Tikšanās laikā ar Latvijas Izglītības un zinātnes darbinieku arodbiedrību, skolotāji Dombrovskim vaicāja, kā mainīsies mācību saturs, kas notiks ar algām un kvalifikāciju, kas notiks ar mazajām lauku skolām un vai būs izdienas pensijām.
Dombrovskis skolotājiem atzina, ka algas samazinājums skolotājiem ir bijis viens no lielākajiem krīzes gados, un pacietības limits ir gandrīz izsmelts. „Tajā pašā laikā esmu orientēts uz to, lai konstruktīvi kopā ar nozari strādātu pie risinājuma. Mana pārliecība ir tāda, ka ja mēs varēsim gan kopīgi identificēt, gan parādīt risinājumu ceļus dažādām objektīvām problēmām, tādām kā iedzīvotāju skaita samazināšana, skolu skaita samazināšanās, lauku skolu problēmas, arī dažas objektīvas netaisnības sistēmā, tad mums būtu daudz vieglāk cīnīties par papildus finansējumu skolotājiem algām,” atzīmēja izglītības un zinātnes ministrs.
Ministrs savā uzrunā vairākkārt uzsvēra nepieciešamību politiķiem un skolotājiem būt vienā pusē, jo abām pusēm ir jārisina vienas un tās pašas problēmas. „(..) jautājums ir, ko mēs vēlamies panākt? Vai mēs vēlamies iet uz priekšu ar deklaratīviem pieprasījumiem – piemēram, pieprasīt no budžeta summas, kuras acīmredzami pārsniedz jebkādas fiskālās telpas. Ja jūs to vēlaties, man problēmu parakstīt tādu prasību, bet jautājums ir, vai mēs reāli domājam, ka mēs varēsim no tā kaut ko panākt?” retorisks bija Dombrovskis.
Ministrs norādīja trīs problēmas, kuras vajadzētu risināt pēc iespējas ātrāk. „Iedzīvotāju, līdz ar to skolēnu samazinājums, kas pie tam ir izteiktāks lauku teritorijās nekā pilsētās un tāpēc rada nevienlīdzīgu situāciju skolām. Arī otra problēma – sistēma “Nauda seko skolēnam” - rada netaisnīgu atalgojuma sadalījumu starp skolotājiem. Un trešā problēma ir finanšu palielināšana nozarei,” bilda Dombrovskis. „Mums MK jāiesniedz informatīvais ziņojums par motivācijas programmu. Mums nepieciešams saskaņojums no LIZDA. Ja mēs nedabūsim šo saskaņojumu, tad visu administratīvo iemeslu dēļ mums būs ļoti grūti cīnīties par finansējumu nozarei nākamajam gadam (.) Man ir ļoti liels lūgums – iedot mums jūsu uzticības avansu,” pasvītroja ministrs.
Tikmēr skolotāji un arodbiedrība prasa cieņu un skaidrību par to, kas ir sagaidāms nākotnē. Ābeļu pamatskolas skolotāja Inese Pūcīte saka, ka galvenais ir cieņa. „Es gribētu just cieņu pret mani kā pret padoto. Tas arī būtu galvenais (..) pie iepriekšējā ministra un ļoti daudziem iepriekšējiem, es jutos kā upuris sistēmā”.
Savukārt Jēkabpils Valsts ģimnāzijas skolotāja Elvīra Viļuma norāda, ka galvenais ir darba samaksas jautājums. „Pirmais, ja tiek veiktas reformas izglītības jomā, tad tām nevajadzētu būt reformas pēc – sasteigtām, nepārdomātām – bet, lai viņas būtu plānveidīgas, sistemātiskas, aprēķinātas, aprobētas un kuras varētu arī darboties ilgtermiņā (..) Otrs, protams, ir izglītības darbinieku materiālais nodrošinājums. Mēs arī gribam saņemt nevis nedaudz vairāk par minimālo algu, bet cienīgu algu, lai var normāli iztikt un dzīvot. Un trešais moments – es arī gribētu morālu gandarījumu, lai līderis ministrs, un mēs esam viņam padotie izglītības darbinieki, lai mūsu ministrs nesaka pats, ka viņa resora darbinieki slikti strādā,” saka Viļuma.
Toties arodbiedrības vadītāja Ingrīda Mikiško atzīmē, ka vēlas saprast, kas ir sagaidāms 1.janvārī. „Ieraudzīt to vīziju – vai tā ir lejupejoša, vai tā ir augšupejoša? Vai mūsu darba apstākļi uzlabojas, vai ne?”
Skolotāji izteica cerību, ka viņiem nevajadzēs doties ielās, lai protestētu pret politiķu lēmumiem.
Ziņots, ka Dombrovskis nesen stājās sava priekšteča Roberta Ķīļa amata vietā, kurš savas darbības laikā bija rosinājis vairākas dažādi vērtētas reformas vispārējā izglītībā.
