bija uzbrukuši, atņēmuši kameru un safilmēto materiālu. Es tajā laikā strādāju kā operators pie Podnieka. Biju jauns čalis mūsu studijā. Gribējās būt klāt tur, kur viss notiek, filmēt "krutākajās" vietās. Nospriedu, ka man jātup kādā slēpnī un Radio ieņemšana jāuzfilmē," par savu plānu stāsta Dainis Kļava.
Par slēptuvi sev un kamerai viņš izvēlējies kādu nišu aiz Doma baznīcas kolonnas iepretim Radio namam. Uzbrukumu sācis gaidīt jau vakarā. "Dežūra" ieilgusi uz garām stundām. Vairākkārt atnākuši kolēģi, atnesuši paēst un padzerties. Naktī Doma laukumā pie iedegta ugunskura pulcējušies jaunieši, skanējušas dziesmas. Ik pa laikam garām nobraukusi aizdomīga "Volga", kuras pasažieri, šķiet, novērojuši apkārtni.
Operators Dainis Kļava: “Kad Radio ieņēma, ilgi slēpos no OMON kādā Vecrīgas pagrabā”
Pret rītu jau šķitis, ka nekas nenotiks. Bet tad dziesmas pārtrūkušas un bijis dzirdams, kā omonieši no ielas grūž prom priekšā aizliktos bluķus un bruņutransportieris ar sarkanu karogu ielaužas Doma laukumā. Cilvēki noguldīti zemē, citi saskrējuši pie baznīcas. Pirmais šāviens – pa Doma torni, tad vairākas automāta kārtas pa baznīcu, tieši tur, kur slēptuve. Šāvieni skanēja un šķembas šķīda visapkārt. Kopš janvāra, kad Bastejkalnā nogalināja kolēģus, Kļava tāpat kā citi operatori bija aizlīmējis sarkani mirgojošo kameras lampiņu, lai nebūtu pamanāms. Tomēr bija skaidrs, ka nonācis omoniešu tēmējumā.

"Man tā bija skarbākā, baisākā pieredze kā dokumentālistam. Sapratu, ka jāmūk, bet jāglābj arī kasete ar uzfilmēto. Un ir atkal šāvienu kārta, un pēkšņi es saprotu, ka guļu zemē. Jūtu, ka tek asinis – trāpīts galvā… Un tad smieklīgais moments, ko vēlāk tikai konstatēju. Skriedams pa tranšeju gar Doma baznīcas pamatiem, biju "ietesis" metāla stienī, tādēļ galva pušu un no trieciena uz brīdi acīmredzot biju "atslēdzies"." Kameru un kaseti katru atsevišķā vietā noglabājis ejā zem baznīcas sliekšņa. Nogaidījis, kad omonieši dodas prom, atradis jaunu paslēptuvi kādā no tuvējiem Vecrīgas pagrabiem. "Pavadīju tur kādas stundas četras vai piecas. Lietus uznāca. Tas pagrabs piepildījās ar ūdeni gandrīz līdz ceļiem. Es klusi sēdēju. Tikai ap kādiem deviņiem vai desmitiem no rīta izlīdu ārā." Kad no tuvējās telefona būdiņas sazvanījis kolēģus, prieks bija abpusējs. Studija vēl bija palikusi neieņemta, bet galvenais – laimīgi beidzies uztraukums par pazudušā operatora likteni, jo, Kļavu meklējot, bija jau apzvanītas slimnīcas un morgi.
20. augusts pasaulē

Maskavā Krievijas prezidents Boriss Jeļcins paziņo, ka pučs ir antikonstitucionāls.

ASV prezidents Džordžs Bušs atzīst par nekonstitucionālām militāristu aktivitātes Maskavā un citās pilsētās. Bušs pārtrauc atvaļinājumu un atgriežas Baltajā namā sakarā ar Gorbačova atstādināšanu un ārkārtējā stāvokļa pasludināšanu Padomju Savienībā.

LR AP pieņem lēmumu 21. augustā sākt vispārējo streiku, solidarizējoties ar Krieviju.

LR AP pieprasa PSRS AP priekšsēdētājam Anatolijam Lukjanovam izbeigt Ārkārtējā stāvokļa valsts komitejas darbību Latvijā un vainīgos saukt pie atbildības.

Igaunijas AP pieņem neatkarības deklarāciju.

