LĪDERA APSKĀVIENS
Gadiem ilgi nometņu rīkotāji iesaista attiecībās un seksuāli izmanto pusaudzes un jaunietes.
Latvijas Radio un "Delfi" pētījums "Līdera apskāviens" atklāj dalībnieču sistemātisku izmantošanu K.I.D. nometnēs un pasākumos, kā arī spēļu klubā "Kas? Kur? Kad?".
Podkāstā dzirdēsiet astoņu sieviešu pieredzi.
Latvijas Radio un "Delfi" pētījums "Līdera apskāviens" atklāj dalībnieču sistemātisku izmantošanu K.I.D. nometnēs un pasākumos, kā arī spēļu klubā "Kas? Kur? Kad?".
Podkāstā dzirdēsiet astoņu sieviešu pieredzi.
Pētījumu veica žurnālistes Olga Dragiļeva (Delfi), Sarmīte Gaidule (Delfi), Aija Rutka (Delfi), Dace Krejere (Latvijas Radio) un Agnese Linka (Latvijas Radio). Redaktori – Anita Brauna (Latvijas Radio), Filips Lastovskis (Delfi). Raidieraksta skaņu režija – Justīne Savitska un Ivo Tauriņš, vizuālā identitāte – Beāte Bērziņa. Multimediālā satura producente – Ieva Zariņa, video montāža – Romāns Žukovs. LSM.lv garraksta autors ir Andrejs Siliņš, lapas dizainu izstrādājis Artūrs Andersons.
Dokumentālais stāsts veidots Latvijas Radio podkāstam "Dokumentārijs" un portālam "Delfi".
Dokumentālais stāsts veidots Latvijas Radio podkāstam "Dokumentārijs" un portālam "Delfi".
1. sērija: "Vermuts"
Ir 2016. gads, Marina (vārds mainīts) dodas uz K.I.D. nometni, kur iepazīstas ar vienu no līderiem – vīrieti, kura iesauka ir Vermuts. Īstajā vārdā – Pāvels Vereteņņikovs. Tobrīd Marinai ir 16 gadu, Vermutam – 35.
Pēc nometnes viņš sāk regulāri sūtīt Marinai ziņas. Lai gan sākotnēji Marina atsaka aicinājumiem satikties, pēc dažiem uzmanības mēnešiem viņa sāk iesaistīties.
Marina galu galā izlemj satikties ar Vermutu. 2017. gada pavasarī notiek trīs tikšanās un sākas arī seksuālas attiecības.
Pēc nometnes viņš sāk regulāri sūtīt Marinai ziņas. Lai gan sākotnēji Marina atsaka aicinājumiem satikties, pēc dažiem uzmanības mēnešiem viņa sāk iesaistīties.
Marina galu galā izlemj satikties ar Vermutu. 2017. gada pavasarī notiek trīs tikšanās un sākas arī seksuālas attiecības.
Tā paša gada vasarā Marina otro reizi brauc uz K.I.D. nometni, kur Vermuts atkal ir viens no līderiem un nepilngadīgo meiteni iesaista seksuālās darbībās. Marina stāsta, ka vienā no šādām tikšanās reizēm Vermuts nereaģē uz Marinas lūgumu apstāties un aizspiež muti ar rokām. "Es atceros to vienu reizi, kad no viņa atvados, stāvu durvīs un jūtos pilnīgi sašļukusi, nevaru uz viņu pat paskatīties, pret sevi izjūtu vienīgi riebumu un jūtos, it kā es būtu tikai kaut kāds gaļas gabals," saka Marina.
2018. gadā, kad Marina jau apzinās, kas ar viņu noticis, kopā ar draudzeni Alīnu viņa dodas meklēt taisnību pie K.I.D. vadības. Nometnes direktors Dmitrijs Bočarovs atzīst, ka notikušais ir nepieņemami, taču nepiedāvā meitenei palīdzību.
Klausīties 1. sēriju šeit:
2018. gadā, kad Marina jau apzinās, kas ar viņu noticis, kopā ar draudzeni Alīnu viņa dodas meklēt taisnību pie K.I.D. vadības. Nometnes direktors Dmitrijs Bočarovs atzīst, ka notikušais ir nepieņemami, taču nepiedāvā meitenei palīdzību.
Klausīties 1. sēriju šeit:
Olga Dragiļeva:
Krievvalodīgo rīdzinieku "burbulī" "Facebook" lasu jaunu sieviešu ierakstus un komentārus, kuros ir aprakstīta seksuālā izmantošana un uzmākšanās jauniešu vasaras nometnē.
Ir 2022. gada novembris. Un es saprotu, ka zinu šo nometni. Nosaukumu nevar sajaukt ar kādu citu. K.I.D. –Kultūra. Iecietība. Draudzība. 11. klasē es biju uz turieni aizbraukusi. Es atceros brīvības atmosfēru, jautrus uzdevumus un savu pusaudzes iemīlēšanos vienā no vīriešiem – līderiem.
Tagad vienu pēc otra es lasu meiteņu ierakstus par to, ko viņas ir pieredzējušas attiecībās ar līderiem, kuri, atšķirībā no manas pieredzes, nevis skaidri nosprauda lomu robežas, bet, iespējams, izmantoja savu statusu.
Es pamanu arī uzsaukumu, ko bija ierakstījusi jauna sieviete vārdā Alīna. Tajā ir teikts:
Всем привет! Если кто-то [..]
[Fonā Olga Dragiļeva lasa uzsaukumu krievu valodā]
Čau visiem!Ja kāds, kas lasa šo ierakstu, kādreiz ir sastapies ar vardarbību, uzmākšanos, varas un autoritātes ļaunprātīgu izmantošanu, subordinācijas pārkāpumiem, paviršu attieksmi pret ētiku no Pāvela Nazarova, Pāvela Vereteņņikova, Dmitrija Bočarova vai citiem K.I.D. līderiem, lūdzu – sazinieties ar mani.
[..] свяжитесь со мной для личной беседы.
Pēc dažiem mēnešiem mēs ar psiholoģijas studenti Alīnu satiekamies klātienē, un no viņas es dzirdēšu vārdus: "Tā bija sistēma".
Šis ir portāla Delfi un Latvijas Radio žurnālistu pētījums "Līdera apskāviens".
Latvijas Radio podkāstam "Dokumentārijs" to veidoju es – žurnāliste Olga Dragiļeva kopā ar Sarmīti Gaiduli, Aiju Rutku, Daci Krejeri, Agnesi Linku un redaktori Anitu Braunu.
Brīdinām, ka šajā epizodē ir vardarbības apraksts.
Pirmā sērija. Vermuts.
Ir 2016. gads, Alīnas draudzene Marina dodas uz K.I.D. nometni. Marina nav viņas īstais vārds. Pēc sievietes lūguma viņas vārdu neatklāsim, viņas teikto ierunājis cits cilvēks.
Marina: Kā iepazinos ar Vermutu?
Marina nometnē iepazīstas ar vienu no līderiem – vīrieti, kura iesauka ir Vermuts.
Marina: Bija sporta diena, tādas kā sacensības un kaut kas man tur nesanāca. Sēdēju sporta laukuma malā, prom no citiem un viņš man apsēdās blakus. Viņam bija kafija un viņš prasīja, vai gribu kafiju? Sāka runāt, mēģināt man uzlabot noskaņojumu.
Tobrīd Marinai ir 16 gadu, bet Vermutam – 35.
Marina: Viss sākās pēc nometnes. Pirmā ziņa, ko viņš man atsūtīja, bija augustā. Visu saraksti esmu saglabājusi. Viņš uzrakstīja: "Marinčik, braucam uz jūru." Ar to viņš domāja KID organizētu pasākumu, tā saucamo, KIDa mītu. Viņš mani pasauca, es gan neatceros, vai aizbraucu. Tas nav svarīgi, jo viņš man sāka… Nu regulāri rakstīt, jautāt, kādi plāni vakarā? Šodien no rīta pamodos un sapratu, ka tas bija grūmings. Man liekas, ka tajā laikā tāda vārda vēl nebija. Un tādā leņķī es par to nebiju domājusi.
Paskaidrosim īsi, kas ir grūmings. Tā ir apzināta, uzticības pilnu attiecību veidošana ar bērnu vai jaunieti, kur pieaugušā mērķis ir pēc tam šīs attiecības izmantot, lai gūtu sev nelikumīgu vai arī neētisku labumu.
Marina: Visu 2016. gada rudeni viņš man regulāri rakstīja un sauca kaut kur paburzīties, iedzert, aicināja pie sevis ciemos. Sākumā man tas likās jautri, bet ar laiku sāku justies vainīga, ka visu laiku viņam atsaku.
Marina mums pārsūta viņas un Vermuta saraksti. Tā apstiprina Marinas teikto. Vīrietis regulāri aicina Marinu iedzert – te alu, te vīnu. Viņa atsaka, jo esot jāvelta laiks skolai. Taču pēc dažiem uzmanības mēnešiem Marina sāk iesaistīties.
Marina: Tolaik vēl biju jaunava, un man nebija nekādas pieredzes seksā. Tieši tajā laikā sāku veidoties par jaunu sievieti, līdz tam staigāju kā Kurts Kobeins, un vēl ar breketēm un brillēm. Un tāpēc man, sešpadsmit gados, uzmanības apliecinājumi no pieauguša vīrieša likās – vauuu! Redz kā uz mani uzķērās!
Sarakste kļūst personiskāka pēc tam, kad Marina dalās ar Vermutu skumjās – uz ielas esot satikusi puisi, kurā agrāk bija iemīlējusies. Vermuts reaģē – uzdod Marinai jautājumus par šīm attiecībām. Marina atbild, atklāj vairāk un vairāk privātas informācijas. Viņa sūta savas bildes, raksta, ka viņai netraucē liela vecuma starpība. Vienā no ziņām Vermuts raksta meitenei, citēju: "Fantazēju par visu, ko tevi, jaunu un nevainīgu, es varēšu piespiest darīt." Viņa atbild "Iemācīt. Es ātri mācos".
Marina: Šajā sarakstē ir daudz posmu, kur es pati it kā flirtēju ar viņu un nepretojos viņa piedāvājumiem… Kāpēc tā bija? Ja godīgi, es pati nezinu. Es par šo nebiju gājusi pie psihoterapeita. Iespējams, ka kādreiz aiziešu…
Marinas draudzene, vienaudze Alīna Kurova, par viņu jau runāju ievadā, mums skaidro, kā tajā laikā jutās abas meitenes:
Alīna Kurova: Īstenībā, man, kamēr es pati biju skolniece, man nelikās, ka tas ir kaut kas bīstams, kaut kas slikts vai nepareizs. Man likās, ka mēs abas esam jau pieaugušas, nobriedušas sievietes, un mēs esam gatavas jebkāda veida attiecībām.
Abām draudzenēm ir plašs paziņu loks, un abas tajā laikā, kā saka Alīna, ļoti vēlējās iekļauties pieaugušo sabiedrībā. Pieaugušo vīriešu uzmanība bijusi kā apliecinājums tam, ka esi līdzvērtīga.
[Mūzika]
Marina galu galā izlemj satikties ar Vermutu.
Marina: Es atceros, ka tas bija skolas brīvlaiks, jā, bija brīvdienas. Man nebija ne jausmas, ko mēs varētu darīt. Nebiju par to pat domājusi. Vecāki mani todien aizveda uz centru, es izkāpu no mašīnas Matīsa ielā. Viņiem teicu, ka ir kaut kāda tikšanās, bet patiesībā aizgāju… Man liekas no manas puses tā bija ziņkārība, interese. Es laikam tur gāju kā uz teātri, izrādi.
Marinas stāsts kļūst saraustīts. Par tā laika notikumiem viņai runāt ir smagi.
Marina: Mēs sarunājāmies. Virtuvē. Pēc tam aizgājām uz viesistabu. Viņš apsēdās uz dīvāna. Ļoti liels dīvāns bija. Un es apsēdos blakus. Apgūlāmies. Man liekas, ka tajā reizē pirmo reizi skūpstījāmies. Jā! Un pēc tam…
Marinas stāsts atkal apraujas, viņa mēģina saņemties un stāsta tālāk.
Marina: 2017. gada pavasarī man ir vēl 16. Maijā man paliks 17 gadu. Un pavasarī notika trīs tikšanās. Vienā no tām vai divās notika sekss. Bet, kā lai to pasaka, nevainību es vēl nezaudēju. Pēc tam tas viss kaut kā pārtrūka.
Marina stāsta, ka tajā laikā Vermuts bijis saudzīgs un viņa uzmanība lika justies īpašai. Kamēr citas meitenes tikās ar vienaudžiem, viņai uzmanību izrādīja pieaudzis vīrietis.
Marina: Viņa sarakstes maniere man lika justies neveikli, kaut kādā veidā ne tik krutai, ja atteicu to vai citu piedāvājumu. Nezinu, vai tieši tajā laika posmā viņš tā teica, bet izskanēja frāzes: "Man likās, ka tu esi kaut kāda svilpaste, staigā apkārt, tusē." Jau atkal – man ir 16, es vēl dzīvi nepazīstu. Un šādi vārdi mani spēcīgi ietekmē – par dzīvi, kādu es nemaz nedzīvoju, ka viņš mani uztver par pilnīgi citu meiteni, kura es pilnīgi noteikti nebiju. Es neflirtēju ar vīriešiem pa labi un pa kreisi.
Marina tagad uzskata, ka tā esot bijusi manipulācija, ka Vermuts esot darījis visu, lai Marina pati nāktu pie viņa, lai tieši viņa spertu pirmo soli.
Marina: Un viss bija tā sarīkots, ka viņš it kā rupju spēku neizmanto. Un tāpēc man sarežģīti to visu pēc tam stāstīt, un tas ir viens no iemesliem, kāpēc neesmu uzrakstījusi par to soctīklos, jo man nav vajadzīgs tas upura noniecināšanas izvirdums. Es ar to dzīvoju, man ar to jādzīvo tālāk.
[Mūzika]
Ir 2017. gada vasara un Marina otro reizi aizbrauc uz K.I.D. nometni, kur Vermuts bija viens no līderiem.
Marina: Viņš it kā visu laiku turējās no manis pa gabalu. Un es atceros vainas sajūtu par to, ka esmu netaisnīgi pret viņu izturējusies. Es atceros, ka viņam uzrakstīju: "Varbūt satiekamies un parunājam!" Nometnes teritorijā satikāmies, kaut ko runājām, un tajā brīdī viss šķita labi un es pati jutos normāli. Ja viss būtu beidzies līdz tai otrajai nometnei, objektīvi spriežot, tas nebija pareizi, tas bija slikti, bet man nebūtu nekādu traumu no notikušā.
Mūsu sarunā iestājas pauze. Marina taisnojas, ka ir sapinusies domās. Jo draudzene Alīna, kurai viņa šo stāstu ir stāstījusi, to sauc par izvarošanu, bet Marinai pašai ir pretestība tam noticēt.
[Olga Dragiļeva krievu valodā saka, cik svarīgi saprast kontekstu]
Cik vien tobrīd attālinātā sarunā varu, atbalstu Marinu un saku, ka man ir svarīgi saprast, kāda bija atmosfēra, kādā kontekstā viss notika un kā tobrīd Marina jutās. Viņa turpina stāstīt lēnām, ar pauzēm, meklējot vārdus savam pārdzīvojumam.
Marina: Trīs reizes bija… Trīs reizes bija sekss… No tām vienu reizi es jutos labi. Es atceros, ka gulēju uz viņa… Un it kā bija… Bija normāli. Velns, es sen neesmu to stāstījusi, un man likās, ka viss ir kārtībā. Un patiesībā viss ir kārtībā, jo laiks dara savu darbu, bet es negaidīju, ka stāstot tā minstināšos.
Piedāvāju Marinai sarunu pārtraukt un atsākt kādā citā dienā. Viņa tomēr turpina stāstīt par 2017. gada KID vasaras nometni.
Marina: Tātad, mums bija trīs tikšanās. Viņš man rakstīja un aicināja uz tikšanos – atnāc, piemēram, uz to un to istabu. Starp citu, tā istaba atradās tieši zem Bočarova istabas.
Dmitrijs Bočarovs ir K.I.D. organizācijas un nometnes vadītājs. Marina atceras, ka nometnes dalībnieki dzīvoja ēkā, kur vienu stāvu neizmantoja, tas bija tukšs. Pēc Marinas apraksta, tieši tur Vermuts rīkoja tikšanos ar viņu un neviens cits to neredzēja.
Marina: Un tai istabā arī viss notika. Es atceros to vienu reizi, kad no viņa atvados, stāvu durvīs un jūtos pilnīgi sašļukusi, nevaru uz viņu pat paskatīties. Pret sevi izjūtu vienīgi riebumu un jūtos it kā es būtu tikai kaut kāds gaļas gabals. Un turpat bija tā situācija, kad es Vermutam teicu, apstājies, man sāp, viņš aizspiež muti ar rokām, un saka: "ļauj man pabeigt". Tieši šo situāciju draudzene Alīna nosauca par izvarošanu.
Es gribu uzsvērt, ka tobrīd man nebija nekādas seksuālās pieredzes. Es nezināju, kā ir pareizi, kā nav pareizi, kas ir normāli, kas nav normāli. Man nebija pieredzes, ar ko salīdzināt. Un, starp citu, ne reizi mūsu attiecību laikā es nebiju iemīlējusies Vermutā. Es viņu neredzēju kā romantisku partneri.
Marina savulaik ir aprakstījusi savas attiecības ar "Vermutu". Un šo tekstu viņa mums nosūta. Tajā savas tālaika jūtas viņa apraksta šādi:
Marina: "Man nebija drosmes viņam pretoties, un es ļoti baidījos viņu sadusmot. Man bija svarīgi viņam izdabāt. Es jutos izmantota, apmānīta un bezpalīdzīga, jo nebija kam prasīt palīdzību."
Tomēr pēc nometnes abi turpina tikties - pie Vermuta mājās.
Marina: Mēs guļam gultā, un es saprotu, ka tūlīt viņš rosinās… Viņš gribēja, lai apmierinu viņu veidā, par kuru zināju – man tas nepatīk, man sāpēs. Un es atceros, ka es tā kā sastingstu un cenšos, cenšos saņemties drosmi viņam pateikt "nē!". Un no manis nāk ārā tāds "nu nēēēēē". Viss, ko es varu no sevis izspiest – tādu super maigu "var, lūdzu, nē?". Un viņš saka: "Ā, nu ja negribi, tad…" un lika citādi sevi apmierināt. Nav tā, ka man to gribējās darīt, bet nu… Laikam no diviem ļaunumiem izvēlējos.
Mūsu rīcībā esošā Marinas un Vermuta sarakste liecina, ka dažkārt tikšanos rosina pati Marina. Abi koordinē laiku – jo Vermuts tajā laikā dzīvo ar kādu sievieti.
Marina: Kāpēc es gāju uz to, uz seksu, kas man bija nepatīkams vispār... Brīžiem es it kā atslēdzos… It kā man bija jāuztur to bildi, ka… Nu… Es pacietīšos. Priekš kam man tas bija vajadzīgs? Nezinu, varbūt kaut kāda vilkme uz pašiznīcināšanos. Es nezinu…
Pēc laika Marinai attiecības tomēr izdevās izbeigt, jo, pašas vārdiem, sāka justies kā izsaukuma meitene.
Marina: Vēlāk, kad es jau satiku savu tagadējo partneri, es arī sākumā skatījos viņam mutē – sagaidīju, ka viņš tagad sāks ar mani kaut ko darīt. Bet viņš prasīja man, ko gribu es. Es pat nezināju, ko uz to atbildēt! Izrādās, ka tā arī var! Ka es arī esmu dalībnieks. Ka es varu kaut ko gribēt. Ka es varu teikt "nē". Ka es drīkstu apturēt to visu, ja man kaut kas nepatīk. Bet toreiz es neko no tā nezināju…
[Telefona signāls]
[Telefona intervijas ieraksts]
Sarmīte Gaidule: Labdien! Vai Pāvels Vereteņņikovs?
Pāvels Vereteņņikovs: Jā, Pāvels Vereteņņikovs.
Sarmīte Gaidule: Šeit Sarmīte Gaidule zvana no [..]
[Fonā - skan telefona intervijas ieraksts]
Pāvels Vereteņņikovs ir Vermuta īstais vārds.
Sazvanām viņu, jo vēlamies sarunāt interviju un uzzināt viņa versiju par to, kas notika ar Marinu K.I.D. nometnē.
Sarmīte Gaidule: [..] seksuālu uzmākšanos un tāda veida attieksmi no nometnes līderiem. Tur figurē jūsu uzvārds. Varbūt jūs vēlētos sniegt komentāru?
Pāvels Vereteņņikovs: Nē, man liekas, ka es nevēlos.
Sarmīte Gaidule: Būtu dažādu pušu viedokļi, jo mēs to publikācijas taisīsim tā vai tā.
Pāvels Vereteņņikovs: Labi, taisiet!
Sarmīte Gaidule: Kad jūs tad varētu atbildēt – tagad vai kaut kad vēlāk labāk?
Pāvels Vereteņņikovs: Es negribu par to runāt vispār.
Sarmīte Gaidule: Vai atzīstat tos apvainojumus, kas tur ir norādīti?
Pāvels Vereteņņikovs: Labs jautājums, es negribu ne par ko runāt vispār.
Sarmīte Gaidule: Vai jums bija attiecības ar kādām dalībniecēm no nometnēm?
[Telefona signāls]
Sarmīte Gaidule: Viss, nometa.
Kopš notikumiem, par kuriem Vereteņņikovam vēlējāmies jautāt, ir pagājuši 7 gadi. Tomēr šī nav pirmā reize, kad jaunās sievietes par to runā. Marina saka, ka par attiecībām ar Vereteņņikovu bija izstāstījusi citam K.I.D. līderim – Pāvelam Nazarovam. Viņš Marinai teicis – šīs nav vienlīdzīgas attiecības un tās esot jāizbeidz. Taču nekas neliecina, ka Nazarovs būtu mēģinājis celt trauksmi par Vereteņņikova rīcību. Marina stāsta, ka arī nometnes direktos Dmitrijs Bočarovs redzējis viņu un Vereteņņikovu kopā.
