Sapnis par valsti. Saeima.
Autors: Judīte Čunka, LTV žurnāliste
Pirmās Saeimas pirmā darba diena

Pirmās Saeimas pirmā sēde sākās 12.00. Bet pirms tam Jēkaba baznīcā notikusi, kā raksta tālaika prese, "svinīga dievkalpošana". Ar vairākiem lielgabalu šāvieniem atzīmēta Latvijas Satversmes spēkā stāšanās. Visā Latvijā visas iestādes un skolas slēdza pulksten 12. Arī veikali bija slēgti stundu - no 12.00 līdz 13.00 dienā.

Saeimu atklāja jaunajās, izremontētajās telpās bijušā vācu bruņniecības namā Jēkaba ielā. Gadu iepriekš ēka bija ļaunprātīgi aizdedzināta. Ugunsgrēkā sēžu zāles griesti un pats nams pamatīgi cieta no uguns un ūdens. Ēkas atjaunošanu uzņēmās arhitekts E.Laube.

"Tagad no bruņniecības bijušās godības nekas nav palicis pāri. Skārda tāfelītes ar neskaitāmiem muižniecības dzimtu ģerboņiem nozudušas no zāles sienām, griesti jauni, renesanses stilā ar latviskas mākslas gaumes iezīmēm, ārpusē mūra iedobumā, kur atradās ordeņa mestra Voltera fon Plettenberga tēls, tagad redzams latviešu Lāčplēsis, tēlnieka Maura darināts. Saeimas atklāšanas dienā nami Rīgā bija pušķoti karogiem un Latvijas karakuģis "Viesturs" svinīgo aktu pavēstīja ar 21 lielgabala šāvienu. Atjaunotā zāle iekārtota parlamenta vajadzībām: deputātiem glīti sēdekļi ar galdiņiem un atvilktnēm, prezidija sēdeklis, ložas valdībai, diplomātiem, ārzemju viesiem, žurnālistiem un zāles dibenā sēdvietas un stāvvietas publikai. Zāles dibensienā liels valsts ģerbonis un tam abās pusēs sienā uzraksti no Latvijas Satversmes: "Latvija ir neatkarīga demokrātiska republika" un "Latvijas valsts suverenā vara pieder Latvijas tautai. " Tā 1.Saeimas atklāšanas dienu apraksta izdevums "Jaunības Tekas" ( Nr.10, 1922 ).
"Svari", Nr. 46, 1922
Karikatūra "Rainis ar zāles solu"

Ar 1. Saeimas sanākšanu beidzās Latvijas Satversmes sapulces pilnvaras. Satversmes sapulces prezidents Jānis Čakste paziņoja, ka stājas spēkā Satversme, un īsā uzrunā sveica deputātus, uzsverot: "Jūs esat no tautas raidīti darīt svarīgu darbu. Es esmu pārliecināts, ka jūs to darīsiet nesavtīgi, pēc labākās apziņas, pēc labākās pārliecības par godu un par svētību mūsu dārgai tēvijai."
Nenotika arī bez starpgadījumiem. Deputātu kopbildes fotografēšanas laikā Saeimas zālē aizdegās aizkari no fotogrāfa lampas dzirksts. Savukārt deputātam Francim Trasunam svinīgajā brīdī atraisījās kaklasaite.
"Sēdi vairākkārt uzņēma fotogrāfi un kinematogrāfam. Pie tam notika pāris incidenti. Kinematogrāfa operators ar savu uguni aizdedzināja loga gardīni. Bet, jauno prezidiju fotografējot, Fr. Trasunam nokrita šlipse, par ko zālē izcēlās liela jautrība. Laukumā pie Saeimas nama un uz ielas bija sapulcējušies ļoti daudz ļaužu, jo aprobežoto telpu dēļ ieejas kartes varēja dabūt ļoti nedaudzi. Daudz apmeklētāju bija arī Jēkaba baznīcā, kurā Saeimas deputāti, mācītāji kopā ar bīskapu Irbi priekš Saeimas sēdes atklāšanas noturēja svinīgu dievkalpojumu."

"Saeimas atklāšanas svinīgajā momentā, kad uzliesmoja magnēzijs un fotogrāfs uzņēma Saeimas locekļus, Latgales kristīgajam deputātam Francim Trasunam nokrita šlipse. To uzliekot, Trasuns bija pagriezies ar muguru pret prezidiju un tādā stāvoklī arī ticis uzņemts. Kāds cītīgs fotogrāfs bija aizdedzinājis logu aizskaru, kuru nācās noplēst." ("Talsu Apriņķa Vēstnesis", Nr. 16, 1922)

"Svinīga diena. Satversmes sapulces prezidents, ministri un daži deputāti frakās. Kreisie sociāldemokrāti ar sarkanām lentām pie krūts. Kuluāri arī manāmi tukšāki nekā Satversmes sapulces laikā, jo deputātu ir par 1/3 mazāk. Toties publikas daudz. Šoreiz tai ilgi nenākas gaidīt, jo saskaņā ar Satversmes ievešanas likumu, sēdi sāk taisni pulks. 12 un tikai nedaudzi deputāti ierodas ar novēlošanos."
Ilustrēts žurnāls, Nr.13,1922

"Kadri, kuri parāda Saeimas vēlēšanas, pirmo parlamenta darbības dienu ir svinīgi. Lielākā daļa no šiem cilvēkiem, arī tie, kuri varbūt neapzinās to, kam viņi ir parakstījušies iet šajā darbā. Viņi jūtās, protams, ļoti svinīgi, un tas ir moments jebkuras valsts vēsturē parlamentā, it sevišķi pirmā parlamenta darbība, ir ļoti nozīmīgs. Tas ir labs apliecinājums, ka valsts patiešām ir kļuvusi par pilnvērtīgu, arī ne tikai iekšējā politikā, bet arī ārējā politikā. Ir apliecinājusi, ka spēj realizēt demokrātiskas vēlēšanas un ievēlēt pilnvērtīgi parlamentu," tā saka vēsturnieks Ēriks Jēkabsons.

Pēc svinīgā solījuma došanas un parakstīšanas, tautas priekšstāvji ķērās pie pirmā darba - Saeimas priekšsēdētāja ievēlēšanas. Jānis Čakste: "Esmu saņēmis priekšlikumu no sociāldemokrātu frakcijas, kura liek priekšā kā kandidātu uz Saeimas priekšsēdētāja amatu Fridrichu Vesmani. Vairāk kandidāti netiek uzstādīti? Piemērojoties Satversmes Sapulces kārtības ruļļa 23. pantam vēlēšanas tiks izdarītas slēgti, pie kam es atļaušos paskaidrot, ka Saeimas locekļu kungus es lūdzu palikties uz vietām. Viņiem tiks izdalītas zīmītes, un kad zīmītes būs izpildītas, kad tanīs būs ierakstīts attiecīgais kandidāts, tad viņas atkal no vietām saņems atpakaļ."


Frīdrihs Vesmanis. Pirmais Saeimas priekšsēdētājs

Sociāldemokrāts Frīdrihs Vesmanis bija vienīgais kandidāts. Par viņu nobalsoja 72 deputāti, pret - 12, atturējās - 14. Savā pirmajā uzrunā kā Saeimas priekšsēdētājs Vesmanis uzsvēra: "Ievēlot par Saeimas priekšsēdētāju strādnieku frakcijas kandidātu, tās frakcijas kandidātu, kura ir mazākumā šinī augstā namā un atrodas asā opozīcijā pret pārējām augstā nama frakcijām, augstais nams devis lielu politiskas iecietības piemēru. Kādā mērā šis vēlamais, mūsu sarežģītos dzīves apstākļos tik nepieciešamais virziens izveidosies tālāk šinī augstā namā, kādā mērā tas atbalsosies ārpus šī augstā nama visās mūsu dzīves nozarēs, to mums rādīs nākotne. Bet mums visiem jau tagad skaidrs, ka priekš tā lielā darba veikšanas, kāds stāv Saeimai priekšā, šāds virziens ir vairāk kā nepieciešams. Mums no Satversmes Sapulces nāk kā mantojums diezgan daudz nepabeigta darba.

Frīdriha Vesmaņa (1875-1941) portrets.
Foto: Latvijas Republikas Saeima

Mums ir jānostiprina agrārreforma, jāizveido politiskās brīvības, jāķeras pie mūsu saimnieciskās dzīves atjaunošanas, jāveic visu to likumu pārveidošana un piemērošana mūsu brīvvalsts vajadzībām, kurus mēs esam pārņēmuši no agrākās Krievijas. Viss šis darbs prasīs lielas un nopietnas pūles, saskaņotību augsta namā, lai mēs sekmīgi viņu varētu veikt.

Lai nodrošinātu Saeimas priekšsēdētāja pienākumu izpildīšanai nepieciešamo objektivitāti un vienādu izturēšanos pret visām augstā nama frakcijām, Vesmanis atteicās no tiešas darbības savā sociāldemokrātu frakcijā. Kā rakstīja prese, Frīdrihs Vesmanis bija "plaši iecienīts, kulturāls un sabiedrisks darbinieks. Jurists. Iecietības un takta dēļ guvis cienību un atzinību pie saviem politiskajiem pretiniekiem."

Frīdriha Vesmaņa dzīves gājums

Dzimis 1875.gada 15.aprīlī. Pēc Jelgavas ģimnāzijas beigšanas studēja tieslietas Tērbatas universitātē. Pieslējās jaunstrāvniekiem un strādāja avīzē "Dienas Lapa". Pēc 1897.gada arestiem emigrēja uz Angliju, kur no 1899.g. vadīja periodiskos izdevumus "Sociāldemokrāts" un "Latviešu Strādnieks". Tautas padomes loceklis un Satversmes sapulces deputāts. 1. Saeimas priekšsēdētājs līdz 1925.g.17.martam. Sūtnis Londonā līdz 1932.gadam. Pēc atgriešanās bija Senāta (Augstākās tiesas) loceklis. 1941.gadā deportēts uz PSRS, kur 1941.gadā mira.

"Frīdrihs Vesmanis nācis no lielas ģimenes Rundāles novadā. Viņam bija četras māsas un viens brālis. Tēvs izpirka zemi 19. gadsimtā un spēja saviem bērniem izglītību nodrošināt. Vesmanis vispirms mācījās pagasta skolā pie skolotāja Rozenberga. Viņš tik labi apguva visus priekšmetus un trīs valodas, ka viņš varēja startēt uz ģimnāziju, un viņu arī ģimnāzijā uzņēma. Tēvs varēja uzrādīt izziņu, ka viņa ienākumi pēc Latvijas tā laika mēriem bija 10 000 latu gadā. Ģimnāzijas laikā Frīdrihs iepazinās ar Jāni Pliekšānu. Strādāja kādu brīdi arī "Dienas lapā", un pēc tam sāka studēt universitātē Pēterburgā," stāsta Vesmaņa dzimtas pārstāve Ieva Marga Markausa. Viņa ir Vesmaņa māsas Annas mazdēla Jura sieva.

Frīdriha Vesmaņa dzīves ceļu lielā mērā ietekmējis tēvs, kurš bija pagasta vecākais, dažādu biedrību priekšsēdētājs un bieži kontaktējās ar Jāni Čaksti, lai aizstāvētu zemnieku intereses.
Turpina Markausa: "Vesmanim, toreiz pusaudzim, tas ļoti imponēja. Un viņš, varētu tā uzskatīt, ka Čakstes ietekmē izvēlējās jurista karjeru. Studēšana viņam īsti neveicās. Tāpēc, ka viņam līdzi nāca "Dienas lapas" "grēki''. Viņu notiesāja. Piesprieda gan cietumsodu un nometinājumu. Viņš nobijās, vai spēs izturēt nometinājumu, jo noteikumi bija ļoti bargi. Un viņš kopā ar Frici Roziņu emigrēja uz Angliju, kur nodarbojās ar "Brīvā vārda" iespiešanu un nodibināja ceļus, kā literatūru nogādāt Latvijā. Vesmani jau jaunībā aizrāva brīvības idejas, pašnoteikšanās idejas, un viņš savā, teiksim, pusaudža naivumā... ģimnāzisti nodibināja pulciņus un prātoja kā likvidēt atšķirības starp kalpiem un saimniekiem. Pēc tam, kad četrus gadus pavadīja Anglijā, viņš nolēma, ka dzimtenē tomēr ir daudz labāk. Birokrātijas dēļ iznāca trīsreiz ilgāku laiku nosēdēt cietumā, un viņš izvēlējās nometinājuma vietu Šauļos, jo tas nav tālu no mājām. Atkal iesaistījās literatūras iespiešanā un izplatīšanā, kur aktīvi piedalījās arī viņa līgava Berta Krisons. Krisonu ģimene daudz darīja tolaik, lai brīvo vārdu popularizētu tautā. Pēc Džutas dumpja apspiešanas cilvēki bija ļoti neapmierināti un, protams, ka jaunās idejas rada atsaucību."

Frīdrihs Vesmanis atkārtoti iestājās Pēterburgas universitātē un to pabeidza. Strādāja Jelgavā vispirms par advokāta palīgu, tad par advokātu. Pirmā pasaules kara laikā devās bēgļu gaitās uz Petrogradu.