Avots: Barikadopedija.lv


OMON uzbrūk Kauguros

20. augustā PSRS karavīri kopā ar omoniešiem dodas jaunā uzbrukumā. Šoreiz Policijas departamenta mācību centram Kauguros. "Tobrīd sēdējām kādā privātā mājā Gaiziņa ielā. Mums ar aizsargu organizācijas puišiem bija sapulce par to, kā rīkoties, ja pučisti uzvar. Kādā brīdī dzirdam, ka pārlido helikopters un sāk kaut kur tuvumā riņķot. Divreiz nebija jāsaka – sēdāmies mašīnā un braucām. Par laimi, kamera bija man līdzi," atceras operators Raits Valters.

Piebraucot ieraudzījuši, ka daudz ļaužu saskrējuši pie policijas mācību iestādes. Tur bijuši kādi seši vai septiņi PSRS armijas bruņutransportieri ar aptuveni piecdesmit kaujiniekiem. Skanējuši šāvieni un kliedzieni. "Tas, kas atklājās, bija zagšana, var teikt – marodierisms. Ar bruņutransportieri pārbrauca pāri sētai, to izlauza. Segās nesa kaut kādas mantas, liekas, ka televizorus, kaut kādas kastes. Kad cilvēki sagāja tuvāk un gribēja kaut ko aizrādīt, skanēja atkal šāvieni." Apkārtējie iedzīvotāji, pēc tautības pārsvarā krievi, pauduši sašutumu par to, kā rīkojas padomju armija. Valteram, kurš centies iegūt filmēšanai labāku skata punktu, skolai iepretim esošajā daudzdzīvokļu mājā atļauts ieiet kādā no dzīvokļiem un filmēt no balkona.
Jau pēc notikušā, kad Valters kopā ar līdzi atbraukušajiem aizsargiem devies apskatīt skolu, atklājies, ka uzbrucēji piekāvuši divus policistus, kas tobrīd skolā dežurēja. Telpas un tehniskais iekārtojums izdemolēts. Ar automātu cauršauta skolas direktora Ata Meiberga uniforma, kas glabājās viņa kabinetā. "Vēlāk tikai uzzināju, ka ir izglābti tie 80 puiši, kas mācījās šajā skolā. Ar diviem autobusiem, kas toreiz visu dienu stāvēja skolas pagalmā, viņus bija paredzēts deportēt uz Krieviju un iesaukt aktīvajā PSRS karadienestā. Meibergs bija tālredzīgs vadītājs un izglāba šos 80 jaunekļus. Viņš no rīta bija pateicis – visiem paņemt lietas, iet uz mājām un nerādīties. Kāds viņam pazīstams Interfrontes cilvēks Meibergu bija brīdinājis, ka būs uzbrukums."
Operators Raits Valters: “OMON vēl Vecrīgā plosījās, bet Latvijas Republika bija atjaunota”
Tās pašas dienas vēlā vakarā PSRS desanta karaspēks atbruņo Ministru Padomes apsardzi. "Sapratu, ja viņi ieņems ēku, tad pirmais, ko darīs – noņems Latvijas karogu. Tas būtu vēsturisks brīdis, tāds puča laika simbols. Bija svarīgi to nofilmēt," stāsta operators Vidiņš. Pirms aptuveni pusotra gada viņš bija dokumentējis, kā virs Ministru Padomes sarkanbaltsarkanais nomaina padomju sarkanzili viļņoto.

"Kamera bija ielikta polietilēna kulītē, lai neredz. Iepretim valdības mājai, kur katedrāle, stāvēja vairāki lieli atkritumu konteineri. Domāju – varētu aizslēpties aiz tiem vai sliktākajā gadījumā ielīst kādā iekšā un filmēt pa spraugu zem vāka. Bet visapkārt nebija neviena cilvēka. Tikai privātā ģērbušies ziņotāji stāvēja uz ielu stūriem. Rāciju viņiem nebija, viņi sazinājās caur taksometru. Piebrauc taksometrs pie viena – kaut ko parunā, tad tālāk pie nākamā – atkal parunā. Un aizbrauc. Tad man bija skaidrs, ka es kameru ārā vilkt nevaru. Jo esmu nofiksēts." Tā arī Vidiņam tovakar nevienu kadru uzfilmēt neizdodas. Bet – arī karogs paliek savā vietā un ēka tā arī līdz galam neieņemta.
21. augusts

LR AP pieņem konstitucionālo likumu par Latvijas kā neatkarīgas valsts statusu. Tas izbeidz 1990. gada 4. maijā postulēto pārejas stāvokli, un līdz ar to tiek pasludināta Latvijas Republikas neatkarība "de facto".

Krievijas AP atzīst Igaunijas neatkarību.

Krievijas ārlietu ministrs Andrejs Kozirevs aicina pasaules valstis atzīt Baltijas valstu neatkarību.