Marina: Pēc 2017. gada nometnes bija kārtējais "kidmīts", kur viss bija labi līdz brīdim, par ko es viņu vēl joprojām neieredzu. Tā bija superīga diena, un es biju laimīga. Bet viņš mani pasauca kāpās, un mani atkal izmantoja. Un man tas visu izbojāja. Tas notika jau pa nakti, un kad mēs atgriezāmies pie ugunskura – vispirms es, pēc tam viņš – jau ausa gaisma, un mēs satikām Bočarovu, kurš gāja garām un viņam tas likās pilnīgi normāli.
Nometnes direktors Bočarovs šajā stāstā parādās vēlreiz. 2018. gadā, kad Marina apzinājās, kas ar viņu noticis, kopā ar draudzeni Alīnu, dodas meklēt taisnību pie K.I.D. vadības. Turpina Alīna.
Alīna Kurova: Mēs sapratām, ka tas Pāvels Vereteņņikovs ir joprojām ir nometnes līderis, un viņam ir piekļuve citām meitenēm, citām nepilngadīgām skolniecēm. Un mēs nolēmām, ka mums ir jāmēģina to kaut kādā veidā pārtraukt.
Dmitrijs Bočarovs bija KID nometnes direktors, un arī cilvēks, kuru mēs cienījām un kuram mēs uzticējāmies. Tāpēc mana draudzene cerēja, ka, pastāstot Bočarovam par notikušo, viņa varēs kaut kādā veidā pasargāt meitenes, kuras brauca uz šo nometni. Un arī panākt, lai Vereteņņikovs dabū kaut kādas sekas par padarīto.
Marina: Pie Bočarova aizgāju runāt dienu pirms KID nometnes 2018. gada jūlijā. Uz Bočarovu tolaik K.I.Dā skatījās kā uz Dievu. Nu kā.. bija visi tie līderi, un ir … Bočarooovs. Viņš rada tādu domātāja iespaidu. Viņam tāds skumīgs skats. Un desmit minūtes pirms tikšanās man ienāca prātā ideja sarunu ierakstīt diktofonā.
Marinas ieraksts ir mūsu rīcībā.
Uz Marinas jautājumu, vai viņš nojauš, kāpēc viņa ir atnākusi, nometnes vadītājs Dmitrijs Bočarovs atbild, ka zina – dažām meitenēm nepatīkot, ka džeki – līderi mēģina ar viņām panākt romantiskās attiecības.
Bočarovs Marinas ierakstā: и вторая вещь, я знаю, что некоторым девочкам не нравится, что к ним клеятся парни-лидеры.
Vēl vairāk, Bočarovs Marinai saka – ar līderiem par šo ir runājis un ir panākta vienošanās – nometnē starp līderiem un nepilngadīgām meitenēm nekas notikt nedrīkst.
Marina: Un man likās, ka viņš mani vai nu mierinās, vai arī viņš sāks manipulēt, iebaidīt. Bet nenotika ne viens, ne otrs. Viņš bija kā gaisu izpūtis balons, vienkārši sēdēja un klusēja.
Bočarovs no viņas uzzina arī par seksu pret Marinas gribu. Bočarovs atzīst, ka tas ir nepieņemami, taču nepiedāvā meitenei palīdzību. Tā vietā sāk skaidrot, kāpēc attiecības ar lielu vecuma starpību ir pieņemamas un ka viņam tādas esot bijušas ar deviņpadsmitgadnieci.
Un piebilst – viņa vecuma sievietes intetesē tikai tas, cik viņš pelna.
Bočarovs prāto – ja viss nāks gaismā, tas ietekmēs gan Marinu, gan nometni; grib visu "atrisināt pa kluso".
Sākumā viņš piedāvā vienkārši atgādināt līderiem par vienošanos neveidot romantiskās attiecības ar meitenēm.
Bočarovs Marinai pārmet, kāpēc atnākusi tikai dienu pirms nometnes – visi darbi saplānoti un grūti ko mainīt, kur nu vēl Veretennikovu nelaist uz nometni. Varbūt, lai viņš brauc un tad izlemsim, ierakstā saka Bočarovs.
Bočarovs: если бы ты сказала бы об этом хотя бы неделю назад [..].
"Būtu pateikusi vismaz nedēļu ātrāk."
Alīna Kurova: Uzreiz pēc sarunas mēs satiekamies ar draudzeni, klausījāmies to ierakstu un mēs smējāmies kā mēs nesmējāmies vispār savā mūžā pirms tam. Varbūt tā bija aizsardzības reakcija, jo tā bija liela vilšanās, jo mēs, kā jau minēju, uzticējāmies šim cilvēkam. Viņš sarunas laikā uzvedās un runāja kā skolnieks, kurš paķerts aiz rokas, kamēr viņš tur skrēja pa koridoru pārtraukuma laikā. Viņš neuzvedās kā direktors, kā atbildīgā persona. Viņš kaut ko tur krasnjel, bljidnjel, mjamlel [sarka, bālēja, murmināja].
[Alīna smagi nopūšas]
Tomēr Marinas uzstājībai bija ietekme. Vermuts uz nometni togad neaizbrauca.
Pēc tikšanās ar Bočarovu Marina un Alīna bija apņēmības pilnas un runājušas arī ar advokātu.
Alīna Kurova: Mēs mēģinājām vērsties pie kāda jurista un mums pateica, ka viss būs ļoti grūti un ļoti sarežģīti.
Meklēja juridisko palīdzību centrā "Marta", bet tolaik tā neesot bijusi pieejama. Marina saka, ka šis laiks bija ļoti smags – sāka apzināties, kas ar viņu noticis.
Marina: Es atceros, cik riebīgi es jutos, kad pēkšņi sapratu… Tieši tajā slēpjas seksuālās vardarbības sarežģītība - tu esi tās daļa, gribi to vai nē. Grūti sevi no tā nodalīt. Man vajadzēja arī kardināli mainīt savas domas par to, kas ir sekss, bet pateicoties tagadējam partnerim, man izdevās, un viss ir beidzies labi. Tikai, ja Vermuta nometnē nebūtu, nekas no tā visa nebūtu noticis. Ja Vermuts man pēc nometnes visu laiku nerakstītu, es nekad pie viņa neaizietu. Tas, ka es ar to visu tiku galā, nav viņu nopelns, viņus neattaisno, tas nenozīmē, ka viss ir normāli un rullējam tālāk.
Marina nav vienīgā, kura uzticējusi mums savu stāstu par Vereteņņikovu. Ir arī Darja. Viņas nepatīkamā pieredze ar Vermutu notiek laikā, kad Vereteņņikovs joprojām tiekas ar Marinu. Arī Darja iepazīstas ar Veretennikovu K.I.D. nometnē. Tobrīd viņai ir 19 gadu, Vereteņņikovam - 36.
Jau pēc nometenes viņš uzaicina jaunieti uz bāru kopā ar draugiem. Darja stāsta – bija vīlusies, jo tur bija nevis viņas draugi, bet Vereteņņikovs ar savējiem. Pēc kāda laika Darja sajutās nepatīkami.
Darja: Tad viņš sāka man tā bišķiņ uzmākties, viņš piedāvāja man apsēsties viņam uz ceļiem.
Darja mēģina aizmukt pie draudzenes - uz mājas ballīti, kur pulcējas citi K.I.D. jaunieši.
Darja: Viņš piedāvāja mani pavadīt. Un es pat neatceros, kā Vermuts izlēma. Viņš nebija ielūgts. Viņam neviens nepiedāvāja nākt, bet viņam nebija nekādu jautājumu.
Darja atceras, ka draugi bija izbrīnīti par Vermuta ierašanos – neviens no viņiem ar līderi nedraudzējās, arī pati Darja nē. Vermuts turēja Darjas roku, sēdēja tuvu un viņa saka, ka esot bijis pretīgi.
Darja: Visi aizgāja uz citu istabu un Vermuts sāka ļoti agresīvi uzvesties. Sāka skūpstīt mani, visur pieskarties, un es tolaik noteikti nevarēju pateikt, viss, nē, nē, nē. Es mēģināju viņu nomierināt, piesardzīgi, un viņš teica, ka man tas patīk, ka nebaidies, viss ir kārtībā. Un bija tāda sajūta, ka viņš ir pārliecināts, ka es to visu gribu un man to visu vajag. Un tad vienā brīdi, kad es aizgāju uz tualeti, es pagaidīju tur, es nezināju, ko man darīt, negribēju izskatīties tāda absolūti stulba, lai ietu pie draugiem žēloties, jo viņi domāja, ka es pati viņu atvedu.
Situāciju izglābj mājas saimniece, kas Vermutu vienkārši izdzen ārā.
Taču viņš turpina Darjai rakstīt – aicina uz pasākumiem, piedāvā doties izbraucienā ar motociklu, uzprasās ciemos. Mums pieejamā Darjas un Vereteņņnikova sarakste apstiprina viņas teikto.
Pašlaik Vereteņņikovs strādā starptautiskā uzņēmumā, kas sniedz IT pakalpojumus un, kā viņš raksta savā CV Linkedin profilā, sadarbojas ar top finanšu institūcijām.
[Mūzika]
Divus gadus pēc incidenta ar Darju un gadu pēc tam, kad Marina bija izstāstījusi par savu pieredzi nometnes direktoram Bočarovam, Vereteņņikovu izslēdza ne tikai no nometnes, bet arī no visiem K.I.D. organizācijas pasākumiem. Bet vēl pēc dažiem gadiem, 2022. gada novembrī, vairākas sievietes internetā dalījās ar K.I.D. piedzīvoto. Turpina Marinas draudzene Alīna:
Alīna Kurova: Es sapratu, ka, pirmkārt, tā bija sistēma, un, otrkārt, ļoti iespējams, ka es un vispār neviens cilvēks nekad neuzzinās, cik daudz bija to gadījumu un cik šausmīgi un nežēlīgi tas tiešām bija.
Talākajās epizodēs izstāstīsim vēl sešu jaunu sieviešu stāstus, bet sākumā - par to, kā K.I.D. atšķiras no citām nometnēm un kāpēc daudzi uzskata, ka nometnes iekšējā kultūra ļāva izmantot jaunas meitenes.
"KID nometnē tieši tā kultūra bija, ka nebija stingras robežas vispār. Jebkurš varēja jebkurā laikā apskaut, kaut kur aiziet, sēdēt divatā."
Šis ir Latvijas Radio podkāsts "Dokumentārijs" – žurnālistu pētījums "Līdera apskāviens".
Kopā ar mani to veido žurnālistes Sarmīte Gaidule, Dace Krejere, Aija Rutka, Agnese Linka, un redaktore Anita Brauna. Skaņu režija – Justīne Savitska un Ivo Tauriņš.
Portālā Delfi esam publicējuši pētījuma rakstisko versiju. Tur ir visu varoņu fotogrāfijas, citi materiāli, notikumu laika līnija. Mani sauc Olga Dragiļeva.
Iesakiet podkāstu citiem un klausieties nākamo sēriju.
Krievvalodīgo rīdzinieku "burbulī" "Facebook" lasu jaunu sieviešu ierakstus un komentārus, kuros ir aprakstīta seksuālā izmantošana un uzmākšanās jauniešu vasaras nometnē.
Ir 2022. gada novembris. Un es saprotu, ka zinu šo nometni. Nosaukumu nevar sajaukt ar kādu citu. K.I.D. –Kultūra. Iecietība. Draudzība. 11. klasē es biju uz turieni aizbraukusi. Es atceros brīvības atmosfēru, jautrus uzdevumus un savu pusaudzes iemīlēšanos vienā no vīriešiem – līderiem.
Tagad vienu pēc otra es lasu meiteņu ierakstus par to, ko viņas ir pieredzējušas attiecībās ar līderiem, kuri, atšķirībā no manas pieredzes, nevis skaidri nosprauda lomu robežas, bet, iespējams, izmantoja savu statusu.
Es pamanu arī uzsaukumu, ko bija ierakstījusi jauna sieviete vārdā Alīna. Tajā ir teikts:
Всем привет! Если кто-то [..]
[Fonā Olga Dragiļeva lasa uzsaukumu krievu valodā]
Čau visiem!Ja kāds, kas lasa šo ierakstu, kādreiz ir sastapies ar vardarbību, uzmākšanos, varas un autoritātes ļaunprātīgu izmantošanu, subordinācijas pārkāpumiem, paviršu attieksmi pret ētiku no Pāvela Nazarova, Pāvela Vereteņņikova, Dmitrija Bočarova vai citiem K.I.D. līderiem, lūdzu – sazinieties ar mani.
[..] свяжитесь со мной для личной беседы.
Pēc dažiem mēnešiem mēs ar psiholoģijas studenti Alīnu satiekamies klātienē, un no viņas es dzirdēšu vārdus: "Tā bija sistēma".
Šis ir portāla Delfi un Latvijas Radio žurnālistu pētījums "Līdera apskāviens".
Latvijas Radio podkāstam "Dokumentārijs" to veidoju es – žurnāliste Olga Dragiļeva kopā ar Sarmīti Gaiduli, Aiju Rutku, Daci Krejeri, Agnesi Linku un redaktori Anitu Braunu.
Brīdinām, ka šajā epizodē ir vardarbības apraksts.
Pirmā sērija. Vermuts.
Ir 2016. gads, Alīnas draudzene Marina dodas uz K.I.D. nometni. Marina nav viņas īstais vārds. Pēc sievietes lūguma viņas vārdu neatklāsim, viņas teikto ierunājis cits cilvēks.
Marina: Kā iepazinos ar Vermutu?
Marina nometnē iepazīstas ar vienu no līderiem – vīrieti, kura iesauka ir Vermuts.
Marina: Bija sporta diena, tādas kā sacensības un kaut kas man tur nesanāca. Sēdēju sporta laukuma malā, prom no citiem un viņš man apsēdās blakus. Viņam bija kafija un viņš prasīja, vai gribu kafiju? Sāka runāt, mēģināt man uzlabot noskaņojumu.
Tobrīd Marinai ir 16 gadu, bet Vermutam – 35.
Marina: Viss sākās pēc nometnes. Pirmā ziņa, ko viņš man atsūtīja, bija augustā. Visu saraksti esmu saglabājusi. Viņš uzrakstīja: "Marinčik, braucam uz jūru." Ar to viņš domāja KID organizētu pasākumu, tā saucamo, KIDa mītu. Viņš mani pasauca, es gan neatceros, vai aizbraucu. Tas nav svarīgi, jo viņš man sāka… Nu regulāri rakstīt, jautāt, kādi plāni vakarā? Šodien no rīta pamodos un sapratu, ka tas bija grūmings. Man liekas, ka tajā laikā tāda vārda vēl nebija. Un tādā leņķī es par to nebiju domājusi.
Paskaidrosim īsi, kas ir grūmings. Tā ir apzināta, uzticības pilnu attiecību veidošana ar bērnu vai jaunieti, kur pieaugušā mērķis ir pēc tam šīs attiecības izmantot, lai gūtu sev nelikumīgu vai arī neētisku labumu.
Marina: Visu 2016. gada rudeni viņš man regulāri rakstīja un sauca kaut kur paburzīties, iedzert, aicināja pie sevis ciemos. Sākumā man tas likās jautri, bet ar laiku sāku justies vainīga, ka visu laiku viņam atsaku.
Marina mums pārsūta viņas un Vermuta saraksti. Tā apstiprina Marinas teikto. Vīrietis regulāri aicina Marinu iedzert – te alu, te vīnu. Viņa atsaka, jo esot jāvelta laiks skolai. Taču pēc dažiem uzmanības mēnešiem Marina sāk iesaistīties.
Marina: Tolaik vēl biju jaunava, un man nebija nekādas pieredzes seksā. Tieši tajā laikā sāku veidoties par jaunu sievieti, līdz tam staigāju kā Kurts Kobeins, un vēl ar breketēm un brillēm. Un tāpēc man, sešpadsmit gados, uzmanības apliecinājumi no pieauguša vīrieša likās – vauuu! Redz kā uz mani uzķērās!
Sarakste kļūst personiskāka pēc tam, kad Marina dalās ar Vermutu skumjās – uz ielas esot satikusi puisi, kurā agrāk bija iemīlējusies. Vermuts reaģē – uzdod Marinai jautājumus par šīm attiecībām. Marina atbild, atklāj vairāk un vairāk privātas informācijas. Viņa sūta savas bildes, raksta, ka viņai netraucē liela vecuma starpība. Vienā no ziņām Vermuts raksta meitenei, citēju: "Fantazēju par visu, ko tevi, jaunu un nevainīgu, es varēšu piespiest darīt." Viņa atbild "Iemācīt. Es ātri mācos".
Marina: Šajā sarakstē ir daudz posmu, kur es pati it kā flirtēju ar viņu un nepretojos viņa piedāvājumiem… Kāpēc tā bija? Ja godīgi, es pati nezinu. Es par šo nebiju gājusi pie psihoterapeita. Iespējams, ka kādreiz aiziešu…
Marinas draudzene, vienaudze Alīna Kurova, par viņu jau runāju ievadā, mums skaidro, kā tajā laikā jutās abas meitenes:
Alīna Kurova: Īstenībā, man, kamēr es pati biju skolniece, man nelikās, ka tas ir kaut kas bīstams, kaut kas slikts vai nepareizs. Man likās, ka mēs abas esam jau pieaugušas, nobriedušas sievietes, un mēs esam gatavas jebkāda veida attiecībām.
Abām draudzenēm ir plašs paziņu loks, un abas tajā laikā, kā saka Alīna, ļoti vēlējās iekļauties pieaugušo sabiedrībā. Pieaugušo vīriešu uzmanība bijusi kā apliecinājums tam, ka esi līdzvērtīga.
[Mūzika]
Marina galu galā izlemj satikties ar Vermutu.
Marina: Es atceros, ka tas bija skolas brīvlaiks, jā, bija brīvdienas. Man nebija ne jausmas, ko mēs varētu darīt. Nebiju par to pat domājusi. Vecāki mani todien aizveda uz centru, es izkāpu no mašīnas Matīsa ielā. Viņiem teicu, ka ir kaut kāda tikšanās, bet patiesībā aizgāju… Man liekas no manas puses tā bija ziņkārība, interese. Es laikam tur gāju kā uz teātri, izrādi.
Marinas stāsts kļūst saraustīts. Par tā laika notikumiem viņai runāt ir smagi.
Marina: Mēs sarunājāmies. Virtuvē. Pēc tam aizgājām uz viesistabu. Viņš apsēdās uz dīvāna. Ļoti liels dīvāns bija. Un es apsēdos blakus. Apgūlāmies. Man liekas, ka tajā reizē pirmo reizi skūpstījāmies. Jā! Un pēc tam…
Marinas stāsts atkal apraujas, viņa mēģina saņemties un stāsta tālāk.
Marina: 2017. gada pavasarī man ir vēl 16. Maijā man paliks 17 gadu. Un pavasarī notika trīs tikšanās. Vienā no tām vai divās notika sekss. Bet, kā lai to pasaka, nevainību es vēl nezaudēju. Pēc tam tas viss kaut kā pārtrūka.
Marina stāsta, ka tajā laikā Vermuts bijis saudzīgs un viņa uzmanība lika justies īpašai. Kamēr citas meitenes tikās ar vienaudžiem, viņai uzmanību izrādīja pieaudzis vīrietis.
Marina: Viņa sarakstes maniere man lika justies neveikli, kaut kādā veidā ne tik krutai, ja atteicu to vai citu piedāvājumu. Nezinu, vai tieši tajā laika posmā viņš tā teica, bet izskanēja frāzes: "Man likās, ka tu esi kaut kāda svilpaste, staigā apkārt, tusē." Jau atkal – man ir 16, es vēl dzīvi nepazīstu. Un šādi vārdi mani spēcīgi ietekmē – par dzīvi, kādu es nemaz nedzīvoju, ka viņš mani uztver par pilnīgi citu meiteni, kura es pilnīgi noteikti nebiju. Es neflirtēju ar vīriešiem pa labi un pa kreisi.
Marina tagad uzskata, ka tā esot bijusi manipulācija, ka Vermuts esot darījis visu, lai Marina pati nāktu pie viņa, lai tieši viņa spertu pirmo soli.
Marina: Un viss bija tā sarīkots, ka viņš it kā rupju spēku neizmanto. Un tāpēc man sarežģīti to visu pēc tam stāstīt, un tas ir viens no iemesliem, kāpēc neesmu uzrakstījusi par to soctīklos, jo man nav vajadzīgs tas upura noniecināšanas izvirdums. Es ar to dzīvoju, man ar to jādzīvo tālāk.
[Mūzika]
Ir 2017. gada vasara un Marina otro reizi aizbrauc uz K.I.D. nometni, kur Vermuts bija viens no līderiem.
Marina: Viņš it kā visu laiku turējās no manis pa gabalu. Un es atceros vainas sajūtu par to, ka esmu netaisnīgi pret viņu izturējusies. Es atceros, ka viņam uzrakstīju: "Varbūt satiekamies un parunājam!" Nometnes teritorijā satikāmies, kaut ko runājām, un tajā brīdī viss šķita labi un es pati jutos normāli. Ja viss būtu beidzies līdz tai otrajai nometnei, objektīvi spriežot, tas nebija pareizi, tas bija slikti, bet man nebūtu nekādu traumu no notikušā.
Mūsu sarunā iestājas pauze. Marina taisnojas, ka ir sapinusies domās. Jo draudzene Alīna, kurai viņa šo stāstu ir stāstījusi, to sauc par izvarošanu, bet Marinai pašai ir pretestība tam noticēt.