Frīdriha Vesmaņa tēvs Kārlis
Foto: no biedrības "Vesmaņi" arhīva
"Ģimenē dzīve ir nostabilizējusies. No Amerikas atgriezies brālis Kārlis, kurš bailēs no soda par Piektā gada notikumiem bija emigrējis uz Kanādas mežiem. Un sekmīgi kopā ar tēvu vadīja dzimto māju Kraukļu saimniecību. Vesmanis ar sievu Bertu nonāk Pēterpilī, kur strādā latviešu bēgļu apgādāšanas centrālkomitejā. Viņš apbraukā visas latviešu bēgļu nometnes no Ribinskas līdz Astrahaņai, un iesniedza pamatīgas atskaites par to. Pēc tam, kad lielinieki viņus no šī darba padzen un pie tam organizāciju aplaupa, viņš pārceļas uz Valku. Pēc tam atgriežas mājās. Un visus šausmīgos Bermontiādes laikus pavada Jelgavā. 1920. gadā viņu ievēl par Jelgavas pilsētas galvu. Tēvs ir neapmierināts ar dēla jauno amatu, jo viņš zina no savas pieredzes, ka darbs sabiedrības labā pie materiāliem labumiem nenovedīs.

Frīdrihs Vesmanis bija Tautas padomes loceklis. 1920. gadā viņu ievēlēja Satversmes sapulcē. Kā stāsta Ieva Marga Markausa, "Satversmes sapulcē pēc kāda laika deputāta Neiberga vietā nāk arī Vesmaņa sieva Berta. Pirms tam Berta ļoti daudz darbojās ar bēgļu uzņemšanu un palīdzību, lai tos atgādātu no robežas līdz Rīgai un tālāk. Acīmredzami sakarā ar viņa sekmīgo darbu, Vesmani ievēl arī Saeimā, kur izvirza par Saeimas priekšsēdētāju. Berta raksta savai draudzenei Klārai nedaudz par to, kāpēc tieši Vesmani izvirzīja un kāpēc ir izveidojusies tāda situācija, kāda bija Saeimā pašā sākumā."

Markausa citē fragmentu no vēstules, kuru 1922. gada 21. decembrī Berta raksta draudzenei Klārai: "Ar Saeimas kandidāta uzstādīšanu, ar vēlēšanu rezultātiem iznākušas nepatīkamas pārprašanas ar dažiem veciem partijas biedriem, kā, piemēram, Raini, Aspaziju un Klāru Kalniņu. Ievērojāt lielās brēkas par trīs Kalniņiem pilsoņu presē, Centrālkomiteja un rajonu apgabala komiteja nolēma, ka vienam no Kalniņiem jāatsaka. Tā kā tas labprātīgi nenotika, tad pie balsošanas visur Klāra (Klāra Kalniņa ) krita cauri, un viņu kā kandidāti nekur neuzstādīja. Tas negaidītais apstāklis viņu briesmīgi sarūgtināja, jo viņa tūlīt aizbrauca uz Vāciju. Aspazija uzstādīja Zemgalē un Vidzemē, bet pie grozīgo sarakstu kārtības viņa tika abos apgabalos nobīdīta pēdējā vietā. Tāda vēlētāju izturēšanās sacēla lielu traci abos dzejniekos. Rainis bija iedzīvojies tai pārliecībā, ka partiju viņu uzstādījusi par kandidātu uz Valsts prezidenta amatu. Bet, tā kā mums tas ir, sociāldemokrātiem, nav parlamentā absolūta vairākuma, tad, protams, bija jātaisa tādas kombinācijas kādas bija realizējamas. Par prezidenta vietas došanu mūsu partijai nekad nav bijusi runa, bet no Saeimas priekšsēža vietas viņš bija atteicies, jo tas nav goda amats, bet ļoti grūts darbs.
Arī pilsoņi vienojās uz zināmām personām un šinī gadījumā vienojās balsot vienīgi par Vesmani kā Saeimas priekšsēdi. Vēl nav galīgi noskaidrojies kādas konsekvences Rainis vilks pēc notikušajām vēlēšanām."
Vecāku apsveikums Frīdriham Vesmanim sakarā ar ievēlēšanu par 1. Saeimas priekšsēdētāju
Attēls: no biedrības "Vesmaņi" arhīva
Par to, kā tas noticis savās atmiņās aprakstījis arī pats Frīdrihs Vesmanis savas dzimtas hronikā. Tā izdota grāmatā "Klausieties pagātnes soļos". "Saeimā, kā pats Vesmanis atzīmēja, darbs bijis ļoti grūts, un ka personīgai dzīvei absolūti neatliek laika. Un, tā kā Bertu Saeimā neievēlēja, tad viņa pārņēma sava Frīdriha sekretāres pienākumus, un daudz, ļoti daudz darīja, lai viņš varētu mierīgi strādāt. Viņš nostrādāja trīs gadus. Tātad, ne visu termiņu, jo ārlietu ministrs Zigfrīds Meierovics viņam piedāvāja sūtņa posteni Anglijā. Vesmanis šo piedāvājumu pieņēma ar lielu prieku, jo viņam ļoti patika atgriezties Anglijā. Pirms Pirmā pasaules kara viņi abi ar Bertu apguva vēl padziļināti angļu valodu, kā zinādami, ka tā ļoti noderēs. Berta pat kādu brīdi studēja Oksfordā angļu valodu. Un tā viņš šo posteni pieņēma, un 7 gadus nostrādāja Londonā," stāsta Markausa.

Pēc septiņiem gadiem vēstnieka amatā Vesmanis 1932. gadā atgriežas Latvijā, jo atbrīvojusies senatora vieta. Jau Satversmes sapulces laikā viņš strādāja arī par senatoru. "Tā bija ļoti liela slodze.
Interesanti, ka gan no Satversmes sapulces laika, gan no Saeimas laika, Vesmanis piemin to, ka ir grūti iztikt, grūti savilkt galus. Labi, ka ir bijuši iekrājumi.
Arī Saeimas laikā viņam nav paredzēta ne automašīna. Viņš var dabūt to no garāžas, ja ir vajadzīgs, bet tā lūst. Reprezentācijas izdevumiem nekas nav paredzēts. Viss tikai no algas. Pēc tam, kā viņš raksta, kad algu pielīdzināja Ministru prezidenta algai, tad mazlietiņ bijis vieglāk."
Ieva Marga Markausa
Frīdriha Vesmaņa dzimtas pārstāve
Foto: Latvijas Televīzija
1934. gada 15. maija Kārļa Ulmaņa sarīkotais apvērsums Frīdrihu Vesmani neskāra. 1937. gadā viņš dodas pensijā. Ieva Marga Markausa turpina: "Viņu aicināja uzstāties skolu beigšanas sanāksmēs un svinīgās sēdēs ar tautas vienības ideju. Bet viņš salīdzina to, kas notiek tajā laikā, ar savām idejām, kuras veidojušas viņa dzīvi, ar kurām viņš visu laiku dzīvojis un strādājis, var teikt, tēvijas labā. Viņš saprot, ka tās ir citas idejas. Un viņš no šī goda pienākuma atsakās, to nepieņem un aiziet pensijā. Viņš arī parēķina, ka ar viņa labajiem amatiem pensija būs pietiekami liela un viņš varēs labi iztikt, varēs nodoties savām interesēm."

Līdz 1939. gadam Vesmanis uzraksta dzimtas hroniku. Viņš dzīvoja Mežaparkā īrētā vasarnīcā. Pēteris Sniķeris viņam to izīrēja uz mūžu. 1940. gada pavasarī tur vēl atzīmēja Frīdriha 65. dzimšanas dienu. Taču drīz sākās Staļina režīma represijas.
Frīdrihs un Berta Vesmaņi aizgāja bojā 1941. gada 14. jūnija deportācijās. Viņus aizveda uz Torņakalna staciju.
Berta nomira vilcienā, un tikusi apglabāta Jēkabpilī. Frīdrihs Vesmanis nonāca Usoļes nometnē, Sibīrijā. Viņš mira 1941. gada 7. decembrī, no pārmērīga darba un bada. Kapa vieta nav zināma. "Par viņa pēdējiem dzīves mēnešiem ir pieminējis Menders (Fricis Menders) savā grāmatā. Bet nekā vairāk nav. Visi, kas ir raksturojuši Frīdrihu Vesmani, raksta, cik viņš ir bijis korekts. Tāds, kas dara savu darbu un nav tendēts uz ārišķībām. Frīdrihs arī pats savās atmiņās pieminējis, ka Satversmes sapulcē "liela mēroga debatēs es nepiedalos, jo mums ir daudz citu ļoti labu runātāju." Viņš bija darba cilvēks," saka Markausa.
Lai skatītu šo resursu, mums ir nepieciešama jūsu piekrišana sīkdatnēm.
Attēls nr.1 - Frīdriha Vesmaņa vecāki
Attēls nr.2 - Frīdrihs Vesmanis un Berta Vesmane
Attēls nr.3 - Vesmaņi dodas izbraucienā ar karieti

Fotogrāfijas no biedrības "Vesmaņi" arhīva
Ansis Bazons ir Frīdriha Vesmaņa māsas Marijas mazdēls. Kāds, viņaprāt, bija Frīdrihs Vesmanis kā politiķis? "Vērtējot ziņas no Frīdriha Vesmaņa atstātās dzimtas hronikas, kas ir viņa paša rakstīta, un no manas vecās mammas atmiņām - es teiktu, ka viņš kā politiķis bijis nepiekāpīgs savas politiskās līnijas atbalstītājs. Viņa rakstura īpašības lielā mērā noteica viņa piemērotību Saeimas priekšsēdētāja amatam.
Viņš nebija kašķīgs. Nebija ass, viņš uzklausīja, bet tajā pašā laikā viņam bija savs viedoklis.
Kad viņu ievēlēja par Saeimas priekšsēdētāju, viņš teica runu. Un viņš saka šādus vārdus: ka turpmāk viņš pārtrauks aktīvu līdzdalību savā sociāldemokrātu frakcijā. Tātad, kā teica, nepiedalīsies ļoti aktīvi debatēs. Un šo savas aktīvās darbības pārtraukšanu frakcijā viņš motivē ar to, ka grib būt vienlīdzīgs un izrādīt vienlīdzīgu attieksmi pret visiem Saeimas locekļiem. Tātad, lai neuzspiestu kādu lielākās frakcijas, bet ne absolūtā vairākuma frakcijas, viedokli pirmajā Saeimā, Vesmanis izvēlas šādu taktiku," norāda Ansis Bazons.

Bet kāds Frīdrihs bijis ārpus darba, kāds viņš bijis ģimenes lokā? "Neesmu pieredzējis Frīdrihu Vesmani vaigā. Viņš gāja bojā izsūtījumā Usoļlaga nometnē 1941. gada decembra sākumā. Es esmu dzimis astoņus gadus vēlāk. Bet man ir bijusi laime dzirdēt savas vecāsmātes Marijas Bazones, dzimusi Vesmane, Frīdriha Vesmaņa māsas atmiņas. Viņš vienmēr bijis zinātkārs. Tendēts uz mācīšanos. Šī politiskā virziena izvēle lielā mērā, manuprāt, ir saistīta ar izteiktu taisnīguma sajūtu. Viņa tēvs Kārlis Vesmanis bija Rundāles pagasta "Kraukļu" mājas saimnieks. Un acīmredzot iespaidojoties no tēva ciešajiem sakariem ar advokātu Jāni Čaksti, tas liek arī viņam saprast, ka taisnīgums ir liela vērtība."

"Nav ziņu, ka Frīdrihs Vesmanis būtu bijis mednieks. Nav ziņu, ka Frīdrihs Vesmanis būtu bijis makšķernieks. Bet ir ziņas, ka viņš labprāt spēlējis kārtis. Ja parunā ar veciem zemgaliešiem, kā viņi teica, trumpju spēle - tā ir ļoti populāra. Viņš spēlēja gan zolīti, gan bridžu, gan preferansu. Arī viņa kundze Berta spēlēja bridžu un preferansu. Par zolīti man īstu ziņu nav. Un arī Frīdrihs Vesmanis piemin, kad jaunieši, tai skaitā mans tēvs, viesojās Mežaparka mājā, viņiem tiek izdalīta augšistaba, kur viņiem ir atļauts gan pīpēt, gan spēlēt kārtis. Tolaik daudzi ar kārtīm aizrāvās. Un acīmredzot pie kāršu spēles var pārrunāt arī, kā mēdz kuluāros teikt, dažādas lietas. Arī politiskas lietas, " saka dzimtas pārstāvis A.Bazons.
Ansis Bazons
Frīdriha Vesmaņa dzimtas pārstāvis
Foto: Latvijas Televīzija
"Frīdriham Vesmanim un Bertai Vesmanei savu bērnu nebija. Viņi adoptēja kā savu audžudēlu Bertas Vesmanes māsas Līziņas dēlu Frici. Frici Krisonu. Tā viņš arī palika visu mūžu Fricis Krisons. Fricim Krisonam bija brālēni - Andrejs Krisons un Verners Krisons. Es domāju, ka lielākā daļa mēs esam redzējuši filmu "Sapņu komanda 1935", kur lieliskais Gints Andžāns atveido Andreju Krisonu. Un ir epizode, kuru apraksta pats Frīdrihs Vesmanis savā hronikā. 1937. gada maijā, kad Latvijā notiek otrās Eiropas meistarsacīkstes basketbolā, Andrejs Krisons, kurš tajā brīdī nav valstsvienībā, aizved viņu uz basketbola spēli. Nu viņš noskatījies pirmo puslaiku un tālāk viņam bija jādodas strādāt, jo Senātā bija jāsagatavo kādi dokumenti. Un tad viņš atceras savus ģimnāzijas gadus Jelgavā, un ir pieminēts, ka sporta nodarbības kā tādas nenotika. Ziemā viņi uz Lielupes slidoja... viņš bija ļoti atbildīgs par saviem tieši veicamajiem darbiem. Tas viņam aizņēma lielāko daļu laika, un spriežot pēc lielās hronikas, ko viņš atstājis mums, palicējiem, var teikt, arī patika, " savu stāstījumu turpina Bazons.