Avots: Barikadopedija.lv

Stobri pret Augstāko Padomi

Latvijas parlaments un valdība turpina strādāt. "Tā realitāte bija, ka kuru katru brīdi arī šajās ēkās var ienākt, var arestēt, var izdarīt jebko. Anatolijs Gorbunovs, būdams parlamenta priekšsēdētājs, un arī premjers Ivars Godmanis saprata, ka viņiem ir jābūt savās darba vietās. Ja kaut kas kritisks notiek, tam pēc tam vēsturē ir ļoti izšķiroša nozīme, kad starptautiski analizē, kā tas ir noticis. Tev ir jābūt uz vietas," – tā noskaņu raksturo Kārina Pētersone. "Es arī paliku darbā un reizēm iegāju Gorbunova kabinetā ar kādu tasi tējas vai aprunāties. Bija nakts, un dega tikai galda lampa. Viņš sēdēja pie dokumentiem un kaut ko šķirstīja un pārskatīja. Es ievēroju, ka viņam nav ne laulības gredzena pirkstā, ne pulksteņa uz rokas. Es jautāju – kā tad tā? Viņš teica, ka ir uz to brīdi noracis vai kaut kur noslēpis. Un tad viņš tā kā pacēla avīzi, pārlika kaut kādus papīrus, un es skatos, ka zem dokumentiem viņam blakus labajā pusē ir revolveris. Es par to paudu izbrīnu. Viņš teica, ka bez cīņas nepadosies."

Arī deputāti nakšņo parlamentā, lai vajadzības gadījumā likumdevējam būtu lēmumu pieņemšanai nepieciešamais kvorums. Augstākās Padomes nama otrajā stāvā joprojām darbojas satelīta pieslēgums, un telekanālā CNN ir iespējams sekot notikumiem Maskavā, kur izšķiras puča liktenis un Krievijas prezidents Boriss Jeļcins pulcē ap sevi valsts apvērsuma pretiniekus. "Atceros, ka ik pa brīdim gāju skatīties ziņu izlaidumus, vai Jeļcins vēl turas. Katru reizi nācu augšā un ziņoju priekšsēdētājam, ka vēl ir cerība. Vēl ir cerība! Mēs vēl varam strādāt. Vēl varam…" atceras Pētersone.
OMON bruņutransportieri Vecrīgā 21. augustā. Foto: Kadrs no video "Latvijas hronikas" Nr. 32/33, "Brīvlaišana"
21. augusta dienas vidū Vecrīgā, Doma laukumā, iebrauc četri bruņutransportieri. Augstākā Padome tobrīd lemj par konstitucionālo likumu "Par Latvijas Republikas valstisko statusu", kas "de facto" pasludinātu Latvijas Republikas neatkarību, izbeidzot 1990. gada 4. maijā postulēto pārejas periodu.

"Man ienāca prātā, ka vajadzētu likumu, kamēr deputāti debatē, pārtulkot angliski. Jo gan pa radio ziņoja, gan man mamma piezvanīja – tikko pa radio teica, ka bruņutransportieri ir Doma laukumā un ka viņi dodas uz Augstāko Padomi. Man bija palikusi vēl viena rindkopa. Es domāju – nu, kamēr viņi atbrauks un sariktēsies, es vēl varu paspēt. Es teicu – mamm, paldies, jā, bet zini, man nav laika, piedod, man ir jāstrādā, un noliku klausuli.
Ar vienu aci skatījos pa logu. Jā, es redzu, viņi piebrauc pie saliktajiem barikāžu blokiem, bet es mudīgi tulkoju. Jo tā doma bija tāda – ja gadījumā kaut kas notiek, bija iespēja to tekstu nodot tālāk. Mums toreiz bija tāda ierīce – fakss. Man bija doma tulkojumu aizfaksēt uz Zviedrijas konsulātu. Tā bija vienīgā diplomātiskā pārstāvniecība, jo Latvija toreiz vēl nebija atzīta, neviena diplomāta te nebija. Vienīgais, kas uzturējās, bija Zviedrijas goda konsuls Larss Fredēns. Viņam bija kantoris Lāčplēša ielā. Un es domāju – ja es viņam nosūtītu to, pirms viss vēl norisinās, tad pasaulē tomēr zinātu, ka tas likums ir pieņemts.