[Olga Dragiļeva krievu valodā saka, cik svarīgi saprast kontekstu]
Cik vien tobrīd attālinātā sarunā varu, atbalstu Marinu un saku, ka man ir svarīgi saprast, kāda bija atmosfēra, kādā kontekstā viss notika un kā tobrīd Marina jutās. Viņa turpina stāstīt lēnām, ar pauzēm, meklējot vārdus savam pārdzīvojumam.
Marina: Trīs reizes bija… Trīs reizes bija sekss… No tām vienu reizi es jutos labi. Es atceros, ka gulēju uz viņa… Un it kā bija… Bija normāli. Velns, es sen neesmu to stāstījusi, un man likās, ka viss ir kārtībā. Un patiesībā viss ir kārtībā, jo laiks dara savu darbu, bet es negaidīju, ka stāstot tā minstināšos.
Piedāvāju Marinai sarunu pārtraukt un atsākt kādā citā dienā. Viņa tomēr turpina stāstīt par 2017. gada KID vasaras nometni.
Marina: Tātad, mums bija trīs tikšanās. Viņš man rakstīja un aicināja uz tikšanos – atnāc, piemēram, uz to un to istabu. Starp citu, tā istaba atradās tieši zem Bočarova istabas.
Dmitrijs Bočarovs ir K.I.D. organizācijas un nometnes vadītājs. Marina atceras, ka nometnes dalībnieki dzīvoja ēkā, kur vienu stāvu neizmantoja, tas bija tukšs. Pēc Marinas apraksta, tieši tur Vermuts rīkoja tikšanos ar viņu un neviens cits to neredzēja.
Marina: Un tai istabā arī viss notika. Es atceros to vienu reizi, kad no viņa atvados, stāvu durvīs un jūtos pilnīgi sašļukusi, nevaru uz viņu pat paskatīties. Pret sevi izjūtu vienīgi riebumu un jūtos it kā es būtu tikai kaut kāds gaļas gabals. Un turpat bija tā situācija, kad es Vermutam teicu, apstājies, man sāp, viņš aizspiež muti ar rokām, un saka: "ļauj man pabeigt". Tieši šo situāciju draudzene Alīna nosauca par izvarošanu.
Es gribu uzsvērt, ka tobrīd man nebija nekādas seksuālās pieredzes. Es nezināju, kā ir pareizi, kā nav pareizi, kas ir normāli, kas nav normāli. Man nebija pieredzes, ar ko salīdzināt. Un, starp citu, ne reizi mūsu attiecību laikā es nebiju iemīlējusies Vermutā. Es viņu neredzēju kā romantisku partneri.
Marina savulaik ir aprakstījusi savas attiecības ar "Vermutu". Un šo tekstu viņa mums nosūta. Tajā savas tālaika jūtas viņa apraksta šādi:
Marina: "Man nebija drosmes viņam pretoties, un es ļoti baidījos viņu sadusmot. Man bija svarīgi viņam izdabāt. Es jutos izmantota, apmānīta un bezpalīdzīga, jo nebija kam prasīt palīdzību."
Tomēr pēc nometnes abi turpina tikties - pie Vermuta mājās.
Marina: Mēs guļam gultā, un es saprotu, ka tūlīt viņš rosinās… Viņš gribēja, lai apmierinu viņu veidā, par kuru zināju – man tas nepatīk, man sāpēs. Un es atceros, ka es tā kā sastingstu un cenšos, cenšos saņemties drosmi viņam pateikt "nē!". Un no manis nāk ārā tāds "nu nēēēēē". Viss, ko es varu no sevis izspiest – tādu super maigu "var, lūdzu, nē?". Un viņš saka: "Ā, nu ja negribi, tad…" un lika citādi sevi apmierināt. Nav tā, ka man to gribējās darīt, bet nu… Laikam no diviem ļaunumiem izvēlējos.
Mūsu rīcībā esošā Marinas un Vermuta sarakste liecina, ka dažkārt tikšanos rosina pati Marina. Abi koordinē laiku – jo Vermuts tajā laikā dzīvo ar kādu sievieti.
Marina: Kāpēc es gāju uz to, uz seksu, kas man bija nepatīkams vispār... Brīžiem es it kā atslēdzos… It kā man bija jāuztur to bildi, ka… Nu… Es pacietīšos. Priekš kam man tas bija vajadzīgs? Nezinu, varbūt kaut kāda vilkme uz pašiznīcināšanos. Es nezinu…
Pēc laika Marinai attiecības tomēr izdevās izbeigt, jo, pašas vārdiem, sāka justies kā izsaukuma meitene.
Marina: Vēlāk, kad es jau satiku savu tagadējo partneri, es arī sākumā skatījos viņam mutē – sagaidīju, ka viņš tagad sāks ar mani kaut ko darīt. Bet viņš prasīja man, ko gribu es. Es pat nezināju, ko uz to atbildēt! Izrādās, ka tā arī var! Ka es arī esmu dalībnieks. Ka es varu kaut ko gribēt. Ka es varu teikt "nē". Ka es drīkstu apturēt to visu, ja man kaut kas nepatīk. Bet toreiz es neko no tā nezināju…
[Telefona signāls]
[Telefona intervijas ieraksts]
Sarmīte Gaidule: Labdien! Vai Pāvels Vereteņņikovs?
Pāvels Vereteņņikovs: Jā, Pāvels Vereteņņikovs.
Sarmīte Gaidule: Šeit Sarmīte Gaidule zvana no [..]
[Fonā - skan telefona intervijas ieraksts]
Pāvels Vereteņņikovs ir Vermuta īstais vārds.
Sazvanām viņu, jo vēlamies sarunāt interviju un uzzināt viņa versiju par to, kas notika ar Marinu K.I.D. nometnē.
Sarmīte Gaidule: [..] seksuālu uzmākšanos un tāda veida attieksmi no nometnes līderiem. Tur figurē jūsu uzvārds. Varbūt jūs vēlētos sniegt komentāru?
Pāvels Vereteņņikovs: Nē, man liekas, ka es nevēlos.
Sarmīte Gaidule: Būtu dažādu pušu viedokļi, jo mēs to publikācijas taisīsim tā vai tā.
Pāvels Vereteņņikovs: Labi, taisiet!
Sarmīte Gaidule: Kad jūs tad varētu atbildēt – tagad vai kaut kad vēlāk labāk?
Pāvels Vereteņņikovs: Es negribu par to runāt vispār.
Sarmīte Gaidule: Vai atzīstat tos apvainojumus, kas tur ir norādīti?
Pāvels Vereteņņikovs: Labs jautājums, es negribu ne par ko runāt vispār.
Sarmīte Gaidule: Vai jums bija attiecības ar kādām dalībniecēm no nometnēm?
[Telefona signāls]
Sarmīte Gaidule: Viss, nometa.
Kopš notikumiem, par kuriem Vereteņņikovam vēlējāmies jautāt, ir pagājuši 7 gadi. Tomēr šī nav pirmā reize, kad jaunās sievietes par to runā. Marina saka, ka par attiecībām ar Vereteņņikovu bija izstāstījusi citam K.I.D. līderim – Pāvelam Nazarovam. Viņš Marinai teicis – šīs nav vienlīdzīgas attiecības un tās esot jāizbeidz. Taču nekas neliecina, ka Nazarovs būtu mēģinājis celt trauksmi par Vereteņņikova rīcību. Marina stāsta, ka arī nometnes direktos Dmitrijs Bočarovs redzējis viņu un Vereteņņikovu kopā.
Marina: Pēc 2017. gada nometnes bija kārtējais "kidmīts", kur viss bija labi līdz brīdim, par ko es viņu vēl joprojām neieredzu. Tā bija superīga diena, un es biju laimīga. Bet viņš mani pasauca kāpās, un mani atkal izmantoja. Un man tas visu izbojāja. Tas notika jau pa nakti, un kad mēs atgriezāmies pie ugunskura – vispirms es, pēc tam viņš – jau ausa gaisma, un mēs satikām Bočarovu, kurš gāja garām un viņam tas likās pilnīgi normāli.
Nometnes direktors Bočarovs šajā stāstā parādās vēlreiz. 2018. gadā, kad Marina apzinājās, kas ar viņu noticis, kopā ar draudzeni Alīnu, dodas meklēt taisnību pie K.I.D. vadības. Turpina Alīna.
Alīna Kurova: Mēs sapratām, ka tas Pāvels Vereteņņikovs ir joprojām ir nometnes līderis, un viņam ir piekļuve citām meitenēm, citām nepilngadīgām skolniecēm. Un mēs nolēmām, ka mums ir jāmēģina to kaut kādā veidā pārtraukt.
Dmitrijs Bočarovs bija KID nometnes direktors, un arī cilvēks, kuru mēs cienījām un kuram mēs uzticējāmies. Tāpēc mana draudzene cerēja, ka, pastāstot Bočarovam par notikušo, viņa varēs kaut kādā veidā pasargāt meitenes, kuras brauca uz šo nometni. Un arī panākt, lai Vereteņņikovs dabū kaut kādas sekas par padarīto.
Marina: Pie Bočarova aizgāju runāt dienu pirms KID nometnes 2018. gada jūlijā. Uz Bočarovu tolaik K.I.Dā skatījās kā uz Dievu. Nu kā.. bija visi tie līderi, un ir … Bočarooovs. Viņš rada tādu domātāja iespaidu. Viņam tāds skumīgs skats. Un desmit minūtes pirms tikšanās man ienāca prātā ideja sarunu ierakstīt diktofonā.
Marinas ieraksts ir mūsu rīcībā.
Uz Marinas jautājumu, vai viņš nojauš, kāpēc viņa ir atnākusi, nometnes vadītājs Dmitrijs Bočarovs atbild, ka zina – dažām meitenēm nepatīkot, ka džeki – līderi mēģina ar viņām panākt romantiskās attiecības.
Bočarovs Marinas ierakstā: и вторая вещь, я знаю, что некоторым девочкам не нравится, что к ним клеятся парни-лидеры.
Vēl vairāk, Bočarovs Marinai saka – ar līderiem par šo ir runājis un ir panākta vienošanās – nometnē starp līderiem un nepilngadīgām meitenēm nekas notikt nedrīkst.
Marina: Un man likās, ka viņš mani vai nu mierinās, vai arī viņš sāks manipulēt, iebaidīt. Bet nenotika ne viens, ne otrs. Viņš bija kā gaisu izpūtis balons, vienkārši sēdēja un klusēja.
Bočarovs no viņas uzzina arī par seksu pret Marinas gribu. Bočarovs atzīst, ka tas ir nepieņemami, taču nepiedāvā meitenei palīdzību. Tā vietā sāk skaidrot, kāpēc attiecības ar lielu vecuma starpību ir pieņemamas un ka viņam tādas esot bijušas ar deviņpadsmitgadnieci.
Un piebilst – viņa vecuma sievietes intetesē tikai tas, cik viņš pelna.
Bočarovs prāto – ja viss nāks gaismā, tas ietekmēs gan Marinu, gan nometni; grib visu "atrisināt pa kluso".
Sākumā viņš piedāvā vienkārši atgādināt līderiem par vienošanos neveidot romantiskās attiecības ar meitenēm.
Bočarovs Marinai pārmet, kāpēc atnākusi tikai dienu pirms nometnes – visi darbi saplānoti un grūti ko mainīt, kur nu vēl Veretennikovu nelaist uz nometni. Varbūt, lai viņš brauc un tad izlemsim, ierakstā saka Bočarovs.
Bočarovs: если бы ты сказала бы об этом хотя бы неделю назад [..].
"Būtu pateikusi vismaz nedēļu ātrāk."
Alīna Kurova: Uzreiz pēc sarunas mēs satiekamies ar draudzeni, klausījāmies to ierakstu un mēs smējāmies kā mēs nesmējāmies vispār savā mūžā pirms tam. Varbūt tā bija aizsardzības reakcija, jo tā bija liela vilšanās, jo mēs, kā jau minēju, uzticējāmies šim cilvēkam. Viņš sarunas laikā uzvedās un runāja kā skolnieks, kurš paķerts aiz rokas, kamēr viņš tur skrēja pa koridoru pārtraukuma laikā. Viņš neuzvedās kā direktors, kā atbildīgā persona. Viņš kaut ko tur krasnjel, bljidnjel, mjamlel [sarka, bālēja, murmināja].
[Alīna smagi nopūšas]
Tomēr Marinas uzstājībai bija ietekme. Vermuts uz nometni togad neaizbrauca.
Pēc tikšanās ar Bočarovu Marina un Alīna bija apņēmības pilnas un runājušas arī ar advokātu.
Alīna Kurova: Mēs mēģinājām vērsties pie kāda jurista un mums pateica, ka viss būs ļoti grūti un ļoti sarežģīti.
Meklēja juridisko palīdzību centrā "Marta", bet tolaik tā neesot bijusi pieejama. Marina saka, ka šis laiks bija ļoti smags – sāka apzināties, kas ar viņu noticis.
Marina: Es atceros, cik riebīgi es jutos, kad pēkšņi sapratu… Tieši tajā slēpjas seksuālās vardarbības sarežģītība - tu esi tās daļa, gribi to vai nē. Grūti sevi no tā nodalīt. Man vajadzēja arī kardināli mainīt savas domas par to, kas ir sekss, bet pateicoties tagadējam partnerim, man izdevās, un viss ir beidzies labi. Tikai, ja Vermuta nometnē nebūtu, nekas no tā visa nebūtu noticis. Ja Vermuts man pēc nometnes visu laiku nerakstītu, es nekad pie viņa neaizietu. Tas, ka es ar to visu tiku galā, nav viņu nopelns, viņus neattaisno, tas nenozīmē, ka viss ir normāli un rullējam tālāk.
Marina nav vienīgā, kura uzticējusi mums savu stāstu par Vereteņņikovu. Ir arī Darja. Viņas nepatīkamā pieredze ar Vermutu notiek laikā, kad Vereteņņikovs joprojām tiekas ar Marinu. Arī Darja iepazīstas ar Veretennikovu K.I.D. nometnē. Tobrīd viņai ir 19 gadu, Vereteņņikovam - 36.
Jau pēc nometenes viņš uzaicina jaunieti uz bāru kopā ar draugiem. Darja stāsta – bija vīlusies, jo tur bija nevis viņas draugi, bet Vereteņņikovs ar savējiem. Pēc kāda laika Darja sajutās nepatīkami.
Darja: Tad viņš sāka man tā bišķiņ uzmākties, viņš piedāvāja man apsēsties viņam uz ceļiem.
Darja mēģina aizmukt pie draudzenes - uz mājas ballīti, kur pulcējas citi K.I.D. jaunieši.
Darja: Viņš piedāvāja mani pavadīt. Un es pat neatceros, kā Vermuts izlēma. Viņš nebija ielūgts. Viņam neviens nepiedāvāja nākt, bet viņam nebija nekādu jautājumu.
Darja atceras, ka draugi bija izbrīnīti par Vermuta ierašanos – neviens no viņiem ar līderi nedraudzējās, arī pati Darja nē. Vermuts turēja Darjas roku, sēdēja tuvu un viņa saka, ka esot bijis pretīgi.
Darja: Visi aizgāja uz citu istabu un Vermuts sāka ļoti agresīvi uzvesties. Sāka skūpstīt mani, visur pieskarties, un es tolaik noteikti nevarēju pateikt, viss, nē, nē, nē. Es mēģināju viņu nomierināt, piesardzīgi, un viņš teica, ka man tas patīk, ka nebaidies, viss ir kārtībā. Un bija tāda sajūta, ka viņš ir pārliecināts, ka es to visu gribu un man to visu vajag. Un tad vienā brīdi, kad es aizgāju uz tualeti, es pagaidīju tur, es nezināju, ko man darīt, negribēju izskatīties tāda absolūti stulba, lai ietu pie draugiem žēloties, jo viņi domāja, ka es pati viņu atvedu.
Situāciju izglābj mājas saimniece, kas Vermutu vienkārši izdzen ārā.
Taču viņš turpina Darjai rakstīt – aicina uz pasākumiem, piedāvā doties izbraucienā ar motociklu, uzprasās ciemos. Mums pieejamā Darjas un Vereteņņnikova sarakste apstiprina viņas teikto.
Pašlaik Vereteņņikovs strādā starptautiskā uzņēmumā, kas sniedz IT pakalpojumus un, kā viņš raksta savā CV Linkedin profilā, sadarbojas ar top finanšu institūcijām.
[Mūzika]
Divus gadus pēc incidenta ar Darju un gadu pēc tam, kad Marina bija izstāstījusi par savu pieredzi nometnes direktoram Bočarovam, Vereteņņikovu izslēdza ne tikai no nometnes, bet arī no visiem K.I.D. organizācijas pasākumiem. Bet vēl pēc dažiem gadiem, 2022. gada novembrī, vairākas sievietes internetā dalījās ar K.I.D. piedzīvoto. Turpina Marinas draudzene Alīna:
Alīna Kurova: Es sapratu, ka, pirmkārt, tā bija sistēma, un, otrkārt, ļoti iespējams, ka es un vispār neviens cilvēks nekad neuzzinās, cik daudz bija to gadījumu un cik šausmīgi un nežēlīgi tas tiešām bija.
Talākajās epizodēs izstāstīsim vēl sešu jaunu sieviešu stāstus, bet sākumā - par to, kā K.I.D. atšķiras no citām nometnēm un kāpēc daudzi uzskata, ka nometnes iekšējā kultūra ļāva izmantot jaunas meitenes.
"KID nometnē tieši tā kultūra bija, ka nebija stingras robežas vispār. Jebkurš varēja jebkurā laikā apskaut, kaut kur aiziet, sēdēt divatā."
Šis ir Latvijas Radio podkāsts "Dokumentārijs" – žurnālistu pētījums "Līdera apskāviens".
Kopā ar mani to veido žurnālistes Sarmīte Gaidule, Dace Krejere, Aija Rutka, Agnese Linka, un redaktore Anita Brauna. Skaņu režija – Justīne Savitska un Ivo Tauriņš.
Portālā Delfi esam publicējuši pētījuma rakstisko versiju. Tur ir visu varoņu fotogrāfijas, citi materiāli, notikumu laika līnija. Mani sauc Olga Dragiļeva.
Iesakiet podkāstu citiem un klausieties nākamo sēriju.
Laikā, kad Vermuts tiekas ar Marinu, nepatīkama pieredze ar viņu ir arī tobrīd 19 gadus vecajai Darjai. Pēc nometnes Vermuts uzaicina Darju uz bāru un vēlāk dodas līdzi uz mājas ballīti, kurā ir citi K.I.D. jaunieši. Vienā no epizodēm Vermuts sāk uzmākties Darjai.
Lasi arī portālā "Delfi".
Lasi arī portālā "Delfi".
2. sērija: "Obņimašku kultūra"
K.I.D. ir 1996. gadā dibināta jauniešu nevalstiska organizācija, kas saņēmusi UNESCO kluba statusu. Tā rīkoja seminārus, nometnes, līderu kursus, izdeva materiālus mazākumtautību jauniešiem no aptuveni 15 līdz 20 gadu vecumam. Ar K.I.D. darbību saistītas divas biedrības, un abas saņēmušas arī Rīgas domes līdzfinansējumu. No 2014. gada dažādām aktivitātēm saņemti 50 tūkstoši eiro.
Nodarbības vadīja līderu komanda, savukārt vakaros bija neformālā daļa, kas bieži vien ieilga līdz rīta gaismai. Dalībnieki atceras, ka nometnēs bija daudz apskāvienu un pieskārienu, tāpēc to iesauca par obņimašku jeb apskāvienu kultūru. Nometnē bija arī virkne noteikumu, tostarp, bija aizliegts lietot alkoholu, narkotiskas vielas un nodarboties ar seksu. Tāpat K.I.D. katru piektdienu organizēja neformālas tikšanās jeb "KIDomītus", tika organizēti pārgājieni. Visās aktivātēs piedalījās gan līderi, gan dalībnieki. Līderu un dalībnieku "lomas" brīžiem saplūda, un bijušie dalībnieki uzskata, ka tas nebija nejauši, – nometnē tika kultivēta robežu nojaukšana.
Klausīties 2. sēriju šeit:
Nodarbības vadīja līderu komanda, savukārt vakaros bija neformālā daļa, kas bieži vien ieilga līdz rīta gaismai. Dalībnieki atceras, ka nometnēs bija daudz apskāvienu un pieskārienu, tāpēc to iesauca par obņimašku jeb apskāvienu kultūru. Nometnē bija arī virkne noteikumu, tostarp, bija aizliegts lietot alkoholu, narkotiskas vielas un nodarboties ar seksu. Tāpat K.I.D. katru piektdienu organizēja neformālas tikšanās jeb "KIDomītus", tika organizēti pārgājieni. Visās aktivātēs piedalījās gan līderi, gan dalībnieki. Līderu un dalībnieku "lomas" brīžiem saplūda, un bijušie dalībnieki uzskata, ka tas nebija nejauši, – nometnē tika kultivēta robežu nojaukšana.
Klausīties 2. sēriju šeit:
No pārējās pasaules atrauta vieta, kur tik daudz notikumu, ka mobilajā telefonā var neieskatīties nedēļu.
Dalībnieki un līderi ir vienlīdzīgi, var apskauties un pieskarties viens otram jebkurā brīdī.
Nometnē var negulēt visu nakti, jo ir tik daudz, ko darīt – dziedāt pie ugunskura ģitāras pavadībā, sarunāties ar jaunajiem draugiem, vērot zvaigznes, spēlēt spēles.
Daudzi bijušie K.I.D. nometnes dalībnieki šādi apraksta tās atmosfēru. Lielākoties viņi par to ir sajūsmā, taču ieskanas arī skeptiskas notis – ne visiem tur valdošā obņimašku jeb apskāvienu kultūra bija piemērota. Jutušies nekomfortablii, bet neko nav teikuši, jo nav gribējuši izcelties.
Mūsu žurnālistu komandai, pētot notikumus, kas daudzu gadu garumā risinājās K.I.D. organizētajos pasākumos, šķita svarīgi saprast, kas tad ir šī īpašā organizācija, kas tik daudziem Latvijas jauniešiem izmainīja dzīvi?