Vai ģimenē ir kādas atmiņas par to, kā politiķim gāja Saeimas pirmajā dienā? "Ir zināms, ko teica Jānis Čakste savā runā, kā noritēja vēlēšanas. Un es iepriekš minēju, ko ir teicis Frīdrihs Vesmanis savā runā. Bet pēc Saeimas sēdes viņi satikās Frīdriha Vesmaņa dzīvoklī kopā ar Ansi Buševicu. Tas ir sens viņa draugs vēl no Pēterburgas studiju laikiem. Un Kārlis Zutis. Kā raksta, Vesmanis pastāstā par šo vakaru.. viņi pārrunā kā tad ir gājis Saeimas pirmajā dienā un bauda nedaudz stipra dzēriena. Baudot nedaudz stipru dzērienu, kā jau tas nereti gadās, rodas vēlme turpināt šo procesu. Izrādās, ka Bertai Vesmanei grāmatu skapītī ir paslēpta vēl kāda lāsīte. Tad, kad viņi ņem ārā šo lāsīti no grāmatu skapja, nokrīt tintnīca un aplej Bertas Vesmanes kurpes. Šajā sakarā komentārs no klātesošo puses - tinte ir izlijusi, prese mums būs labvēlīga."

Lai godinātu Frīdriha Vesmaņa piemiņu, dzimtas pārstāvji nodibinājuši biedrību "Vesmaņi". "Markausu ģimene savā mājā, ko mēs redzam man aiz muguras, bēniņu telpā atrada dzimtas hronikas vienu eksemplāru. Pavisam tādi bija trīs. Viens eksemplārs glabājas jau toreiz pie manis. Radās padziļināta interese no Markausu ģimenes puses nest šo vārdu plašāk. Izveidojās sadarbība ar Jelgavas Ģederta Eliasa muzeju. Iznāca grāmata "Klausieties pagātnes soļos", kas tapusi uz Frīdriha Vesmaņa dzimtas hronikas pamata. Izveidojās laba sadarbība ar Latvijas Ārlietu ministriju, kas izveidoja ceļojošo izstādi, kas atrodas pie mums, biedrības "Vesmaņi" valdījumā. Ar to esam ceļojuši pa Latviju. Pa bibliotēkām. Pa skolām. Pa muzejiem. 2015. gada maijā, atzīmējot Frīdriha Vesmaņa 140.dzimšanas dienu, Rundāles pagasta Sudmalu kapos izveidojām piemiņas vietu Frīdriham un Bertai Vesmaņiem. Vietā, kur guldīti zemes klēpī arī Frīdriha Vesmaņa tēvs, māte un vecākā māsa. Kad mums radās doma, ka jāuzņem filma par Vesmani, izveidojām biedrību "Vesmaņi"," norāda dzimtas pārstāvis Ansis Bazons.
Lai skatītu šo resursu, mums ir nepieciešama jūsu piekrišana sīkdatnēm.
Ievēl Valsts prezidentu

Dažas dienas vēlāk - 1922. gada 14. novembrī - Saeima izraudzījās arī valsts galvu. Ar 92 balsīm, 6 deputātiem atturoties, Jāni Čaksti kā vienīgo kandidātu apstiprināja par pirmo Latvijas valsts prezidentu. "Ievēlēšanas vienreizīgumu nedaudz samazina fakts, ka pirms tam Čakste bija Satversmes sapulces priekšsēdētājs. Faktiski pildīja šīs prezidenta funkcijas arī pirms tam divus gadus. Un vēl pirms tam bija Tautas padomes priekšsēdētājs. Tā kā tas vienreizīguma moments ir pazudis. Bet, no otras puses, ir skaidrs, ka ir ievēlēta Saeima. 1.Saeima. Un pirmais vienmēr ir kaut kas īpašs. Un 1.Saeima tik tiešām sāka strādāt jau normālā likumdošanas gaitā," saka vēsturnieks Valters Šcerbinskis.

Par pirmo Valsts prezidentu Jāni Čaksti, viņa dzīves gājumu un politisko darbību plašāk var skatīt šeit

Viena lieta ir izveidot institūcijas, un to pamatos arī paveica 1919. un 1920. gadā. Neatkarības kara laikā. Bet likumdošanas rāmi, noteikumus pēc kādiem dzīvo cilvēki un darbojas valsts, veido pakāpeniski. Diezgan ilgu laiku pastāvēja vēl likumi, kas bija cariskajā Krievijā. Tos pakāpeniski nomainīja ar jauniem, demokrātiskai un neatkarīgai Latvijai atbilstošiem.

"Un 1. Saeima šajā lietā bija diezgan izšķiroša. Virkne dažādu svarīgu likumu tika pieņemti. Tā ir viena puse Saeimas darba - likumdošana. Bet otra puse, kas bieži vien interesē vairāk vēsturniekus un plašāku publiku - kā tad viņi tur to visu darīja? Kādas bija vēlēšanu cīņas, politiskā darbība? 1. Saeimā bija liels skaits cilvēku, kuri pirms tam bija Satversmes sapulcē. Vieni saprata, kas tas īsti nav viņu darbs un aizgāja atpakaļ saimniekot savās lauku mājās un vairs nekandidēja 1.Saeimā. Bet citi saprata, ka tas ir tas, ko viņi vēlas darīt, un tika ievēlēti. Rezultātā bija ļoti daudz tādu politiķu, kas, kā sāka strādāt jau Tautas padomē, tā līdz pat 4. Saeimai nepārtraukti bija deputāti, un kļuva par cilvēkiem, kurus mēs dēvējam par profesionāliem politiķiem," saka vēsturnieks V. Ščerbinskis.

Augstais nams, kur lemt

Par to, kā dēvēs visas tautas ievēlētu pārstāvniecību, izlēma Satversmes sapulce. Kad rakstīja Latvijas pamatlikumu, sadaļā par valsts iekārtu notika diskusijas ar to, kā sauks jauno parlamentu. Bija daudzi priekšlikumi. Stāsta Arnis Strazdiņš:
"Deputāti izvirzīja dažādus nosaukumus sākot no Saeimas, Valsts domes, parlamenta, Tautas padomes līdz pat tādiem mazliet īpatnējākiem kā Likumdošanas nams un Tautas vietnieki.
Diskusijā iesaistījās deputāts Andrejs Kuršinskis, kurš uzsvēra, ka, viņaprāt, - "ir nepieciešams atrast īpatnēju, latvisku un daiļskanīgu vārdu." Viņš pats piedāvāja kaut ko tik vienkāršu un pazīstamu kā Valsts padome. Līdzīgi kā mūsdienās tika pieaicināti eksperti un uzrunāti Latvijas Universitātes, tobrīd Latvijas Augstskolas Filoloģijas fakultātes mācībspēki.

Par to, kā saukt parlamentu, atzinumu un skaidrojumu sniedza arī valodnieks Jānis Endzelīns, kurš raksta šādi: "Jūsu dotie noteikumi par nākamā parlamentu vārdu ir tik grūti, ka laikam nebūs iespējams atrast vārdu, kas visas prasības apmierinātu. Derētu varbūt vārds lemtava jeb lemtuve. Bet tādu pilnībā nevar ieteikt šī vārda nozīmes nokrāsas negatīvās dēļ." Tādēļ viņš atteicās ieteikt. Tad viņš skaidro arī citus vārdus. Piemēram, viņš saka - "Seima vārds ir ņemts no poļu valodas un tāpēc nebūtu vēlams pret Saeimas vārdu. Mums no formālās puses nekas nav iebilstams. Par tautas vietnieku vārdu gan saukt parlamenta locekļus varētu, bet pats parlaments tādā vārdā nebūtu labs, ja tā sauktu. Prasās kāds nosaukums, kas iedotu tādu kolektīva formas nosaukumu šim parlamentam. Labāks par Tautas padomi varētu, Endzelīna izpratnē, vārds Tautas jeb Valsts dome, jo padomes vārds viegli var modināt domas, ka tāda padome tikai tiesīga dot padomus, nevis likumus dod. Respektīvi, ka varētu rasties priekšstats, ka šāda padome nav ar nopietnu juridisko spēku. Bet beigu beigās viņš arī piebilst, ka Saeimas vārds ir viens no atbilstošākajiem."

Valodnieks Jānis Endzelīns atzinumu uzrakstījis uz mazas, necilas lapiņas, glītā rokrakstā, sīkiem burtiem. Tā glabājas Latvijas Valsts vēstures arhīva Satversmes sapulces fondā.
Jāņa Endzelīna atzinums, LNA Latvijas Valsts vēstures arhīva krājums
Foto : Judīte Čunka, LTV
Par to, cik plašs būs Latvijas parlaments, izlēma Satversmes sapulcē, iestrādājot attiecīgas normas valsts pamatlikumā. Dažkārt mūsdienās pirms vēlēšanām izskan runas, ka simts deputātu ir par daudz. Un arī tobrīd 1920. - 1921. gadā, kad notika diskusijas par Satversmes sapulces pantiem, viens no jautājumiem bija par to, kādam būtu jābūt deputātu skaitam. Skaits variēja no 90 līdz 125 deputātiem. Vienojās par 100 tautas pārstāvjiem. Vai būs parlamenta priekšsēdētājs? Bet varbūt Saeimas priekšsēdētājs vai Saeimas prezidents? Kā saukt augstākās amatpersonas - valsts galvu un valdības vadītāju? Arī to izlēma Satversmes sapulcē, izstrādājot valsts pamatlikumu.

Sākumā Saeimas deputāti, uzstājoties parlamenta sēdēs, bieži vēl izmantoja uzrunas formu - Augstais nams vai Augstā padome. Viens no Saeimas, pirms tam Satversmes sapulces, uzdevumiem bija izstrādāt jaunu, latvisku terminoloģiju dzīves jomās, kurās pirms tam nekas tāds nebija latviski pastāvējis - militārajā jomā, diplomātijā un citur. Vēsturnieks Ēriks Jēkabsons skaidro: "Šajā gadījumā vēl ir spēkā krievu valodas Viššaja Izba, kas ir Augstais nams. Tas bija likumdošanas augsto orgānu uzrunāšanas veids cariskajā Krievijā. Tāpat bija Vaša privoshoditeļstvo - Jūsu labdzimtība... diplomātijā terminu sarežģītība saglabājās līdz pat 30. gadiem. Bet ikdienas lietošanā, arī parlamentārismā samērā ātri ieviesa savus terminus. Bet augstais nams, šķiet, palika. Galu galā tas ir augstais nams. Parlaments, ar to tiek saprasts."
Saeimas vēlēšanas –
sašķeltība un pārsteigumi

Saeimas vēlēšanas saimnieciska kraha apstākļos

Kā norāda vēsturnieks Ēriks Jēkabsons, ir jāņem vērā laiks, kādā notika vēlēšanas. Kāda bija sociālā un politiskā situācija gan valstī, gan ārpus tās: "Latvija, kura ir viena no visvairāk cietušajām zemēm Pirmajā Pasaules karā un sekojošajos karos, ir ārkārtīgi smagā saimnieciskā un sociālā krīzē. Tuvu sociālai katastrofai. Amerikāņi, kuri 1922. gada februārī ierodas Latvijā, ar šausmām un izbrīnu apraksta to, kas notiek 1922.gada ziemā. Ne tik tālu no gaidāmajām Saeimas - pirmā pilnvērtīgā parlamenta - vēlēšanām. Apraksta, kā bērni nevar aiziet uz kilometru attālumā esošo zupas virtuvi, jo viņiem nav apavu un ārā ir mīnus 20 grādu sals. Plosās epidēmijas, rit cīņas. Elektrības un siltuma trūkums pilsētās, malkas trūkums. Un fantastiskas ir amerikāņu korespondentes bildes no Rīgas. Sadzīves ainas, ko ar savu "Kodak" fotografējusi, un apraksta, kā visi skrēja pie viņas un brīnījās."

Tam visam klāt arī milzīgas ārējās politikas problēmas. Latvija ir atzīta de jure. Ir starptautiska atzīšana, taču no otras puses - ļoti naidīga kaimiņvalsts. "Padomju Krievija atklāti realizē graujošu darbību pret savām kaimiņvalstīm. Arī pret Latviju. Būtībā komunistiskā internacionāle, kura ir paralēlā varas struktūra Padomju Krievijā. It kā starptautiska organizācija, bet to uztur Padomju Krievija. Krievija finansē šo organizāciju, lai šī organizācija savukārt realizētu padomju Krievijas ārpolitiskos mērķus. Tā joprojām ir pasaules revolūcija. Tikai tagad savādākā formā. Gatavojot apvērsumus, graujot kaimiņu zemju iekārtas no iekšienes, mēģinot tur organizēt apvērsums, viltojot naudu, iepludinot viltoto naudu masveidā un tā tālāk. To visu pilnā mērā izbauda Latvija. Demokrātijas pieredzes trūkums sabiedrībā, vecās Krievijas valsts iespaids, tai skaitā arī Krievijas likumi, kuri joprojām darbojās.
1. 1. Saeimas vēlēšanu balsu skaitīšana Rīgā. 1922. gada 11. oktobris. Fotogrāfe Lūcija Kreicberga.
Attēls: Latvijas Nacionālā vēstures muzeja krājums
Ne tikai Krievijas pagaidu valdības likumi, bet liela daļa arī cara likumu. Tas viss būs Saeimai jārisina," uzsver Jēkabsons
Pirmās demokrātiskās vēlēšanas Latvijā notika jau 1920. gada aprīlī, ievēlot Satversmes sapulci. Taču Satversmes sapulcē bija ļoti konkrēti uzdevumi. Sagatavot konstitūciju jeb Satversmi un otrs neatliekamais uzdevums - agrārā reforma. Satversmes sapulce šos uzdevumus izpildīja daļēji. Satversmi pieņēma bez otrās daļas. Līdz ar to nākamajam, jau pilnvērtīgam parlamentam - Saeimai - būs jārisina šie jautājumi. Jānovērš trūkumi, ko rada Satversmes otrās daļas neesamība. Jāizstrādā likumi par biedrībām, par politiskām organizācijām. Viss, kas nepieciešams demokrātiskas, neatkarīgas valsts pastāvēšanai.

