Aktuāli

Intervija ar Danielu Pavļutu: Pašvaldību skaits ir jāsamazina radikāli

Aktuāli

"Dienas bez rindām" atklāšana

Intervija ar LRA pārstāvi Smiltēnu: Pensiju kapitālu uzkrāj katra persona pati

Smiltēns: Pensiju kapitālu uzkrāj katra persona pati

Latvijas Reģionu apvienības (LRA) valdes loceklis un premjera amata kandidāts Edvards Smiltēns intervijā Latvijas Radio stāstīja, ka jāpatur progresīvā ienākuma nodokļa sistēma, bet jāatsakās no progresīvā neapliekamā minimuma, skolās visiem jāmācās latviski, KNAB budžets jādubulto, bet ES armija varētu pat vājināt NATO.

Gluži kā pirms četriem gadiem, arī tagad Latvijas Radio (LR) ir intervējis visu partiju, kas piedalās 13.Saeimas vēlēšanās, līderus, lai saprastu viņu pozīciju virknē, mūsuprāt, svarīgu jautājumu. Starp uzdotajiem jautājumiem ir tādi, kas skar gan pensiju sistēmas nākotni, gan to, kur ņemsim jau tagad trūkstošo darbaspēku un kā partijas gatavas apkarot ēnu ekonomiku, kuras apmērs pērn diemžēl ir audzis.  

ĪSUMĀ: 

OIK likvidēt un neapliekamo minimumu celt, bet – ne rīt

Kādā valstī mēs pamostos, ja pie varas nāktu Reģionu apvienība?

Aigas Pelanes komentārs.

Ja politisko spēku apvienība Latvijas Reģionu apvienība (LRA) nāks pie varas un realizēs savu programmu, OIK tiks likvidēts, tiesa, ne uzreiz. Valstī samazināsies arī atsevišķas nodokļu likmes, proti, sabiedriskās ēdināšanas un tūrisma pakalpojumiem – PVN būs 12%, medikamentiem – 5%, savukārt mikrouzņēmumi atkal maksās tikai 9% no apgrozījuma. Prezidents tiks vēlēts atklāti, ja vien jau 12.Saeima nepaspēs šīs izmaiņas pieņemt, un tiks stiprināta Latvijas kultūrvēsturisko novadu identitāte.

LRA gatava veidot dažādus atbalsta pasākumus reģioniem, īpaši atbalstīt atpalikušos. Tas ir saprotami – šajā partiju apvienībā ir daudz pārstāvju no reģioniem. LRA līderis Edvards Smiltēns intervijā atzina, lai arī iedzīvotāju skaits samazinās un pašvaldību skaitam arī būtu jāmazinās, taču tam jānotiek tikai un vienīgi brīvprātīgi, ja pašvaldību vadītāji redz tajā izdevīgumu.

LRA ir vienīgā, kas joprojām gatava īpaši atbalstīt mikrouzņēmumu nodokļa sistēmu - atkal samazinot nodokļa likmi līdz 9% un visu iekasēto nodokli novirzot sociālajām iemaksām, lai nedaudz mazinātu sociālās problēmas, kas rodas šādos uzņēmumos strādājošajiem. LRA uzskata, ka valsts nevar izkaut mazos uzņēmējus, bet par sociālo drošību katram jārūpējas pašam, tāpat kā par pensiju nākotnē. Tiesa, ir arī piedāvājums pensionāru dzīves līmeņa palielināšanai - uz pieciem gadiem būs atraitņu pensijas, pensiju 2.līmeņa uzkrājumus varēs mantot, kā arī pensijas netiks apliktas ar nodokli līdz minimālās algas apmēram.

LRA gatava arī dubultot Korupcijas novēršanas un apkarošanas biroja (KNAB) budžetu, lai tas labāk atklātu un pierādītu koruptīvos darījumus valstī. Tāpat tiek pieļauts, ka vairāk naudas būs jānovirza arī aizsardzībai. Taču pirms tam LRA atgādinās citām ES dalībvalstīm, ka arī tām jāizpilda NATO nosacījumi un aizsardzībai jānovirza līgumā minētie 2%.

Jūsu programmā minēts, kas iestājaties par obligātās iepirkuma komponentes (OIK) likvidēšanu. Ko liksiet vietā, vai arī vispār atteiksieties no atjaunojamo energoresursu atbalsta?

Runājot par OIK, ir skaidrs, ka jau ir pieņemts politisks lēmums, ka ejam prom no šīs komponentes, jo tā ir netaisnīga un negodīga. Manā ieskatā – ja cilvēks maksā nodokļus vai elektrības rēķinus, viņam jāzina, ko viņš pērk par šo naudu. Samaksājot 2,2 miljardus eiro jau līdz šim brīdim un 1,5 miljardus vēl līdz 2040.gadam, iedzīvotājiem nav nekādas skaidrības – kas ir tas, ko viņi nopērk.

Protams, viena daļa ir šie atjaunojamie resursi, kas ir koksnes koģenerācija, biogāze, kur ir savs pamatojums, kāpēc tas būtu vajadzīgs un kāpēc tie būtu jāattīsta. Proti, tie ir nacionālie resursi un arī ekoloģijas jautājums, kas ir saistībā ar biogāzi, lai šīs lielās fermas mēslus realizētu produktīvi.

Bet par gāzes koģenerāciju ir ļoti liels jautājums. Tāpēc, ka tas nenodrošina mūsu energo neatkarību no Krievijas, gluži otrādi – šāda lieta praktiski uzspiež to. Tieši gāzes koģenerācija sastāda absolūti lielāko daļu OIK maksājumos.

Mēs jau varam pateikt, ka gāzes koģenerācija nav tas, kas jāatbalsta, un varam no tās atteikties. Galu galā – lielākā gāzes koģenerācijas stacija TEC2 pieder „Latvenergo”, kas ir valsts uzņēmums. Līdz ar to nevajadzētu būt ļoti lielām problēmām atteikties.

Pirmais vingrinājums ir jau veikts – valdība, saprotot, ka ir sācies ļoti liels skandāls, līdz vēlēšanām, lai amortizētu izmaksas vēlētājiem, atvēlēja 79 miljonus eiro, lai panāktu nelielu samazinājumu.

Bet ko jūs liksiet vietā, piemēram, koksnes izmantošanai, vēja ģeneratoru, biogāzes ražošanas atbalstam?

Es uzskatu, ka jāsāk no pareizā gala, jātiek vaļā no maksājuma gāzes koģenerācijai. Līdzīgi kā šobrīd bija ar šiem 79 miljoniem, šo maksājumu var uzlikt uz „Latvenergo” peļņas daļu. Savukārt par pārējiem – šajās stacijās ir jāveic audits. Ir jāskatās, vai viņi efektīvi izmanto siltumu, kas ir paredzēts noteikumos.