Un vēl svarīgāk - vai un kā tajā valdošie noteikumi, kultūra un savstarpējā saziņa, piemēram, apskāvieni, varēja ietekmēt to, ka vairāku vīriešu – līderu uzmanība pret meitenēm – dalībniecem turpinājās tik ilgi.
Šis ir portāla "Delfi" un Latvijas Radio pētījums "Līdera apskāviens".
Latvijas Radio podkāstam "Dokumentārijs" to veidoju es – žurnāliste Olga Dragiļeva kopā ar Sarmīti Gaiduli, Daci Krejeri un redaktori Anitu Braunu.
2. sērija. "Obņimašku kultūra"
Vjačeslavs Popovs: 2013. gadā sanāk, ka es pirmo reizi aizbraucu uz to nometni. Un tieši dēļ šīs organizācijas man ir… Ļoti toreiz attīstījās mana sociālā dzīve. Pirms tam… Es atbraucu no Daugavpils, man tur bija daži draugi, bet ne tik daudz. Mana sociālā dzīve bija lielākoties mājās pie datora, vienkārši runājot, sociālajos tīklos un tā tālāk, bet tieši iesaistoties tajā organizācijā, uzreiz sanāca, ka man ļoti, ļoti daudz draugu no tās organizācijas, un joprojām man ir ļoti, ļoti labas attiecības ar vairākiem cilvēkiem.
Ilggadējs K.I.D. dalībnieks un vēlākais līderis Vjačeslavs Popovs labi raksturo K.I.D. galveno magnētu, kas katru gadu pievilināja jauniešus – vēlme draudzēties.
Kas tad ir K.I.D.? Akronīmu K.I.D. veido trīs vārdi – kultūra, iecietība, draudzība. Tā ir jauniešu nevalstiska organizācija, dibināta 1996. gadā. Saņēmusi UNESCO kluba statusu, rīkoja seminārus, nometnes, līderu kursus, izdeva materiālus – to visu mazākumtautību jauniešiem. Drīz pēc dibināšanas pie K.I.D stūres stājās tās centrālais tēls, kuru jau pieminējām iepriekšējā sērijā – Dmitrijs Bočarovs.Savā mājaslapā biedrība raksta, ka viņiem rūp bērnu un jauniešu tiesības, minoritātes, cilvēktiesības, starpkultūru izglītība, Eiropas pilsonība un cīņa pret diskrimināciju.
Katru gadu vasarā K.I.D. rīkoja nometni par kādu konkrētu tematu. Nodarbības sagatavoja līderu komanda, kuras vidū bija arī bijušie dalībnieki. Savukārt vakaros bija neformālā daļa, kas bieži vien ieilga līdz rīta gaismai.
Nometnē bija virkne noteikumu, tostarp bija aizliegts lietot alkoholu, narkotiskas vielas un nodarboties ar seksu.
[Anna sāk runāt krieviski]
Par savu pirmo pieredzi KID stāsta vairāku nometņu dalībniece Anna, viņa tur nokļuva kā piecpadsmitgadniece.
Anna: Es biju pilnīgā sajūsmā par to, kas tur notiek, par visu šo kustību, cik viss bija forši.
Bet šādi K.I.D. nometni atceras kādreizējais dalībnieks Bogdans.
Bogdans: Man gribējās akcentēt uzmanību uz to faktu, ka K.I.D. bija kaut kas... Tā nebija vienkārši nometne. Es strādāju nometnēs, es zinu, kas ir nometne. Bet tur bija kaut kādi super traki uzdevumi, kur mēs visi bijām maskās vienādās un mums vajadzēja satikties ar komandu, viss bija tādā horror stilā. Un uz mūsu maskas bija numuri, kā mums vajadzētu savienoties ar savu komandu, bet noņemt maskas mēs nevaram. Un tas viss bija skolā, kur bija izslēgta gaisma. Ja tu izpildīji kaut kādu kļūdu, tad…
Kvesti, kurus tu par naudu nedabūsi tā vienkārši. Tā kā… Tur tiešām bija ļoti forši.
Vasaras nometne bija centrālais, bet ne vienīgais K.I.D. pasākums. Katru piektdienu notika neformālas tikšanās – tās dēvēja par "KIDomītiem", organizēja arī pārgājienus. Visās šajās aktivātēs piedalījās gan līderi, gan dalībnieki.
Kā no dalībnieka varēja kļūt par līderi? Pavisam vienkārši – izrādi iniciatīvu pats vai arī tevi izvēlēsies citi līderi.
Vjačeslavs Popovs, kad vēl K.I.D. bija dalībnieks, līderus redzēja kā mistiskas būtnes, kuriem dalībnieku vidū ir autoritāte un cieņa.
Vjačeslavs Popovs: Nometne parasti bija domāta no 15 gadiem vecumā, un parasti tas ir laikam standarts, ka no 15 – 16 cilvēki sāk tajā nometnē piedalīties, un apmēram līdz kādiem gadiem 19 – 20 varēja vēl tā kā braukāt kā dalībnieks. Pēc tam varēja būt tā, ka līderu komanda pieņem tādu lēmumu, ka kādu konkrētu dalībnieku var arī pasaukt līderu komandā. Un to līderi arī darīja. Man sanāca bišķiņ citādi, jo es iesaistījos nometnē, kad man jau bija 19 gadi – pirmajā reizē. Tāpēc bija tā, ka sauca "līderi" un "bērni", neskatoties uz to, ka dažreiz bērni varēja būt arī bišķiņ vecāki, nekā līderi, bet nu tāpat bija tāda kā gradācija, ka ir līderi un ir bērni.
Pēc vairākām intervijām gan ar līderiem, gan ar dalībniekiem, šķiet, ka K.I.D. izveidojās kā cieša, draudzīga kopiena, kas daudziem jauniešiem bija viņu galvenais sociālais loks. Un arī šai kopienai bija svarīga iezīme – ciešas attiecības starp līderiem un dalībniekiem. No vienas puses, dalībnieki uz līderiem skatījās, kā uz augstāk stāsvošiem. Tā, piemēram, to apraksta Bogdans.
Bogdans: Tur bija ļoti daudz super interesantu līderu, cilvēku, kuriem kaut kas jau dzīvē sanāca un viņi tikai entuziasma dēļ gribēja padalīties ar savām kaut kādām idejām, to, ko viņi māk darīt.
Taču no otras puses, lomas brīžiem bija saplūdūšas. Līderi bijuši ar harismu un autoritāti, bet tomēr it kā "savējie".
Turpina kādreizējā dalībniece Anna:
[Anna sāk runāt krieviski]
It kā līderi uz viena viļņa ar dalībniekiem, ļoti tuvu bērniem, jo viņi paši bija jauni, un tas nozīmē, ka uzticības līmenis ir kosmisks.
Bijusī dalībniece Ksenija uzskata, ka tas nebija nejauši un nometnē tika kultivēta robežu nojaukšana. Viņa atceras vienu vakara pasākumu, kas bija veltīts tam, lai dalībnieki varētu uzdot līderiem jebkuru jautājumu.
Ksenija: Un visi jautājumi bija par to, "vai Tev bija draudzene?", "Kā tur bija ar draudzeni?"
Vēl viena lieta, ko par K.I.D. atceras gan Ksenija, gan citi dalībnieki – ļoti daudz apskāvienu un pieskārienu. Turpina Ksenija un tad Vjačeslavs.
[Ksenija sāk runāt krieviski]
Ksenija: Kad ir pātraukums starp nodarbībām, cilvēki vienkārši guļ viens uz otra. Tāpat visi apmainās ar drēbēm, visi pārģērbjas viens otra priekšā – nav tādas personīgās robežas, ka tu aizej uz slēgtu vietu pārģērbties.
Vjačeslavs Popovs: K.I.D. nometnē, jā tieši tā kultūra bija, ka nebija stingras robežas vispār. Jebkurš varēja jebkurā laikā apskaut, kaut kur aiziet, sēdēt divatā, ja? Kaut kur kaut kādā slēgtā teritorijā. Ne oficiālās, bet dažreiz arī oficiālas daļas laikā varēja redzēt, ka tur kaut kādi pārīši tur sēž kopā.
Sarmīte Gaidule: Arī dalībnieki un līderi?
Vjačeslavs Popovs: Jā. Jā, jā. Man liekas, ka ar laiku tas mainījās, bet tieši tad, kad es iesaistījos, robežas bija vēl… Vēl sliktākas, vēl vairāk…
Sarmīte: Tādas izplūdušākas?
Vjačeslavs Popovs: Jā.
K.I.D. nometnes līderis Miša (viņa vārds mainīts) stāsta par apskāvienu kultūru.
Miša (vārds mainīts): Varbūt tā ir pašas iekšējās sistēmas probēma, bet KIDā vienmēr bērni apskāvās viens ar otru. Ar līderiem arī. Bija iekšējā meme "obņimašku kultūra", kur cilvēki apskāvās, jo KIDā kaut kādā veidā personīgās robežas samazinājās, tā bija slēgta kopiena, visi viens otram uzticējās. Skolā ir skaidrs, ka skolniece nekad neapskautu savu skolotāju, bet KIDā nebija tādas… Nu hierarhija bija – līderi un bērni – bet tā bija demokrātiskāka.
Bijusī nometnes dalībniece Kristīne Rezviha šo ļoti taktīlo saziņas kultūru atceras kā kaut ko, kam K.I.D. dalībnieki īsti nevarēja pateikt "nē". Viņa tagad neizslēdz, ka pieskārienos bija arī seksuāls zemteksts, bet stāsta – kā piecpadsmitgadīga meitene to nevarēja izvērtēt.
Kristīne Rezviha: Bija ļoti grūti izveidot kaut kādu robežu izveidot. Ja tev… Ja tu kaut kā nepieskaries pie kāda cilvēka, tad – viss, uzreiz jūs neesat draugi. Kolektīvā, tad, kad tu redzi kā bērns, ka visi tā komunicē, nu, tev arī vajag iesaistīties un arī vajag tā komunicēt, nu kaut kā ļoti taktili.
Par to, vai šajos pieskārienos bija arī seksuālais zemteksts, tagad prāto arī kādreizējais K.I.D. dalībnieks un līderis Genrihs Saruhanovs.
Genrihs Saruhanovs: Tas vienmēr bija tāds joks, kuru es sapratu tikai vēlāk, kad bija tas teikums, obņimaški bez podteksta jeb apskāvieni, tipa, bez kaut kāda…
Dace Krejere: Zemteksta?
Genrihs Saruhanovs: Zemteksta, jā, un manās acīs… Es saprotu, ka es tajā laikā biju kaut kāds baigi naivs, bet es reāli.. Man bija tā – nu, bez nekā, tad bez ne kā un viss. Jā, un es godīgi, es biju domājis, ka visiem tā arī ir – tā, ka nevienam nav nekāda zemteksta. Tāpēc jā. Bet retrospektīvi, protams, es saprotu, ka tas ir ļoti dīvaini.
Raitis Eglītis: Fizisko robežu nojaukšana veido arī emocionālu piesaisti tiem cilvēkiem, ar kuriem tu nojauc fiziskās robežas.
Tas ir juridiskais psihologs Raitis Eglītis.
Raitis Eglītis: Respektīvi, atkal jāvelk paralēles ar sektām. Gandrīz visās sektās būs apskaušanās. Tu atnāc - visi apskaujas, aizej prom - visi apskaujas. Kā tu pēc tam aiziesi no tās organizācijas prom, ja tevi visi tā mīļo un visi tā apskaujas? Un tāpēc no sektām ir sarežģīti aiziet, jo cilvēkiem veidojas tā emocionālā piesaiste, kas ir tostarp bāzēta uz šo fizisko kontaktu.
Ar K.I.D. noteikumiem un saziņas paradumiem iepazīstinām arī "Uzvediba.lv" vadītāju un pedagoģi Līgu Bērziņu.
Līga Bērziņa: Man, protams, visinteresantāk bija lasīt par noteikumiem nometnē, jo tas ir īpašs dizains. Šeit mēs redzam piemēru, kā var dizainēt, lai notiktu kādi notikumi. Lai šīs robežas tiktu sapludinātas un izveidotos vide, diemžēl, kur var notikt lietas, ko kādi cilvēki paredz. Un kādi cilvēki varbūt pat nemaz nepamana, kurā brīdī viņi cieš.
Bērziņa skaidro, ka neformāla vide jauniešu nometnē vai kādā kolektīvā ne obligāti nozīmē tādu pieskaršanos kultūru, kāda bija K.I.D.ā.
Līga Bērziņa: Tāda brīva un neformāla vide ir tikai tajā brīdī, ja tev ir visass tiesības pateikt: "stop, es nevēlos." Un brīva un neformāla vide ir nevis tad, kad kāds var pienākt pie tevis klāt un ķerties tev ap kaklu vai ap krūtīm, vai ap gurniem, bet brīva un neformāla vide ir tad, ja tev uzprasa: "Hei, klausies, vai tu vēlies apskāvienu?" Vai, piemēram, "Zini, es jūtos ļoti slikti, vai tu varētu mani apskaut šajā brīdī vai, piemēram, pasēdēt man blakus?"
Sērijas sākumā uzdevām jautājumu: vai patiešām draudzīgs apskāviens bez nekāda zemteksta var veicināt personīgo robežu izplūšanu un labvēlīgu vidi seksuālai izmantošanai? Līga Bērziņa no "uzvedība.lv" atzīst, ka var gan un to nodemonstrē intervijas laikā.
Studijā, kur notiek intervija, esmu es, Radio kolēģe Dace Krejere, mums līdzās sēž video operators, un aiz stikla ir skaņu operatore, kas ieraksta interviju. Bērziņa uzdod jautājumu Dacei.
Līga Bērziņa: Drīkst es tev pieskaršos? Tagad.
Dace Krejere: Nē, [smejas] negribu.
Līga Bērziņa: Jā, redzi kā ir! Kas ir par lietu. Tajā brīdī, arī tagad, es tev pateicu: "Drīkst es Tev pieskaršos?" Bet es tev varētu vienkārši pieskarties tā pat vien. Un tajā brīdī, kad es tev pieskaros, pat tad, kad es tev tuvojos, tagad tev jau jājūtas slikti.
Dace: Jā.
Bērziņa: Redzi, kā? Tas, kas notika šajā brīdī, tu neko nedarīji, un arī es, tad, kad es pārkāpju tavu komforta zonu, pat neskatoties uz to, ka tu neko nereaģē, es šajā brīdī iegūstu ļoti daudz informācijas par tevi. Un es iegūtu ne tikai ļoti daudz informācijas par tevi, bet esmu ieguvusi ļoti daudz informācijas arī par visiem apkārt šajā telpā. Šajā brīdī es skatos ne tikai tavu reakciju, es skatos arī jūsu reakciju, un caur to reakciju es saprotu, cik tālu attiecībās ar tevi es varu iet. Un ir kaut kāds iemesls, kāpēc šajā brīdī es izvēlējos tieši tevi, nevis visus pārējos studijā.
Un tas ir tas, kas man ir vajadzīgs. Un tas, kas vēl ļoti interesanti notiek tad, kad pavēro cilvēkus ar tādu sarežģītu uzvedību, sauksim viņus tā, tad mēs redzēsim, ka viņu uzvedība absolūti atšķiras. Ja, piemēram, šeit ienāktu vēl kāds cits cilvēks, tad es varu pilnīgi mainīt uzvedību un izturētos pret tevi, kā pret labāko draugu vai kā pret kolēģi, un tas atkal nodod informāciju visiem pārējiem.
Un atkal, kas notiktu ar tevi? Redzi, tagad es atkāpjos drusku, tu visticamāk, ka jūti atvieglojumu.
Dace: Mhm.
Bērziņa: Jā, redzi. Un tā ir tāda ļoti arkārtīgi interesanta lieta, kas notiek, kad tu jūti atvieglojumu. Ja tev nav bijušas tādas… Vai tu esi pieradusi un tev ir tādas super neveselīgas attiecības arī draugu un draudzeņu vidū, pēc kāda brīža tu varētu sākt domāt – varbūt nebija nemaz tik slikti, viņa tomēr gudrs cilvēks, tik patīkami sarunāties. Varbūt būtu vērts satikties vēlreiz.
Jau nākamajā reizē gan es netīšām pilnīgi paņemtu tevi pie rokas vai, piemēram, saku: "Padod, lūdzu, tur to te pudeli" un tad tu dod man pudeli, un es satveru tavu roku uz sekundi, un atkal es ievācu ļoti daudz datu par tevi.
Un, iedomājies, tas notiek starp mums, pieaugušiem cilvēkiem, kas jau ir piedzīvojuši attiecības daudzu gadu garumā, un faktiski šādi es arī varētu tevi ievilkt neveselīgās attiecībās ļoti, ļoti ātri. Un ko tad lai mēs sakām par tiem nabaga jauniešiem?
Un kas arī notiek – un šajā brīdī tas tiešām parasti arī notiek daudzu cilvēku klātbūtnē. Un tas ir tas, kā mēs iegūstam varu. Piemēram, tas pats acu skatiens nosaka sociālo statusu, un ir ļoti daudz dažādi veidi, kā tie cilvēki arī barojas ar to.
Cilvēki, kuri mums stāstīja par piedzīvoto K.I.D. pasākumos, kā vienu no svarīgākajām lietām uzsvēra brīvo, neformālo atmosfēru, un tajā pašā laikā arī to, lai cik draudzīgi bija līderi un dalībnieki, viņu sociālais statuss, un, protams, ietekme atšķīrās. Pedagoģe Līga Bērziņa uzsver, ka ļoti būtiski ir, kādas ētiskās robežas tiek ievērotas organizācijā un ko ar varu dara tie, kam tā ir.
Līga Bērziņa: Tā ir tāda bezgalīgi trausla robeža – ko mēs darām ar šo savu sociālo statusu? Ja mēs redzam, ka sociālais statuss tiek izmantots neveselīgi, tad parasti organizācijas reputācijas ietvaros būtu [vajadzīgs] izrunāt ar līderiem, nu, ka "Hei, klausieties, kas šis ir?" Izņemot gadījumus, protams, ka tas pasākums tiek dizainēts kādiem konkrētiem mērķiem.
[Mūzika]
Nākamo sēriju varat klausīties jau tagad.
Vairākas sievietes mums uzticējušas savu pieredzi ar K.I.D līderi Pavdiku.
Sievietes balss:
"Vienīgais, ko atceros, ka viņš tur mani aiz rokām blakus gultai…"
"Ka viņš mani skūpsta tā, ka zilums paliek uz kakla. Es nevaru pakliegt, bet mēģinu kaut kā pretoties."
Šis ir Latvijas Radio podkāsts "Dokumentārijs". Portāla Delfi un Latvijas Radio pētījums "Līdera apskāviens".
Kopā ar mani to veido žurnālistes Sarmīte Gaidule, Dace Krejere, redaktore Anita Brauna. Skaņu režija – Justīne Savitska un Ivo Tauriņš.
Portālā Delfi esam publicējuši pētījuma rakstisko versiju. Tur ir visu varoņu fotogrāfijas, citi materiāli, notikumu laika līnija. Mani sauc Olga Dragiļeva.
Dalībnieki un līderi ir vienlīdzīgi, var apskauties un pieskarties viens otram jebkurā brīdī.
Nometnē var negulēt visu nakti, jo ir tik daudz, ko darīt – dziedāt pie ugunskura ģitāras pavadībā, sarunāties ar jaunajiem draugiem, vērot zvaigznes, spēlēt spēles.
Daudzi bijušie K.I.D. nometnes dalībnieki šādi apraksta tās atmosfēru. Lielākoties viņi par to ir sajūsmā, taču ieskanas arī skeptiskas notis – ne visiem tur valdošā obņimašku jeb apskāvienu kultūra bija piemērota. Jutušies nekomfortablii, bet neko nav teikuši, jo nav gribējuši izcelties.
Mūsu žurnālistu komandai, pētot notikumus, kas daudzu gadu garumā risinājās K.I.D. organizētajos pasākumos, šķita svarīgi saprast, kas tad ir šī īpašā organizācija, kas tik daudziem Latvijas jauniešiem izmainīja dzīvi?
Un vēl svarīgāk - vai un kā tajā valdošie noteikumi, kultūra un savstarpējā saziņa, piemēram, apskāvieni, varēja ietekmēt to, ka vairāku vīriešu – līderu uzmanība pret meitenēm – dalībniecem turpinājās tik ilgi.
Šis ir portāla "Delfi" un Latvijas Radio pētījums "Līdera apskāviens".
Latvijas Radio podkāstam "Dokumentārijs" to veidoju es – žurnāliste Olga Dragiļeva kopā ar Sarmīti Gaiduli, Daci Krejeri un redaktori Anitu Braunu.
2. sērija. "Obņimašku kultūra"
Vjačeslavs Popovs: 2013. gadā sanāk, ka es pirmo reizi aizbraucu uz to nometni. Un tieši dēļ šīs organizācijas man ir… Ļoti toreiz attīstījās mana sociālā dzīve. Pirms tam… Es atbraucu no Daugavpils, man tur bija daži draugi, bet ne tik daudz. Mana sociālā dzīve bija lielākoties mājās pie datora, vienkārši runājot, sociālajos tīklos un tā tālāk, bet tieši iesaistoties tajā organizācijā, uzreiz sanāca, ka man ļoti, ļoti daudz draugu no tās organizācijas, un joprojām man ir ļoti, ļoti labas attiecības ar vairākiem cilvēkiem.
Ilggadējs K.I.D. dalībnieks un vēlākais līderis Vjačeslavs Popovs labi raksturo K.I.D. galveno magnētu, kas katru gadu pievilināja jauniešus – vēlme draudzēties.