"1920. gada aprīlī demokrātijas pieredzes trūkums jau Satversmes sapulces vēlēšanās izpaudās ar ļoti krasām kara apstākļu izraisītām pretišķībām sabiedrībā, kad kreisie apkaroja labējos. Minoritātes mēģināja cīnīties par savu vietu jaunajā valstī. Pirmkārt, runājot par vācbaltiešiem un krieviem. Otrs - minoritāšu cīņa savā starpā arī bija. Tas ir grūti aptverams. Sarežģīts problēmu savijums Latvijas sabiedrībā. Latvieši, cittautieši, latviešu kārtas, latviešu politiskie noskaņojumi - kreisie, labējie.. ļoti aktuāli 1919. gadā un vēlāk. To visu pilnā apjomā redzam ne tikai Satversmes sapulces vēlēšanās, bet arī vēlāk arī 1922. gada vasarā, kad veidojās masveidīgi - jā, uzmanīgi - jaunas politiskas organizācijas. Ne tikai latviešiem. Arī minoritātēm. Pirmkārt, poļu. Latvijas Poļu savienība kā politiska partija izveidojās tieši tāpēc. Ar Polijas sūtniecības atbalstu. Šīs vēlēšanas ir stimuls politisko organizāciju pārveidei, transformācijai, sadalīšanās tendencēm. It īpaši tāpēc, ka 1922. gada 9. jūnija Satversmes sapulces pieņemtais vēlēšanu likums ir bez barjeras," norāda Ēriks Jēkabsons.
Saeimas sēžu zāle, prezidija galds 1928. g.
Attēls: Latvijas Nacionālā vēstures muzeja krājums
Šodien iekļūšanai parlamentā ir noteikta 5% barjera, bet toreiz nebija nekādas. Pietika ar 9 000 – 10 000 balsīm, lai iekļūtu Saeimā
1.Saeimas vēlēšanās vēlētājiem pirmo reizi bija iespēja grozīt kandidātu sarakstus, vēlēšanu zīmē izsvītrot sev netīkamos kandidātus. Un vienlaikus - atšķirībā no mūsdienām - vēlētāji drīkstēja vēlēšanu zīmē ierakstīt arī sev patīkamākos kandidātus no dažādiem sarakstiem.
Vēlēšanās bija liela politisko spēku un kandidātu sāncensība. Politiskai cīņai tika pieteikti 88 deputātu kandidātu saraksti! No tiem mandātus ieguva 46. Kā norāda Ščerbinskis, Latvijas politiskā vide bija ļoti sadrumstalota, fragmentēta: "Viens no skaidrojumiem ir tāds, ka politiskā pieredze nebija liela un bieži vien šī nonākšana parlamentā bija atsevišķām cilvēku kategorijām ļoti vilinoša. Vēlēšanu likums bija ļoti liberāls un bija ļoti viegli tikt ievēlētam Saeimā. Rezultātā divdesmitajos gados tik tiešām piedalījās rekordliels skaits kandidātu un kandidātu sarakstu. Vislielākais skaits bija 1928. gadā, 3. Saeimas vēlēšanas. Protams, ka ievēl tikai 100 deputātus. Un tad, kad ievēl šo simtu, tad izrādās… tā kā nepastāvēja procentuālā barjera, bieži vien no viena saraksta tika viens deputāts, no vēl viena saraksta – viens, un tādi vieninieki bija vesels liels cipars. Un tā lēmumu pieņemšana, protams, rezultātā bija diezgan sarežģīta. Līdz ar to,
varam diezgan augsti novērtēt tos politiķus, kas spēja izveidot koalīciju, jo izveidot koalīciju bija ārkārtīgi sarežģīti. Mūsdienās ir sarežģīti, bet tajā laikā bija vēl sarežģītāk.
Bija jāsaskaņo daudzas intereses, jānodarbojas ar politisko aizkulišu procesu, lai savilktu kopā nepieciešamos politiskos spēkus, kas nodrošinātu vairākumu. Parasti jau izdevās izveidot vairāk vai mazāk sekmīgas valdības. Bet šī procesa sākums ir saistāms ar Satversmes sapulci. Pirmās kaujas, pirmās priekšvēlēšanu cīņas, pirmā pieredze par to, kādi cilvēki nonāk parlamentā, ko viņi tur dara, kā viņi tur uzvedās, kas ar viņiem notiek pēc parlamenta, kā viņi maina politisko piederību, esot parlamentā, un tā tālāk. Vesela virkne lietu, kas vēlāk kļūst ikdienišķas, sākas Satversmes sapulces laikā."

Tuvojas vēlēšanas

Priekšvēlēšanu aģitācijas laiks iezīmējās ar savstarpējiem konfliktiem. 20. gadu sākumā bieži bija situācija, ka labējie, un otrādi, iebruka pretējās puses rīkotajos pasākumos. Kā stāsta vēsturnieks Ēriks Jēkabsons, pretinieki pat mēģināja viens otru fiziski iespaidot: "Jau 1919. gadā bija pamanāms, ka, piemēram, labējiem vai radikāli noskaņotiem virsniekiem un karavīriem ļoti nepatīk sociāldemokrāti. Tad, kad viņi bija iereibuši, garām ejot, mēģināja šo sapulci vardarbīgi pārtraukt. Tas bieži beidzās ar kautiņiem. Policijā nepārtraukti ienāca sūdzības par to, ka uz reklāmu stabiem aizlīmēti vai noplēsti aģitācijas materiāli. Vai aizlīmēti ar sava politiskā spēka materiālu. To nedrīkst darīt. Nu noķer to, kurš aizlīmē.. masveidā tas notiek."

Ar kādiem saukļiem gāja partijas uz vēlēšanām? Par ko partijas aģitēja? "Nacionālās partijas "spieda" uz to, ka latviešiem beidzot ir sava valsts, ka "mēs tagad nosakām, nevis vācbaltieši, poļi vai krievi, kuri agrāk te visu noteica lielā mērā netaisnīgi. Situācija ir mainījusies, viņiem jāsaprot, ka viņi šeit ir minoritātes un tā tālāk". Un otrādi. Minoritātes gāja ar saukļiem par savām tiesībām un tā tālāk. Kreisie un labējie. Tas pats. Par ticību, nāciju, kristīgumu. Par strādnieku vai strādājošo šķiras interesēm. Sociāldemokrāti un arī pārējās kreisās politiskās partijas tieši tāpat. To, ka jābūt sociālajam taisnīgumam un tā tālāk. Šie lozungi attīstās ar laiku, bet līdz pat 4. Saeimas vēlēšanām redzam, kas ir aktuāls - sabiedriskā kārtība, darbs, maize, siltums. To jau boļševiki saprata 1917. gadā Krievijā. Jāapsola tas, kas ir aktuāli. Un to arī politiskie spēki lielākoties dara. Un tikai daļa no viņiem zina, kā tā sasniegt. Līdzīgi daudziem, līdzīgi kā Ļeņinam, nebija jausmas, kā to sasniegt, bet saprata, ka ir jāsola, lai iekļūtu Saeimā un saņemtu labu algu trīs gadus. Toreiz bija trīs gadi, nevis četri."
1. Aģitācijas lapa 1. Saeimas vēlēšanām ar aicinājumu balsot par "Demokrātiskā centra" sarakstu. 1922. gads.
Attēls: Latvijas Nacionālā vēstures muzeja krājums
Priekšvēlēšanu kampaņa lielā mērā bija demokrātijas spogulis. Tā, no vienas puses, atklāja, ka drīkst visu. No otras puses, bija daudz cilvēku bez pieredzes, kas to izmantoja ļaunprātīgi.
Parlamentā iekļuva cilvēki, kuriem nebija absolūti nekādas politiskās pieredzes. Tas būs redzams arī pēc 1. Saeimas ievēlēšanas, kad būs jārisina daudzi būtiski jautājumi. "Faktiski ar milzīgi daudz grūtu uzdevumu, ar tādu dienas kārtību, kura liek būt pārsteigtam, es domāju. Jāmaina vecie Krievijas likumi, kuri joprojām ir spēkā. Jāmaina sabiedrības sociālā situācija. Jābūt atbildīgam par kompetentas valdības apstiprināšanu. Jābūt kompetentam, lai novērstu trūkumus, kuri ceļas no procentuālā barjeras trūkuma. Ne līdz galam tas izdosies. Mēs zinām, beigsies tas viss ar 1934. gada apvērsumu. Un tieši apvērsums būs tas, kas pateiks - jā, tas nedarbojās. Saeima nestrādā tā, kā pienākas." Ievēlētajiem deputātiem jālemj par likumiem, kas vajadzīgi Satversmes otras daļas iztrūkuma dēļ. Jāturpina agrārā reforma, ko Satversmes sapulce aizsāka. Un šī revolūcija Latvijas laukos nebeigsies līdz 30. gadu sākumam.

"Visa politiskā pretstāvēšana notika ne tikai starp latviešiem un cittautiešiem, bet arī latviešu starpā. Šie politiskie spēki - kreisais, labējais, centriskais un tā tālāk. Šeit varētu gari runāt par sabiedrības politisko spektru. Tas, ka šīs procentu barjeras nebija, deva iespēju ļoti daudziem ne tikai pamatoti kandidēt, bet arī ticēt, ka viņi var kandidēt. Mēs to ļoti labi redzam arī mūsdienās. Sākot ar Saeimas vēlēšanām 90. gados ļoti daudzi iekļūst varbūt demokrātijas pieredzes trūkuma dēļ, pateicoties banāniem. Iekļūst daudzi cilvēki, kuriem nav tā īstā vieta.
Ēriks Jēkabsons
LU Vēstures un filozofijas fakultātes profesors
Foto: Latvijas Televīzija
Toreiz notika precīzi tas pats. To mēs redzam no ļoti daudzām krimināllietām, kuras ir pret Saeimas deputātiem. Mēs to labi redzam no diskusijām, kaut vai 1. Saeimā.
Satversmes sapulcē stenogrāfistes tolaik ļoti detalizēti pierakstīja visu, ko darīja deputāti un runāja. Tur ir ļoti asi izteicieni, ļoti krasas pretnostatīšanās vienam pret otru, apsaukāšanās, lamāšanās un tā tālāk. Tā nav tikai mūsdienu vaina, bet arī tolaik tas bija pilnā apjomā. Man ir aizdomas, ka tolaik pat vairāk, ņemot vērā šo procentu barjeras trūkumu," saka vēsturnieks Ēriks Jēkabsons.
Lai skatītu šo resursu, mums ir nepieciešama jūsu piekrišana sīkdatnēm.
Pilsoņi izraugās pirmo simtnieku

Piektdien, 1922. gada 6.oktobrī, Talsu apriņķa vēstnesis lasītājiem atgādina: "Neaizmirstat, ka rītu un parīt katram latvietim ir jāpiedalās pie Latvijas turpmākā likteņa izšķiršanās, Saeimas vēlēšanās. Latvieti, esi rītu un parīt nomodā par Latvijas nākotni."
1.Saeimas vēlēšanās bija ļoti liela pilsoņu aktivitāte. Nobalsot aizgāja 82,2 % vēlētāju, tas ir vairāk nekā 800 000 balsstiesīgo. Kā norāda Jēkabsons, augsta vēlētāju aktivitāte ir raksturīga visam Latvijas neatkarības pirmajam posmam: "Mainījās uz 70%, beigās bija zem 80%, un tad atkal 1931. gadā bija 80 %. Jebkurā gadījumā šis skaitlis ir ļoti, ļoti augsts. Tas liecina par to, ka cilvēki cer mainīt kaut ko, un caur šo instrumentu - demokrātiski ievēlēto parlamentu - cer uz dzīves uzlabošanos. Šī cerība bija nemainīga, un es neteiktu, ka 1. Saeimā bija augstāka nekā pēdējās. Šī tendence saglabājas visu starpkaru periodu." Nācija pēc pieredzētajām grūtībām, kuras vēl ir svaigā atmiņā, tic, ka būs labāk.

"Tas ir instruments, par kuru runā visi politiskie spēki. Izņemot komunistus, kuri saka, ka tas neies cauri. Tomēr komunistu iespaids pēc 1919. gada ir ievērojami samazinājies Latvijā. Ir cerība, ka būs labāk, it sevišķi situācijā, kad ir smagi ne tikai politiski, iekšpolitiski, arī sociāli ļoti smagi. Un tas ir jārisina 1. Saeimai. Jācīnās ar grūtībām, kuras izraisa garais, kopš 1914. gada ilgušais karš. Milzīgi cilvēku zaudējumi. Daudzi invalīdi..