Bet jūsu programmā ir rakstīts – OIK likvidēšana.

Jā, kopumā OIK likvidēšana, kā negodīga maksājuma likvidēšana.

Vai OIK vietā ir nepieciešams kāds cits mehānisms atjaunojamo energoresursu atbalstam?

Ir skaidrs, ka mums ir jāatbalsta, sevišķi vietējo resursu lietošana. Reģionos tas ir svarīgs jautājums. Es drīzāk domāju, ka tam atbalstam būtu jābūt nevis ar garantētu elektrības iepirkumu, bet gan – ja šāda stacija ir nepieciešama un tas veicina vietējo resursu izmantošanu, tad nevis jāpērk no viņiem par četrkāršu cenu elektrība, bet gan dodot terminētas nodokļu atlaides, lai amortizētu pārmērīgus zaudējumus.

Un tad, kad viņi sasniedz rentabilitātes rādītājus un uzsāk pastāvīgu dzīvi, tajā brīdī tai palīdzībai nav vairāk jābūt.

Ar kuru gadu OIK varētu likvidēt?

Mēs vēlamies pēc iespējas ātrāk likvidēt. Taču ir skaidrs, ka šī brīža saslēgtie līgumi un tā hronoloģija, kas publiski nonākusi medijos, parāda, ka šie līgumi ir tādi, kas paredz miljardu eiro zaudējumus, ja to izdarītu rīt.

Līdz ar to mēs piekrītam, ka tur jābūt noteiktai secībai un ir nepieciešams vesels pasākumu komplekss, kuru pielietojumu rezultātā mēs panāktu šīs komponentes samazinājumu praktiski līdz minimumam.

Savukārt, ja būtu nepieciešams atbalstīt kādu veidu atjaunojamo enerģiju - konkrētas ražotnes, koģenerācijas stacijas, tad drīzāk tam būtu jābūt uz terminētām nodokļu atlaidēm un nevis šādiem garantētiem, bezriska biznesiem, kuri tika izveidoti, un, es domāju, ļoti lielā mērā arī daudzi politiķi no tā ir ieguvuši šajos gados.

Jūsu programmā rakstīts, ka iedzīvotāju ienākuma nodokļa neapliekamajam minimumam ir jābūt minimālās algas apmērā. Šobrīd tie ir 430 eiro mēnesī. Vai tas nozīmē, ka  līdz šai summai netiek piemēroti nekādi nodokļi?

Mēs redzam, ka veidojas sašķelta, nevienlīdzīga sabiedrība, kur viena sabiedrības daļa ļoti maz nopelna. Līdz ar to mums jāpalīdz veidot stipra vidusšķira, palīdzot tieši tiem, kuriem ir vismazākie ienākumi, lai viņi varētu ātrāk nokļūt Latvijas iedzīvotāju vidusšķirā. Šis ir viens no pasākumiem.

Cik tas izmaksās valsts budžetam?

Tie būtu vairāki simti miljoni, un šo pasākumu nav paredzēts ieviest uzreiz, viena gada laikā. Tas ir vidēja termiņa priekšlikums.

Tātad – piecu gadu laikā?

Četru piecu gadu laikā tam noteikti būtu jābūt. Tas, ko piedāvājam, lai šī neapliekamā minimuma noteikšana būtu piesaistīta nevis kādam konkrētam ciparam, jo valsts aug un dzīve iet uz priekšu, bet minimālās algas apmēram. Tas ir robežšķirtnes rādītājs, kas parāda, cik lieli ir minimālie ienākumi, ko valsts uzskata, ka būtu jāsaņem jebkuram darbaspējīgā vecumā.

Otra lieta – palīdzēt pensionāriem. Mēs saprotam, ka iedzīvotāju ienākuma nodokli pilnībā atcelt pensijām nav iespējams un nav arī racionāli – kāpēc lai mums kādam būtu jāatlaiž nodokļi, kas saņem četri tūkstoši eiro lielu pensiju? Bet šis neapliekamais minimums būtu jāpaceļ arī līdz minimālās algas apmēram.

Vai šāds neapliekamais minimums attiektos uz visiem, kuriem ir ienākumi, vai tomēr būtu diferencēšana pēc ienākuma līmeņiem, kā tas jau ir tagad?

Te rodas problēmas ar nodokļu reformu. Runājot ar grāmatvežiem, uzņēmējiem un arī darba ņēmējiem – ļoti labi redzam, ka nodokļu reforma ir tiktāl saputrojusi šo lietu, ka praktiski mums ir jau dubultā progresivitāte.

Mums ir progresīvais iedzīvotāju ienākuma nodoklis, ko esmu atbalstījis jau desmit gadus, kopš esmu saistīts ar politiku. Un, otrkārt, ir progresīvais neapliekamais minimums, kas rada ļoti lielu jucekli un neskaidrību, kā piemērot nodokļus. Tā ir ļoti sarežģīta sistēma.

Līdz ar to uzskatu, ka mums vidējā termiņā ir jāiet prom no progresīvā neapliekamā minimuma, lai vienkāršotu nodokļu sistēmu, paturot progresīvu iedzīvotāju ienākuma nodokli.

Tad visiem, neatkarīgi no ienākuma lieluma, ir vienāds neapliekamais minimums, bet progresivitāte ir caur iedzīvotāju ienākuma nodokli?

Iespējams, ka, atrodot konkrētu slieksni algām, kas būtu vairāki tūkstoši eiro, mēs varam arī ņemt nost neapliekamo minimumu.

Taču šis slieksnis nav, piemēram, pusotrs tūkstotis?

Nē. Pat partijas jau sāk teikt, ka esam praktiski sasnieguši vidējo algu valstī tūkstotis eiro un jāiet uz pusotru tūkstoti. Šim arī būtu jāaug līdzi.

Par cik jūs esat gatavi celt neapliekamo minimumu nākamgad?

Tas jāskatās no fiskālajām iespējām. Veicot nodokļu reformu, finanšu ministre un premjers ir izdarījuši vienu unikālu lietu – viņi faktiski ir izsmēluši fiskālās rezerves trīs gadus uz priekšu. Līdz ar to arī bija paziņojumi no Finanšu ministrijas: redziet, mums fiskālā telpa, iespējams, gada nogalē būs negatīva.

Tas nozīmē, ka jāskatās, cik reāli būs nauda. Šobrīd ir spiediens uz veselības sistēmu, kur ir hroniski nepietiekoši līdzekļi, jo mums ārsti vai nu iet uz privāto sektoru strādāt, vai miksē, vai vienkārši brauc prom. Līdz ar to tas ir jāskatās budžeta kontekstā.

