Mālpils bijušā tehnikuma kopmītnēs Latvijas Radio sastapa Annu, kas Latviju sauc jau par otrajām mājām un šeit uzturas kopā ar desmitgadīgo meitu un mammu Mariju. Pirms kara ģimene dzīvoja Harkivā. Karam sākoties, devās bēgļu gaitās un nonāca Mālpilī pēc draudzenes ieteikuma, kura jau šeit bija apmetusies.
"Man šeit patika, lai gan pēc lielas pilsētas iedzīvoties bija sarežģīti un sākumā mēs katru nedēļu braucām uz Rīgu, jo man pietrūka cilvēku, bet tagad, man šķiet, Mālpils ir ļoti ērta vieta dzīvošanai," atzina Anna.
"Varbūt tas arī tāpēc, ka mums vienmēr ceļā trāpās ļoti labi cilvēki, šeit nav nejauku cilvēku. Visi cilvēki ļoti labvēlīgi.
Mēs pagājušajā gadā arī tirdziņā Mālpilī vārījām ukraiņu boršču un braucām vārīt zupu arī uz lielu vasaras tirgu Siguldā. Mēs aktīvi piedalāmies vietējās kopienas dzīvē. Mūs aicina, un mēs esam priecīgi, ka varam piedalīties. Arī tagad kara gadadienā Mālpilī labdarības akcijā atkal vārīsim un dalīsim boršču," sacīja Marija.
"Meita jau dejo arī latviešu tautas deju kolektīvā. Viņa jau ir uzstājusies šeit kultūras namā Latvijas valsts neatkarības svētkos un pirms Jaunā gada. Viņai tas ļoti patīk," piebilda Anna.
Annas meita mācās arī vietējā skolā un esot apmierināta ar klasi no pirmās dienas. Pati Anna šobrīd strādā vietējā pārtikas veikalā un, turpinot vēl par iedzīvošanos Latvijā un darba iespējām, Anna secināja – kas meklē, tas atrod.
"Kad atbraucām šeit, tad viss notika ātri. Mēs ātri saņēmām dokumentus, mums piešķīra pirmreizējo palīdzību. Mēs atbraucām 9. martā un es strādāt sāku jau 1. maijā. Sākumā es šeit saimniecībā lasīju zemenes. Es ne ar ko tādu nebiju nodarbojusies, es biju tāds ofisa planktons, bet es nostrādāju tur visu sezonu un man tur viss patika, svaigs gaiss, zirgi, zemenes, augi. Es arī mājās audzēju nelielu ziedu dārzu, tāpēc es to darīju ar lielu prieku. Pēc tam es uzzināju, ka ir pārdevēja darbs tepat blakus un pieteicos," klāstīja Anna.
Viņa sacīja, ka tagad veikalā ar cilvēkiem sarunājas latviski, bet papildus neapmeklē kādus valodas kursus, jo ģimene plāno atgriezties Ukrainā.
Arī mamma Marija piebilda, ka no pirmās ierašanās dienas ģimene gaida iespēju atgriezties mājās un plānus nav atmetuši arī pēc diviem gadiem.
"Nē, mēs šeit būsim kādu brīdi, bet jebkurā gadījumā atgriezīsimies mājās, man tur ir arī dēls ar sievu, viņi tur dzīvo Harkivā zem apšaudēm. Tas ir pats baisākais, īpaši, kad no rītiem lasi, kur, kādi uzlidojumi bijuši, jo tā raķete taču var trāpīt jebkurā mājā," teica Marija. Bet mēs arī šovasar aizbraucām uz mājām. Brālis precējās. Cilvēki tur tupina dzīvot," piebilda Anna.
Mālpils ukraiņu kopienā Latvijas Radio sastapa arī Juriju un Tatjanu. Arī šī ģimene ar diviem maziem bērniem ir no Harkivas apgabala un pēc kara sākuma piedzīvoja krievu karaspēka okupāciju, jo dzīvoja tuvāk Krievijas robežai. 19. martā ģimenei radās iespēja doties prom. Mālpilī Tatjana, Jurijs un bērni ir kopš 2022. gada marta, bet darba tirgū pagaidām nav nonākuši, jo turpina attālināti strādāt savos iepriekšējos amatos Ukrainā.
"Kad iebraucām Latvijā, pirmais, ko ieraudzījām, bija mūsu karogi, un es pat nezinu, kā to izstāstīt… mēs it kā beidzot uzelpojām, jo esam drošībā un mūs šeit atbalsta un saprot, kas notiek. Draugi teica, ka Mālpilī ir brīvas istabas vēl un mēs atbraucām, bet nezinājām, kur dodamies, mums svarīgākais bija izrauties no tās elles.
Pats svarīgākais, ka bērniem šeit ir komfortabli, šeit ir ļoti laba skola, ļoti skaists parks, kas mūs ļoti priecē. Plus šeit ir labi cilvēki," stāstīja Jurijs.
"Mālpils patiešām ir otrās mājas, jo te tik ļoti labi jūtamies. Mēs ļoti gribam tuvāk dabai. Mēs arī Ukrainā dzīvojām tuvāk dabai un, kad šeit dodamies uz mežu, gūstam ļoti lielu baudu un ar vīru pat runājām, ka mājās būs arī jāstāda tāds mežs, lai aug," sacīja Tatjana.
Liela loma stiprai un lielai ukraiņu kopienai Mālpilī ir arī tieši vietējo iedzīvotāju atbalsts nelaimē nonākušajiem. Iedzīvotāju kustības "Mālpils iedvesmo" aktīviste Kristīne Jonīte-Jurkēviča secinājusi, ka ukraiņu kopiena stiprinājusi arī vietējo saliedētību.
