Saikne ar Latviju ģimenei ir ļoti svarīga. Andra klātbūtne viņu dzīvē nav izzudusi, lai arī bērni atzīst, ka sadzīvot ar to, ka tētis ir varonis, nav bijis viegli.
Dēls Andris ir vīra kopija, stāsta kinooperatora atraitne Natālija. Tie paši žesti, mīmika un humors. Viņam tagad ir 25 gadi. Natālija vēl nezināja, ka ir stāvoklī, kad nošāva vīru.
Traģiskā nakts jau vairākkārt pārtīta atmiņā. Darbs bija viņa dzīve, atceras atraitne. Kādu dienu tajā janvārī vīrs pārnācis mājās un ar degošām acīm stāstījis, ka notikuma vietā ieradušies ātrāk nekā "ātrā palīdzība".
Andris ļoti labi apzinājies, ka var iet bojā. "Tā bija apzināta rīcība. Tāpat kā daudziem citiem... Tauta bija kopā," atminas Natālija.
Toreiz gandrīz piecus gadus vecajai meitai Annai Natālija ilgi nevarēja pateikt, ka tēta vairs nav. Arī pēc 25 gadiem Anna atsakās kopā ar visiem skatīties traģiskās nakts kadrus. Uzplēst rētas ir sāpīgi. Anna atzīst, ka viņai ir bijis grūti sadzīvot ar zaudējumu.
Dažus gadus pēc barikādēm Natālija ar ģimeni pārbrauca dzīvot uz Maskavu, jo tur dzīvoja viņas vecāki. Anna brīvi runā latviski, Andris saprot, bet nerunā, jo tajā laikā Maskavā nebija bērnudārza latviešu valodā.
Natālija saka, ka toreiz brauca ar domu, ka arī Krievijā mainīsies vara. "Nekad nedomāju, ka braucu uz tādu Krieviju," saka Natālija.
Ģimene jau vairākkārt apsvērusi domu atgriezties Latvijā un pieļauj, ka kādreiz tāds brīdis arī pienāks