Vai tas nozīmē – ja budžeta konteksts ir negatīvs, tad nākamgad neapliekamais minimums netiek celts?

Tas ir jāmēģina darīt, bet vispirms ir jāierauga cipari. Neesmu no tiem politiķiem, kas runās muļķības un riskēs ar valsts finanšu stabilitāti.

Mazas pensijas – pašu atbildība

Jūsu programmā minēts, ka atjaunosiet mikrouzņēmumu nodokli 9% apmērā. Vai nav pienācis laiks atteikties no šīs uzņēmējdarbības formas, jo tā ne tikai kropļo darbaspēka tirgu, bet rada nākotnē arī sociāli neaizsargātus cilvēkus?

Mikrouzņēmumu modelis bija ļoti labs krīzes risinājums, kurš tika sabojāts vājas kontroles dēļ, jo šo modeli sāka izmantot ļaunprātīgos nolūkos. Tas tiešām ir ļoti graujošs efekts, kas izdarīts attiecībā uz tiem, kas ir godīgi pēc būtības tiešām mazie uzņēmēji, kuri nevar pieņemt darbā grāmatvežus un veikt sarežģītas lietas.

Domāju, ka mums ir jāīsteno tas, ko valdība solīja pirms pāris gadiem. Tā solīja četrus iespējamos modeļus mazajiem uzņēmējiem, lai viņus atbalstītu. Īstenots ir praktiski viens – tie ir „startup” jeb jaunuzņēmumi. Šajā gadījumā regulējums ir. 

Savukārt mēs vēlamies šo mikrouzņēmumu – 9% vai tikpat labi arī 10%, lai tā būtu desmitā tiesa, ko nomaksā, bet tas ir bezgrāmatvedības uzņēmums.

Un nav arī sociālās garantijas…

Vakar braucu ar taksometru, un kungs gados teica, ka viņš, pensijā esot, dara divas lietas – žāvē superīgas vistiņas un tās tirgo Rīgā, un, atbraucot uz Rīgu, divas stundas piestrādā „Taxify” par taksometra šoferi. Tā ir viņa saimnieciskā darbība. Viņam ņemt grāmatvedi un apkraut sevi ar šo birokrātiju, tas ir neracionāli.

Es nerunāju šobrīd par pensionāriem, kas piepelnās.

Bija ideja par minimālo sociālo maksājumu, kas būtu jāveic katram cilvēkam. Vai nu ejam šajā virzienā, vai citā, bet ir skaidrs, ka cilvēkiem, kuri strādā, ir jābūt minimālam sociālajam nodrošinājumam.

Bet tā ir plašāka diskusija, lai šo komplektu saliktu kopā.

Bet jūs sakāt, ka atjaunosiet nodokli 9% apmērā. Tad lieciet klāt, ka būs arī sociālās iemaksas.

Jebkurā gadījumā uzskatām, ka visam mikrouzņēmuma nodoklim ir jāaiziet tikai un vienīgi sociālajās iemaksās.

Bet - uzsvars ir uz to, ka nevar būt milzīga aiza starp darba ņēmēju un uzņēmēju. Proti, ja tu sāc nodarboties ar uzņēmējdarbību, tad nāk milzīgs birokrātiskais slogs un milzu izdevumi klāt.

Mēs uzskatām, ka mazajai uzņēmējdarbībai ir jābūt attīstītai, vieglai, saprotamai, jo īpaši mūsdienu tehnoloģiju iespējās, kad varam EDS sistēmu pārveidot tā, lai tā birokrātija būtu mazāka.

Šajā brīdī vēlos turpināt par pensiju sistēmu un sociālo nodrošinājumu. Mēs arī esam papildus pētījuši šo situāciju. Proti, liela daļa gan no mazo algu saņēmējiem, gan mikrouzņēmumu nodokļa maksātājiem, gan individuāliem uzņēmējiem, aizejot pensijā, kļūs par ļoti nabadzīgiem cilvēkiem. Kā jūs mēģināsiet atrisināt šo mazo pensiju problēmu? Mani, piemēram, ļoti uztrauc, ka pēdējo piecu gadu laikā praktiski ir dubultojies to cilvēku skaits, kas saņem pensijas līdz 100 eiro mēnesī.

Es biju viens no tiem, kurš aizstāvēja domu, ka būtu jānosaka kāda minimālā maksa sociālajām iemaksām, ja viņš ir darbaspējīgā vecumā, bet nav attiecīgajās sabiedrības grupās, kur valsts maksā par viņu. Bet skaidrs, ka pensiju kapitālu uzkrāj katra persona pati.

Jā, taču valsts ir arī līdzatbildīga, ja tā, piemēram, ir radījusi mikrouzņēmumu sistēmu.

Mikrouzņēmumu sistēmā nomaksātajiem nodokļiem visiem būtu jāaiziet valsts obligātās sociālās apdrošināšanas iemaksās.

Jūsu pieminētie 9% tāpat nenodrošinās viņiem laimīgas vecumdienas.

Bet mēs nevaram izskaust mazo uzņēmējdarbību, jo… Jūs saprotiet, Latvijas reģionos ir tā – vai nu cilvēks sēž uz sociālā budžeta rēķina, vai viņš tomēr pats kaut ko dara un nopelna.

Jūsuprāt, mūsu pensiju sistēma šobrīd ir ideāla, tā strādā, un katrs lai atbild par sevi, vai arī tomēr pieļaujat, ka pensiju sistēma būtu jākoriģē, piemēram, daļa jāpārliek uz pamatbudžetu? Ir arī eksperti, kuri saka, ka pēc 20 gadiem vispār nebūs 1.līmeņa pensijas, jo nebūs, kas maksā.

Skaidrs, ka demogrāfija mums uzliek milzīgu slogu. Otrkārt, arī dzīves ilgums pagarinās. Līdz ar to gados vecāku cilvēku īpatsvars sabiedrībā paliek lielāks. Un emigrācija, tai skaitā, dod artavu šajā problēmā. Bet – pensiju sistēma kā tāda Latvijā ir atzīta par labu jeb ilgtspējīgu.

Bet tā nedod gala rezultātu – normālas vecumdienas.

Tā nedod rezultātu – normālas vecumdienas –, balstoties uz to, kādas kuram ir bijušas iemaksas. Ļoti liela vēsturiska netaisnība ir tāda, ka tie, kas maksāja un uzkrāja pensijas pēc pensiju reformas jeb sākot ar 1996.gadu, viņu pensijas ir radikāli atšķirīgas no tiem, kas bija lielāko mūža daļu maksājuši pirms, it īpaši padomju laikos. Tur vienkārši piemēro koeficientu darba stāžam, un viss.

