Panorāma

Kā Latvijā un pasaulē uzzināja par barikādēm

Panorāma

NATO komandieris: atturēšanas pasākumi rada vajadzīgo efektu

Uzbrukuma aculiecinieku atmiņas

Lodes lidoja no visām pusēm - baušķenieku atmiņas, kā OMON ieņēma Iekšlietu ministriju

Pievērs uzmanību – raksts publicēts pirms 8 gadiem un 4 mēnešiem.

Tik dramatiskus notikumus piedzīvojām pirmo reizi mūžā. Tā bija pirmā un vienīgā kauja par Latvijas neatkarības atjaunošanu, un tas ir nozīmīgs fakts, par kuru jāstāsta jaunajai paaudzei, kamēr vēl esam dzīvi. Tā saka vīri, pār kuru galvām bira ložu krusa un kuri pieredzēja, kā tiek ievainoti un nogalināti viņu kolēģi.

1991. gada 20. janvāra vakarā pie Iekšlietu ministrijas dežurēja astoņi miliči no Bauskas, kad ēkai uzbruka padomju milicijas speciālās vienības jeb OMON kaujinieki. Baušķenieki bija brīvprātīgi pieteikušies braukt uz Rīgu sargāt stratēģiski svarīgos objektus. Vairākums par piedzīvoto stāsta nelabprāt.

Gundars Bergs rāda garus gadus glabātas izbalējušas rūtiņu lapas. Tas ir viņa paskaidrojums tālaika iekšlietu ministram Aloizam Vaznim par to, kā rīkojies 20. janvāra vakarā. Paskaidrojums rakstīts divas dienas pēc uzbrukuma Iekšlietu ministrijai.

"Mēs ar Kociņu Agri bijām uz kāpnēm, kad piebrauca bobiks un izlēca 4-5 omonieši. Mēs kā uz skatloga bijām. Mūs uzreiz nolika pie vietas," atceras tā laika Bauskas milicis, uzbrukuma aculiecinieks Gundars Bergs. Tovakar milicijas jaunākais leitnants ar kolēģi stāvēja postenī pie caurlaižu biroja iepretim Bastejkalnam.

"Mēs ārā redzējām, ka šāvieni notika no 5.stāva. Pirmie [šāvieni]. Ne jau no Bastejkalna puses, ne jau omonieši sāka. Viss sākās kaut kur no piektā vai ceturtā stāva," piebilst Bergs.

Viņš stāsta, ka visi kaujinieki bija maskās. "Bastejkalns bija pilns ar viņiem. Aiz katra koka stāvēja omonietis. Es redzēju, kā viņi šāva. Mēs redzējām, kā nošāva iecirkņa inspektoru uz tiltiņa. Par to neviens mums nav prasījis," atzīst Bergs.

Valērijs Markūns kopā ar Aļģi Simanaviču bija otrā postenī pie galvenās ieejas, iepretim celtniecības pārvaldei, vēlākai ASV vēstniecībai. Lodes lidojušas no visām pusēm. Atkāpjoties kāda trāpīja Simanavičam.

"Aļģis paspēja pateikt: Valērij, neatstāj durvis vaļā. Viņi tūliņ būs iekšā. Un es devos atpakaļ pie durvīm. Pa durvīm bija ļoti daudz šāvienu. Lidoja raķešu pistoļu lādiņi .. tika mestas asaru gāzes granātas," stāsta Markūns.

Izvairoties no šāviena, Valērijs paklupa un savainoja kāju. No augšstāviem nāca troksnis un Vladimirs Gomonovičs devās noskaidrot, kas tur notiek. Savukārt Valērijs iegājis dežūrdaļā.

"Pie sienas bija televizors, un Godmanis, tā laika premjers, visiem stāsta, ka Latvijā viss ir mierīgi un klusu..  ''Cienījamie darbaļaudis, varam šovakar savākt tehniku un mierīgi doties mājās.'' Un tajā pašā laikā te centrālē ir milzīga pults, kur lampiņas ar dežūrdaļām no Latvijas.. Un visas mirgoja, jo visi cenšas noskaidrot, kas noticis Rīgā, un pa retam šāviņš trāpa pa to lampiņu un lampiņa nodziest," redzēto atceras Markūns.

Kad sāka aptrūkt patronu, ministrijas dežurants licis visiem izklīst pa ēku, lai būtu mazāk upuru. Kāpjot augšup, Markūns sadūries ar "omonieti", kurš pavēlējis atdot ieroci.

"Starp 4. un 5. stāvu ieraudzīju, ka Gomonovičs Vladimirs guļ uz trepēm un asinis sūcas. Tam omonietim teicu, cilvēks ievainots ..  vajag palīdzēt kaut kā... Viņš uzklieda - pēc tam.. nav laika .. Augšā bija ļoti daudz omoniešu. Riņkoja, skrēja, bļāva," atceras Markūns.

Pagāja apmēram stunda, līdz Speciālo uzdevumu milicijas vienības kaujinieki pārņēma Iekšlietu ministriju.

"Kur tik neslēpāmies... Šāva no visām pusēm, tur nebija kur likties.Nogulāmies pie kāpnēm un 25 minūtes gulējām,"  teica Bergs. "Tieši virsū neviens nešāva. Ja būtu tieši virsū.. mēs tur neviens nebūtu dzīvi palikuši.. lielākoties pa ēku.. (..) Divas reizes taisījās nošaut. Tad prasīja, lai pāriet viņu pusē," atklāja Bergs.

Kad uzbrukums bija beidzies, "omonieši" atļāva ministrijas aizstāvjiem iznest ievainotos.

"Iznesām Jāni Jasevicu ar sašautām kājām. Nesām pa ielu. Izleca no krūmiem divi omonieši un palīdzēja aiznest, un tad gājām atpakaļ unmeklējām pārējos. Omonietis Aleksejs teica, ka esam ķerti, ja nākam atpakaļ. Teicām, atradīsim pārējos, tad brauksim mājās," sacīja Bergs.

Netālu no ministrijas bija sapulcējies ļaužu pūlis, kas sākumā neļāva ātrās palīdzības mašīnai piebraukt, domājot, ka omonieši grib izvest savējos. Kad ievainotais Vladimirs Gomonovičs jau bija mediķu mašīnā, Valērijs devās pēc sašautā Aļģa Simanoviča.

"Viņš smagāks par mani, bet  man tad bija laikam pārcilvēcisks spēks, ka es uzkrāvu sev mugurā un nostiepu lejā uz ātro palīdzību," teica Markūns.

Bijušie Bauskas miliči joprojām nav saņēmuši  atbildes uz daudziem jautājumu, tostarp - kas deva pavēli uzbrukt ministrijai?

Par uzbrukumu Latvijā ir notiesāti 15 omonieši, kuri saņēmuši galvenokārt nosacītu sodu.  Daudzi patvērušies Krievijā, un Maskava atteicās viņus izdot.

 

Kļūda rakstā?

Iezīmējiet tekstu un spiediet Ctrl+Enter, lai nosūtītu labojamo teksta fragmentu redaktoram!

Iezīmējiet tekstu un spiediet uz Ziņot par kļūdu pogas, lai nosūtītu labojamo teksta fragmentu redaktoram!

Saistītie raksti

Vairāk

Svarīgākais šobrīd

Vairāk

Interesanti