Es pabeidzu tulkot. Bet pa logu redzēju, ka viņi tos stobrus tā kā, nu, skrūvē uz augšu. Un tanī brīdī, kad tie stobri bija uzstellēti, tad Indulis Bērziņš izskrēja tribīnē un teica, ka ir, nu, tiešām ir jābalso, ka nevar vairs par komatiem debatēt. Ka ir tas kritiskais mirklis. Likums tika pieņemts, es arī to likuma tulkojumu nosūtīju," stāsta Pētersone.

Pēc tam visa Augstākās Padomes vadība sapulcējusies pie Gorbunova. "Tur bija gan Dainis Īvāns, Jānis Dinēvičs, Ivars Godmanis, Imants Daudišs. Dažiem bija gāzmaskas, dažiem nebija. Tā kā no šī kabineta ir labāka redzamība, viņi sanāca novērot to, kas faktiski jau bija uzbrukuma atkāpšanās."

Bijis jūtams, ka uzbrucēju uzvedībā tobrīd kaut kas ir mainījies. Iespējams, saņemts kāds signāls no Maskavas. Stobri atkal nolaisti, un kaujas mašīnas devušās atpakaļ uz Doma laukuma pusi. "Tad tie bruņutransportieri sāka mest kaut kādas dūmu granātas vai asaru gāzes granātas. Cilvēki uz ielas kliegdami izklīda. Tajā brīdī mēs sapratām, ka pučs ir izgāzies, likums ir pieņemts un faktiski – mēs bijām brīvi. Latvija bija brīva! Tas bija ļoti kritisks brīdis, kas ļoti laimīgi atrisinājās. Debesīs parādījās kāda sprauga, un mēs bijām brīvi!"
Augstākās Padomes priekšsēdētājs Anatolijs Gorbunovs telefonsarunā ar ASV prezidentu Džordžu Bušu 2. septembrī. Foto: Uldis Pāže, Saeimas fotokrājums
Nekavējoties sākas Latvijas valsts neatkarības atjaunošanas starptautiska atzīšana. Tajā pašā dienā pirmā par to paziņo Islande.

Vakarā PSRS spēki atstāj Latvijas Radio un Latvijas Televīzijas ēkas. Operators Māris Jurgensons, kurš ar kameru pirmais dodas fiksēt omoniešu nodarījumus, atceras, ka lielākajai daļai telpu, kur atradās redakcija un administrācija, bija izlauztas durvis. "Tur viss bija lauzts vaļā, viņi bija ārdījušies. Lielie monitori bija sagāzti, ierakstu lentes arī. Bija kaut ko meklējuši – vai kaut kas stratēģisks nav paslēpts, kam, viņuprāt, bija nozīme. Šķiet, ka bija arī dzēruši alkoholu. Vēlāk bija pamatīgs darbs, lai to visu atkal savestu kārtībā."
Rubika arests
"Te bija divas lielas bildes. Vienā pusē Ļeņins, otrā – Gorbačovs. Katrs uz savas nagliņas," sienas koka paneļos atstātās tā laika pēdas rāda operators Kristaps Liepiņš. Mēs esam bijušajā Latvijas PSR Komunistiskās partijas Centrālās komitejas ēkā, kur kādreiz bija Rubika kabinets. Vēlāk te telpas īrēja kāda vēstniecība, bet tagad visa ēka stāv tukša un daudz kas vēl saglabājies no padomju iekārtojuma. Arī sienā iebūvētais kompartijas seifs.

Liepiņš bija starp tiem, kas Rubika aresta dienā gandrīz visu laiku bija viņam līdzās ar savu filmēšanas kameru.

23. augustā, kad Augstākā Padome bija pieņēmusi lēmumu par Latvijas Komunistiskās partijas antikonstitucionālo darbību un nolēmusi izveidot komisiju tās īpašuma pārņemšanai, nākamais solis bija arestēt Latvijas komunistu līderi.
"Skrēju uz Centrālkomitejas māju. Kad ierados, tur gaisā bija dūmu smarža. Steigā tualetēs tika dedzināti un iznīcināti kaut kādi papīri, kaut kādi maisi ar dokumentiem bija pa stūriem. Rubiks brīžiem bija ļoti satraukts. Bet varēja redzēt, ka viņš ir cilvēks, kurš ļoti labi kontrolē sevi. Lai gan noskaņa bija tāda, ka gandrīz vai var arī izvest pagalmā, pielikt pie sienas un nošaut!''
Operators Kristaps Liepiņš: “Puču filmēju kā brīvprātīgais ar tēva dāvinātu kameru”
Nepieciešamie lēmumi, kas juridiski noformētu Rubika arestu, no Augstākās Padomes un Ģenerālprokuratūras tiek gaidīti vairākas stundas. Spriedze auga.