Ko jūs darīsiet ar nabadzīgiem cilvēkiem, kuri, iespējams, jau pēc 20 gadiem būs vairāki simti tūkstoši, kas vienā dienā var arī iziet uz ielas?

Jau šobrīd pastāv minimālā pensija, ko cilvēki saņem. Es pieļauju, ka nākotnē, uzlabojoties valsts ekonomikai un palielinoties ienākumiem, šo slieksni varēs celt. Jebkurā gadījumā, ja tā situācija izveidosies tāda, ka šo pensionāru īpatsvars būs daudz lielāks nekā strādājošo īpatsvars, tad valstij nāksies maksāt no pamatbudžeta.

Bet šobrīd jūs neuzskatāt, ka būtu jāveic kādas reformas?

Pensiju sistēmā radikālas reformas, manuprāt, šobrīd nav nepieciešamas.

Skolās visiem jāmācās latviešu valodā

Turpinot par valodu izglītības iestādēs. Tagad ir mainīta proporcija, cik daudz augstskolās var mācīt svešvalodu. Ir skaidrs, ka tas vairāk ir vērsts pret krievu valodas lietošanu augstākajās mācību iestādēs. Taču tāpat ierobežojumi skar angļu un citas valodas. Vai šo likumu nākamajai Saeimai vajadzētu pārskatīt, vai arī viss jāatstāj, kā ir?

Arī mūsu organizācijā ir dažādi viedokļi par šo jautājumu. Manuprāt, izglītības sistēmai ir jābalsta princips – jo bērns ir mazāks, jo viņš ir tuvāk mājām, jo viņš sasniedz lielāku vecumu, jo viņam jābūt tuvāk pasaules līmeņa zināšanām.

Esmu pilnīgi pārliecināts, ka mums ir jāspēj nodrošināt tas, ka pie mums brauc ārvalstu pasniedzēji, lai esam apritē un lai šeit notiek zināšanu, jaunāko tehnoloģiju un tendenču apmaiņa. Līdz ar to, ja mēģināsim ierobežot valodu lietojumu, skaidrs, ka tas ierobežos mūsu iespējas un iespējamo vieslektoru iespējas šeit braukt un strādāt.

Vai vieslektori var braukt arī no Maskavas un pasniegt krieviski? Vai arī krievu valodai nav jābūt augstākajā izglītībā?

Protams, ka mēs kā valsts vairāk orientējamies uz Rietumu pasauli, Rietumu attīstības tendencēm un zināšanām. Tur būtu jābūt uzsvaram.

Nav viennozīmīgs novērtējums par krievu valodas lietošanu. Es domāju, ka tā sāls ir – vai piesaistām krieviski runājošos studentus, proti, izglītību izmantojam kā eksporta preci un gūstam pievienoto vērtību šādā veidā, vai ne. Manuprāt, tur ir tas strīds. Jautājumā ar krievu valodu ir jāatrod kaut kāds balanss.

Ko darīt ar krievu valodu skolās – pamatskolā, bērnudārzā? Vai būtu jāatsakās no šī dalījuma – krievu/latviešu skolas, vai tomēr ir jēga saglabāt bilingvālo izglītību?

Esmu Saeimā konsekventi balsojis par tiem grozījumiem, kas ir bijuši vērsti uz to, lai nodrošinātu lielāku latviešu valodas īpatsvaru vispārējā izglītībā. Uzskatu, ka tas ir pareizi.

Ja mēs vidējā termiņā nenonākam līdz situācijai, ka valsts valoda ir latviešu valoda un visi mācās latviešu valodā, mēs turpinām sabiedrības segregāciju.

Tad veidojas sabiedrības „burbuļi” , kuri dzīvo vienā vai otrā informatīvajā telpā, tas veicina arī atšķirīgu izpratni par vērtībām un domāšanu.

Mums ir jābūt vienotai valstij. Un es esmu par visu tautību latviešiem – vai viņi būtu krievi, vai ukraiņi un tā tālāk, visiem tiem, kas jūtas piederīgi šai valstij, kas grib vairot šīs valsts labklājību un nākotni – es visus šos cilvēkus atbalstu. Bet ar nosacījumi, ka viņi visi mācās latviešu valodā.

Šeit gan ir jāskatās, lai tiktu nodrošinātas reālās iespējas arī izpildīt lēmumus. Tas ir jautājums par pedagogiem. Vai mums visi pedagogi ir tam gatavi? Tas nozīmē – viņu pārkvalificēšanu vai viņiem nepieciešams dot zināšanas, lai viņi spētu reāli nodrošināt kvalitatīvu mācību satura pasniegšanu latviešu valodā.

KNAB finansējums jādubulto

Jūsu programmā rakstīts, ka vajag nodrošināt līdzekļu palielināšanu korupcijas novēršanas pasākumiem. Tā nauda būtu Korupcijas novēršanas un apkarošanas birojam (KNAB) vai arī kādai citai iestādei?

Tas ir nedaudz ironiski – to partiju programmās, kuras agrāk cīnījās pret korupciju, tagad tur vairāk nekā nav. Savukārt mēs esam cēluši augšā, iespējams, koruptīvas darbības un miljonu izsaimniekošanu. Mēs tiešām šajā tēmā esam „iegājuši”.

Viens ir skaidrs, ko arī pieminam programmā - salīdzinām KNAB un līdzīgu iestāžu budžetus Baltijas valstu mērogā. Piemēram, paskatāmies Lietuvu. Viņu korupcijas novēršanas un apkarošanas dienestam ir 15 miljoni eiro liels budžets. Mums Latvijā - knapi pieci miljoni eiro, no kuriem algās izmaksāti trīs miljoni.

Ja mēs patiesi gribam panākt to, ka tiek nodrošināts taisnīgums un lielajās, kā arī vidēji lielās lietās ir rezultāti, lai ir notiesājoši spriedumi, un ka jebkurš, kurš strādā kā amatpersona, zina – pēc tevis var atnākt, ja tu zodz valsts naudu, tad  mums kā minimums būtu jādubulto KNAB budžets.

Neizslēdzu, ka būtu nepieciešams arī pārskatīt kopējo tiesībsargājošo struktūru sistēmu, jo šo iestāžu ir diezgan daudz. Cik daudz tur var ieekonomēt līdzekļus, racionāli veicot apvienošanas. Bet par KNAB ir pilnīgi skaidrs, ka tas šobrīd ir par maz finansēts.

Vai budžetu varētu dubultot vai kaut ko pielikt jau no nākama gada?