Kas tad ir K.I.D.? Akronīmu K.I.D. veido trīs vārdi – kultūra, iecietība, draudzība. Tā ir jauniešu nevalstiska organizācija, dibināta 1996. gadā. Saņēmusi UNESCO kluba statusu, rīkoja seminārus, nometnes, līderu kursus, izdeva materiālus – to visu mazākumtautību jauniešiem. Drīz pēc dibināšanas pie K.I.D stūres stājās tās centrālais tēls, kuru jau pieminējām iepriekšējā sērijā – Dmitrijs Bočarovs.Savā mājaslapā biedrība raksta, ka viņiem rūp bērnu un jauniešu tiesības, minoritātes, cilvēktiesības, starpkultūru izglītība, Eiropas pilsonība un cīņa pret diskrimināciju.
Katru gadu vasarā K.I.D. rīkoja nometni par kādu konkrētu tematu. Nodarbības sagatavoja līderu komanda, kuras vidū bija arī bijušie dalībnieki. Savukārt vakaros bija neformālā daļa, kas bieži vien ieilga līdz rīta gaismai.
Nometnē bija virkne noteikumu, tostarp bija aizliegts lietot alkoholu, narkotiskas vielas un nodarboties ar seksu.
[Anna sāk runāt krieviski]
Par savu pirmo pieredzi KID stāsta vairāku nometņu dalībniece Anna, viņa tur nokļuva kā piecpadsmitgadniece.
Anna: Es biju pilnīgā sajūsmā par to, kas tur notiek, par visu šo kustību, cik viss bija forši.
Bet šādi K.I.D. nometni atceras kādreizējais dalībnieks Bogdans.
Bogdans: Man gribējās akcentēt uzmanību uz to faktu, ka K.I.D. bija kaut kas... Tā nebija vienkārši nometne. Es strādāju nometnēs, es zinu, kas ir nometne. Bet tur bija kaut kādi super traki uzdevumi, kur mēs visi bijām maskās vienādās un mums vajadzēja satikties ar komandu, viss bija tādā horror stilā. Un uz mūsu maskas bija numuri, kā mums vajadzētu savienoties ar savu komandu, bet noņemt maskas mēs nevaram. Un tas viss bija skolā, kur bija izslēgta gaisma. Ja tu izpildīji kaut kādu kļūdu, tad…
Kvesti, kurus tu par naudu nedabūsi tā vienkārši. Tā kā… Tur tiešām bija ļoti forši.
Vasaras nometne bija centrālais, bet ne vienīgais K.I.D. pasākums. Katru piektdienu notika neformālas tikšanās – tās dēvēja par "KIDomītiem", organizēja arī pārgājienus. Visās šajās aktivātēs piedalījās gan līderi, gan dalībnieki.
Kā no dalībnieka varēja kļūt par līderi? Pavisam vienkārši – izrādi iniciatīvu pats vai arī tevi izvēlēsies citi līderi.
Vjačeslavs Popovs, kad vēl K.I.D. bija dalībnieks, līderus redzēja kā mistiskas būtnes, kuriem dalībnieku vidū ir autoritāte un cieņa.
Vjačeslavs Popovs: Nometne parasti bija domāta no 15 gadiem vecumā, un parasti tas ir laikam standarts, ka no 15 – 16 cilvēki sāk tajā nometnē piedalīties, un apmēram līdz kādiem gadiem 19 – 20 varēja vēl tā kā braukāt kā dalībnieks. Pēc tam varēja būt tā, ka līderu komanda pieņem tādu lēmumu, ka kādu konkrētu dalībnieku var arī pasaukt līderu komandā. Un to līderi arī darīja. Man sanāca bišķiņ citādi, jo es iesaistījos nometnē, kad man jau bija 19 gadi – pirmajā reizē. Tāpēc bija tā, ka sauca "līderi" un "bērni", neskatoties uz to, ka dažreiz bērni varēja būt arī bišķiņ vecāki, nekā līderi, bet nu tāpat bija tāda kā gradācija, ka ir līderi un ir bērni.
Pēc vairākām intervijām gan ar līderiem, gan ar dalībniekiem, šķiet, ka K.I.D. izveidojās kā cieša, draudzīga kopiena, kas daudziem jauniešiem bija viņu galvenais sociālais loks. Un arī šai kopienai bija svarīga iezīme – ciešas attiecības starp līderiem un dalībniekiem. No vienas puses, dalībnieki uz līderiem skatījās, kā uz augstāk stāsvošiem. Tā, piemēram, to apraksta Bogdans.
Bogdans: Tur bija ļoti daudz super interesantu līderu, cilvēku, kuriem kaut kas jau dzīvē sanāca un viņi tikai entuziasma dēļ gribēja padalīties ar savām kaut kādām idejām, to, ko viņi māk darīt.
Taču no otras puses, lomas brīžiem bija saplūdūšas. Līderi bijuši ar harismu un autoritāti, bet tomēr it kā "savējie".
Turpina kādreizējā dalībniece Anna:
[Anna sāk runāt krieviski]
It kā līderi uz viena viļņa ar dalībniekiem, ļoti tuvu bērniem, jo viņi paši bija jauni, un tas nozīmē, ka uzticības līmenis ir kosmisks.
Bijusī dalībniece Ksenija uzskata, ka tas nebija nejauši un nometnē tika kultivēta robežu nojaukšana. Viņa atceras vienu vakara pasākumu, kas bija veltīts tam, lai dalībnieki varētu uzdot līderiem jebkuru jautājumu.
Ksenija: Un visi jautājumi bija par to, "vai Tev bija draudzene?", "Kā tur bija ar draudzeni?"
Vēl viena lieta, ko par K.I.D. atceras gan Ksenija, gan citi dalībnieki – ļoti daudz apskāvienu un pieskārienu. Turpina Ksenija un tad Vjačeslavs.
[Ksenija sāk runāt krieviski]
Ksenija: Kad ir pātraukums starp nodarbībām, cilvēki vienkārši guļ viens uz otra. Tāpat visi apmainās ar drēbēm, visi pārģērbjas viens otra priekšā – nav tādas personīgās robežas, ka tu aizej uz slēgtu vietu pārģērbties.
Vjačeslavs Popovs: K.I.D. nometnē, jā tieši tā kultūra bija, ka nebija stingras robežas vispār. Jebkurš varēja jebkurā laikā apskaut, kaut kur aiziet, sēdēt divatā, ja? Kaut kur kaut kādā slēgtā teritorijā. Ne oficiālās, bet dažreiz arī oficiālas daļas laikā varēja redzēt, ka tur kaut kādi pārīši tur sēž kopā.
Sarmīte Gaidule: Arī dalībnieki un līderi?
Vjačeslavs Popovs: Jā. Jā, jā. Man liekas, ka ar laiku tas mainījās, bet tieši tad, kad es iesaistījos, robežas bija vēl… Vēl sliktākas, vēl vairāk…
Sarmīte: Tādas izplūdušākas?
Vjačeslavs Popovs: Jā.
K.I.D. nometnes līderis Miša (viņa vārds mainīts) stāsta par apskāvienu kultūru.
Miša (vārds mainīts): Varbūt tā ir pašas iekšējās sistēmas probēma, bet KIDā vienmēr bērni apskāvās viens ar otru. Ar līderiem arī. Bija iekšējā meme "obņimašku kultūra", kur cilvēki apskāvās, jo KIDā kaut kādā veidā personīgās robežas samazinājās, tā bija slēgta kopiena, visi viens otram uzticējās. Skolā ir skaidrs, ka skolniece nekad neapskautu savu skolotāju, bet KIDā nebija tādas… Nu hierarhija bija – līderi un bērni – bet tā bija demokrātiskāka.
Bijusī nometnes dalībniece Kristīne Rezviha šo ļoti taktīlo saziņas kultūru atceras kā kaut ko, kam K.I.D. dalībnieki īsti nevarēja pateikt "nē". Viņa tagad neizslēdz, ka pieskārienos bija arī seksuāls zemteksts, bet stāsta – kā piecpadsmitgadīga meitene to nevarēja izvērtēt.
Kristīne Rezviha: Bija ļoti grūti izveidot kaut kādu robežu izveidot. Ja tev… Ja tu kaut kā nepieskaries pie kāda cilvēka, tad – viss, uzreiz jūs neesat draugi. Kolektīvā, tad, kad tu redzi kā bērns, ka visi tā komunicē, nu, tev arī vajag iesaistīties un arī vajag tā komunicēt, nu kaut kā ļoti taktili.
Par to, vai šajos pieskārienos bija arī seksuālais zemteksts, tagad prāto arī kādreizējais K.I.D. dalībnieks un līderis Genrihs Saruhanovs.
Genrihs Saruhanovs: Tas vienmēr bija tāds joks, kuru es sapratu tikai vēlāk, kad bija tas teikums, obņimaški bez podteksta jeb apskāvieni, tipa, bez kaut kāda…
Dace Krejere: Zemteksta?
Genrihs Saruhanovs: Zemteksta, jā, un manās acīs… Es saprotu, ka es tajā laikā biju kaut kāds baigi naivs, bet es reāli.. Man bija tā – nu, bez nekā, tad bez ne kā un viss. Jā, un es godīgi, es biju domājis, ka visiem tā arī ir – tā, ka nevienam nav nekāda zemteksta. Tāpēc jā. Bet retrospektīvi, protams, es saprotu, ka tas ir ļoti dīvaini.
Raitis Eglītis: Fizisko robežu nojaukšana veido arī emocionālu piesaisti tiem cilvēkiem, ar kuriem tu nojauc fiziskās robežas.
Tas ir juridiskais psihologs Raitis Eglītis.
Raitis Eglītis: Respektīvi, atkal jāvelk paralēles ar sektām. Gandrīz visās sektās būs apskaušanās. Tu atnāc - visi apskaujas, aizej prom - visi apskaujas. Kā tu pēc tam aiziesi no tās organizācijas prom, ja tevi visi tā mīļo un visi tā apskaujas? Un tāpēc no sektām ir sarežģīti aiziet, jo cilvēkiem veidojas tā emocionālā piesaiste, kas ir tostarp bāzēta uz šo fizisko kontaktu.
Ar K.I.D. noteikumiem un saziņas paradumiem iepazīstinām arī "Uzvediba.lv" vadītāju un pedagoģi Līgu Bērziņu.
Līga Bērziņa: Man, protams, visinteresantāk bija lasīt par noteikumiem nometnē, jo tas ir īpašs dizains. Šeit mēs redzam piemēru, kā var dizainēt, lai notiktu kādi notikumi. Lai šīs robežas tiktu sapludinātas un izveidotos vide, diemžēl, kur var notikt lietas, ko kādi cilvēki paredz. Un kādi cilvēki varbūt pat nemaz nepamana, kurā brīdī viņi cieš.
Bērziņa skaidro, ka neformāla vide jauniešu nometnē vai kādā kolektīvā ne obligāti nozīmē tādu pieskaršanos kultūru, kāda bija K.I.D.ā.
Līga Bērziņa: Tāda brīva un neformāla vide ir tikai tajā brīdī, ja tev ir visass tiesības pateikt: "stop, es nevēlos." Un brīva un neformāla vide ir nevis tad, kad kāds var pienākt pie tevis klāt un ķerties tev ap kaklu vai ap krūtīm, vai ap gurniem, bet brīva un neformāla vide ir tad, ja tev uzprasa: "Hei, klausies, vai tu vēlies apskāvienu?" Vai, piemēram, "Zini, es jūtos ļoti slikti, vai tu varētu mani apskaut šajā brīdī vai, piemēram, pasēdēt man blakus?"
Sērijas sākumā uzdevām jautājumu: vai patiešām draudzīgs apskāviens bez nekāda zemteksta var veicināt personīgo robežu izplūšanu un labvēlīgu vidi seksuālai izmantošanai? Līga Bērziņa no "uzvedība.lv" atzīst, ka var gan un to nodemonstrē intervijas laikā.
Studijā, kur notiek intervija, esmu es, Radio kolēģe Dace Krejere, mums līdzās sēž video operators, un aiz stikla ir skaņu operatore, kas ieraksta interviju. Bērziņa uzdod jautājumu Dacei.
Līga Bērziņa: Drīkst es tev pieskaršos? Tagad.
Dace Krejere: Nē, [smejas] negribu.
Līga Bērziņa: Jā, redzi kā ir! Kas ir par lietu. Tajā brīdī, arī tagad, es tev pateicu: "Drīkst es Tev pieskaršos?" Bet es tev varētu vienkārši pieskarties tā pat vien. Un tajā brīdī, kad es tev pieskaros, pat tad, kad es tev tuvojos, tagad tev jau jājūtas slikti.
Dace: Jā.
Bērziņa: Redzi, kā? Tas, kas notika šajā brīdī, tu neko nedarīji, un arī es, tad, kad es pārkāpju tavu komforta zonu, pat neskatoties uz to, ka tu neko nereaģē, es šajā brīdī iegūstu ļoti daudz informācijas par tevi. Un es iegūtu ne tikai ļoti daudz informācijas par tevi, bet esmu ieguvusi ļoti daudz informācijas arī par visiem apkārt šajā telpā. Šajā brīdī es skatos ne tikai tavu reakciju, es skatos arī jūsu reakciju, un caur to reakciju es saprotu, cik tālu attiecībās ar tevi es varu iet. Un ir kaut kāds iemesls, kāpēc šajā brīdī es izvēlējos tieši tevi, nevis visus pārējos studijā.
Un tas ir tas, kas man ir vajadzīgs. Un tas, kas vēl ļoti interesanti notiek tad, kad pavēro cilvēkus ar tādu sarežģītu uzvedību, sauksim viņus tā, tad mēs redzēsim, ka viņu uzvedība absolūti atšķiras. Ja, piemēram, šeit ienāktu vēl kāds cits cilvēks, tad es varu pilnīgi mainīt uzvedību un izturētos pret tevi, kā pret labāko draugu vai kā pret kolēģi, un tas atkal nodod informāciju visiem pārējiem.
Un atkal, kas notiktu ar tevi? Redzi, tagad es atkāpjos drusku, tu visticamāk, ka jūti atvieglojumu.
Dace: Mhm.
Bērziņa: Jā, redzi. Un tā ir tāda ļoti arkārtīgi interesanta lieta, kas notiek, kad tu jūti atvieglojumu. Ja tev nav bijušas tādas… Vai tu esi pieradusi un tev ir tādas super neveselīgas attiecības arī draugu un draudzeņu vidū, pēc kāda brīža tu varētu sākt domāt – varbūt nebija nemaz tik slikti, viņa tomēr gudrs cilvēks, tik patīkami sarunāties. Varbūt būtu vērts satikties vēlreiz.
Jau nākamajā reizē gan es netīšām pilnīgi paņemtu tevi pie rokas vai, piemēram, saku: "Padod, lūdzu, tur to te pudeli" un tad tu dod man pudeli, un es satveru tavu roku uz sekundi, un atkal es ievācu ļoti daudz datu par tevi.
Un, iedomājies, tas notiek starp mums, pieaugušiem cilvēkiem, kas jau ir piedzīvojuši attiecības daudzu gadu garumā, un faktiski šādi es arī varētu tevi ievilkt neveselīgās attiecībās ļoti, ļoti ātri. Un ko tad lai mēs sakām par tiem nabaga jauniešiem?
Un kas arī notiek – un šajā brīdī tas tiešām parasti arī notiek daudzu cilvēku klātbūtnē. Un tas ir tas, kā mēs iegūstam varu. Piemēram, tas pats acu skatiens nosaka sociālo statusu, un ir ļoti daudz dažādi veidi, kā tie cilvēki arī barojas ar to.
Cilvēki, kuri mums stāstīja par piedzīvoto K.I.D. pasākumos, kā vienu no svarīgākajām lietām uzsvēra brīvo, neformālo atmosfēru, un tajā pašā laikā arī to, lai cik draudzīgi bija līderi un dalībnieki, viņu sociālais statuss, un, protams, ietekme atšķīrās. Pedagoģe Līga Bērziņa uzsver, ka ļoti būtiski ir, kādas ētiskās robežas tiek ievērotas organizācijā un ko ar varu dara tie, kam tā ir.
Līga Bērziņa: Tā ir tāda bezgalīgi trausla robeža – ko mēs darām ar šo savu sociālo statusu? Ja mēs redzam, ka sociālais statuss tiek izmantots neveselīgi, tad parasti organizācijas reputācijas ietvaros būtu [vajadzīgs] izrunāt ar līderiem, nu, ka "Hei, klausieties, kas šis ir?" Izņemot gadījumus, protams, ka tas pasākums tiek dizainēts kādiem konkrētiem mērķiem.
[Mūzika]
Nākamo sēriju varat klausīties jau tagad.
Vairākas sievietes mums uzticējušas savu pieredzi ar K.I.D līderi Pavdiku.
Sievietes balss:
"Vienīgais, ko atceros, ka viņš tur mani aiz rokām blakus gultai…"
"Ka viņš mani skūpsta tā, ka zilums paliek uz kakla. Es nevaru pakliegt, bet mēģinu kaut kā pretoties."
Šis ir Latvijas Radio podkāsts "Dokumentārijs". Portāla Delfi un Latvijas Radio pētījums "Līdera apskāviens".
Kopā ar mani to veido žurnālistes Sarmīte Gaidule, Dace Krejere, redaktore Anita Brauna. Skaņu režija – Justīne Savitska un Ivo Tauriņš.
Portālā Delfi esam publicējuši pētījuma rakstisko versiju. Tur ir visu varoņu fotogrāfijas, citi materiāli, notikumu laika līnija. Mani sauc Olga Dragiļeva.
Foto no K.I.D. pārgājieniem.
Foto: ekrānuzņēmums no Facebook.com
Foto: ekrānuzņēmums no Facebook.com
"Uzvediba.lv" vadītāja un pedagoģe Līga Bērziņa skaidro, ka neformāla vide jauniešu nometnē vai kādā kolektīvā nenozīmē, ka vienmēr jābūt tādai pieskaršanās kultūrai, kāda tika kultivēta K.I.D. pasākumos.
Lasi arī portālā "Delfi".
Lasi arī portālā "Delfi".
3. sērija: "Pavdiks"
Viens no senākajiem K.I.D. līderiem ir Pavdiks jeb Pāvels Nazarovs, kura vadītās nodarbības nometnē bijušas iedvesmojošas un neparastas, viņš pats – harismātisks.
Kādā KID dalībnieku pārgājienā viņš iniciē seksu ar 19 gadus veco Darju.
Nazarovs ar 17 gadus veco Kseniju iepazīstas nometnē, vēlāk turpina komunicēt. Ksenija apgalvo, ka Pavdiks uzmācies Ksenijai savas romantiskās partneres Iras mājās. Tolaik Ksenija jau bijusi pilngadīga. "Vienīgais, kā varu pretoties, ir skrāpēt un kost. No visa spēka iekodu viņam vaigā, tā ka viņam tecēja asinis, bija zobu nospiedumi uz vaiga un arī kakla. Manuprāt, tas skaidri apliecināja, ka man tas, ko viņš dara, nepatīk," atceras Ksenija.
Arī ar Barbaru Pāvels Nazarovs iepazīstas nometnē. Tad meitenei ir 16 gadi. Gadu vēlāk Pavdiks ar Barbaru un viņas draudzeni Annu dodas uz Spāniju piedalīties kādā projektā. Barbara stāsta, ka Nazarovs ceļojumā viņai centies tuvoties. Barbara atceras, ka gada nogalē pēc K.I.D. dalībnieku ballītes Nazarovs viņai seksuāli uzmācies un vienubrīd pat sācis viņu žņaugt. Nazarovs žņaugšanas epizodi noliedz un apgalvo, ka seksuālais kontakts noticis pēc abpusējas piekrišanas. Policija par notikušo bija sākusi resorisko pārbaudi, bet kriminālprocesu neierosināja.
Kādā KID dalībnieku pārgājienā viņš iniciē seksu ar 19 gadus veco Darju.
Nazarovs ar 17 gadus veco Kseniju iepazīstas nometnē, vēlāk turpina komunicēt. Ksenija apgalvo, ka Pavdiks uzmācies Ksenijai savas romantiskās partneres Iras mājās. Tolaik Ksenija jau bijusi pilngadīga. "Vienīgais, kā varu pretoties, ir skrāpēt un kost. No visa spēka iekodu viņam vaigā, tā ka viņam tecēja asinis, bija zobu nospiedumi uz vaiga un arī kakla. Manuprāt, tas skaidri apliecināja, ka man tas, ko viņš dara, nepatīk," atceras Ksenija.
Arī ar Barbaru Pāvels Nazarovs iepazīstas nometnē. Tad meitenei ir 16 gadi. Gadu vēlāk Pavdiks ar Barbaru un viņas draudzeni Annu dodas uz Spāniju piedalīties kādā projektā. Barbara stāsta, ka Nazarovs ceļojumā viņai centies tuvoties. Barbara atceras, ka gada nogalē pēc K.I.D. dalībnieku ballītes Nazarovs viņai seksuāli uzmācies un vienubrīd pat sācis viņu žņaugt. Nazarovs žņaugšanas epizodi noliedz un apgalvo, ka seksuālais kontakts noticis pēc abpusējas piekrišanas. Policija par notikušo bija sākusi resorisko pārbaudi, bet kriminālprocesu neierosināja.
Pāvels Nazarovs (vidū) un Pāvels Vereteņņikovs (pa labi).
Foto: Ekrānuzņēmums no voron.lv
Foto: Ekrānuzņēmums no voron.lv
2019. gadā Nazarovu, tāpat kā Vereteņņikovu, no K.I.D. pēkšņi izmet. Paziņojumu par to K.I.D. "Facebook" grupā publicē nometnes direktors Dmitrijs Bočarovs. Kā iemeslu viņš min "darbības, kas neatbilst organizācijas vērtībām un uzdevumiem".
Klausīties 3. sēriju šeit:
Klausīties 3. sēriju šeit:
Genrihs Saruhanovs: Es viņā redzēju kaut kādu autoritāti un kaut kādu piemēru sev.
Vjačeslavs Popovs: Viņš likās kā tāds cilvēks, kurš var iedvesmot.
