Tagad valsts svētkos, pasākumā „Amatas novada lepnums”, Āraišu dzirnavu apsaimniekotāju darbs novērtēts kā labākais tūrisma piedāvājums novadā.
Vineta Cipe ved Latvijas Radio mazā ekskursijā pa dzirnavu stāviem, stāstot, kāds tad ir labības ceļš līdz maizei un kā notika malšana. Te ir iespēja ne tikai skatīt, bet arī pašam pamēģināt, kā tad bija kādreiz malt graudu rokas dzirnavās.
“Tādas ir bijušas katrā lauku sētā, gandrīz katrā lauku sētā, jo ne vienmēr bija iespēja aizbraukt uz dzirnavām samalt graudus,” stāsta Vineta.
Pamēģinot pagriezt rokas dzirnavas, ātri vien var saprast, ka tolaik kalpu meitām trenažieru zāle nebija vajadzīga.
“Ļoti daudzi tūristi to mēģina darīt, divreiz apgriež un - “vai, cik grūti”, piekūst. Mēs esam veikuši eksperimentu, ka 10 minūtēs var samalt 100 gramus. Tā kā kukulīši bija divu kilogramu, tad jūs varat saprast, cik ilgu laiku tas prasīja tām meitām, ne par velti viņas stāvēja maltuvē un dziedāja, lai īsinātu laiku,” stāsta Cipe.
Āraišu vējdzirnavas celtas 1852. gadā muižas vajadzībām, vēlāk tās nonāk latviešu zemnieku apsaimniekošanā, un tās varbūt arī pamatā šīs gleznainās vietas dēļ noskata Vinetas vecvectēvs.
“Viņš bija burtiski tā kā sadedzis, ka vajag, vecāmamma neesot bijusi diez ko priecīga par šo pirkumu, tādēļ ka mēs esam kalna galā un lauksaimniecības zemes visas ir slīpumā, un vēl jau sliktāks tas fakts, ka te augšā nav ūdens un ūdens bija jānes augšā no avotiņa, bet nu viņš uzstāja uz sava, ka viņam šī vieta patīk un dzirnavas tika nopirktas, nu un tad, kad izveidojās Gaujas Nacionālais parks, mēs esam tā teritorijā, viņi nāca ar priekšlikumu dzirnavas restaurēt,” stāsta Cipe.
Šobrīd Āraišu vējdzirnavu īpašnieks ir Gaujas Nacionālais parks, nesen dzirnavas piedzīvojušas rekonstrukciju, par ko gan apsaimniekotāji saka, ka varēja būt labāks šis veikums.
Bet šīs dzirnavas ir savā ziņā unikālas ar to, ka tās vēl arvien var būt darbībā, ja vien būtu prasmīgs melderis.
Bet rodas jautājums, kā šīs dzirnavas izdzīvojušas gan kara gadus, gan arī kolhozu laiku, kad līdzīgas vēstures celtnes kļuva par minerālmēslu noliktavām.
“Man liekas, ka viņām ir kaut kāda aizsardzība, jo 1984. gadā pirmo reizi dzirnavu spārnā iespēra zibens, bet dzirnavas neaizdegās, un tad, kad pagājušajā rudenī veica otro renovāciju un betonēja šeit grīdu, mums bija liels pārsteigums, ka izrokot šeit lielu bedri, mēs atradām veselu, lielu dzirnakmeni. Ļoti daudz ir stāstu, ka dzirnakmeņi ir nesuši laimi, tie tā kā ir aizsardzībai un laimei, un tad arī mēs tā nodomājām, varbūt, ka tas dzirnakmens, kas te ir apakšā, ka tas arī dod tām dzirnavām to aizsardzību, ka viņas joprojām ir tādā stāvoklī, kā mēs redzam,” sprieda Cipe.
Par pašmāju un ārzemju tūristu interesi te nevar sūdzēties, bet Vineta atzīst, ka gribētos, ka lai vairāk te iegrieztos skolnieki.
“Te tiešām tu vari izstaigāt visus četrus stāvus, apskatīt visus mehānismus un rodas tas priekšstats, cik agrāk tas darbs bija smags. Nu tagad ir skolās tādi projekti par maizīti, tad tās grupas arī atbrauc, kuriem ir tāda pastiprināta interese, tas skolēnu pieplūdums beidzās tad, kad skolām izvirzīja to jauno prasību, ka skola nedrīkst ņemt naudu ekskursijām no bērniem. Un no tā brīža ļoti samazinājās skolēnu tūristu skaits, bet tas ir atkarīgs no skolotāja, ja viņš ir aktīvs un grib parādīt teiksim kaut ko par vēsturi un visādus projektus raksta par maizes tapšanu, tad tie tiešām atbrauc,” klāsta Cipe.
Nu jau par tradīciju Āraišu vējdzirnavās ir kļuvis arī svinēt Maizes dienu, kas te ik vasaru norit jau 15. gadu, pulcējot maizes cepējus no tuvākas un tālākas apkaimes, līdz ar to arī popularizējot šo arodu.
Protams, lai ikviens Āraišu dzirnavu apmeklētājs te justos gaidīts, ir svarīgs gan stāstījums par dzirnavām, gan arī sakoptā apkārtne, kas prasa daudz darba, taču, kā atzīst Vineta, to visu atsver tas, ka vari būt vietā, kas bija svarīga taviem vecvecākiem.
“Es kaut kā jūtos ļoti, ļoti atbildīga par to, ka mani vecvecāki šo īpašumu nopirka un ka viņiem šeit patika, un es teikšu, ka arī man šeit ļoti patīk dzīvot. Protams, rudeņi un ziemas te kalnā ir ļoti nepatīkami, auksti vēji un sniegs, bet to visu aizstāj vasaras sezona, kad cilvēki atbrauc; un tad, kad es eju kopā ar viņiem un stāstu par dzirnavām, un viņi izrāda to lielo interesi, tad man ir prieks, ka es varu pastāstīt, ka man ir ko teikt. Es izstāstu gan to, ko mani vecvecāki ir stāstījuši, gan to, kas ir vēstures grāmatā,” saka Cipe.
Šobrīd gan Āraišu vējdzirnavas ir ziemas atpūtā, gaidot jauno tūrisma sezonu, kas tām sākas maijā.