Pieņemu, ka jā. Pieci miljoni nav tik izšķirīgs jautājums. Nupat pavasarī Saeimā cēlām augšā trīs lietas pēc kārtas - bija pieci miljoni izsaimniekoti „Latvijas Valsts ceļu” iepirkumā, tad sacēlām skandālu par Salaspils kodolreaktora likvidēšanu, kur iepirkumā „pa virsu” bija uzlikti septiņi miljoni. Tad bija vēl nākamais, ko atradām – pārcenojums par 23 miljoniem. Mēs šī garā procesa rezultātā panācām, ka ministrs atsauc šo iepirkumu.

Piešķirt KNAB piecus miljonus, ja viņi varētu šādas lietas paši izdarīt...

Kā jūs vērtētu KNAB priekšnieka Straumes kunga darbību? Kāpēc tad viņš šādas lietas nespēj pacelt, kas ir viņa tiešais darba pienākums?

Man ir grūti spriest. Taču tas, ko saprotu – algu fonds šiem darbiniekiem nav tik liels, lai viņi spētu piesaistīt labākos ekspertus. Šie noziegumi, kas jāskata KNAB, ir saistīti ar ļoti dārgiem iepirkumiem, lielām finanšu shēmām, kur ir iesaistīti uzņēmēji un valsts, tur pretī stāv labi apmaksāti advokāti, grāmatveži, kuri šīs shēmas ir izveidojuši ļoti rafinētas.

Tur nolikt pretī kādu ar 1000 eiro algu, lai viņš viens cīnās pret šo lielo armiju… Ja gribam reālu cīņu, tad tajā ir jāiegulda finanšu līdzekļi.

Jūs neatbildējāt par Straumes kungu – no tā, kā šobrīd strādā KNAB, ir cerība, ka pēc ilgstošas dīkstāves un stagnācijas šī iestāde lēnām atkopjas, vai arī nav?

Man ir tāda cerība. Vispār tas, ko esmu redzējis iepriekš – šos nemitīgos iekšējos skandālus, iekšējos karus un pretrunas – vismaz šobrīd izskatās, ka ir saliedēts un mērķtiecīgs darbs un nāk jau pirmie darba augļi. Ir jau reālas apsūdzības, kas tiek celtas, tai skaitā arī pret ļoti augsta līmeņa amatpersonām.

Līdzekļi aizsardzībai būs jāpalielina

NATO samitā jūlijā, kas notika Briselē, Trampa kungs teica, ka dalībvalstīm aizsardzībai vajadzētu atvēlēt jau 4% no IKP. Kāda ir jūsu apvienības nostāja – vai šobrīd vajag palielināt aizsardzības budžetu?

Te jāskatās plašāks konteksts. Pirmkārt, vai mēs vieni paši spēsim atsisties, ja tā var izteikties, kad mums radīsies problēmas? Skaidrs, ka nē. Tāpēc svarīga mūsu cieša integrācija NATO un Eiropas Savienībā (ES).

Otrkārt – mēs šobrīd esam vieni no retajiem, kas izpilda saistības par 2%. Man bija jāpiedalās ārpolitikas diskusijā, un jau tur es paudu viedokli, ka būs spiediens palielināt izdevumus aizsardzībai vēl tālāk par 2%.  Vidējā termiņā jārēķinās, ka, iespējams, mums būs jāceļ uz 2,5%.

Taču mums vajag arī atgādināt saviem partneriem, un tas ir fundamentāli svarīgi, – NATO spēks un jauda ir atkarīga no visu iesaistīto NATO dalībvalstu spēka. Tas nozīmē, ka mums jāatgādina mūsu partneriem, ka arī viņiem pastāv saistība par šiem 2%. Tad, kad redzam, ka arī viņi sāk pildīt šīs saistības, mēs varam iet soli tālāk un palielināt savu budžetu.

Ko jūs domājat par Eiropas armijas izveidi?

Par šo jautājumu ir bijušas diskusijas arī ar iedzīvotājiem. Šī doma skan ļoti atraktīvi – mēs izveidosim vēl vienu, Eiropas armiju. Bet tad atkal – tur ir nepieciešama pārvaldība un izdevumi.

Mēs esam NATO dalībvalsts. NATO šobrīd ir pasaulē spēcīgākā aizsardzības organizācija. Ja mēs izveidojam ES bruņotos spēkus paralēli NATO, vai nav tā, ka ar šo vājinām NATO nozīmi un NATO spēku? Uzskatu, ka mums jāveic visas darbības, lai izveidotu precīzu, koordinētu sadarbību NATO ietvarā. Un ļoti labi, ka šobrīd pie mums atrodas dažādu valstu kontingenti. Tas ir pareizi, jo tas nozīmē, ja, nedod Dievs, sāktos uzbrukums, tad potenciālais uzbrucējs zina, ka viņš, nometot lādiņu, var trāpīt trīs dažādu valstu bruņoto spēku pārstāvjiem, un tas nozīmē – plaša mēroga konfliktu ar pilnīgi citu jaudu.

Mums ir jāstiprina dalība NATO, un es uzskatu, ka ES bruņotie spēki varētu pat vājināt NATO.

Tas, ka mums ES ietvaros ir jāstiprina iekšlietu struktūru sadarbība, tas gan ir skaidrs. Jo ir vairākas jomas – gan migrācijas kontrole, gan pārrobežu noziegumi, kurus nepieciešams ierobežot.

Vai Latvijā vajadzētu atjaunot obligāto militāro dienestu?

Ja mēs to varētu atļauties – varbūt. Taču obligātais militārais dienests ir pavisam citas izmaksas mūsu militārajā budžetā. Tie vairs nebūs 2%, tur jārunā jau par 4 – 5%. Mēs to nevaram atļauties.

Otrkārt, kara vešanas metodes arī ir mainījušās. Ja agrāk tu redzēji, kā nāk pretinieks, tu gatavojies, tu redzēji, kāds ir viņa arsenāls. Šobrīd notiek zibenskari. Paskatieties, kas notika Krimā, Donbasa reģionā Ukrainā. Tas viss notiek zibenīgi, tur pat nevar līdz galam saprast – vai tie bija bruņotie spēki vai kaut kādi zaļie cilvēciņi, no kurienes viņiem ir ekipējums un ieroči. Līdz ar to šīs hibrīdmetodes, kas tiek pielietotas, pretī vajag likt atbilstošus spēkus – profesionāli trenētus, apmācītus. Karavīri vairs nekaro tikai ar fizisko spēku, viņi karo ar smadzenēm un izpratni par lietām, un zināšanām. Latvijā nepieciešami profesionāli, spēcīgi bruņotie spēki un jaudīga, liela, plaši attīstīta Zemessardze.

Darbaspēka ievešana masveidā nav vēlama

Pēdējie dati par iekšzemes kopproduktu (IKP) rāda, ka ļoti strauji aug būvniecība, un būvnieki ir pirmie, kas saka, ka viņiem trūkst strādnieku un būvuzraugu. Arī citi uzņēmēji saka, ka izjūt darbaspēka trūkumu. Ko darīt?