1. Aģitācijas lapa 1. Saeimas vēlēšanām ar aicinājumu uz Latviju reevakuētajiem 1. pasaules kara bēgļiem balsot par "Bezpartejiskā nacionālā centra" sarakstu. 1922. gads.

Attēls: Latvijas Nacionālā vēstures muzeja krājums
Tautas Labklājības ministrijai jāmaksā pensijas invalīdiem. Karš desmitiem tūkstošu cilvēku padarījis par invalīdiem. Par viņiem ir jārūpējas. Tas ir izaicinājums, kas agrāk nav bijis valstij. Tagad ir. Karā iesaistīto cilvēku skaits Latvijā ir īpaši augsts dažādu apstākļu dēļ. Tāpēc, ka mēs bijām šajā frontes krustpunktā," situāciju iezīmē Ēriks Jēkabsons. Prese daudz rakstīja, kā cilvēkiem pareizi jāaizpilda biļeteni, kā jāvelk krustiņi un tamlīdzīgi.
Balsošanas process ir diezgan sarežģīts. 20% no vēlētājiem izmantoja atļauju grozīt sarakstus.
"Jūs iedomājieties, cik sarežģīti pēc tam bija skaitīt visu bez elektronikas! Aprēķināt, kurš cik ir dabūjis. Piemēram, es balsoju par Zemnieku savienību, un drīkstu pierakstīt klāt no cita kandidātu saraksta vēl kādu klāt kandidātu. Sarakstu grozīšana, protams, sarežģī šo situāciju, it īpaši cilvēkiem, kuriem izglītības līmenis, sevišķi laukos, nebija tāds, lai viņš spētu to saprast ļoti vienkāršoti. Latgalē bija pietiekoši daudz analfabētu, kas nemācēja lasīt. Viņam bija jābalso, viņam bija jāvelk krustiņš vēlēšanu iecirknī."

Tiesa, lielākais izaicinājums jau bija izturēts iepriekš - Satversmes sapulces vēlēšanās. Pirms tām vēlēšanas nekad nebija notikušas, jo Krievijas Valsts domes vēlēšanas attiecās tikai uz šķirām, kuras izglītotas, turīgas. Citi nedrīkstēja balsot. Lauku zemnieki, lielākā masa no iedzīvotājiem, nebalsoja pirms tam. Bija būtiski skaidrot, par ko balsot un kā balsot. Galvenais medijs bija prese. Otrs - baznīca.
Vislielāko balsu skaitu un 30 vietas ieguva Sociāldemokrātiskā strādnieku partija. No pilsoniskajām partijām redzamāko vietu ieņēma Latvijas Zemnieku Savienība. Tika pie 17 mandātiem. Sociāldemokrātu mazinieku un laukstrādnieku savienība - 7, Demokrātiskais centrs - 6. Latgales kristīgo zemnieku partija - 6, Vācu partijas - 6. Pārējās partijas pa dažiem mandātiem un pat pa 1 deputātam. 1.Saeimā izveidojās 20 frakcijas!
"Ja tu viens pats no sava saraksta esi ievēlēts 1. Saeimā, un ir vēl viens tāds vieninieks un vēl viens vieninieks, un tad nāk Zemnieku savienība, kurai ir daudz vairāk, un Zemnieku savienības līderis Kārlis Ulmanis piedāvā - ja jūs pievienosieties koalīcijai, mēs jums varbūt uzbūvēsim skolu kaut kur, un šādā veidā tā vienotības panākšana norisinājās. Vai mēs varam to saukt par vienošanos? Droši vien, bet varbūt arī par racionālu politisku procesu. Tā ir politika. Mums nav jākautrējas. Vienkārši tāda tā vienmēr ir, tāda vienmēr būs. Tas laiks, kad mobilizējās cilvēki kādas idejas vārdā, tas vienmēr ir kāds īpašs krīzes laiks. Tad bieži vien tiek atmestas politiskās intereses. Tas varēja būt 1918. gads, 1919. gads. Bet tad, kad process jau normalizējās, parādās ļoti daudz dažādas intereses, apsvērumi, taktiski stratēģiska pieeja," saka vēsturnieks Valters Šcerbinskis.
Lai skatītu šo resursu, mums ir nepieciešama jūsu piekrišana sīkdatnēm.
1. Saeimas vēlēšanu balsu skaitīšanas lapa ar uzskaitītām balsīm, kas nodotas par
Jaunzemnieku savienības kandidātu sarakstu. 1922. gada 7.–8. oktobris

Attēls: Latvijas Nacionālā vēstures muzeja krājums
1.Saeimā un arī pārējās Saeimās lielākā frakcija bija Latvijas Sociāldemokrātiskajai strādnieku partijai. Arī Satversmes sapulcē tā bija lielākais politiskais spēks. Taču lielais vietu skaits nebija pietiekams, lai vieni paši veidotu valdību, vajadzēja iet uz kompromisiem. Taktisku apsvērumu dēļ sociāldemokrāti, bažīdamies, ka zaudēs nākamajās vēlēšanās elektorāta atbalstu, ja ies uz kompromisiem ar labējām partijām, atteicās veidot valdības, izņemot 1927. gadā. 2.Saeimas laikā Zemnieku savienības pieeja bija savādāka, tā bija ļoti aktīva, labi saprotot, ka bez kompromisiem nevar. Kā uzsver Šcerbinskis,
"savā ziņā šī sadrumstalotība bija ļoti izdevīga tādiem veikliem politikas procesa virzītājiem. Jo nebija daudz ideoloģiski stingru spēku. Bija iespējams tirgoties.
Tām pašām minoritātēm, izņemot vācbaltiešus, kas bija izņēmums, kuri bija diezgan monolīti un ļoti labi organizēti. Citas, teiksim, ebreju, krievu, sevišķi nelielās minoritātes.. arī minoritāšu iekšienē tās bija sadrumstalotas. Tur bija vecticībnieki, tur bija Rīgas krievi, kas balsoja par citiem sarakstiem un tā tālāk.. sociālisti, labējie un visa šī daudzveidība prasmīgiem valdības veidotājiem ir ļoti izdevīga savā ziņā. Iespējams, ja tu zini, kā tas strādā, ir iespējams ļoti labi spēlēt ar to. Kompromiss būtībā ir esence demokrātijā. Tas ir pats svarīgākais. Jo, ja jums nav vairākums, bez kompromisa jūs neko nedabūsiet gatavu. Sociāldemokrātiem vēlāk bieži pārmeta to, ka sociāldemokrāti nebija gatavi iziet uz kompromisu, nebija gatavi kaut kur piekāpties. Tāpēc bija visu laiku gandrīz opozīcijā."

Viens vēlētājs izmaksāja 10 santīmus jeb 4 zelta kapeikas

Pēc 1.Saeimas vēlēšanām Valsts Statistikas pārvaldes direktors Marģers Skujenieks publicēja datu apkopojumu un analīzi, aplūkojot zaudējumus un ieguvumus, salīdzinot ar Satversmes sapulces vēlēšanām 1920. gadā: "..atkrita sarežģītais un dārgais vēlētāju sarakstu sastādīšanas darbs, kas pašvaldības iestādēm ļāva ietaupīt ap 10 miljonu rubļu. Par nedibinātām izrādījās bažas, ka liels skaits Latvijas pilsoņu būs bez pasēm un tālab nevarēs piedalīties vēlēšanās. Taisni otrādi. Apstāklis, ka katram pilsonim bija tiesības nodot savu balsi tur, kur tas vēlēšanu dienā atradās, palielināja pilsoņu skaitu, kurš vēlēšanās piedalījās. Ar to it sevišķi izskaidrojams lielais nodoto balsu skaits pilsētās.

Tāpat pilnīgi nedibināti izrādījās apgalvojumi, ka jaunā vēlēšanu kārtība būs tik sarežģīta, ka vēlēšanu iznākuma aprēķināšana prasīs mēnešiem ilgu darbu. Jau 10 dienas pēc vēlēšanām visos apgabalos vēlēšanu iznākumi bija zināmi.

Ievērību pelna arī tas, ka Saeimas vēlēšanas ar grozāmiem kandidātu sarakstiem neizmaksāja pilnus 100 000 latus, kamēr Satversmes sapulces vēlēšanas ar ievērojami mazāku skaitu sastingušu kandidātu sarakstiem izmaksāja vairāk nekā 100 000 latus. Pie kam šinī summā nav ierēķināti izdevumi vēlētāju reģistrācijai un vēlētāju sarakstu sastādīšanai, kas saskaņā ar vēlēšanu likumu, krita uz komunālām iestādēm, bet runa ir tikai par vēlēšanu zīmju iespiešanu un vēlēšanu tehnisko organizēšanu.
Pēdējās vēlēšanās katrs vēlētājs valstij caurmērā izmaksāja 10 santīmus jeb nepilnas 4 zelta kapeikas, kas ievērojot lielos izdevumus drukas darbiem, ir samērā ļoti nedaudz."
Pliķis 1. Saeimas vaigā – parlamentā nav sieviešu

Šī bija otrā reize, kad sievietes Latvijā piedalījās vēlēšanās. Sievietes pirmo reizi varēja vēlēt jau 1920. gadā, izraugoties Satversmes sapulci. Tas bija liels demokrātijas panākums, jo šādas tiesības tad nebija pat daudzās vecās Eiropas valstīs. Taču 1. Saeimas vēlēšanas atnesa pārsteigumu. Satversmes sapulcē bija ievēlētas sešas deputātes, bet 1. Saeimā - nevienas! Uz pirmo Saeimu kandidēja 10 sievietes. Tas bija piecas reizes mazāk nekā iepriekš Satversmes sapulcē.
Interesanti, ka Latgales vēlēšanu apgabalā kandidēja lielākais sieviešu kandidāšu skaits - sešas sievietes četrās dažādās partijās.
Kāpēc sievietes neievēlēja? LU Vēstures institūta vadošā pētniece Ineta Lipša saka - galvenais iemesls ir ļoti vienkāršs. Satversmes sapulces deputāti izdarīja izmaiņas vēlēšanu likumā un ieviesa grozāmos kandidātu sarakstus. "Es to saistu ar publicistu, Hermani Asaru, kurš atgriezās 1920. gada jūnijā kopā ar Imantas strēlnieku pulku no Vladivostokas un kurš Pirmā pasaules kara jukas Krievijā bija pavadījis Sibīrijā, Urālos, strādājot dažādās pašvaldības iestādēs. Pēc 1917. gada revolūcijas arī tur notika vēlēšanas un dibināja arī Latviešu pagaidu nacionālo padomi Urālos un Sibīrijā.
Latvijas Republikas Saeimas deputāta apliecība.
Izsniegta 1. Saeimas deputātam Antonam Dzenim.
1922. gada 13. decembris.

Attēls: Latvijas Nacionālā vēstures muzeja krājums
Sibīrijā Latviešu pagaidu nacionālajā padomē bija Hermanis Asaris. Viņš bija piedzīvojis vēlēšanas 1919. gadā dažādās pilsētās Sibīrijā, kur bija grozāmie saraksti, kas nozīmēja, ka vēlētājam bija tiesības svītrot kandidātus. Bet ne tikai svītrot, kā mēs to mūsdienās darām, bet izsvītroto vietās arī ierakstīt jebkurus kandidātus no jebkuriem citiem sarakstiem, kas balotējās attiecīgajā vēlēšanu apgabalā. Atgriežoties Latvijā, viņš sāka aģitēt avīzēs "Latvijas sargs" un "Latvis", kas ir vēlākās nacionālās apvienības partijas izdevumi, saistīti ar šīm aprindām, kuru zināmākais politiķis ir Arveds Bergs. Viņš sāka propagandēt to ideju. Par to, ka, piemēram, negrozāmie saraksti ir partiju diktāts, un šādi negrozāmie saraksti dod monopolu partiju centrālkomitejām ielikt sarakstos cilvēkus, kuri tām ir izdevīgi kaut kādu iemeslu dēļ un ka tā nav īstā demokrātija.

Tātad - ir jādod tiesības vēlētājiem visplašākās. Pāriet no negrozāmajiem sarakstiem uz grozāmiem. Tas bija vērsts tieši uz totālās brīvības došanu tieši vēlētājiem. Jo arguments bija tāds - pie mums Latvijā partijas nav populāras. Partijās iestājušies, labākā gadījumā, 1% Latvijas iedzīvotāju. Un kā tad nu tagad būs.. 99% Latvijas iedzīvotāju nav partijās un ka viņiem nedrīkst uzspiest partijas noteiktu kandidātu sarakstu. Vēlētājam vajadzētu dot tiesības sastādīt pašam savu sarakstu. Paņem no viena saraksta, svītro uz velna paraušanu un raksti iekšā, ko nu tur gribi," stāsta Ineta Lipša.