Bogdans: Viņš patīk meitenēm, kas bija nometnē un tas bija sajūtams.
Tā K.I.D. kādreizējie dalībnieki apraksta līderi ar iesauku Pavdiks. Īstajā vārdā - Pāvelu Nazarovu. Viņa vadītās nodarbības nometnē bijušas iedvesmojošas un neparastas, viņš pats - harizmātisks.
Pāvels Nazarovs ir viens no senākajiem K.I.D. darboņiem, pirmoreiz uz nometni aizbraucis jau 2003. gadā. Kopš tā gada bijis aktīvs dažādu pasākumu organizētājs. Nometnes direktora Dmitrija Bočarova un pirmās epizodes varoņa Pāvela Vereteņņikova tuvs draugs.
Taču 2019. gadā viņu, tāpat kā Vereteņņikovu, no K.I.D. pēkšņi izmeta. Kas notika?
Šis ir portāla Delfi un Latvijas Radio žurnālistu pētījums "Līdera apskāviens" un šajā sērijā runāsim par spēju iepatikties - iedarbīgu ieroci, kas pievilina meitenes un aizsargā līderi.
Latvijas Radio podkāstam "Dokumentārijs" stāstu veidoju es – Olga Dragiļeva un žurnālistes Dace Krejere, Agnese Linka, Aija Rutka, redaktore Anita Brauna.
Brīdinām, ka dzirdēsiet vardarbības aprakstus.
3.sērija. Pavdiks
Pavdika vārdu jūs jau dzirdējāt pirmajā sērijā. Marinas stāstā. Viņa izstāstīja Pavdikam par pieredzi ar Vermutu, bet tālāk rīcība nesekoja. Pavdiks Marinu mierinājis un atbalstījis. Šoreiz papildināšu šo epizodi ar vēl vienu detaļu. Talāk runā pati Marina, vārds ir mainīts, bet teikto ielasa cits cilvēks.
Marina: Tur nekas nenotika, viņš nezin kāpēc ļoti gribēja ar mani kontaktēties. Kādu laiku viņš mani sauca uz tikšanos, es piekritu, bet mūsu sarunās es nevarēju būt līdz galam atklāta. Un es atceros, viņš dusmojās par to. Tas nekur neaizveda, tik vienu reizi viņš uzlika roku uz ceļa un es uzreiz pateicu, ka tā nevajag. Un viņš nobolīja acis, nopūtās un pārmeta, ka es katru pieskārienu iztulkoju kā uzmākšanos.
Vēl trīs jaunas sievietes mums ir uzticējušas savus stāstus par to, ko piedzīvoja attiecībās ar līderi Pavdiku. Notikumi risinājās dažādos gados, bet visi – laikā, kad meitenes K.I.D. pasākumos piedalījās kā dalībnieces jeb kā nometnē teica - "bērni".
Darja: Man jau bija deviņpadsmit …
[Darja turpina runāt fonā]
19-gadniece Darja (tā pati, kura runāja 1.sērijā) ar Pavdiku iepazinās, kad aizbrauca uz savu pirmo K.I.D. vasaras nometni 2017.gadā, bet viņas aprakstītais incidents notiek tradicionālajā pārgājienā, ko katru gadu organizē pāris nedēļas pēc nometnes.
Darja: Es aizbraucu tā kā viena un es nebiju pārāk komunikabla, nezinu, un es atceros, ka Pavdiks sāka nu runāties ar mani, man šķiet, ka viņš redzēja, ka esmu viena un jutos bišķi neērti, un nebija arī tā, ka visu laiku mēs būtu divatā.
Vakarā pie ugunskura Pavdisks izsaka komplimentus un temati kļūst personiskāki, atceras Darja. Abi iet gulēt vienā teltī, jo Darjai nav savas - Pavdiks pieteicies palīgā.
Darja:Tad kādā brīdī, es precīzi neatceros, viņš piedāvāja man aiziet uz mežu. Man šķiet, ka es teicu nu jā, OK. Tas nebija briesmīgi, tas bija dīvaini. Mēs pat nerunājām, jo man šķiet, ka tur tak visu varēja dzirdēt, tas bija tiešām tuvu, tā kā aiz priedēm, tas bija tuvu mūsu kopējai vietai, kur visi palika. Ļoti ātri tā kā viss notika.
Aija Rutka: Vienvārdsakot, jums ar viņu bija seksuālas attiecības tajā mežā, tajās priedēs tuvu vietai, kur gulēja pārējie, ja.
Darja: Jā, tas bija ātri, bet mēs aizgājām, un tad es sāku slikti justies. Man šķita, ka viņš bišķiņ tik dīvaini uzvedas. Bet nu nevar teikt, ka man tad būtu liela, milzīga pieredze, ka es jau zinātu, kas ir normāli, kas nav. Man nepatika, es kaut kādā ziņā es gaidīju - tas ātri beigsies, es iešu gulēt, viss būs ok.
Darja neuzskata, ka šis notikums bija ļoti traumatisks. Tagad, pēc 6 gadiem, uzklausot citu sieviešu stāstus, viņa nonākusi pie šāda secinājuma.
Darja: Viņš absolūti ir pārliecināts, ka visiem ir tik pat specifiska attieksme pret seksu kā viņam. Viņam pat šķiet, ka pat ja nav dziļu jūtu, bet ir vienkārši kāda simpātija, gulēt ar cilvēku ir absolūti normāli. Viņš tiešām uzskata, ka ja formāli nesaka nē, nesaka, ka kaut kas nav kārtībā, tad kā viņš var zināt. Tā man visu to paskaidroja.
Pēc šīs nakts Darja ar Pavdiku satiekas vēl, un viņam izskaidro, ka seksuālas attiecības nevēlas un viņš arī to pieņem.
Tajā pašā nometnē, kur ar Pavdiku iepazinās Darja, ar viņu iepazīstas arī Ksenija.
[Ksenija runā krievu valodā]
Jaunietei 17 gadi, viņam - teju 30. Pavdiks nometnē vadījis kursu ar nosaukumu "Kā dzīvot ilgu un laimīgu dzīvi" un Ksenija to izvēlējās.
Līdzīgi kā Darja pārgājienā, arī Ksenija nometnē ar citiem pārāk nesazinājās - bija bez draugiem, jutās vientuļa, uz nodarbībām nāca viena. Ksenija stāsta, ka Pavdiks to pamanīja un uzsāka sarunu. Gāja pastaigāties. Ksenija atceras, ka viņai nebija kontakta ar pašas ģimeni un šāds pieaugušā cilvēka atbalsts bijis ļoti vajadzīgs.
[Ksenija runā krievu valodā un turpina fonā]
Tagad, atskatoties uz šiem notikumiem, Ksenija domā, ka Pavdika uzmanība šķita nevainīga, ņemot vērā kopējo K.I.D. tā saukto "apskāvienu kultūru". Vienlaikus Ksenijai liekas, ka līdera interese par viņas ģimeni nebija nejauša.
[Ksenija runā krievu valodā un turpina fonā]
Tulkojums: Visas mūsu pirmās sarunas bija par ģimeni. Man ne īpaši patika ar to dalīties, bet man liekas, ka viņš speciāli interesējās par to, lai noskaidrotu, vai man ir, kam uzticēties, vai man ir atbalsts.
Pēc nometnes abi turpina sarakstīties un retu reizi satiekas. Ksenija šajā komunikācijā saskata tikai un vienīgi draudzību.
Vēlāk citā jauniešiem paredzētā projektā Ksenija iepazīstas ar Pavdika romantisko partneri Iru. Abas kļūst par draudzenēm. Ksenija jau bija pilngadīga, kad, ciemojoties Iras mājās, notika kāds incidents. Tur bijis arī Pavdiks.
[Ksenija runā krievu valodā un turpina fonā]
Ksenija viņam stāstījusi, ka iemīlējusies kādā vīrietī un drīz lidošot uz valsti, kurā viņš dzīvo. Brīdī, kad draudzene Ira izgājusi no istabas, Pavdiks sācis sarunu par šādu tematu:
Ksenija: он спросил - "ты когда-нибудь думала о том, что бы между мной и тобой что-то было".
[Ksenija runā krievu valodā fonā]
Tulkojums: Viņš man pajautāja, vai es jebkad esmu domājusi par to, ka starp mums abiem varētu kaut kas notikt? Es biju saptatusi, ka viņš runā par parasto draudzību, bez seksuāla zemteksta. atbildēju, ka neiebilstu ar viņu vairāk tikties un vairāk ieguldīties draudzībā.
Ksenija: Мне было тоже очень странно "что происходит?"
[Ksenija runā krievu valodā fonā]
Tulkojums: Man tas likās ļoti dīvaini, jo viņa man bija tuva draudzene, bet viņš labs draugs, kaut kāds mismatch tur bija. Viss sajucies vienā putrā.
Ksenija stāsta - turpinājuši pļāpāt, bet atmosfēra bijusi dīvaina. Pavdiks esot dzēris vīnu, esot piedāvājis Ksenijai, bet viņa atteikusies. Vēlāk viņš aizgājis uz citu istabu parunāt ar Iru, bet notikumus, kad viņš atgriezies, Ksenija atceras fragmentāri.
Ksenija: Единственное, что я помню
[Ksenija runā krievu valodā fonā]
Tulkojums: Vienīgais, ko atceros, ka viņš tur mani aiz rokām blakus gultai, ka viņš mani skūpsta tā, ka paliek zilums uz kakla. Es nevaru pakliegt, bet mēģinu kaut kā pretoties. Tā bija viena sekunde - te mēs sēdējām runājām un tad pēkšņi tas viss notiek.
Ksenija: Я не могу кричать, я пытаюсь вырываться ..
[Ksenija runā krievu valodā fonā]
Tulkojums: Es cenšos izrauties, atstumt viņu ar rokām un kājām, bet man nav spēka. Vienīgais, kā varu pretoties, ir skrāpēt un kost. No visa spēka iekodu viņam vaigā, tā ka viņam tecēja asinis, bija zobu nospiedumi uz vaiga un arī uz kakla. Manuprāt, tas skaidri apliecināja, ka man, tas, ko viņš dara, nepatīk. Man gan likās, pretošanās viņu vēl vairāk uzvilka un viņam tas patika.
Ksenija: что ему нравится то, что я сопротивляюсь… Это всё длилось минут пятнадцать …
[Ksenija runā krievu valodā fonā]
Tulkojums: Tas viss ilga apmēram piecpadsmit minūtes. Ira gāja garām istabai uz tualeti, durvis bija vaļā, bet viņa neko neteica. Vajadzēja dzirdēt, ka tur kaut kas notiek. Tas ir dzīvoklis ar divām mazām istabām, un es nesapratu, kāpēc viņa neko nedarīja.
Ksenija: не сказала ничего.
Ksenija stāsta - kad viss beidzies, Pavdiks esot kaut ko runājis par savām attiecībām ar Iru - ka dzīvojot dubultu dzīvi. Tad viņu apkampis un teicis, ka viņa taču zina, ka viņš viņu mīlot. Ksenijai esot izdevies izrauties. Viņa stāsta, ka izgājusi laukā uzpīpēt. Pīpējusi vienu cigareti pēc otras un domājusi, kur lai paliek pa nakti. Citur nebija, kur iet. Tonakt Ksenija palika Iras dzīvoklī. Nākamajā rītā agri viņa devās prom, un draudzība ar Iru beidzās.
Trešo stāstu mums uzticēja Barbara. Mums jānorāda, ka viens no viņas ģimenes locekļiem strādā portālā Delfi, bet šajā pētījumā neiesaistījās. Barbaru uzklausīja Latvijas Radio žurnāliste Agnese Linka, un viņa mums arī par Barbaru pastāstīs. Sveicināta, Agnese!
Agnese Linka: Sveika, Olga!
Vai Tu vari pastāstīt, nu kāda bija sajūta pēc intervijas ar Barbaru? Kāda viņa Tev šķita? Un kādi Tev ir secinājumi?
Agnese Linka: Ja man jāvērtē emocionālās kategorijās, tad patiesībā darbs ar Barbaru bija tā sajūta, ka jāuzvelk balti cimdi rokās, jo tu esi saskarsmē ar ļoti trauslu cilvēku.
[Barbara runā krievu valodā un turpina fonā]
Agnese Linka: Viņa uz K.I.D. nometni aizbrauca 2015. gadā 16 gadu vecumā. Un nometne un viss notiekošais tur viņu patiesi aizrāva – gan nodarbības, gan tāda brīvā atmosfēra un neformālās attiecības starp bērniem, līderiem un nometnes vadītāju Dmitriju Bočarovu. 16 gadīgai meitenei tobrīd ļoti patika, ka nometnē nebija noteikta gulētiešanas laika. Viņa stāsta, ka nedēļas laikā gulējusi tikai, piemēram, 15 stundas, bet naktis pagājušas sarunājoties, spēlējot ģitāru, dzerot tēju. Nākamajā vasarā viņa uz K.I.D. nometni aizbrauca vēlreiz un tad izveidojies ciešāks kontakts ar vienu no līderemi Pavdiku. Laika gaitā ir viņiem sākusies draudzība trijatā - Barbaras, viņas pusaugu draudzenes Annas un Pavdika – trio. Barbara, līdzīgi kā Ksenija, Pāvelu raksturo kā tēvišķu.
Barbara: А вот он был такой добрый, который меня бы и покормил, и физики научил, и так далее.
Viņš bijis jauks - varējis gan pabarot, gan iemācīt fiziku.
Agnese Linka: Dažus mēnešus pēc nometnes visi trīs - Pāvels, Barbaras draudzene Aņa un pati Barbara - kādā projektā devušies uz Spāniju. Nakšņojuši Barselonā pie kāda kopīga drauga.
Barbara: Hас положили на пол…
[Barbara krievu valodā runā fonā]
Agnese Linka: Viņa atceras un stāsta, ka gulējuši uz grīdas un Barbara bijusi pa vidu starp draudzeni Aņu un Pavdiku.
Barbara: И потом резко вдруг типа Павел начал меня oбнимать. Я думаю, это было странно.
[Barbara krievu valodā runā fonā]
Agnese Linka: Pavdiks pēkšņi naktī sācis viņu apskaut. Viņai tas licies dīvaini un negaidīti. Pēc tam čukstējis ausī, lai nevienam to nestāsta un it īpaši jau draudzenei Annai. Bet tobrīd Barbara tam nav pievērsusi tādu sevišķi lielu nozīmi, nākamajā dienā viņi pamodušies un gājuši tālāk.Šis ceļojums Barbarai palicis spilgtā atmiņā, jo pirmo reizi viņa bijusi kalnos, kopā ar tuviem draugiem. Tās ir tādas ļoti pozitīvas atmiņas.
Barbara: Я ему всю душу открыла все. Все мои маленькие переживания. Кем я хочу стать? Куда я хочу пойти, куда я хочу быть?
[Barbara krievu valodā runā fonā]
Agnese Linka: Barbara ļoti uzticējusies Pavdikam. Stāstījusi visus savus pārdzīvojumus - par ko vēlas kļūt, kur vēlas iet. Visu laiku bijuši trijatā - Barbara, Pavdiks un Aņa.
Barbara: Вот сейчас мы подошли к очень опасной зоне, где у меня может случиться паническая атака. Но мне очень тяжело об этом говорить действительно.
[Barbara krievu valodā runā fonā]
Agnese Linka: Un tad sekoja notikums, ko Barbara uzskata par ļoti traumatisku savā dzīvē.
Barbara: все, кто хотел из Кидда, собирался
[Barbara krievu valodā runā fonā]
Tad tas nākamais notikums ir tā paša gada K.I.D. ballīte decembrī, veltīta vai nu jaunajam gadam vai nu Ziemassvētkiem. Bijis arī alkohols.
Agnese Linka: Jā, Barbara piemin arī alkohola lietošanu.
Barbara: И потом типа пришло время спать.
[Barbara krievu valodā runā fonā]
Agnese Linka: Ballītē pienāca laiks iet gulēt. Mājā nebija daudz vietu, kur gulēt, un tad tā sanācis, ka Barbara ar Pavdiku gulēja uz viena dīvāna. Uz tā paša dīvāna gulējausi vēl viena meitene.
Barbara: Но и он меня начал трогать и поцеловал. Я, конечно …
[Barbara krievu valodā runā fonā]
Agnese Linka: Pavdiks sācis viņai pieskarties, noskūpstījis. Barbarai tas izraisījis šoku, viņa jutusies tā kā sastingusi. Domājusi, nu labi, viņš apskāvis, ar to arī viss beigsies.
Barbara: Но нет, на этом ничего не закончилось. Потом через…
[Barbara krievu valodā runā fonā]
Agnese Linka: Bet ar to nekas nebeidzās. Kā saka Barbara, pēc dažām minūtēm Pavdiks bija sācis viņu aiztikt visur un visās vietās.
Barbara: Снимал меня одежду…
[Barbara krievu valodā runā fonā]
Agnese Linka: Vilcis nost drēbes. Viss noticis ļoti klusi, jo blakus gulējusi 17gadīgā meitene.
Barbara: И я помню, что он мне просто спину драл ногтями и очень ...
Agnese Linka: Taču skūpstoties viņš stipri skrāpējis Barbaras muguru.
Barbara: Жестокий. Очень дикий. Я ему говорила типа кому он, успокойся я тебя…
[Barbara krievu valodā runā fonā]
Agnese Linka: Pavdiks bijis cietsirdīgs. Mežonīgs. Barbara atceras, ka glāstījusi viņam muguru un teikusi, lai nomierinās. Nu, kāpēc esi kā mežonīgs zvērs? Pat sākusi teikt, ka viņu mīl. Tajā brīdā galvā viss jau bija sajucis, tā saka Barbara.
Tad pēkšņi Nazarovs ķēries klāt viņas kaklam un sācis žņaugt.Un Barbara sapratusii, ka zaudē samaņu, sāk gārkt un vairs nevar paelpot.
[Barbara runā krieviski]
Agnese Linka: Tik stipri viņš viņu bija žņaudzis, ka elpas vietā ārā nāca vien gārdzieni.
Bet tad viņai sanāca izrauties, vai ne?
Agnese Linka: Jā, meitenei izdevies izrauties, un aizmukt un aiziet prom uz tualeti un tur ieslēgties.
Barbara: Но и вот я дышалось и вернулось в кровать, потому что это же мой учитель, я его люблю, все нормально…
Agnese Linka: Tualetē pēc laika atguvusi elpu, Barbara aizgāja atpakaļ uz gultu.
Kā viņa saka - viņš taču bija viņas skolotājs, viņa viņu mīl, viss ir normāli.
Agnese Linka: Un jā tad Barbara saka:
Barbara: A. Но и он закончил то, что начал.
Agnese Linka: Nu un viņš beidza to, ko bija iesācis. Piecēlās virs manis
Barbara: Встал надо мной. Кончил мне в рот и пошел спать.
Agnese Linka: beidza man mutē un gāja gulēt.
Barbara: Я вообще. Ну и вот так это и произошло.
Agnese Linka:Tad Barbara neizpratnē gulējusi gultā un domājusi-
Barbara: А я лежала и ничего не поняла. Я думала ну ладно, значит, он меня любит, я его люблю. Все нормально.
Agnese: nu labi, tātad, viņš mani mīl un es mīlu viņu, viss laikam normāli.
Un tad pienāca nākamais rīts.
Agnese Linka: Jā, nākamajā rītā meitene uz ķermeņa atklāja divus pamatīgus zilumus, ko piesegusi, nomaskēja. Pēc tam aizgājusi uz virtuvi, kur esot sēdējis Pavdiks, it kā naktī nekas nebūtu noticis. Barbara nodomājusi, nu labi, varbūt arī nekas nav noticis un uztaisījusi viņam kafiju.
Barbara: Я не знала, что такое изнасилование.
[Barbara krievu valodā runā fonā]
Agnese Linka: Es nezināju, kas ir izvarošana. Es nezināju, kas ir uzmākšanās. Es nezināju, kas ir vara, saka Barbara.
Barbara: Я ничего этого не знала.
Agnese Linka: Barbara mēģinājusi ar Pāvelu arī runāt par šo gadījumu, bet viņš esot atbildējis, ka viss ir bijis normāli.
Barbara: И после этого мы перестали общаться. Он как то просто исчез из моей жизни.
Agnese Linka: Pēc tam mēs neesam komunicējuši vairs, viņš pazuda no manas dzīves, tā viņa saka.
Bet viņi vēl tikās?
Agnese Linka: Jā, satiekot Pavdiku nākamajā K.I.D nometnē, Barbara juta paniku.Jaunā sieviete uzskata, ka notikušais uz viņu ir atstājis spēcīgu ietekmi - viņai grūti veidot ciešas attiecības, grūti uzticēties, jo Pāvels, uz kuru viņa tik ļoti bija paļāvusies, bijis vardarbīgs. Savukārt draugi viņas stāstītajā vardarbību nav atpazinuši un pieļāvuši, ka meitene dramatizē. Barbara stāsta, ka laikā, kad sapratusi, kas ar viņu noticis, vērsusies pie vienas no nometnes līderēm sievietēm.
[Barbara runā krievu valodā]
"Man atstāstīja, ka viņa esot pateikusi pārējiem līderiem - turiet locekļus biksēs," atminas Barbara.
Bet Barbaras stāsts ar šo nebeidzas?
Agnese Linka: Nē, nebūt!
2019. gada vasarā, gan Pāvels Nazarovs, gan Pāvels Vereteņņikovs tika izslēgti no K.I.D. Paziņojumu par to K.I.D "Facebook" grupā publicēja nometnes direktors Dmitrijs Bočarovs. Kā iemeslu viņš minēja, citēšu "darbības, kas neatbilst organizācijas vērtībām un uzdevumiem".
Tikai pērn, pēc tam, kad vairākas meitenes publicēja "Facebook" ierakstus par savu pieredzi, K.I.D. vadība atzina, ka Nazarovu un Vereteņņikovu izslēdza par iekšējo kārtības noteikumu pārkāpumiem. Un ka tas noticis, citēju: "pēc tam, kad saņemtas divas anonīmas sūdzības par seksuālu vardarbību" citāta beigas.
