Zemkopju kalendārā Jēkaba jeb Saimnieku vai jaunrudzu maizes diena bija svarīga, jo iezīmēja viena darba posma beigas un nākamā sākumu: siena pļauja bija pabeigta un sākta rudzu un miežu pļaušana.
Etnogrāfe Indra Čekstere stāsta, ka senatnē, kad bija nokults kaut mazumiņš, cepa maizi.
Maizes diena Āraišu Vējdzirnavās jau kļuvusi par tradīciju, kurā ik gadu satiekas maizes cepēji – gan tie, kas cep tradicionālo rupjmaizi īstās maizes krāsnīs, gan tie, kuri cep jaunāku laiku maizītes. Te satiekas veci un jauni, lai dalītos maizes garšās un gudrībās gan viens ar otru, gan ar apmeklētājiem.
Rupjmaize ir īpaša, tikai Latvijā nobaudāma maize. Senāk to cepa ikvienā sētā, un arī mūsdienās īsta rupjmaize joprojām tiek cepta pēc sentēvu receptēm.
Maizes cepēja Biruta stāsta - lai izceptu maizīti, paiet četras stundas.
Maizes cepējs Armands liela savu darbu, slavējot maizi ar kaltētiem sīpoliem, kas daudziem patīk, bet daudziem arī ne. Paši viņi maizi veikalā nepērkot.
Puisis, kas maļ graudus, skaidro, ka malušas parasti meitenes vai kāds švakāks puisis.
Maizes dienā viesi var izstaigāt Āraišu vējdzirnavas, kuras apsaimnieko agrākā īpašnieka ģimene. Vējdzirnavas ir vienīgās Latvijā, kas atrodas vietā, kur tās reiz bijušas ar visu oriģinālo iekārtu, taču ikdienā šeit miltus vairs nemaļ. Dzirnavu apsaimniekotāja Vineta Cepe sūrojas, ka nav meldera, jo nav cilvēku, kas šo darbu prastu.