Šī ideja Satversmes sapulces lielākajās frakcijās - Latvijas Zemnieku savienībā, Latvijas Sociāldemokrātiskā strādnieku partijā un citās - sākumā neguva atbalstu. Partiju vadība gribēja saglabāt iespēju noteikt kandidātu secību un noteikt, kurš no kandidātiem tiks ievēlēts. Taču drīzumā nostāja mainījās.
"Hermanis Asaris presē ļoti aktīvi aģitēja. Viņu var identificēt kā pirmo, kā idejas autoru. Viņš stāstīja par Sibīrijā pieredzēto. Tiem, kurus partija bija ielikusi pirmajās vietās, vēlētāji bija devuši tik maz balsu, ka beigās netika ievēlēti, jo viņi nokrita pašās pēdējās vietās. Savukārt tie pēdējie tad bija pirmie. Marģers Skujenieks uzreiz atbalstīja grozāmo sarakstu ideju. Viņš bija Latvijas strādnieku sociāldemokrātu mazinieku partijas pārstāvis tobrīd 1921. gadā. Kad Satversmes sapulces apspriešanā nonāca likumi, vispirms par pagastu pašvaldībām un pēc tam par pilsētu pašvaldībām, tad lemjot par pagastu pašvaldībām 1921. gada novembrī noteica - nākamās pagasta pašvaldību vēlēšanas notiks pēc grozāmo saraksta principa. Satversmes sapulcē apspriežot šo sākumā bija doma - dosim šo brīvību tikai iedzīvotājiem pagastos, laukos. Pilsētās nedosim un Saeimā arī vēl nedosim. Bet pakāpeniski domas mainījās. Un jau 1921. gada decembrī, nākamajā mēnesī pēc pašvaldību vēlēšanu likuma, iestrādāja šo principu arī pilsētu pašvaldību vēlēšanu likumā. Un vislielākie cīniņi notika ap Saeimas vēlēšanu likumu," norāda vēsturniece.
Pirmās vēlēšanas pēc grozāmo sarakstu principa bija pilsētu domes vēlēšanas. 1922. gada 12. martā notika Rīgas domes vēlēšanas. Un šajās vēlēšanās bija izvirzītas 32 sievietes kandidātes no dažādiem sarakstiem un dažādām partijām. Un ievēlēja tikai vienu!

Ineta Lipša turpina: "Un tas jau bija signāls. Tātad, 1922. gada 12. martā Rīgas domē ievēl vienu. Tā bija sociāldemokrātu Aspazija. Taču Aspazijai Rīgas dome likās tā kā par zemu viņas lidojumam. Un viņa jau 6. aprīlī no mandāta atteicās. Un viņas vietā nāca nākamais deputāts. Tā nu bija, ka Rīgas domē pirmoreiz pēc šī grozāmo sarakstu vēlēšanām nestrādāja neviena sieviete. Tas jau bija brīdinājums. Lika uzmanīties sievietēm politiķēm vai deputātu potenciālajām kandidātēm, ka kaut kas varētu būt citādāk. 1922. gada 1. Saeimas vēlēšanās oktobrī kandidē salīdzinoši maz sieviešu. Un tas ir ārkārtīgs pārsteigums, jo
Satversmes sapulcē ievēlētajos sarakstos bija kandidējusi 31 sieviete, bet neievēlētajos sarakstos vēl 25. Kopumā bija kandidējušas 56 sievietes, kas ir milzīgs skaits. Un tagad uz 1. Saeimu ir tāds ārkārtējs kritums. Kandidēja 10. Piecas reizes mazāk. Un nevienu neievēlēja".
Viens no iemesliem, kāpēc sievietes bijās pieteikties kandidēt, bija tas, ka viņas negribēja izgāzties, minot Rīgas domes vēlēšanas kā piemēru. Mazs sieviešu skaits bija izteicis gatavību vispār kandidēt. "Re, kā nu centās, un ievēlēta tikai Aspazija, un tā pati neaiziet strādāt par deputāti. Tas ir viens. Un otrs. Protams, šis grozāmo sarakstu princips. Kā tad viņš atsaucās uz sievietēm? Piemēram, ņemsim Aspaziju. Latvijas Sociāldemokrātisko strādnieku partiju. Pirmkārt, izvirza ļoti maz. Izvirzīja tikai divas deputātu kandidātes.

Un kādi ir Aspazijas panākumi? Sociāldemokrātu sarakstā nu, teiksim, 25 kandidāti. Aspazija ir ielikta augšgalā. Rezultāts ir tāds, ka vēlētāju svītrojumu rezultātā viņa ir pirmspēdējā vietā. Novilkta pirms pēdējā vietā. Un Rainis ir pirmajā vietā. Un tā starpība balsu ziņā starp Aspaziju un Raini nav liela. Tas ir 1000 ar astīti balsu. Tātad, 1000 ar astīti ir izsvītrojuši Aspaziju. Bet jāņem vērā, ka kopumā par sociāldemokrātiem tajā vēlēšanu apgabalā nobalsoja apmēram 70 000 vēlētāju. Respektīvi, mēs varam teikt, 70 000 nobalsoja par Aspaziju un 1000 viņu izsvītroja. Un rezultātā.. tāpēc, ka politiķi, Satversmes sapulces deputāti nepiemēroja nekādas kvotas,
pilnīgi pietiek ar viena cilvēka balsi, kurš izsvītro kandidātu un kandidāts var nošļūkt pašā saraksta beigās. Šis grozāmo sarakstu princips ir gauži ietekmējis sieviešu ievēlēšanu jebkuras partijas sarakstā."
Kā saka vēsturniece, paradoksālā kārtā bija savijusies vairāku apstākļu sakritība. Jāņem vērā arī psiholoģiskais stāvoklis. Bija pagājis Pirmais pasaules karš un izcīnīts neatkarības karš. Bijām proklamējuši valsti. Sieviešu līdztiesība bija iestrādāta vēlēšanu likumos uzreiz, bez apspriešanas, kā norma, kam ir jābūt, veidojot parlamentāro demokrātiju Latvijā:

"Potenciālās kandidātes, viņas beidzot gribēja nomest to nastu no pleciem. Politiskās tiesības mums ir. Satversmi esam pieņēmuši. Satversmes sapulce ir beigusi darbu. Viss. Punkts. Sākas valstī normāla dzīve. Mēs pievēršamies varbūt ģimenei, varbūt pievēršamies darbam. Interese par politiku tajā brīdī ir noplakusi. Arī tas. Bet, protams, šīs 1. Saeimas rezultāti, ka nav neviena sieviete, ir pārsteigums visiem. Jo šo grozāmo listu principu taču apsprieda Satversmes sapulcē, kur bija sešas deputātes un neviens neiedomājās, ka tas varētu tādā veidā atsaukties uz sieviešu ievēlēšanu. Tas bija pilnīgs pārsteigums. Un tas lika saņemties.
Tādā ziņā Latvijas sieviešu kustībai tika mests izaicinājums. Sievietes, kas bija politiski aktīvas, bija spiestas saņemties.
Jo tas savā ziņā bija kauns kontekstā ar Lietuvu un Igauniju. Kur katrā parlamentā bija, lai arī viena deputāte, bet tomēr bija." Nākamajos gados deputātes bija Eiropas parlamentos - Polijā, Čehoslovākijā un citur, bet Latvijā sievietēm neveicās. Un tieši grozāmo sarakstu principa dēļ. Tāda principa nebija citās Eiropas valstīs. "Tas paradokss ir tāds, ka visdemokrātiskākais vēlēšanu likums kāds mums bija, teiksim, tuvējā Eiropā, atstāja tādas sekas uz politisko vidi Latvijā," uzsver Ineta Lipša.

2.Saeimas vēlēšanās 1925. gadā, lai nodrošinātu datus Tautu Savienībai, kurai arī interesēja, kāpēc Latvijā neievēl sievietes, veica pētījumu. Lai noskaidrotu, kas un cik daudz svītro kandidātus. Rīgas vēlēšanu apgabalā vēlēšanu iecirkņos ierīkoja divas urnas un, vēlētājiem nezinot, uz vienu urnu virzīja vīriešus, uz otru – sievietes.

1.Saeimas vēlēšanās tikai 20 % vēlētāju izmantoja iespēju svītrot. "Rīgas apgabalā dažādo urnu - sieviešu un vīriešu - dati liecina, ka vīrieši, kas svītroja sievietes, bija 75 % no visiem vīriešiem, kas vispār svītroja kādu kandidātu. Bet to ir maz. Tikai 20% no visiem vēlētājiem kādu izsvītroja. Sieviešu svītrotais bija 50%. Šie dati apgāza, piemēram, to apgalvojumu, ka sievietes pašas negrib, lai sievietes būtu par deputātēm, un viņas svītro visas sievietes. Vai arī, ka visi vīrieši svītro. Protams, tas tā nav. Pirmkārt, svītrotāju ir mazākums. Tie ir 20 % no visiem vēlētājiem. Turklāt ne visi vīrieši svītro. 25 % nesvītroja sievietes. Un 50% sieviešu nesvītroja. Te ir tas paradokss. Jā, demokrātiskākais vēlēšanu likums un, lūk, neiestrādāja nekādas kvotas. Un te nu mēs esam," saka Ineta Lipša.
Ineta Lipša
LU Latvijas Vēstures institūta vadošā pētniece
Foto: Latvijas Televīzija
Pēc 1. Saeimas vēlēšanām sievietes saņēmās, un 1923. gadā sākās politisko aktīvistu kustība. Klāra Kalniņa izveidoja Latvijas Sociāldemokrātiskās strādnieku partijas Sieviešu centru. Klāra Kalniņa bija Satversmes sapulces deputāte, un viņa vēlējās kandidēt arī uz 1.Saeimu. Taču partija nolēma, ka trīs Kalniņi ir par daudz vienam sarakstam. Pauls Kalniņš, viņas dzīvesbiedrs, un Bruno Kalniņš, viņas dēls. Partijas centrālkomiteja lika uz balsošanu šo jautājumu, ka vienam Kalniņam ir jāatkāpjas.

"Neviens Kalniņš nevēlējās atkāpties. Balsošanas rezultātā partijas biedri izbalsoja Klāru Kalniņu. Par to viņa bija ārkārtīgi sarūgtināta. Par vēlēšanu rezultātiem ārkārtīgi sarūgtināta bija Aspazija. Liela dzejniece un viņas dzīvesbiedrs ar 1000 balsu pārsvaru ir ievēlēts pirmais no sociāldemokrātu saraksta un viņa nē.
1923. gadā sociāldemokrātes dibina Sieviešu centru un sāk izdot žurnālu "Darba sieviete". Vienā no pirmajiem numuriem Aspazija vērtē vēlēšanu rezultātus sieviešu kustības kontekstā. Publikācijai viņa dod nosaukumu "Brūces, kas nedzīst". Tātad, Aspazija arī ir ārkārtīgi sarūgtināta," stāsta Lipša.
Caur Latvju Nacionālo sieviešu līgu notiek mēģinājumi organizēties politiski, jau domājot par nākamajām vēlēšanām 1925. gadā. Pirmais mērķis - cīņa par vēlēšanu tiesībām - sasniegts. Bet ir jāiegūst reāla līdztiesība vēlēšanu tiesībās - tiesības būt ievēlētai. Un otrs - drīz kļūst skaidrs, ka nelīdztiesība civiltiesībās (sievietes nevar mantot kā vīrieši, nedrīkst slēgt līgumus bez vīra atļaujas, viņas nedrīkst pat piekrist darbam bez vīra atļaujas). Ir jāpanāk grozījumi tā laika civillikumos. Tas ļoti lēni gāja. Par šo lietu sievietes sāka organizēties 1923.- 1924. gadā ar domu par nākamajām vēlēšanām.

Ineta Lipša: "Un izrādījās, ka sieviešu kustība Latvijā tomēr atkal ir akūts jautājums. Vēlēšanu tiesības mums ir, bet mums tagad jāpanāk, lai tās tiktu īstenotas praksē un lai mēs būtu tiesiskā ziņā līdztiesīgas ar vīrieti. Respektīvi, lai visas tās pašas likuma normas attiektos arī uz sievietēm. Bet to sievietēm neizdevās panākt arī līdz padomju okupācijai."
Lai skatītu šo resursu, mums ir nepieciešama jūsu piekrišana sīkdatnēm.
Daži no 100

Daudzas biogrāfijas jāņem par paraugu

Katrā lielākajā partijā bija kāds redzamāks politiķis. Piemēram, vācbaltiešiem bija neliels, bet stabils politiķu loks, kas regulāri nonāca parlamentā, pārstāvēja vācbaltiešu minoritāti un bija politiskā balss. Vilhelms Firkss reprezentēja vairāk labēju virzienu. Pauls Šīmanis savukārt mazāku, bet liberālāku virzienu vācbaltiešiem. Zemnieku savienībā - Kārlis Ulmanis, Ādolfs Klīve.

Stāsta Valters Ščerbinskis: "Pieredzējušākie politiķi nāca no LSDSP. Piemēram, Kalniņu ģimene. Mazais Bruno.. Par mazo Bruno saku tāpēc, ka Bruno Kalniņu jau Satversmes sapulcē ievēlēja 20 gadu vecumā! 20 gadu vecumā! Vēlāk viņš kļuva par ļoti redzamu jaunu politisku darbinieku. Bruno Kalniņš, Klāra Kalniņa, Pauls Kalniņš. Visa ģimene bija Satversmes sapulcē, un turpināja aktīvi būt politikā. Jāpiemin arī Fricis Menders, Klāvs Lorencs, Voldemārs Bastjānis, Ansis Rudēvics, brāļi Petrēvici, Ādolfs Bļodnieks."