Tā ir viena no Latvijas slimībām, ar ko slimojam politiskajā līmenī. Proti, vai tā ir ceļu būve, vai citi infrastruktūras objekti, vai skolu remonti un tā tālāk, būvniecības segments ir kā liela sinusoīda – no kalna lejā un atkal augšā.

Tagad mums ir ES fondu periods 2014.-2020.gads. Reāli fondus sāka ieviest 2017.gadā, un triecientempā tagad gribam to naudu paņemt. Protams, būvniecībā sākās milzīgs bums, cenas ir augšā. Mēs pa ceļiem kā valsts iedzīvotāji faktiski samaksāsim divas reizes vairāk. Plus mums sāk rasties problēmas ar darbaspēku. Tāpēc, ka šis milzīgais pieprasījums nozīmē, ka vajadzīgs ļoti liels apjoms cilvēku. Rezultātā, kad beigsies ES projekti, mums būs kaudze bezdarbnieku.

Mums būs „Rail Baltic” projekts…

Jā, varbūt „Rail Baltic” spēs daļu nokompensēt, bet vienalga – daļa būs bezdarbnieki, kuri pēc šī perioda beigām meklēs, ko darīt, un tad brauks uz Norvēģiju, Zviedriju, Lielbritāniju strādāt vai citām valstīm.

Tad ko darīt tagad? Nelikties ne zinis?

Valstij kopumā nevajag veikt investīcijas tādos lēcienos.

Bet tas jau ir noticis. Kā šobrīd risināt šo problēmu?

Es gribētu dzīvot arī turpmākos desmit divdesmit gadus mūsu valstī – es par nākotni runāju.

Otrkārt, ir skaidrs, ja atveram slūžas lētajam darbaspēkam, tad cerība par to, ka šeit Latvijā, Latvijas iedzīvotāji saņems lielākas algas, izkūp gaisā. Tas veicinās mūsu cilvēku emigrāciju.

Iespējams, ka ir atsevišķi segmenti kā, piemēram, būvniecība, kur šobrīd šādas politikas rezultātā ir nepieciešams papildu darbaspēks uz īsu laiku. Par šādu gadījumu es kā politiķis esmu gatavs runāt. Bet tikai pie nosacījuma, ja tas ir īstermiņā.

Latvijā ekonomika aug un rūpniecība attīstās. Ir investori, kuri saka, ka nevar atvērt šeit rūpnīcas, jo nav, kas strādā.

Investori nevar atvērt rūpnīcu ne tikai tāpēc, ka viņiem nav darbaspēka. Ir arī atsevišķi gadījumi, kur valdība vai atsevišķi ministri bloķē investoru ienākšanu, piemēram, Valkas gadījums, kur tika pateikts, ka olu rūpnīca ar daudz darbavietām nav vajadzīga.

Bet ko darīt ar darbaspēku? Jūs jau pieminējāt arī demogrāfisko situāciju, kas ir slikta. Ja gribam, lai ekonomika attīstās, darbaspēks ir viens no nepieciešamajiem resursiem.

Jā. Pirmkārt, mums jādomā kā piesaistīt un attīstīt augstas pievienotās vērtības ražošanu. Tas nozīmē to, ka viens no veidiem, kā citas valstis medī gudrās galvas, kas ievelk iekšā idejas, ir uzņēmīgas, vēlāk attīsta savu uzņēmējdarbību, atrod sadarbību ar citām valstīm un konkrēto mītnes valsti – tas ir izglītības eksports.

Ja mēs spētu šeit tiešām attīstīt augstāko izglītību tādā līmenī, kas nodrošinātu daudz lielāku īpatsvaru izglītības eksportā, mēs šeit pievilinātu cilvēkus.

Viņi ar šo vietu aprastu, iepazītos ar vietējiem cilvēkiem un veidotu sadarbību, un tad, iespējams, veidotos jauni biznesi un jaunas iespējas, jaunas darbavietas, bet jau citā ienākuma kategorijā.

Vai būtu jāveido kādas īpašas programmas, lai dabūtu atpakaļ tos cilvēkus, kas aizbraukuši? Vai arī respektējam viņu izvēli – viņi gribēja un aizbrauca, un tā ir viņu izvēle – vai viņi grib braukt atpakaļ?

Viens ir atgriezt tos, kas ir aizbraukuši, bet otrs ir apturēt aizbraukšanu, kas šobrīd notiek. Aizbraukšana jau nav apstājusies. Ir daudz jautājumu, kas to ietekmē. Piemēram, viens no – mēs ar kolēģiem iesniedzām grozījumus  Patērētāju tiesību aizsardzības likumā, lai beidzot radikāli mazinātu ātro kredītu alkatību. Šobrīd ātrie kredīti var atļauties iedzīt cilvēku parādu slazdā. Politiskais lobijs un sociālais spiediens ar reklāmām ir tik milzīgs, ka šo jautājumu ir grūti izkustināt.

Gribētu atgādināt, ka jau pirms vairākiem gadiem sabiedriskie mediji veica sociālu kampaņu, kur par to tika runāts. Varbūt cilvēkiem nedaudz tomēr ir pašiem jārēķina līdzi un jādomā, ko viņi dara.

Mēs šajā segmentā gribam panākt to, ka valsts garantē saviem iedzīvotājiem, ka par jebkuru aizņēmumu, ko viņi paņems, viņi nepārmaksās vairāk par 25%.

Tad taisām speciālas atgriešanās programmas vai netaisām?

Ir jāveido speciālas programmas, lai tie, kas ir spējīgi atgriezties, kuri var, atbraucot mājās, atrast sev darbu un pārcelt dzīvi uz šejieni, var to izdarīt. Un otra programma tiem, kuri neatbrauks mājās – lai starp viņiem un Latviju izveidotu sadarbības tiltu. Konkrēts piemērs, es zinu uzņēmumus, kuri izmanto Lielbritānijā, Vācijā, Francijā un citās valstīs dzīvojošos latviešus, kuri ļoti labi tur ir iesakņojušies, lai palīdz šiem uzņēmumiem nodrošināt eksportu. Tas ir konkrēts piemērs, kā tie, kas ir prom, kalpo Latvijas valsts nacionālo interešu labā.

Pērn, pēc ekspertu lēstā, ēnu ekonomika Latvijā atkal ir palielinājusies. Jūsu programmā ir rakstīts, ka jūs apkarosiet ēnu ekonomiku. Ko jūs konkrēti darīsiet?

