Adorācijas kapelas Vecrīgā izveides iniciators ir publicists Arnis Šablovskis. Lai arī kapelu atklāja pirms 20 gadiem, tās tapšanas vēsture sākās krietni agrāk, 90. gadu vidū, un tai ir saistība gan ar Svēto Francisku, gan zīmīgiem notikumiem Maskavā. Proti, 1995.gadā Arnis Šablovskis kopā ar Latvijas un Vācijas franciskāņiem Rīgā rīkoja Svētajam Franciskam veltītu semināru, kura noslēgumā notika kāds interesants pavērsiens, "Šim notikumam beidzoties, baronesei no Vācijas, kas atbalstīja pasākumu un kas bija jau kundze gados, es pateicu joku. Tas bija 1995.gads. Es teicu – ziniet, jums ir jāaizbrauc uz Maskavu un par to miera dīleri, miera vēstnesi Francisku jāizstāsta tiem maskaviešiem Krievijā, lai viņi mūs liek mierā. Viņa padomāja un viņa to neuztvēra kā joku. Viņa teica – nē, nē, tas notiks tā – tu vispirms aizbrauksi uz Maskavu, visu sakārtosi tur, un tad mēs aizbrauksim ar šādu pašu semināru par Svēto Francisku, kā tas bija šeit," atceras Šablovskis.
Semināru patiešām Maskavā izdevās īstenot kopā ar Maskavas franciskāņiem, gluži vai paradoksālā kārtā tas notika Maskavas Aviācijas institūtā. Un tieši Maskavā Arnis Šablovskis sastapa misionāru no Hjūstonas Teksasā Martinu Lučiu, kurš brauca apkārt pa pasauli un organizēja šādas diennakts Adorācijas kapelas. "Un viņš uzrakstīja vēstuli kardinālam Pujatam, es atbraucu atpakaļ, iztulkoju, parādīju, un kardināls teica – vai cik skaista ideja! Un dīvaini – tā nāk no Amerikas!" teic Šablovkis. "Un tādā veidā Dieva providence strādāja. Jā, mums ir ne tikai šī vieta, bet izcila vieta Madonā, kas ir ekumēniska rakstura, kuru reizē noorganizēja Latvijas luterāņi, katoļi un pareizticīgie."
Adorācijas kapelas centrā ir Vissvētākais sakraments, kas ir lielākais svētums katoļu baznīcā. Tā ir dievmaize, redzama greznā traukā, kurš vizuāli atgādina zeltītu sauli. Vissvētāko sakramentu godina arī katoļu baznīcas rituālos, bet baznīcās parasti tas nav uzskatāms visu laiku, savukārt Adorācijas kapelā tā klātesamība ir nemitīga. Viena no baznīcām, kur tomēr arī dienas laikā tas vienmēr ir redzams, ir Marijas Magdalēnas baznīca.
Bīskaps Andris Kravalis iespēju cilvēkam būt šajā klātesamībā dēvē par ticības, mīlestības un cerības vingrinājumu: "Šie punkti ir kā tādas Dieva žēlsirdības artērijas, kas pulsē, kas nemitīgi uztur un dod šo Dieva dzīvinošo žēlastības straumi, kuru mēs te varam nākt un smelt.
Tā ir tik liela, neatkārtojama iespēja – palikt lūgšanā, būt Dieva tuvumā un būt personīgā kontaktā ar Kungu, kuru tu uzlūko, kuram tu atver savu sirdi. Cilvēki šīs vietas ir iemīlējuši, viņi nāk un pavada šeit – citi varbūt 10-15 minūtes, bet citi – stundu, pusotru. Nāk arī cilvēki no Saeimas tepat blakus, Prezidenta kancelejas."
Kapela nekad nepaliek tukša, tajā visu diennakti uz maiņām dežūrē kristieši no dažādām Rīgas draudzēm, uzsver Andris Kravalis: "Cilvēks arī paliek vakara un nakts stundās. Kapelas durvis ir vaļā, un jūs varat iet iekšā. Ir arī atsevišķas ģimenes, kas uzņemas tādas kā dežūras, piemēram, reizi nedēļā vai mēnesī noteiktas stundas vai dienas daļu tur būt. Un tādā veidā izveidojas tāda pielūgsmes ķēde. Tas tāds uzmanības kalpojums, ko es salīdzinātu ar Rīgas sardzi, tādu garīgu modrību, garīgu stāju, ko šajās vietās cilvēki piedzīvo."
Tāpat kā cilvēks nevar izvairīties no saules ietekmes, tāpat esot pielūgsmē, cilvēks pārveidojas – šādā pārliecībā ar Arni Šablovski dalījies misionārs Martins Lučia.
Ne velti saule ir arī Vissvētākā sakramenta simbols, un šai saistībā Arnim Šablovskim ir vēl viena interesanta liecība. Proti, kad viņš Maskavā pirmo reizi satika Martinu un viņi bija kādā restorānā, sāka skanēt Raimonda Paula dziesma "Balta saule". Martinam tā uzreiz ārkārtīgi iepatikās, viņš to novērtēja kā mūziku, kas nākusi no debesīm. "Un es tēvam Martinam Maskavā saku – jā, tai ir īpaši vārdi, kas, iespējams, ir saistīti ar šo mūsu satikšanos," atminas Šablovskis. "Jo saule ir Svētā vakarēdiena simbols cauri gadu simtiem. Un ja mēs ieklausāmies šajā dziesmā jau ar citu, ar meditatīvu noskaņu, zināmā mērā šī dziesma vēsta arī par jūsu atrašanos Kunga klātbūtnē. Tā var būt arī šādi interpretējama. Un tad notika zināms brīnums. Tēvs Martins bija Rīgā, un mēs satikāmies ar šīs mūzikas autoru Saeimā. Uz ko komponists teica – nu, nē, tajā laikā es nebiju īpaši garīgs, tagad tas sāk mainīties.Uz to laiku viņš tieši bija sacerējis muzikālo ciklu ar kristīgiem vārdiem. Bet tēvs Martins viņu mierināja – jūs nesatraucieties, Dievs jūs var lietot arī tad, kad jūs to nemaz nezināt un negribat."
20. gadskārta Adorācijas kapelai apritēs šoruden, 11.septembrī. Saistībā ar to plānoti arī vairāki pasākumi, kuros atcerēsies tos cilvēkus, kuriem pateicoties, šī vieta pašā Vecrīgas sirdī tika izveidota.
