Pirms vairāk nekā 10 gadiem 2003. gada 20. septembrī arī Latvijas iedzīvotāji referendumā nobalsoja par iestāšanos ES. To atbalstīja gandrīz 67 % balsojušo un pērnruden veikta aptauja liecina, ka apmēram tikpat daudz Latvijas pilsoņu ir apmierināti ar dzīvi. Vidējais rādītājs ES ir vēl augstāks. Savukārt runājot par uzticēšanos savienībai vērtējums ir būtiski zemāks, tomēr Latvijā ir vairāk bloka atbalstītāju, nekā vidēji pārējās valstīs. „Panorāmas” aptaujātajiem rīdziniekiem arī ir visnotaļ atšķirīgi viedokļi, vai savulaik izdarītā izvēle bijusi pareiza, un vai tagad to atkārtotu.
„Es būtu par iestāšanos. Grūti uzreiz pateikt, kas ir uzlabojies un noteikti vēl daudz darba, lai tuvotos tām valstīm, kurās dzīve ir vēl labāka, taču kopumā situācija noteikti ir pozitīvāka nekā agrāk,” saka Nataļja. „Nu jau ir eiro pensija. Kādreiz bija 28 lati tad 160 un tagad eiro jau 250,” piebilst Uldis.
Jau skeptiskāks ir Mihails. „Es laikam būtu „pret”. Neesam neko īpašu ieguvuši. Kaut gan grūti paskaidrot,” viņš piebilst. Savukārt vēl kāds cilvēks, kurš savu vārdu negrib atklāt, nosaka. „Es laikam vispār nebalsotu. Man te viss ir apnicis,” norāda cilvēks.
Apauju dati liecina, ka liela daļa iedzīvotāju neuzticas ES lēmumu pieņēmējiem - Eiropas Parlamentam un Eiropas Komisijai (EK). Bloka dalībvalstīm nereti grūti vienoties, lai risinātu ekonomiskās problēma pirmām kārtām, cīņu pret nabadzību un bezdarbu, ko iedzīvotāji atzīst par būtiskākajām. Tomēr ārkārtas situācijās savienība spēj mobilizēties. „Principā tik ātri izstrādāts un ieviests mehānisms, kas tika iedarbināts vienā ceturtdaļā no savienības valstīm un mēs redzam, ka esam izķepurojušies no krīzes,” saka EK pārstāvniecības vadītāja Latvijā Inna Šteinbuka.
Bez šāda spiediena savienība atkal ieslīgst ilgstošās viedokļu saskaņošanas debatēs, jo 28 dalībniekiem ir katram savas interese, kas reizēm ir savstarpēji izslēdzošas. „Tiklīdz dzīve kļūst labāka zāle zaļāka un elpot kļūst vieglāk tā valstis sāk vilkt deķīti katra uz savu pusi un šādu augšup un lejupejošu attīstību varēsim vērot, bet no tā nevajag taisīt traģēdiju,” piebilst politoloģijas profesore Žaneta Ozoliņa.
Par spīti smagnējai lēmumu pieņemšanai savienība arvien ir viens no spēcīgākajiem globālās ekonomikas spēlētājiem un problēma nav tik daudz tās varas vertikāles trūkumā, kā uzticības deficītā vietējā Eiropas mēroga politiķiem. „Politiķiem vajadzētu domāt kā atjaunot šo uzticību kaut vai padarot Eiropas parlamentu par leģitīmu un radīt iedzīvotāju interesi par to,” norāda Zanders.