Pirmais, liela daļa cilvēku, maksājot nodokļus, vadās arī no apsvēruma – vai šī nauda, ko es samaksāju, vai tā tiek lietderīgi pēc tam izlietota. Tas ir būtisks psiholoģisks kritērijs. Ja viņi redz skandālus ar nesaimnieciskiem iepirkumiem daudzu miljonu apmērā, daudzām korupcijas lietām un tā tālāk, viņiem loģiski mazinās ticība tam, ka viņu samaksātie nodokļi tiks apsaimniekoti viņu interesēs. Tas ir pirmais, kas svarīgi – uzticība valstij.

Otrkārt, uz Saeimas Tautsaimniecības komisijas sēdi bija atnākuši Tirdzniecības un rūpniecības kameras pārstāvji, un viņi skaidri norādīja – jūs mēģināt mūs vest ārā vai arī piespiest iziet no ēnu ekonomikas, bet ir vesela virkne cilvēku, it sevišķi šobrīd būvniecības buma laikā, kuri saka – lūdzu, maksājiet man algu aploksnē. Vai nu viņi alimentos iekrituši, vai arī parādsaistībās, tai skaitā arī ātrajos kredītos.

Un tad sanāk, ka cīņa ar ēnu ekonomiku nav, piemēram, trīs pasākumi. Tas ir vesels pasākumu kopums, kur ietekme ir gan ātrajiem kredītiem, gan arī nelikumīgiem iepirkumiem un tam, vai psiholoģiski cilvēki gatavi maksāt nodokļus.

Piemēram, „Vairāk saules” gadījums. Parunājot arī ar restorānu asociāciju, visiem taču ir zināms, ka restorānu biznesā ir ļoti plaša ēnu ekonomika. Ja šī ēnu ekonomika ir izplatīta tik lielā apmērā konkrētā uzņēmējdarbības veidā, tad varbūt no sākuma ejam nevis ar represijām un sākam sist vienu vai otru šīs nozares dalībnieku, bet gan no sākuma runājam par to, kā samazinām noteiktus sliekšņus un pēc tam viņus visus vest ārā no ēnu ekonomikas, lai būtu godīga konkurence arī viņu starpā.

Mēs ierakstījām programmā to, ēdināšanas pakalpojumiem būtu jānosaka 12% PVN. Šobrīd Finanšu ministrija arī nāca klajā ar šādu iniciatīvu, saprotot, ka tas pirmais scenārijs – ņemt un sist nodokļu nemaksātājus - vienkārši nestrādās, jo viņi bankrotēs.

Ko jūs domājat par to, kā notiek Valsts ieņēmumu dienesta (VID) vadītāja izvēle? Vai tas bija jāpārliek uz pēcvēlēšanu laiku?

Esmu jauns, bet pietiekoši ilgi politikā, lai saprastu aizkulises un šaha gājienus. Lai arī Saeima nepieņem šo lēmumu, tāpat to pieņems ministrija jeb konkrēti finanšu ministre Dana Reizniece-Ozola, šādi viņa vienkārši noņems spriedzi no šī jautājuma, un periodā, kamēr vēl ievēlēs jauno valdību, viņa šo lēmumu būs spējīga pieņemt.

Divi iepriekšējie gadījumi skaidri parāda, ka VID vadītāja izvēle nav politiska izvēle, balstoties uz šī cilvēka kvalitātēm vai spēju vadīt dienestu. Drīzāk tur pavīd jau konkrētu ekonomisko grupējumu intereses.

Pašvaldībām pašām jāgrib apvienoties

Vai Latvijā būtu jāsamazina pašvaldību skaits?

Tam būtu jāsamazinās, nevis tas būtu jāsamazina. Jo tad, kad to samazināja mehāniski, tad to samazināja, balstoties uz dažāda politiskā kartējuma principiem, un līdz ar to izveidojās arī absurdas situācijas.

Es redzu, ka ir novadi, kuri nespēj nodrošināt dzīves kvalitātes standartu ar esošo finansējumu. Mums ir izlīdzināšanas fonds. Taču ir situācija, kad diezgan skarbi ir vērot Garkalnes vai Ādažu, vai Saulkrastu, vai Mārupes, Babītes iedzīvotājiem, ka no izlīdzināšanas fonda kādā pašvaldībā, piemēram, būvē peldbaseinu ar SPA un nevis nodrošina dzīves kvalitātes pamatstandartus.

Tāpēc mehāniska apvienošana nedos gaidīto rezultātu, drīzāk ir jāspiež novadi atrast kopējas sadarbības iespējas skolu uzturēšanā vai kopējas pašvaldības policijas izveidē, kas samazina administratīvās izmaksas un padara to lētāku.

Bet tas jau šobrīd neizslēdz pašvaldībām to darīt.

Un – pašvaldībām, ja viņas redz, ka tām ir efektīvāk strādāt kopā, tad arī lemt par apvienošanos.

Vai jūs ticat, ka notiks šāda brīvprātīga apvienošanās? Vai jums neliekas, ka pašvaldības šobrīd jūtas ļoti ērti?

Tā galvenā klauzula, kas būtu pareiza – noteikt to, ka visiem Latvijas iedzīvotājiem ir jābūt vienlīdzīgām tiesībām un iespējām, kas attiecas uz bērniem, izglītības kvalitāti un tā tālāk. Nedrīkst diskriminēt, ja tu esi Rēzeknē piedzimis vai kur citur, un arī uz iedzīvotājiem, kas dzīvo reģionos. 

Ir noteikts dzīves standarts, un, ja pašvaldība to nespēj īstenot, tad būtu jārada instrumenti, kas faktiski šo pašvaldību spiestu iet uz tālāku apvienošanos.

Kur ir problēma ar apvienošanos – ja to izdara, nevis ļaujot apvienoties, bet to izdara mehāniski, tad to novadu iedzīvotāji, kas ir bijuši kā mazāki novadi, pievienojot kādam ļoti lielam novadam, var izrādīties situācijā, kad viņi nonāk aizmirstībā, jo viņiem vairs nav politiskas iespējas ietekmēt lēmumus. Viņi vienkārši ir mazi. Otrkārt, finansējums gluži vienkārši un infrastruktūras izmaksas līdz viņiem neatnāk. Viņi var izrādīties zaudētāji.

Vai jūs pēc vēlēšanām, piemēram, nonākot pie varas, kaut ko darīsiet, lai pašvaldības beidzot sāktu domāt par to, kā efektīvāk strādāt, un, iespējams, arī apvienotos, vai arī gaidām uz debesu tēva dāvanu, ka pēkšņi blakus esošās pašvaldības sapratīs, ka tām ne tikai jāsadarbojas, bet arī jāapvienojas?