[Telefona izsaukuma pīkstieni]
Dace Krejere. Paldies, ka piekriti sarunai. Es sapratu, ka tu to zvanu gaidījāt, man vismaz radās tāda sajūta.
Atšķirībā no Vereteņņikova, Nazarovs jeb Pavdiks uzreiz piekrita sarunai.
Pāvels Nazarovs: Nu man bija arī man Tvnet kādreiz, pirms 5 mēnešiem, man liekas, arī zvanīja, kaut kur aprīlī un jautāja par to pašu.
Dace Krejere: Jā, skaidrs. Tad atbildes ir sagatavotas?
Pāvels Nazarovs: Nū, sagatavotas. Vienkārši tas pats stāsts. Ko es varu izstāstīt no savas puses, jūs pareizi pateicāt.
Vispirms jautājam, kas notika 2019. gada vasarā, kāpēc viņu izmeta no KID. Nazarovs stāsta, ka lēmuma pieņemšanā par izslēgšanu nav piedalījies.
Pāvels Nazarovs: vienkārši vienā brīdī piezvanīja un pateica, ka mums vajag satikties un kad satikāmies, man pateica, ka tur bija sūdzības, divas sūdzības un tāpēc bye bye. Es pajautāju kas, par ko. Man neko neizstāstīja. Protams, no citiem cilvēkiem uzzināju tos stāstus. Pēc tam man arī Barbara uzrakstīja parsonīgi. Un tad palika skaidrāks, kas tur notika.
Runājot par Barbaru, Nazarovs piekrīt, ka naktī ballītē viņiem esot bijis citēšu "seksuāls kontakts", taču noliedz, ka meiteni žņaudzis.
Pāvels Nazarovs: Nekad mūžā es neesmu darījis nevienam nekādus bojājumus vai kaut ko tādu. Un no sarakstes jūs varat redzēt, ka viņa tur neraksta neko tādu - man bija slikti vai nezinu. Mēs vienkārši bijām, bija emocionāls, kaut kas notika starp mums, varbūt viņa negaidīja, es nezinu. Viņai bija jūtas priekš manis un pēc tam. Tas ir istaba, kur vēl viens cilvēks guļ. Jūs tiešām domājat, ka es vienkārši sāku tur žņaugt kādu, ka viņa nevar tur elpot.
Olga Dragiļeva: Nu mēs jūs nepazīstam. Mēs nevaram neko domāt.
Pāvels Nazarovs: Es saprotu, es saprotu. Bet tas ir mājā, kur 20 cilvēki. Tas ir gulta, kur guļ trīs cilvēki. Vēl viens cilvēks guļ, ja. Un pēc skaidrs, ka es nevaru pierādīt, ka nebija kaut kas.
Olga Dragiļeva: Bet sakiet, lūdzu, kas ir bijis? Jūs teicāt, ka nežņaudzāt viņu, bet pats teicāt, ka bija fiziskais kontakts, tad kas tur bija tajā gultā, kur bija vēl cits cilvēks un vēl māja pilna ar cilvēkiem.
Pāvrels Nazarovs: Petings, ja jums ļoti interesē mana personīgā dzīve. Cilvēki viens otru ar rokām tur.
Olga Dragiļeva: Jūs tā kā pieskārāties dzimumorgāniem, ja?
Pāvels Nazarovs: Jā.
Kā pierādījumu Nazarovs rāda īsus, izkopētus fragmentus no vairāku gadu sarakstes ar Barbaru, jau pēc ballītes. Tur lasām gan ikdienišķas ziņas, gan to, kā pāris gadus vēlāk Barbara apraksta emocionālās sekas ballīē piedzīvotajam. Nazarovs izsaka nožēlu un raksta, citēju, "ka ja būtu zinājis kā tas izvērtīsies, neko tādu nedarītu".
Pāvels Nazarovs: Un par Kseniju redz kur ir liecinieks, kas var izstāstīt.
Gadījuma ar Kseniju skaidrošanai Nazarovs attālinātajā sarunā kā liecinieci pieaicina savu partneri Irinu, lai viņa pastāsta, ko redzējusi vai dzirdējusi.
Datora ekrānā parādās jauna sieviete, kura nostājas blakus sēdošajam Nazarovam.
Pāvels Nazarovs: Krieviski var?
Olga Dragiļeva: Jā, jā protams.
Pāvels Nazarovs: [runā krievu valodā]
Irina: [runā krievu valodā]
Irina un Pāvels kategoriski noliedz visu, ko stāstījusi Ksenija.
Attiecības ar Darju, Nazarovs raksturo kā divu pieaugušu cilvēku vienas nakts sakaru.
Pāvels Nazarovs: Jā, protams, ka mums bija attiecības, bija pieredze. Pēc tam viņa saprata, ka viņai vienkārši nepatīk tādas situācijas, ka tur uz vienu nakti kaut kāds, un par to bija runa, ja. Varat izlasīt to komentāru. Viņa arī man pateica, ka viņa nav tāda, kas uz vienu nakti tur, un skaidrs, ka ar Tevi nebūs attiecības un tāpēc vairāk to nedarīsim. Pēc tam divus, trīs gadus, viņa uzrakstīja to, es viņu atbalstīju emocionāli un vairs neko tādu nepiedāvāju. Un skaidrs, ja cilvēki viens otram patīk, viņi abi ir gatavi kaut ko darīt, kāpēc nē.
Jautājam Nazarovam, vai jauniešu organizācijas līdera un dalībnieces seksuālo kontaktu viņš neuzskata par problēmu.
Pāvels Nazarovs: Mans uzskats,ka K.I.D. tas bija vienkārši organizācija visu gadu. Visi gāja tur tusiņos, bāros, dzēra kopā un tas bija vienkārši tādas attiecības starp cilvēkiem. Kā jau es teicu, joprojām man ir tur draugi, kurus pazīstu jau 20 gadus, viņiem jau bērni un mēs visi kopā tur ceļojam un tādas lietas. Tās ir attiecības starp cilvēkiem. Un tā nometne ir viena lieta, kas notika tur vienreiz gadā un tur bija tā starpība, tie, kas organizē un šitie ir dalībnieki. Visu pārējo gadu tā nebija. Gājām tur piektdienas vakaros kaut kur bāros pasēdēt, parunāt, papļāpāt un tā tālāk. Jūs protams visu laiku bīdat uz to pusi, ja un es visu laiku uz to pusi. nekas nenotika tur nometnē, ja.
Kad šī intervija jau bija ierakstīta, Nazarovs paziņo, ka aizliedz minēt viņa vārdu un jebko, kas ļautu viņu atpazīt. "Delfi" un Latvijas Radio redakcijas tomēr nolēma viņa vārdu nosaukt, jo Nazarovam ir būtiska loma gan K.I.D., gan meiteņu stāstos.
Turklāt, viņa darbības jau ir publiski apspriestas ierakstos feisbukā. Tas notika pirms gada. Pirmā bija Barbara - viņa Facebook publicēja visiem redzamu ierakstu, kurā īsumā aprakstīja to pašu, ko vēlāk pastāstīja mums intervijā.
Šo ierakstu toreiz pamanīja un komentēja daudzi, arī psiholoģijas studente Alīna Kurova, par kuru stāstījām pirmajā sērijā.
Alīna Kurova: Jā, un mēs ar draudzeni dzirdējām baumas par to. Un tieši no Pāvela Nazarova puses. Tas nebija pārsteigums. Bija pārsteigums varbūt tas, ka viņa bija tik drosmīga un viņa dalījās.
Barbaras ieraksts bija grūdiens citām meitenēm komentāros sākt rakstīt par seksuālo uzmākšanos Kidā. Šos komentārus pie Barbaras ieraksta pamanīja Alīna un sāka sarakstīties ar divām meitenēm, kas pieredzējušas ko līdzīgu.
Alīna Kurova: Man likās aizdomīgi, ka abi labākie K.I.D. direktora Dmitrija Bočarova draugi ir iesaistīti vardarbībā, un viņi visi trijatā visi kopā organizē nometni un parādījās aizdomas, ka varbūt tā parādība bija sistemātiska.
Tieši tad Alīna nolēma feisbukā aicināt atsaukties meitenes, kurām Kidā ir bijusi līdzīga pieredze. Tas viņai šķita efektīvākais veids, kā savākt informāciju, un meiteņu publiskā dalīšanās varētu palīdzēt pasargāt citas.
Alīna Kurova: Man sāka rakstīt meitenes un stāstīt savus stāstus, sūtīt skrīnšotus un aprakstus tam, kas ar viņām bija noticis. Pirmā meitene, kura man uzrakstīja, viņa atsūtīja ļoti garu saraksti, kura notika ar viņu un Bočarovu, kamēr viņa mācījās skolā. Un tajā sarakstē Bočarovs pastāvīgi ļoti daudz, tā bija gara sarakste, sūtīja viņai visādus stingri seksuāli nokrāsotus komplimentus. Neskatoties uz to, ka viņa vairākas reizes prasīja viņam, lai viņš pārtrauktu to uzvedību. Uzreiz es sapratu, ka Bočarovam tas bija arī sistemātiska uzvedība.
Divas dienas pēc Alīnas Facebook ieraksta, kurā viņa aicina atsaukties citas sievietes, ilggadējs nometenes direktors Dmitrijs Bočarovs paziņoja, ka aiziet no K.I.D..
Olga Dragiļeva: Jūs izstājāties pats. Vai varat pastāstīt par ko?
Dmitrija Bočarovs: Šodien - nē.
Olga Dragiļeva: Kas ir publiski izskanējis, ka tas bija par neētisku rīcību attiecībā uz jauniešiem.
Dmitrijs Bočarovs: Tas nav taisnība.
Nākamo sēriju par pašu nometnes direktoru Dmitriju Bočarovu un jauno sieviešu pieredzēm ar viņu klausies jau tagad Latvijas Radio podkāstā Dokumentārijs. Vai arī lasi rakstu sēriju "Līdera apskāviens" portālā "Delfi"
Kopā ar mani to veido žurnālistes Agnese Linka, Aija Rutka, Dace Krejere, Sarmīte Gaidule, redaktore Anita Brauna. Skaņu režija – Justīne Savitska un Ivo Tauriņš.
Mani sauc Olga Dragiļeva.
Vjačeslavs Popovs: Viņš likās kā tāds cilvēks, kurš var iedvesmot.
Bogdans: Viņš patīk meitenēm, kas bija nometnē un tas bija sajūtams.
Tā K.I.D. kādreizējie dalībnieki apraksta līderi ar iesauku Pavdiks. Īstajā vārdā - Pāvelu Nazarovu. Viņa vadītās nodarbības nometnē bijušas iedvesmojošas un neparastas, viņš pats - harizmātisks.
Pāvels Nazarovs ir viens no senākajiem K.I.D. darboņiem, pirmoreiz uz nometni aizbraucis jau 2003. gadā. Kopš tā gada bijis aktīvs dažādu pasākumu organizētājs. Nometnes direktora Dmitrija Bočarova un pirmās epizodes varoņa Pāvela Vereteņņikova tuvs draugs.
Taču 2019. gadā viņu, tāpat kā Vereteņņikovu, no K.I.D. pēkšņi izmeta. Kas notika?
Šis ir portāla Delfi un Latvijas Radio žurnālistu pētījums "Līdera apskāviens" un šajā sērijā runāsim par spēju iepatikties - iedarbīgu ieroci, kas pievilina meitenes un aizsargā līderi.
Latvijas Radio podkāstam "Dokumentārijs" stāstu veidoju es – Olga Dragiļeva un žurnālistes Dace Krejere, Agnese Linka, Aija Rutka, redaktore Anita Brauna.
Brīdinām, ka dzirdēsiet vardarbības aprakstus.
3.sērija. Pavdiks
Pavdika vārdu jūs jau dzirdējāt pirmajā sērijā. Marinas stāstā. Viņa izstāstīja Pavdikam par pieredzi ar Vermutu, bet tālāk rīcība nesekoja. Pavdiks Marinu mierinājis un atbalstījis. Šoreiz papildināšu šo epizodi ar vēl vienu detaļu. Talāk runā pati Marina, vārds ir mainīts, bet teikto ielasa cits cilvēks.
Marina: Tur nekas nenotika, viņš nezin kāpēc ļoti gribēja ar mani kontaktēties. Kādu laiku viņš mani sauca uz tikšanos, es piekritu, bet mūsu sarunās es nevarēju būt līdz galam atklāta. Un es atceros, viņš dusmojās par to. Tas nekur neaizveda, tik vienu reizi viņš uzlika roku uz ceļa un es uzreiz pateicu, ka tā nevajag. Un viņš nobolīja acis, nopūtās un pārmeta, ka es katru pieskārienu iztulkoju kā uzmākšanos.
Vēl trīs jaunas sievietes mums ir uzticējušas savus stāstus par to, ko piedzīvoja attiecībās ar līderi Pavdiku. Notikumi risinājās dažādos gados, bet visi – laikā, kad meitenes K.I.D. pasākumos piedalījās kā dalībnieces jeb kā nometnē teica - "bērni".
Darja: Man jau bija deviņpadsmit …
[Darja turpina runāt fonā]
19-gadniece Darja (tā pati, kura runāja 1.sērijā) ar Pavdiku iepazinās, kad aizbrauca uz savu pirmo K.I.D. vasaras nometni 2017.gadā, bet viņas aprakstītais incidents notiek tradicionālajā pārgājienā, ko katru gadu organizē pāris nedēļas pēc nometnes.
Darja: Es aizbraucu tā kā viena un es nebiju pārāk komunikabla, nezinu, un es atceros, ka Pavdiks sāka nu runāties ar mani, man šķiet, ka viņš redzēja, ka esmu viena un jutos bišķi neērti, un nebija arī tā, ka visu laiku mēs būtu divatā.
Vakarā pie ugunskura Pavdisks izsaka komplimentus un temati kļūst personiskāki, atceras Darja. Abi iet gulēt vienā teltī, jo Darjai nav savas - Pavdiks pieteicies palīgā.
Darja:Tad kādā brīdī, es precīzi neatceros, viņš piedāvāja man aiziet uz mežu. Man šķiet, ka es teicu nu jā, OK. Tas nebija briesmīgi, tas bija dīvaini. Mēs pat nerunājām, jo man šķiet, ka tur tak visu varēja dzirdēt, tas bija tiešām tuvu, tā kā aiz priedēm, tas bija tuvu mūsu kopējai vietai, kur visi palika. Ļoti ātri tā kā viss notika.
Aija Rutka: Vienvārdsakot, jums ar viņu bija seksuālas attiecības tajā mežā, tajās priedēs tuvu vietai, kur gulēja pārējie, ja.
Darja: Jā, tas bija ātri, bet mēs aizgājām, un tad es sāku slikti justies. Man šķita, ka viņš bišķiņ tik dīvaini uzvedas. Bet nu nevar teikt, ka man tad būtu liela, milzīga pieredze, ka es jau zinātu, kas ir normāli, kas nav. Man nepatika, es kaut kādā ziņā es gaidīju - tas ātri beigsies, es iešu gulēt, viss būs ok.
Darja neuzskata, ka šis notikums bija ļoti traumatisks. Tagad, pēc 6 gadiem, uzklausot citu sieviešu stāstus, viņa nonākusi pie šāda secinājuma.
Darja: Viņš absolūti ir pārliecināts, ka visiem ir tik pat specifiska attieksme pret seksu kā viņam. Viņam pat šķiet, ka pat ja nav dziļu jūtu, bet ir vienkārši kāda simpātija, gulēt ar cilvēku ir absolūti normāli. Viņš tiešām uzskata, ka ja formāli nesaka nē, nesaka, ka kaut kas nav kārtībā, tad kā viņš var zināt. Tā man visu to paskaidroja.
Pēc šīs nakts Darja ar Pavdiku satiekas vēl, un viņam izskaidro, ka seksuālas attiecības nevēlas un viņš arī to pieņem.
Tajā pašā nometnē, kur ar Pavdiku iepazinās Darja, ar viņu iepazīstas arī Ksenija.
[Ksenija runā krievu valodā]
Jaunietei 17 gadi, viņam - teju 30. Pavdiks nometnē vadījis kursu ar nosaukumu "Kā dzīvot ilgu un laimīgu dzīvi" un Ksenija to izvēlējās.
Līdzīgi kā Darja pārgājienā, arī Ksenija nometnē ar citiem pārāk nesazinājās - bija bez draugiem, jutās vientuļa, uz nodarbībām nāca viena. Ksenija stāsta, ka Pavdiks to pamanīja un uzsāka sarunu. Gāja pastaigāties. Ksenija atceras, ka viņai nebija kontakta ar pašas ģimeni un šāds pieaugušā cilvēka atbalsts bijis ļoti vajadzīgs.
[Ksenija runā krievu valodā un turpina fonā]
Tagad, atskatoties uz šiem notikumiem, Ksenija domā, ka Pavdika uzmanība šķita nevainīga, ņemot vērā kopējo K.I.D. tā saukto "apskāvienu kultūru". Vienlaikus Ksenijai liekas, ka līdera interese par viņas ģimeni nebija nejauša.
[Ksenija runā krievu valodā un turpina fonā]
Tulkojums: Visas mūsu pirmās sarunas bija par ģimeni. Man ne īpaši patika ar to dalīties, bet man liekas, ka viņš speciāli interesējās par to, lai noskaidrotu, vai man ir, kam uzticēties, vai man ir atbalsts.
Pēc nometnes abi turpina sarakstīties un retu reizi satiekas. Ksenija šajā komunikācijā saskata tikai un vienīgi draudzību.
Vēlāk citā jauniešiem paredzētā projektā Ksenija iepazīstas ar Pavdika romantisko partneri Iru. Abas kļūst par draudzenēm. Ksenija jau bija pilngadīga, kad, ciemojoties Iras mājās, notika kāds incidents. Tur bijis arī Pavdiks.
[Ksenija runā krievu valodā un turpina fonā]
Ksenija viņam stāstījusi, ka iemīlējusies kādā vīrietī un drīz lidošot uz valsti, kurā viņš dzīvo. Brīdī, kad draudzene Ira izgājusi no istabas, Pavdiks sācis sarunu par šādu tematu:
Ksenija: он спросил - "ты когда-нибудь думала о том, что бы между мной и тобой что-то было".
[Ksenija runā krievu valodā fonā]
Tulkojums: Viņš man pajautāja, vai es jebkad esmu domājusi par to, ka starp mums abiem varētu kaut kas notikt? Es biju saptatusi, ka viņš runā par parasto draudzību, bez seksuāla zemteksta. atbildēju, ka neiebilstu ar viņu vairāk tikties un vairāk ieguldīties draudzībā.
Ksenija: Мне было тоже очень странно "что происходит?"
[Ksenija runā krievu valodā fonā]
Tulkojums: Man tas likās ļoti dīvaini, jo viņa man bija tuva draudzene, bet viņš labs draugs, kaut kāds mismatch tur bija. Viss sajucies vienā putrā.
Ksenija stāsta - turpinājuši pļāpāt, bet atmosfēra bijusi dīvaina. Pavdiks esot dzēris vīnu, esot piedāvājis Ksenijai, bet viņa atteikusies. Vēlāk viņš aizgājis uz citu istabu parunāt ar Iru, bet notikumus, kad viņš atgriezies, Ksenija atceras fragmentāri.
Ksenija: Единственное, что я помню
[Ksenija runā krievu valodā fonā]
Tulkojums: Vienīgais, ko atceros, ka viņš tur mani aiz rokām blakus gultai, ka viņš mani skūpsta tā, ka paliek zilums uz kakla. Es nevaru pakliegt, bet mēģinu kaut kā pretoties. Tā bija viena sekunde - te mēs sēdējām runājām un tad pēkšņi tas viss notiek.
Ksenija: Я не могу кричать, я пытаюсь вырываться ..
[Ksenija runā krievu valodā fonā]
Tulkojums: Es cenšos izrauties, atstumt viņu ar rokām un kājām, bet man nav spēka. Vienīgais, kā varu pretoties, ir skrāpēt un kost. No visa spēka iekodu viņam vaigā, tā ka viņam tecēja asinis, bija zobu nospiedumi uz vaiga un arī uz kakla. Manuprāt, tas skaidri apliecināja, ka man, tas, ko viņš dara, nepatīk. Man gan likās, pretošanās viņu vēl vairāk uzvilka un viņam tas patika.
Ksenija: что ему нравится то, что я сопротивляюсь… Это всё длилось минут пятнадцать …
[Ksenija runā krievu valodā fonā]
Tulkojums: Tas viss ilga apmēram piecpadsmit minūtes. Ira gāja garām istabai uz tualeti, durvis bija vaļā, bet viņa neko neteica. Vajadzēja dzirdēt, ka tur kaut kas notiek. Tas ir dzīvoklis ar divām mazām istabām, un es nesapratu, kāpēc viņa neko nedarīja.
Ksenija: не сказала ничего.
Ksenija stāsta - kad viss beidzies, Pavdiks esot kaut ko runājis par savām attiecībām ar Iru - ka dzīvojot dubultu dzīvi. Tad viņu apkampis un teicis, ka viņa taču zina, ka viņš viņu mīlot. Ksenijai esot izdevies izrauties. Viņa stāsta, ka izgājusi laukā uzpīpēt. Pīpējusi vienu cigareti pēc otras un domājusi, kur lai paliek pa nakti. Citur nebija, kur iet. Tonakt Ksenija palika Iras dzīvoklī. Nākamajā rītā agri viņa devās prom, un draudzība ar Iru beidzās.
Trešo stāstu mums uzticēja Barbara. Mums jānorāda, ka viens no viņas ģimenes locekļiem strādā portālā Delfi, bet šajā pētījumā neiesaistījās. Barbaru uzklausīja Latvijas Radio žurnāliste Agnese Linka, un viņa mums arī par Barbaru pastāstīs. Sveicināta, Agnese!