"Rubikam bija bruņota apsardze, miesassargi. Viss nams bija pilns ar cilvēkiem, kas ir lojāli Komunistiskajai partijai un PSRS idejām. Un līdzās – Latvijas Republikai uzticamie puiši ar automātiem un bruņuvestēm." Beidzot, sagaidījuši aresta orderi, ar vārdiem "aizvest apcietināto" viņi veduši Rubiku ārā no kabineta. "Te sanāca tāda grūstīšanās ar Rubika uzticamības cilvēkiem, Komunistiskās partijas biedra karšu ārā vilkšana un demonstrēšana – ka es te esmu tomēr tas un mani nedrīkst nemaz aiztikt. Bet viņi tika nošķirti, nogrūsti malā. Pie mums, kas filmējām, Rubiks vērsās krievu valodā ar paziņojumu, ka viņš tiek aizturēts nelikumīgi."

Tikmēr lejā pie ēkas jau bija sapulcējušies arvien vairāk un vairāk cilvēku. Daudzi pūlī bija agresīvi noskaņoti pret komunistiem un Rubiku.
"Nokāpjot lejā pa trepēm un pirms iziešanas no ēkas ieraugot, kā uzbango ārpusē esošo emocijas, uz brīdi saminstinājās visi – gan pats arestētais, gan viņa arestētāji. Latvijas policijas puiši gan ieeju bija ļoti nopietni norobežojuši. Bet tur, pūlī, bija cilvēki, kas vicinājās ar kulakiem, kaut ko bļāva, kāds spļāva un vēl kaut ko... Tomēr viss bija norobežots ļoti pieklājīgi, lai linča tiesu nepieļautu. Lielākais vairums tomēr iestājās par tādu ļoti cilvēcīgu un mierīgu varas maiņu, jo negribam būt tādi, kas bija pirms tam – kuri gatavi ar ieročiem rokās slepkavot."

Alfrēds Rubiks pēc aizturēšanas. 1991. gada 23. augusts.
Kadrs no Kristapa Liepiņa video
Rubiku ātri izdevies iesēdināt pie durvīm piebrauktajā mikroautobusā. Jau dienas vidū neatkarīgās Latvijas karogs plīvo arī virs galvenās komunistu mītnes Rīgā.

Nākamajās dienās un nedēļās ierodas arvien vairāk ārvalstu diplomātu, spriež par līgumiem, vēstniecību atvēršanu, turpinās Latvijas valstiskās neatkarības starptautiskā atzīšana. PSRS vēl nogaida, ietur pauzi. To atceras Anatolijs Gorbunovs:

"Ka Latvija ir brīva, es tā īsti sajutu pēc tam, kad man Gorbačovs piezvanīja 6. septembrī, kad PSRS bija atzinusi Latvijas neatkarību. Viņš ilgi runāja ar mani un pamācīja. Viņš teica – Anatolij, domājiet, domājiet! Jūs vieni neiztiksiet bez PSRS! Bet tomēr – Latvijas neatkarība bija atzīta. Un tad es sapratu, ka tas juridiskais etaps ir noslēdzies un tagad ir kaut kas neatgriezenisks."

Līdz 1991. gada beigām Latvijas neatkarības atjaunošanu un valstisko neatkarību bija atzinušas jau 93 valstis.
Materiālā izmantotie foto:

• OMON bruņutransportieri Vecrīgā 21. augustā. Foto: Uldis Pāže, Saeimas fotokrājums
• Latvijas Radio ēka. Foto: Latvijas Radio
• VĀSK loceklis Boriss Pugo. Wikipedia.org
• Latvijas karogs. Foto: LETA, Ivars Soikāns
• Puča organizētāji. Kadrs no filmas "Impērijas gals"
• Boriss Jeļcins Maskavā. Foto: REUTERS, STR
• Vanšu tilts puča laikā. Foto: Uldis Pāže, Saeimas fotokrājums
• AP 21. augustā pieņem konstitucionālo likumu par Latvijas kā neatkarīgas valsts statusu. Runā AP priekšsēdētājs Anatolijs Gorbunovs. Foto: Uldis Pāže, Saeimas fotokrājums
• Latvijas komunistu līdera Alfrēda Rubika arests. Kadrs no Kristapa Liepiņa video

Informējam, ka LSM portālā tiek izmantotas sīkdatnes (angļu val. "cookies"). Turpinot lietot šo portālu, Jūs piekrītat, ka mēs uzkrāsim un izmantosim sīkdatnes Jūsu ierīcē. Uzzināt vairāk

Pieņemt un turpināt