Ernests Morics - viens no 100

Par sociāldemokrātu Ernestu Morisu stāsta viņa mazdēls Juris Morics. "Mans vectēvs bija sabiedrisks darbinieks. Aptuveni no 1915. gada līdz 1918. gadam viņš vadīja Latvijas bēgļu kustību Tulā. Organizēja atgriešanos. Vēlāk viņš atgriezās Latvijā. Viņš bija sociāldemokrāts. Viens no Satversmes sapulces dalībniekiem, un pirmo divu Saeimu deputāts. Otrā pasaules kara laikā viņš bija Latvijas Centrālās padomes loceklis. Ernests Morics bija viens no tiem diviem, kuru uzvārdi bija noslepenoti. Viens no tiem 190 cilvēkiem, kas vācu okupācijas laikā 1944. gadā parakstīja Centrālās padomes memorandu. Viņam obligāti bija jāpaliek Latvijā. Ernests palika Latvijā ar domu, acīmredzot -, ja šeit radīsies iespēja veidot valdību vai atgūt neatkarību vai kaut kā ietekmēt politiskos procesus, tad viņš būtu viens no tiem, kas to darītu. Viņš un Bruno Kalniņš. 1945. gadā viņu krievu vara iecēla par Latvijas Galvenās Aptieku pārvaldes priekšnieku. Bet jau 1948. gadā apcietināja un notiesāja uz pieciem gadiem cietumā. Viņš bija izsūtījumā Krasnojarskā, un pēc tam brīvā nometinājumā. 1955. gadā viņš mira Tālajos Austrumos, jau saticis ģimeni, kas arī tur bija izsūtīta."
Ernesta Morica ģimene
Foto: Jura Morica privātais arhīvs
Juris Morics par savu vectēvu uzzinājis no sava tēva un tantes stāstiem. Ģimenes arhīvā savākti dokumenti, fotogrāfijas un arhīvu lietas. "Vecmāmiņa man nestāstīja neko viņu. Nomira, kad man bija 7 - 8 gadi. Tad man neko vēl stāstīja. Bet tēvs man sāka agri stāstīt. Deviņu gadu vecumā es jau zināju, kas ir sarkans un kas ir balts. Neieredzēju to iekārtu (padomju laikus) jau no mazotnes. Protams, zināmi apsvērumi toreiz bija, kāpēc visu nevarēja stāstīt.
Es pieļauju, ka arī vectēvs Ernests ne visu stāstīja ģimenei. Bet ģimenē šī leģenda ir saglabājusies, ka viņam bija jāpaliek Latvijā. Kāpēc - to neviens neskaidroja, un to neviens, es domāju, arī nezināja. Un Ernests palika Latvijā."
Kā Sociāldemokrātiskās strādnieku partijas biedrs Morics bija draugos ar dzejnieku Raini, kurš arī bija Saeimā. "Ernests ticēja sociāldemokrātu idejām. Ja cilvēkam dos pietiekami labu izglītību, ja tiks viss taisnīgi sadalīts, cilvēki dzīvos labāk un arī nezags un būs labāki. Tagad jau mēs saprotam, ka tas ir nereāli. Būtībā sociāldemokrātijas idejas teorētiski.. jā, ir jābūt sociālajām garantijām, bet tas taisnīgums nevar pasaulē būt tāpēc, ka mēs katrs esam tie, kas grib sev, man, pašam. Mēs visi esam lieli egoisti."

Ernests Morics bija farmaceits. Un aptiekā strādājis paralēli darbam Saeimā. "Vakarā, kad nāca mājās, viņš esot bijis stipri noguris. Visam bija jābūt klusam mājās, un tad tante vienreiz esot dikti centusies kādu Bēthovena skaņdarbu spēlēt uz klavierēm. Un viņa tik ļoti centusies.. Viņš pats spēlēja arī vijoli. Viņš pamanījis, ka tas skaņdarbs viņai ļoti labi skan. Pienāca, un uzlicis roku uz pleca un teicis - meitiņ, tev ļoti labi izdodas. Tas bija tāds rets mirklis, jo mājās bija jābūt klusumam. Ļoti inteliģents. Ernests zināja piecas valodas. Bija beidzis Maskavā kādu augstāko farmācijas skolu. Diemžēl dokumenti par viņa izglītību nekādi nav saglabājušies. Tie gājuši zudumā. Ir tikai vecāsmātes dokumenti.
Juris Morics
Ernesta Morica mazdēls
Foto: Latvijas Televīzija

Vectēvs bijis godīgs cilvēks. Viņš nav ņēmis naudu par avīžu rakstiem. Kad rakstījis avīzē uz pasūtījumu kaut ko, ir piedāvājuši samaksāt honorāru, bet viņš teica - nē, man pietiek ar algu. Viņš izticis no savas algas, dzīvojis normālu, pārtikušu dzīvi. Nav bijis ne turīgs, ne nabags. Ļoti vīlies, protams, visā tajā, kas notika. Acīmredzot viņš vīlās jau pirmās brīvvalsts laikā. Ulmaņa apvērsuma laikā, tad vācu laikā un beigu beigās atnāca padomju vara. Iedeva amatu, apcietināja, izsūtīja, atņēma visu.. tajās vēstulēs, kas man ir saglabātas, var redzēt dziļu vilšanos par to, kā dzīve ar viņu ir izdarījusies. Viņam pat nav bijusi vēlēšanās, es lasīju vēstulēs, atgriezties Latvijā. Bet ģimene gribēja un ģimene atgriezās. Bet viņš pats Tālajos Austrumos Blagoveščenskā ir apglabāts."

Ernests Morics izsūtījumā Sibīrijā rakstījis arī dzeju. "Dzeja ir ļoti vienkārša. Tur nav Raiņa ietekmes. Tur nav nekas tāds izcils. Bet var saprast viņa noskaņojumu," saka Juris, un nolasa dzejoli "Ilgas", kas visticamāk, tapis 1954. gadā.
Ernesta Morica dzeja
Foto: Latvijas Televīzija
Bite saldi gaisā san
Pētergaiļa klaigas skan
Apkārt miers
Tik mana sirds nemierīgās ilgās trīc

Sirds vai cerību tev dos
Redzēt savus mīļotos
apkampt tos, tiem rokas spiest
Prieka vārdus pretī sviest

Darbam kļuvis nederīgs
Jaunai dzīvei nevērtīgs, vecums, nespēks pienācis
Bēdu smagums nomācis
Ilgas, sapņi, tie tik vien mani vēl pie dzīves sien
Sirds vai cerība vēl plauks
Mani atkal dzīvot sauks

Bite gaisā klusi san
Pētergaiļa klaigas skan
Apkārt odu bari sīc
Sirds vēl vienmēr ilgās trīc.

/Ernests Morics/

Juris Morics ir lepns ar savu vectēvu, kurš bija klāt jaunās Latvijas valsts veidošanās brīdī: "Es nelielos visur un nestāstu visiem uzreiz par savu vectēvu. Man jau pašam ir sevi jāapliecina, un savā dzīvē kas jāsasniedz. Bet, protams, es lepojos. Es visas ziņas par viņu cenšos saglabāt, un stāstu arī saviem bērniem."
Lai skatītu šo resursu, mums ir nepieciešama jūsu piekrišana sīkdatnēm.
1. attēls - Ar vecākiem. Bertulis, Ernests, Anna
2. attēls - Elza, Janis, Ernests, Anna
3. attēls - Ernesta Morica ģimene
4. attēls - Ernesta Morica vēstule
5. attēls - Jura Morica vecmāmiņa

Foto: Jura Morica privātais arhīvs/Latvijas Televīzija
Francis Trasuns un Latgales jautājums

Līdz ar 1. Saeimas sanākšanu 1922. gada 7. novembrī spēkā stājās Satversme, kas 1. nodaļā noteica: "Latvijas valsts teritoriju starptautiskos līgumos noteiktās robežās sastāda Vidzeme, Latgale Kurzeme un Zemgale." Kad rakstīja Satversmi, Latgales pārstāvjiem bija iebildumi. "Viņi vēlējās Satversmes 3. pantā iekļaut normu, ka Latgale savas atšķirīgās kultūras, vēsturiskās un politiskās attīstības ceļa dēļ būtu pelnījusi lielāku, kā toreiz teica, pašvaldību. Tātad, zināmu autonomiju," saka Latvijas Nacionālā vēstures muzeja pētnieks Arnis Strazdiņš.

Tomēr tas neguva atsaucību vairāku iemeslu dēļ. Šo prasību vispirms izvirzīja Latgales ļaužu partijas pārstāvis Francis Kemps. Vēlāk to atkārtoti aktualizēja Latgales Kristīgo zemnieku partijas pārstāvis Francis Trasuns.
Kā uzsvēra latgaliešu deputāti, kultūrvēsturiskās attīstības ceļā Latgale izveidojusies par teritoriju, kuras reģionālās atšķirības ir tik lielas, ka tas būtu jāapstiprina arī Satversmē. Par runāto valodu, par kultūras un ticības ievērošanu. Satversmes sapulcē tam bija liela pretestība.
Arnis Strazdiņš: "Opozīcijā bija deputāti, kuri uzsvēra, ka šāda tendence mēģināt nostiprināt Latgales kultūrvēsturiskās īpatnības Satversmē atsevišķā pantā, var radīt separātisma tendences šajā novadā. Un attiecīgi šo priekšlikumu noraidīja." Bet, kad notika Satversmes pirmās daļas pieņemšana 1922. gada 15. februārī, pieci Latgales frakcijas deputāti, protestējot, atturējās no balsojuma. Satversmi pieņēma gandrīz vienbalsīgi, izņemot piecus latgaliešu deputātus, kas šādi protestēja pret to, ka deputāti noraidīja viņu iniciatīvu nostiprināt Latgales kultūrautonomiju Satversmē.

Garīdznieks un politiķis Francis Trasuns bija gan Satversmes sapulces un pirmo divu Saeimu deputāts līdz savai nāvei 1926. gadā. "Ja mēs skatāmies kopumā deputātus, kas nāca no Latgales, vairāki no viņiem bija garīdznieki. Ja palūkojamies uz laiku pirms Latvijas Republikas izveides, garīdzniecība bija tā, caur kuru studējot, tu varēji arī izsisties augstāk sabiedrībā. Un Francis Trasuns, protams, bija viens no redzamākajiem," saka vēsturnieks Kaspars Strods.

Franča Trasuna portrets 20.gs. 20-tie gadi

Attēls: Franča Trasuna muzeja "Kolnasāta" krājums
"Jānis Čakste bija teicis, ka Trasuns bija tas, kas ielika trešo zvaigzni Latvijai – Latgali. Visa viņa dzīve bija cīņa. Par Latgali, par Latgales vietu Latvijas valstij, par tās tiesībām. Pat stipri pirms Latvijas valsts izveidošanās. Kopš viņš 1906. gadā kļuva par Krievijas Valsts domes deputātu. Tad arī sākās viņa centieni uzturēt kontaktus ar pārnovadu latviešiem. Latviešu biedrībā Rīgā uzstājās ar dažādiem referātiem, kur akcentēja, ka Latgale nav kaut kāds Vitebskas guberņas nostūris, bet tā ir pilntiesīga topošās Latvijas valsts daļa. Trasuns uzstāja, ka Latgalei jāatdalās no Vitebskas guberņas un jābūt kopā ar pārējām latviešu apdzīvotajām teritorijām - Kurzemi un Vidzemi. Un viss, kas notika arī pēc Latvijas valsts izveides, gan viņa darbība Saeimā, gan literārais devums… Un ar to viņš gāja visu savu dzīvi."
Krievijas I Valsts domes deputāti, vidū Francis Trasuns
Foto: Franča Trasuna muzeja "Kolnasāta" krājums

Sākotnēji Trasuns kandidēja no Latgales Kristīgo zemnieku savienības. Gan Satversmes sapulcē 1920. gadā, gan pēc tam 1.Saeimas vēlēšanās 1922. gadā. Garīdznieks ar stāju, ar viedokli. 1924. gadā Trasuns aizgāja no Latgales Kristīgo zemnieku savienības.

"Viņam bija konflikts ar toreizējo arhibīskapu Antoniju Springoviču un partijas biedriem. Viņiem nesaskanēja viedokļi. Springovičs bija autoritārs arhibīskaps, viņš gribēja partiju pakļaut savai kontrolei. Ar ko Francis Trasuns, būdams cilvēks ar savu viedokli un mugurkaulu, nebija mierā. Viņš no partijas aizgāja 1924. gada februārī. Drīz pēc tam viņu atcēla no garīdznieka amata.
1. Saeimas juridiskā komisija:no kreisās F.Trasuns, F.Menders, N.Kalniņš, K.Bachmanis, P.Juraševskis, A.Krastkalns (pr-tājs), V.Holcmanis, K.Pauļuks, K.Krastkalns, F.Cielēns, M.Lazersons

Foto: Franča Trasuna muzeja "Kolnasāta" krājums
Baznīcas vadībai varēja nepatikt arī viņa piekoptais ģērbšanās stils Saeimā. Garīdzniekam bija jāstaigā sutanā. Bet Francis Trasuns nāca uzvalkā. Otra lieta, kas nav oficiāli apstiprinājusies. Viņu tā kā apsūdzēja par celibāta pārkāpšanu. Kad viņš aizgāja prom no Latgales Kristīgo zemnieku savienības, viņš izveidoja savu partiju - Latgales Demokrātu partiju, un otrreiz Saeimas vēlēšanās iekļuva no šīs partijas.

1924. gadā viņš izveidoja arī savu laikrakstu, alternatīvu "Latgales Vordam", kam viņš bija viens no dibinātājiem un kas bija Latgales Kristīgo zemnieku savienības oficiālais laikraksts, "Zemnieka Bolss," stāsta vēsturnieks Kaspars Strods.