Tas ir atkarīgs no tā, cik saprātīgas ir šīs pašvaldību vadības. Latvijas Reģionu apvienība strādā pašvaldībās, kur LRA cilvēkiem uzticas jau gadiem un ir redzams, ja pašvaldības vadītājs ir racionāli domājošs arī par konkrētā novada nākotni, viņš arī veic reformas. Paskatāmies kaut vai uz skolu tīkla kārtošanu – nepopulāras lietas, bet pašvaldību vadītāji to ir darījuši. Šī ir prakse, kas ir jāievieš politikā.

Jūs rakstāt savā programmā, ka valsts atbalsta vājāk attīstīto teritoriju izaugsmi. Bet kā ar Rīgu? Rīga Baltijas jūras reģiona kontekstā arī nebūt nav ļoti stipra pilsēta. Vai Rīgai būtu jādod papildu iespējas attīstīties?

Tas ir pavisam cits stāsts. Rīga vispār būtu jāizceļ ārā no klasiskā pašvaldību kartējuma, un būtu nepieciešams pret to attiekties kā pret galvaspilsētu, kur ir epicentrs notikumiem, iespējām un pakalpojumiem. Mēs arī esam par policentrisku attīstību, neaizmirstot pārējos novadus.

Attiecībā uz Rīgu ir viena būtiska problēma, kas jau gadiem veidojusies, proti, sadarbība un  komunikācija starp Rīgas pašvaldību un valdību – tur iedzīts tik liels ķīlis iekšā, ka nevar veidoties ļoti liela sinerģija, lai Rīgai spētu palīdzēt tajos apstākļos, kur tā ir šodien.

Vai būtu nepieciešams veidoties sinerģijai, un vai no tā iegūtu visa valsts?

Es domāju, ka noteikti. Ja uz augšu ies Rīga, tad automātiski uz augšu ies arī citi reģioni, pavilksies līdzi.

Bet jūs sākāt ar mūsu programmas tēzi, ka ir jāpalīdz vājāk attīstītiem reģioniem. Tur arī, iespējams, ir nepieciešamas izmaiņas. Piemēram, ņemsim nekustamā īpašuma nodokli (NĪN). Tur būtu jāveic izmaiņas, ka nevis maksā NĪN, bet infrastruktūras nodokli, kurš nonāk konkrētā fondā, kurš nonāk tālāk infrastruktūrā.

Tas iedod pavisam citu motivāciju maksāt šādu nodokli. Ir pašvaldības, kas spēlējas un pasaka, ka mums NĪN nevajag, piemēram, Jūrmala, kura iedod 90% atlaidi. Līdz ar to tam ir jābūt kā infrastruktūras nodoklim un precīzi tēmētam. Izlīdzināšanas fonds – nevis vienkārši šo naudu atdot konkrētai pašvaldībai, lai tā brīvi rīkojas, bet dot to pret konkrētiem, izmērāmiem rezultātiem, kas jāsasniedz ar šo finansējumu.

Paturpinot par lauku attīstību. No vienas puses, ir ļoti labi, ka mums ir lielas zemnieku saimniecības, kas ir spējīgas tirgot graudus pasaules biržās vai nodrošināt lielas rūpnīcas ar izejvielām. Bet, no otras puses, šīs zemnieku saimniecības modernizējas, paliek konkurētspējīgākas, un viņām nav vajadzīgi tik daudz strādnieku. Ko darīt – vai laukos turpināt tālāku modernizāciju un konkurētspējas palielināšanu, vai tomēr domāt par vienmērīgāku, varbūt ne tik efektīvu lauksaimniecisko ražošanu, bet gan par lauksaimniecību, kas savā ziņā ir dzīvesveids?

Te ir jautājums – kādu gribam redzēt Latviju. Es esmu ļoti daudz dažādās valstīs bijis pirms politikas, nodarbojos ar eksporta misijām, un esmu redzējis arī lauksaimniecības attīstību. Piemēram, Ukrainā ir ļoti lielas plantācijas…mums ir 5000 hektāru, bet tur lielākās saimniecības ir 20 – 50 tūkstošu hektāru lielas. Ķīnieši, šķiet, nopirka pat 100 tūkstošus hektāru. Tur pazūd lauku burvība. Tā ir industriāla ražošana.

Kādus jūs redzat Latvijas laukus?

Es tāpēc minu šo piemēru. Līdzīgi kā Emanuels Makrons runā par Francijas laukiem, arī lauksaimniecības, lauku vidusšķiras veidošana – tās ir prioritātes, kuras mums ir jāaizstāv Latvijā.

Ir lieli lauksaimnieki, lieli uzņēmēji, kuri ir nostājušies uz savām kājām, strādā eksporta tirgos, pēc biržas noteiktām cenām, tad ir virkne lauksaimnieku, kas knapi kuļas no vieniem ienākumiem uz otriem, un, nedod Dievs, ja pa vidu gadās vēl sliktas ražas. Pats vārds – atbalsts – ir tendēts uz to, ka atbalsta tos, kas ir vājāki, lai viņi sasniegtu to līmeni un pievilktos klāt tiem, kas ir veiksmīgāki un attīstītāki. Tas nozīmē, ka LRA savu lauksaimniecības politiku balstīs uz lauku vidusšķiras veidošanu, vairāk atbalstot mazos un vidējos lauksaimniekus un lielāku akcentu liekot tai skaitā uz bioloģiskas pārtikas ražošanu. Tāpat ir jāatbalsta arī dzīvesstila uzņēmumi, jo tas ir ciešā sasaistē ar lauku apdzīvotību.

Tad iekšējā subsīdiju pārdale notiek par labu nelielajām saimniecībām?

Protams, tām ir jāpalīdz izaugt.

Vai jūs pilnībā atsakāties no lielo saimniecību atbalsta?

Tur ir jāskatās – vai šis atbalsts ir vai nav nepieciešams. Bet galvenajam uzsvaram ir jābūt uz mazo un vidējo lauksaimnieku izaugsmi. Es trīs gadus nostrādāju Zemkopības ministrijā kā ministra vietnieks, un mans pamatuzdevums bija cīnīties par ES platību maksājumiem, ES kopējās lauksaimniecības politikas naudu. Mēs panācām to, ka Latvijas budžets no 1,7 miljardiem izauga līdz 2,68 miljardiem eiro.

Jā, bet tā summa akumulējas galvenokārt lielajās saimniecībās..

…un veidojot lauku attīstības plānu, tur bija iekodēta šīs naudas lielāka virzība uz mazajiem un vidējiem. Ir jāparedz griesti, kurus nosaka, lai no šīs naudas mazākas summas nonāk pie vairāk saņēmējiem, nevis ka šo naudu izdala 2% vai 5% no visu lauksaimnieku skaita miljonu lielos atbalstos.

Latvijā
Ziņas
Jaunākie
Interesanti