Trasuns veltījis asus vārdus bīskapam Jāzepam Rancānam, gan garīdzniekam Bernandam Kublinskim un citiem. Viņš pārmeta, ka viņi nepilda solījumus un ir atkarīgi no Springoviča iegribām: "Trasuna raksti bija ļoti asi. 1925. gadā viņš publicē rakstu ar nosaukumu "Garīgais bandītisms", kur apsūdzēja Latgales Kristīgo zemnieku savienību par viņa apmelošanu, par to, ka viņš tiek nepatiesi apsūdzēts. Tie bija divdesmitie gadi un preses cenzūra nebija tik strikta un ar ierobežojumiem, un tā polemika bija ļoti asa. Tas būtu līdzīgi, ja mēs mūsdienās uzrakstītu rakstu un tur būtu daudz necenzētu vārdu. Protams, ka Francis Trasuns neatkāpās no savas pozīcijas līdz pat savai nāvei."
Lai skatītu šo resursu, mums ir nepieciešama jūsu piekrišana sīkdatnēm.
Franča Trasuna bēru diena. Bēru gājiens un Krusta uzstādīšana uz kapa, Rēzeknē Miera ielas kapos, 1926.gada 11.aprīlī

Foto: Franča Trasuna muzeja "Kolnasāta" krājums
Ja Satversmes sapulcē un 1. Saeimā nebūtu Franča Trasuna, skats uz Latgali nebūtu tik plašs," saka Inta Deksne no Franča Trasuna muzeja "Kolnasāta". Tur, Sakstagalā Trasuna dzimtajās mājās, ir plašs liecību un atmiņu klāsts par Latgales garīdznieku un politiķi.
"Viņš ir Latvijas vienotājs, varētu tā teikt. Jo, ja nebūtu Trasuna, mēs nezinām, kā beigtos Rēzeknes kongress. Vai tiktu pieņemts lēmums, ka Latgale iet vienotu attīstības ceļu kopā ar Vidzemi, Kurzemi?
Tas ir cilvēks, kurš rakstāms gan Latvijā, gan Latgalē ar lielo burtu. Jo bez viņa daudz kas nebūtu. Ir tā, ka vēl nav valsts, bet Trasuns jau redz to tālāko perspektīvu, kas varētu notikt. Tas ir Pirmā pasaules kara laiks, kad apkārt notiek cīņas. Un viņš jau saskata iespēju, ka varētu izveidoties arī jaunas neatkarīgas valstis, kas pēc Pirmā pasaules kara arī notiek, un sabrūk impērijas," uzsver Inta Deksne.
Pirmā Latgales kongresa dalībnieki 1917.gada aprīlī, Rēzeknē
Foto: Franča Trasuna muzeja "Kolnasāta" krājums
Saeimas stenogrammās lasāms, ka Trasuns parlamentā iestājies par visdažādākajiem jautājumiem. Par īpašumu nodošanu katoļiem, par Konkordāta noslēgšanu starp Vatikānu un Latvijas valsti. Runā par ārpolitikas un budžeta jautājumiem, un izglītību. Viņš panācis, ka daudzām Latgales skolām tiek piešķirti līdzekļi, tostarp, skolu dibināšanai. Runājis par skolotāju tālaika algām, cik sagatavoti ir skolotāji, kādi viņi ir Latgalē.

"Minēja to, ka Latgalē dzimtbūšana ir atcelta daudz vēlāk, ka Latgalē nav bijuši skolotāju semināri, salīdzinājuma, kas bija Vidzemē un Kurzemē. Par saimnieciskajiem jautājumiem, par Agrāro reformu. Viņš runā par pilnīgi visiem jautājumiem. Nebija tā, ka tikai tā būtu tikai reliģija, par kuru viņš runātu," uzsver Deksne.

Saeimas stenogrammās lasāms, ka Trasuns parlamentā iestājies par visdažādākajiem jautājumiem. Par īpašumu nodošanu katoļiem, par Konkordāta noslēgšanu starp Vatikānu un Latvijas valsti. Runā par ārpolitikas un budžeta jautājumiem, un izglītību. Viņš panācis, ka daudzām Latgales skolām tiek piešķirti līdzekļi, tostarp, skolu dibināšanai. Runājis par skolotāju tālaika algām, cik sagatavoti ir skolotāji, kādi viņi ir Latgalē.
"Minēja to, ka Latgalē dzimtbūšana ir atcelta daudz vēlāk, ka Latgalē nav bijuši skolotāju semināri, salīdzinājuma, kas bija Vidzemē un Kurzemē. Par saimnieciskajiem jautājumiem, par Agrāro reformu. Viņš runā par pilnīgi visiem jautājumiem. Nebija tā, ka tikai tā būtu tikai reliģija, par kuru viņš runātu," uzsver Deksne.

Kāds bija Trasuns? Kādas piemita īpašības, kas palīdzēja viņam politiķa gaitās. "Viņš bija nācis no zemnieku kārtas. Vecāki viņiem ir zemnieki. Viņš izmācījies, kļuvis par priesteri. Viņa karstākā vēlēšanās ir bijusi, kā viņš pats atzīst, pacelt latgaliešus gan intelektuāli, gan garīgi. Viņš ir veltījis visu savu mūžu darbam, lai strādātu un cīnītos par latgaliešu tiesībām, par latgaliešu valodu, par latgaliešu zemnieka labāku dzīvesveidu, dzīves kvalitāti. Jā, un viņš ir strādājis nepārtraukti savas dzimtenes labā."

Franča Trasuna portrets 20.gs. 20-tie gadi

Attēls: Franča Trasuna muzeja "Kolnasāta" krājums
Bērnībā Francis Trasuns pasauli iepazīst caur lauku darbiem un visu, kas notiek viņa dzimtajās mājās. Mācīties skolā aizbrauca uz Jelgavu, tālu no mājām. "Tajā laikā ir drukas aizliegums Latgalē. Nevar iegūt izglītību latviešu valodā. Tikai krievu. Tāpēc viņš mācās tik tālu. Viņš redz pavisam citu pasauli. Tas viņu iedvesmo. Braucot mājās, viņš stāsta - ziniet, bet tur tālāk savādāk saimnieko. Viņš atved tās idejas, kā viņš pats teica, no baltiešiem uz Latgali. Laika gaitā viņš veidojas par pavisam citu cilvēku. Pieredze arī daudz ko dod. Visa viņa "mētāšana" no vienas baznīcas uz otru, no vienas draudzes uz otru. Viņš ilgi vienā draudzē kā priesteris nenostrādāja. Tikai tāpēc, ka daudziem nepatika, ka viņš ap sevi pulcināja cilvēkus.
Daudzi nāca padomu lūgt, aprunāties, un tas nepatika. Īpaši katoļu garīdzniecībai, kas bija poliska. Protams, ka pret viņu vērsās," stāsta muzeja pārstāve.
Franča Trasuna dzimtās mājas "Kolnasāta", logā skatās Francis Trasuns.
Sakstagalā, 19.gs. beigās

Foto: Franča Trasuna muzeja "Kolnasāta" krājums
Francis Trasuns bija politiķis jau tad, kad Krievijas impērijā pastāvēja īss demokrātijas brīdis. Viņš bija Krievijas pirmās Valsts domes deputāts: "Cilvēkam no Vitebskas guberņas, no Latgales, tikt ievēlētam Krievijas valsts domē bija ļoti liels sasniegums. Tā bija viņa pirmā politiskā pieredze. Tad tālāk jau viņš sāka nodarboties ar politiskiem jautājumiem. Rēzeknes Kongress nav nekas cits kā politiska institūcija šajā laika posmā. Tālāk jau ir arī Satversmes sapulce un Saeima. Jā, viņš ir garīdznieks, bet paralēli savai garīdzniecībai, savam aicinājumam būt par garīdznieku, strādā arī ļoti daudzās citās jomās," norāda Deksne.

Trasuns rakstīja dažnedažādus rakstus tālaika presē, meklēja sakarus ar Latvijas ar baltiešiem, kā viņš pats teica par vidzemniekiem un kurzemniekiem. "Francis Trasuns stāstīja, kas ir latgalieši un ar ko viņi nodarbojas. Katrā no vietām, kur viņš strādāja kā priesteris, viņš aicināja un pulcināja cilvēkus ap sevi, un tur viņš nerunāja tikai par reliģiskajām lietām. Viņš aicināja vākt gan tautasdziesmas, kas tā kā nav garīdznieka pienākumos, aicināja gūt izglītību. Uz to, ka mēs paši varam būt noteicēji savā zemē. Tad, kad viņš izvēlas kļūt par garīdznieku, viens no aspektiem ir tas, ka garīdznieks ir vistuvāk tautai 20. gadsimta sākumā. Jo Latgalē, katoliskajā Latgalē, garīdznieks bija cilvēks, kurā visvairāk ieklausījās. Līdz ar to, viņš izvēlas šo ceļu līdz politikai. Tas, ka viņš gribēja, lai viņa tautieši, dzīvotu labāk, " saka muzeja pārstāve.
Lai skatītu šo resursu, mums ir nepieciešama jūsu piekrišana sīkdatnēm.
Francis Trasuns bija cilvēks ar stingru mugurkaulu. Tādēļ bieži vien neiztika bez asumiem politikas dēļ. "Viņš ies taisnu ceļu. Viņam ļoti nepatika divkosība, locīšanās un tamlīdzīgas lietas. Kā deputātam, protams, viņam bija diezgan sarežģīti, jo bija jāmeklē sabiedrotie. Jā, viņš arī ir atzinis, ka viņš ir ar mieru strādāt ar jebkuru, galvenais, lai dabūtu to rezultātu kāds iecerēts. Var sadarboties ar visiem. Tas bija viņa uzskats. Un reizēm viņš arī sadarbojas gan ar kreisajiem, gan ar labajām partijām, un bija arī reizes, kad tieši pretēji nostājās opozīcijā gan vieniem, gan otriem."

Politiķa gaitas ir viens no galvenais iemesliem, kāpēc Franci Trasunu izslēdza no baznīcas. Turpina I.Deksne: "Viņam izveidojās konflikts ar tālaika arhibīskapu Stringoviču, un rezultāts tam visam ir tāds, kad viņu izslēdza. Ja Trasuns būtu piekāpies, ko viņš nekad nedarītu tāpēc, ka viņš nebija no cilvēkiem, kurš kādam piekāpsies.. Jā, tad varbūt būtu savādāk. Bet viņš to nedarīja. Kā viņš pats atzina un rakstīja – kas attiecas uz garīgajām lietām, viņš pakļaujas arhibīskapam, bet politikā sevi diriģēt viņš nevienam neļaus. Vispirms viņam liedza tikai vadīt reliģiskās ceremonijas. Bija dots sava veida apdomāšanas periods Trasunam. Daudzi viņam ieteica - nu aizej izrunājies ar arhibīskapu un varbūt, ka nosūtīs uz kādu mazāku, attālāku nostūri un mazā baznīciņā varēs turpināt kalpot Dievam. Bet Trasuns jau nu nav no tiem, kurš liegtos. Viņš neuzskatīja, ka viņš ir pie kaut kā vainīgs. Un tad jau viņam arī liedza gan vadīt, gan arī piedalīties reliģiskajās ceremonijās. Tā jau bija faktiski izslēgšana no baznīcas. Francis nedaudz mēģināja reformēt katoļu baznīcu, padarīt viņu vienkāršāku, cilvēkiem pieejamāku, ne tik stīvu, teiksim tā. Bet tas ar katoļu baznīcu notiek nedaudz vēlāk.

Varētu teikt tā, ka Trasuns tā kā par 10 - 20 gadiem aizsteidzās pa priekšu ar visu to, ko viņš gribēja. Tāpēc viņš tika nesaprasts. Un, protams, ka arhibīskapam viņš bija diezgan liels konkurents."
Pēdējais likteņa trieciens latgaliešu politiķim un garīdzniekam bija viņa padzīšana no Svētā Jēkaba katedrāles. Tieši viņš bija panācis, šī katedrāle tiek atkal nodota katoļiem, viņš bija arī tas, kurš izcīnīja, ka Rīgas kūrijai un katoļu garīgajam semināram pienākas Rīgā daudzi īpašumi. "Un tagad viņu padzen no šīs baznīcas! Tas viņam ir ļoti liels trieciens. Trešajās Lieldienās viņš mirst no sirdstriekas. Tas ir Lieldienu dievkalpojums.

Cilvēkam, kurš savu dzīvi Lieldienās novadījis un piedalījies dievkalpojumus, tagad liedz pat to noklausīties. Viņš arī negaidīja, ka viņu padzīs tā.. ka ļaus viņam vienkārši klusītiņām pasēdēt un paklausīties dievkalpojumu, bet arī tas viņam tika liegts. Franča Trasuna bērēs piedalās tikai laicīgās personas. Viņu apbedī kā laicīgu persona bez baznīcas, garīdzniecības piedalīšanās, kas katoļiem ir sava veida negods, īpaši tolaik. Tādējādi baznīca mēģināja parādīt savu attieksmi pret Trasunu. Bet tauta parādīja pilnīgi pretējo. Bērēs tautas ir ļoti daudz. Ir lasīts, ka Rēzekne sen nebija piedzīvojusi tik lielu cilvēku pieplūdumu kā Trasuna bērēs. Jānis Čakste uzsvēris, ka, tieši pateicoties Trasunam, Brīvības piemineklī ir trīs zvaigznes. Trasuns ir apvienojis trīs lielos novadus - Latgali, Vidzemi un Kurzemi."
Franča Trasuna muzejs "Kolnasāta"
Foto: Judīte Čunka/Latvijas Televīzija