Agnese Linka: Sveika, Olga!
Vai Tu vari pastāstīt, nu kāda bija sajūta pēc intervijas ar Barbaru? Kāda viņa Tev šķita? Un kādi Tev ir secinājumi?
Agnese Linka: Ja man jāvērtē emocionālās kategorijās, tad patiesībā darbs ar Barbaru bija tā sajūta, ka jāuzvelk balti cimdi rokās, jo tu esi saskarsmē ar ļoti trauslu cilvēku.
[Barbara runā krievu valodā un turpina fonā]
Agnese Linka: Viņa uz K.I.D. nometni aizbrauca 2015. gadā 16 gadu vecumā. Un nometne un viss notiekošais tur viņu patiesi aizrāva – gan nodarbības, gan tāda brīvā atmosfēra un neformālās attiecības starp bērniem, līderiem un nometnes vadītāju Dmitriju Bočarovu. 16 gadīgai meitenei tobrīd ļoti patika, ka nometnē nebija noteikta gulētiešanas laika. Viņa stāsta, ka nedēļas laikā gulējusi tikai, piemēram, 15 stundas, bet naktis pagājušas sarunājoties, spēlējot ģitāru, dzerot tēju. Nākamajā vasarā viņa uz K.I.D. nometni aizbrauca vēlreiz un tad izveidojies ciešāks kontakts ar vienu no līderemi Pavdiku. Laika gaitā ir viņiem sākusies draudzība trijatā - Barbaras, viņas pusaugu draudzenes Annas un Pavdika – trio. Barbara, līdzīgi kā Ksenija, Pāvelu raksturo kā tēvišķu.
Barbara: А вот он был такой добрый, который меня бы и покормил, и физики научил, и так далее.
Viņš bijis jauks - varējis gan pabarot, gan iemācīt fiziku.
Agnese Linka: Dažus mēnešus pēc nometnes visi trīs - Pāvels, Barbaras draudzene Aņa un pati Barbara - kādā projektā devušies uz Spāniju. Nakšņojuši Barselonā pie kāda kopīga drauga.
Barbara: Hас положили на пол…
[Barbara krievu valodā runā fonā]
Agnese Linka: Viņa atceras un stāsta, ka gulējuši uz grīdas un Barbara bijusi pa vidu starp draudzeni Aņu un Pavdiku.
Barbara: И потом резко вдруг типа Павел начал меня oбнимать. Я думаю, это было странно.
[Barbara krievu valodā runā fonā]
Agnese Linka: Pavdiks pēkšņi naktī sācis viņu apskaut. Viņai tas licies dīvaini un negaidīti. Pēc tam čukstējis ausī, lai nevienam to nestāsta un it īpaši jau draudzenei Annai. Bet tobrīd Barbara tam nav pievērsusi tādu sevišķi lielu nozīmi, nākamajā dienā viņi pamodušies un gājuši tālāk.Šis ceļojums Barbarai palicis spilgtā atmiņā, jo pirmo reizi viņa bijusi kalnos, kopā ar tuviem draugiem. Tās ir tādas ļoti pozitīvas atmiņas.
Barbara: Я ему всю душу открыла все. Все мои маленькие переживания. Кем я хочу стать? Куда я хочу пойти, куда я хочу быть?
[Barbara krievu valodā runā fonā]
Agnese Linka: Barbara ļoti uzticējusies Pavdikam. Stāstījusi visus savus pārdzīvojumus - par ko vēlas kļūt, kur vēlas iet. Visu laiku bijuši trijatā - Barbara, Pavdiks un Aņa.
Barbara: Вот сейчас мы подошли к очень опасной зоне, где у меня может случиться паническая атака. Но мне очень тяжело об этом говорить действительно.
[Barbara krievu valodā runā fonā]
Agnese Linka: Un tad sekoja notikums, ko Barbara uzskata par ļoti traumatisku savā dzīvē.
Barbara: все, кто хотел из Кидда, собирался
[Barbara krievu valodā runā fonā]
Tad tas nākamais notikums ir tā paša gada K.I.D. ballīte decembrī, veltīta vai nu jaunajam gadam vai nu Ziemassvētkiem. Bijis arī alkohols.
Agnese Linka: Jā, Barbara piemin arī alkohola lietošanu.
Barbara: И потом типа пришло время спать.
[Barbara krievu valodā runā fonā]
Agnese Linka: Ballītē pienāca laiks iet gulēt. Mājā nebija daudz vietu, kur gulēt, un tad tā sanācis, ka Barbara ar Pavdiku gulēja uz viena dīvāna. Uz tā paša dīvāna gulējausi vēl viena meitene.
Barbara: Но и он меня начал трогать и поцеловал. Я, конечно …
[Barbara krievu valodā runā fonā]
Agnese Linka: Pavdiks sācis viņai pieskarties, noskūpstījis. Barbarai tas izraisījis šoku, viņa jutusies tā kā sastingusi. Domājusi, nu labi, viņš apskāvis, ar to arī viss beigsies.
Barbara: Но нет, на этом ничего не закончилось. Потом через…
[Barbara krievu valodā runā fonā]
Agnese Linka: Bet ar to nekas nebeidzās. Kā saka Barbara, pēc dažām minūtēm Pavdiks bija sācis viņu aiztikt visur un visās vietās.
Barbara: Снимал меня одежду…
[Barbara krievu valodā runā fonā]
Agnese Linka: Vilcis nost drēbes. Viss noticis ļoti klusi, jo blakus gulējusi 17gadīgā meitene.
Barbara: И я помню, что он мне просто спину драл ногтями и очень ...
Agnese Linka: Taču skūpstoties viņš stipri skrāpējis Barbaras muguru.
Barbara: Жестокий. Очень дикий. Я ему говорила типа кому он, успокойся я тебя…
[Barbara krievu valodā runā fonā]
Agnese Linka: Pavdiks bijis cietsirdīgs. Mežonīgs. Barbara atceras, ka glāstījusi viņam muguru un teikusi, lai nomierinās. Nu, kāpēc esi kā mežonīgs zvērs? Pat sākusi teikt, ka viņu mīl. Tajā brīdā galvā viss jau bija sajucis, tā saka Barbara.
Tad pēkšņi Nazarovs ķēries klāt viņas kaklam un sācis žņaugt.Un Barbara sapratusii, ka zaudē samaņu, sāk gārkt un vairs nevar paelpot.
[Barbara runā krieviski]
Agnese Linka: Tik stipri viņš viņu bija žņaudzis, ka elpas vietā ārā nāca vien gārdzieni.
Bet tad viņai sanāca izrauties, vai ne?
Agnese Linka: Jā, meitenei izdevies izrauties, un aizmukt un aiziet prom uz tualeti un tur ieslēgties.
Barbara: Но и вот я дышалось и вернулось в кровать, потому что это же мой учитель, я его люблю, все нормально…
Agnese Linka: Tualetē pēc laika atguvusi elpu, Barbara aizgāja atpakaļ uz gultu.
Kā viņa saka - viņš taču bija viņas skolotājs, viņa viņu mīl, viss ir normāli.
Agnese Linka: Un jā tad Barbara saka:
Barbara: A. Но и он закончил то, что начал.
Agnese Linka: Nu un viņš beidza to, ko bija iesācis. Piecēlās virs manis
Barbara: Встал надо мной. Кончил мне в рот и пошел спать.
Agnese Linka: beidza man mutē un gāja gulēt.
Barbara: Я вообще. Ну и вот так это и произошло.
Agnese Linka:Tad Barbara neizpratnē gulējusi gultā un domājusi-
Barbara: А я лежала и ничего не поняла. Я думала ну ладно, значит, он меня любит, я его люблю. Все нормально.
Agnese: nu labi, tātad, viņš mani mīl un es mīlu viņu, viss laikam normāli.
Un tad pienāca nākamais rīts.
Agnese Linka: Jā, nākamajā rītā meitene uz ķermeņa atklāja divus pamatīgus zilumus, ko piesegusi, nomaskēja. Pēc tam aizgājusi uz virtuvi, kur esot sēdējis Pavdiks, it kā naktī nekas nebūtu noticis. Barbara nodomājusi, nu labi, varbūt arī nekas nav noticis un uztaisījusi viņam kafiju.
Barbara: Я не знала, что такое изнасилование.
[Barbara krievu valodā runā fonā]
Agnese Linka: Es nezināju, kas ir izvarošana. Es nezināju, kas ir uzmākšanās. Es nezināju, kas ir vara, saka Barbara.
Barbara: Я ничего этого не знала.
Agnese Linka: Barbara mēģinājusi ar Pāvelu arī runāt par šo gadījumu, bet viņš esot atbildējis, ka viss ir bijis normāli.
Barbara: И после этого мы перестали общаться. Он как то просто исчез из моей жизни.
Agnese Linka: Pēc tam mēs neesam komunicējuši vairs, viņš pazuda no manas dzīves, tā viņa saka.
Bet viņi vēl tikās?
Agnese Linka: Jā, satiekot Pavdiku nākamajā K.I.D nometnē, Barbara juta paniku.Jaunā sieviete uzskata, ka notikušais uz viņu ir atstājis spēcīgu ietekmi - viņai grūti veidot ciešas attiecības, grūti uzticēties, jo Pāvels, uz kuru viņa tik ļoti bija paļāvusies, bijis vardarbīgs. Savukārt draugi viņas stāstītajā vardarbību nav atpazinuši un pieļāvuši, ka meitene dramatizē. Barbara stāsta, ka laikā, kad sapratusi, kas ar viņu noticis, vērsusies pie vienas no nometnes līderēm sievietēm.
[Barbara runā krievu valodā]
"Man atstāstīja, ka viņa esot pateikusi pārējiem līderiem - turiet locekļus biksēs," atminas Barbara.
Bet Barbaras stāsts ar šo nebeidzas?
Agnese Linka: Nē, nebūt!
2019. gada vasarā, gan Pāvels Nazarovs, gan Pāvels Vereteņņikovs tika izslēgti no K.I.D. Paziņojumu par to K.I.D "Facebook" grupā publicēja nometnes direktors Dmitrijs Bočarovs. Kā iemeslu viņš minēja, citēšu "darbības, kas neatbilst organizācijas vērtībām un uzdevumiem".
Tikai pērn, pēc tam, kad vairākas meitenes publicēja "Facebook" ierakstus par savu pieredzi, K.I.D. vadība atzina, ka Nazarovu un Vereteņņikovu izslēdza par iekšējo kārtības noteikumu pārkāpumiem. Un ka tas noticis, citēju: "pēc tam, kad saņemtas divas anonīmas sūdzības par seksuālu vardarbību" citāta beigas.
[Telefona izsaukuma pīkstieni]
Dace Krejere. Paldies, ka piekriti sarunai. Es sapratu, ka tu to zvanu gaidījāt, man vismaz radās tāda sajūta.
Atšķirībā no Vereteņņikova, Nazarovs jeb Pavdiks uzreiz piekrita sarunai.
Pāvels Nazarovs: Nu man bija arī man Tvnet kādreiz, pirms 5 mēnešiem, man liekas, arī zvanīja, kaut kur aprīlī un jautāja par to pašu.
Dace Krejere: Jā, skaidrs. Tad atbildes ir sagatavotas?
Pāvels Nazarovs: Nū, sagatavotas. Vienkārši tas pats stāsts. Ko es varu izstāstīt no savas puses, jūs pareizi pateicāt.
Vispirms jautājam, kas notika 2019. gada vasarā, kāpēc viņu izmeta no KID. Nazarovs stāsta, ka lēmuma pieņemšanā par izslēgšanu nav piedalījies.
Pāvels Nazarovs: vienkārši vienā brīdī piezvanīja un pateica, ka mums vajag satikties un kad satikāmies, man pateica, ka tur bija sūdzības, divas sūdzības un tāpēc bye bye. Es pajautāju kas, par ko. Man neko neizstāstīja. Protams, no citiem cilvēkiem uzzināju tos stāstus. Pēc tam man arī Barbara uzrakstīja parsonīgi. Un tad palika skaidrāks, kas tur notika.
Runājot par Barbaru, Nazarovs piekrīt, ka naktī ballītē viņiem esot bijis citēšu "seksuāls kontakts", taču noliedz, ka meiteni žņaudzis.
Pāvels Nazarovs: Nekad mūžā es neesmu darījis nevienam nekādus bojājumus vai kaut ko tādu. Un no sarakstes jūs varat redzēt, ka viņa tur neraksta neko tādu - man bija slikti vai nezinu. Mēs vienkārši bijām, bija emocionāls, kaut kas notika starp mums, varbūt viņa negaidīja, es nezinu. Viņai bija jūtas priekš manis un pēc tam. Tas ir istaba, kur vēl viens cilvēks guļ. Jūs tiešām domājat, ka es vienkārši sāku tur žņaugt kādu, ka viņa nevar tur elpot.
Olga Dragiļeva: Nu mēs jūs nepazīstam. Mēs nevaram neko domāt.
Pāvels Nazarovs: Es saprotu, es saprotu. Bet tas ir mājā, kur 20 cilvēki. Tas ir gulta, kur guļ trīs cilvēki. Vēl viens cilvēks guļ, ja. Un pēc skaidrs, ka es nevaru pierādīt, ka nebija kaut kas.
Olga Dragiļeva: Bet sakiet, lūdzu, kas ir bijis? Jūs teicāt, ka nežņaudzāt viņu, bet pats teicāt, ka bija fiziskais kontakts, tad kas tur bija tajā gultā, kur bija vēl cits cilvēks un vēl māja pilna ar cilvēkiem.
Pāvrels Nazarovs: Petings, ja jums ļoti interesē mana personīgā dzīve. Cilvēki viens otru ar rokām tur.
Olga Dragiļeva: Jūs tā kā pieskārāties dzimumorgāniem, ja?
Pāvels Nazarovs: Jā.
Kā pierādījumu Nazarovs rāda īsus, izkopētus fragmentus no vairāku gadu sarakstes ar Barbaru, jau pēc ballītes. Tur lasām gan ikdienišķas ziņas, gan to, kā pāris gadus vēlāk Barbara apraksta emocionālās sekas ballīē piedzīvotajam. Nazarovs izsaka nožēlu un raksta, citēju, "ka ja būtu zinājis kā tas izvērtīsies, neko tādu nedarītu".
Pāvels Nazarovs: Un par Kseniju redz kur ir liecinieks, kas var izstāstīt.
Gadījuma ar Kseniju skaidrošanai Nazarovs attālinātajā sarunā kā liecinieci pieaicina savu partneri Irinu, lai viņa pastāsta, ko redzējusi vai dzirdējusi.
Datora ekrānā parādās jauna sieviete, kura nostājas blakus sēdošajam Nazarovam.
Pāvels Nazarovs: Krieviski var?
Olga Dragiļeva: Jā, jā protams.
Pāvels Nazarovs: [runā krievu valodā]
Irina: [runā krievu valodā]
Irina un Pāvels kategoriski noliedz visu, ko stāstījusi Ksenija.
Attiecības ar Darju, Nazarovs raksturo kā divu pieaugušu cilvēku vienas nakts sakaru.
Pāvels Nazarovs: Jā, protams, ka mums bija attiecības, bija pieredze. Pēc tam viņa saprata, ka viņai vienkārši nepatīk tādas situācijas, ka tur uz vienu nakti kaut kāds, un par to bija runa, ja. Varat izlasīt to komentāru. Viņa arī man pateica, ka viņa nav tāda, kas uz vienu nakti tur, un skaidrs, ka ar Tevi nebūs attiecības un tāpēc vairāk to nedarīsim. Pēc tam divus, trīs gadus, viņa uzrakstīja to, es viņu atbalstīju emocionāli un vairs neko tādu nepiedāvāju. Un skaidrs, ja cilvēki viens otram patīk, viņi abi ir gatavi kaut ko darīt, kāpēc nē.
Jautājam Nazarovam, vai jauniešu organizācijas līdera un dalībnieces seksuālo kontaktu viņš neuzskata par problēmu.
Pāvels Nazarovs: Mans uzskats,ka K.I.D. tas bija vienkārši organizācija visu gadu. Visi gāja tur tusiņos, bāros, dzēra kopā un tas bija vienkārši tādas attiecības starp cilvēkiem. Kā jau es teicu, joprojām man ir tur draugi, kurus pazīstu jau 20 gadus, viņiem jau bērni un mēs visi kopā tur ceļojam un tādas lietas. Tās ir attiecības starp cilvēkiem. Un tā nometne ir viena lieta, kas notika tur vienreiz gadā un tur bija tā starpība, tie, kas organizē un šitie ir dalībnieki. Visu pārējo gadu tā nebija. Gājām tur piektdienas vakaros kaut kur bāros pasēdēt, parunāt, papļāpāt un tā tālāk. Jūs protams visu laiku bīdat uz to pusi, ja un es visu laiku uz to pusi. nekas nenotika tur nometnē, ja.
Kad šī intervija jau bija ierakstīta, Nazarovs paziņo, ka aizliedz minēt viņa vārdu un jebko, kas ļautu viņu atpazīt. "Delfi" un Latvijas Radio redakcijas tomēr nolēma viņa vārdu nosaukt, jo Nazarovam ir būtiska loma gan K.I.D., gan meiteņu stāstos.
Turklāt, viņa darbības jau ir publiski apspriestas ierakstos feisbukā. Tas notika pirms gada. Pirmā bija Barbara - viņa Facebook publicēja visiem redzamu ierakstu, kurā īsumā aprakstīja to pašu, ko vēlāk pastāstīja mums intervijā.
Šo ierakstu toreiz pamanīja un komentēja daudzi, arī psiholoģijas studente Alīna Kurova, par kuru stāstījām pirmajā sērijā.
Alīna Kurova: Jā, un mēs ar draudzeni dzirdējām baumas par to. Un tieši no Pāvela Nazarova puses. Tas nebija pārsteigums. Bija pārsteigums varbūt tas, ka viņa bija tik drosmīga un viņa dalījās.
Barbaras ieraksts bija grūdiens citām meitenēm komentāros sākt rakstīt par seksuālo uzmākšanos Kidā. Šos komentārus pie Barbaras ieraksta pamanīja Alīna un sāka sarakstīties ar divām meitenēm, kas pieredzējušas ko līdzīgu.
Alīna Kurova: Man likās aizdomīgi, ka abi labākie K.I.D. direktora Dmitrija Bočarova draugi ir iesaistīti vardarbībā, un viņi visi trijatā visi kopā organizē nometni un parādījās aizdomas, ka varbūt tā parādība bija sistemātiska.
Tieši tad Alīna nolēma feisbukā aicināt atsaukties meitenes, kurām Kidā ir bijusi līdzīga pieredze. Tas viņai šķita efektīvākais veids, kā savākt informāciju, un meiteņu publiskā dalīšanās varētu palīdzēt pasargāt citas.
Alīna Kurova: Man sāka rakstīt meitenes un stāstīt savus stāstus, sūtīt skrīnšotus un aprakstus tam, kas ar viņām bija noticis. Pirmā meitene, kura man uzrakstīja, viņa atsūtīja ļoti garu saraksti, kura notika ar viņu un Bočarovu, kamēr viņa mācījās skolā. Un tajā sarakstē Bočarovs pastāvīgi ļoti daudz, tā bija gara sarakste, sūtīja viņai visādus stingri seksuāli nokrāsotus komplimentus. Neskatoties uz to, ka viņa vairākas reizes prasīja viņam, lai viņš pārtrauktu to uzvedību. Uzreiz es sapratu, ka Bočarovam tas bija arī sistemātiska uzvedība.
Divas dienas pēc Alīnas Facebook ieraksta, kurā viņa aicina atsaukties citas sievietes, ilggadējs nometenes direktors Dmitrijs Bočarovs paziņoja, ka aiziet no K.I.D..
Olga Dragiļeva: Jūs izstājāties pats. Vai varat pastāstīt par ko?
Dmitrija Bočarovs: Šodien - nē.
Olga Dragiļeva: Kas ir publiski izskanējis, ka tas bija par neētisku rīcību attiecībā uz jauniešiem.
Dmitrijs Bočarovs: Tas nav taisnība.
Nākamo sēriju par pašu nometnes direktoru Dmitriju Bočarovu un jauno sieviešu pieredzēm ar viņu klausies jau tagad Latvijas Radio podkāstā Dokumentārijs. Vai arī lasi rakstu sēriju "Līdera apskāviens" portālā "Delfi"
Kopā ar mani to veido žurnālistes Agnese Linka, Aija Rutka, Dace Krejere, Sarmīte Gaidule, redaktore Anita Brauna. Skaņu režija – Justīne Savitska un Ivo Tauriņš.
Mani sauc Olga Dragiļeva.
Lasi arī portālā "Delfi".
4. sērija: "Direktors"
K.I.D. nometņu direktors bija Dmitrijs Bočarovs, kurš jauniešiem patika, taču vairākas dalībnieces ar laiku iepazina pavisam citādu cilvēku.
2013. gada vasarā 17 gadus vecā Jūlija (vārds mainīts) nometnē iepazīstas ar tobrīd trīsdesmitgadnieku Bočarovu. Vēlāk Bočarovs sāk izrādīt pastiprinātu interesi par jaunieti. Seko sarakstes, kas vedina domāt, ka Jūlija ieinteresējusi Bočarovu romantiski. Jūlija atceras, ka piekrīt doties uz Bočarova mājām, un tur nometņu direktors sācis viņai uzmākties. Neraugoties uz Jūlijas lūgumu likt mierā, Bočarovs turpina viņai rakstīt romantiska rakstura ziņas.
"Tavās acīs arī esmu redzējis uguni. Un vīrieši ir mednieki. Šajā reizē (pirmo reizi mūžā) es esmu uz to noreaģējis."
"Man liekas, tu esi nobijusies pati no sevis un tas izraisa spriedzi, jo tu esi pieradusi būt laba meitene. Tici man, Tu esi laba, tīra un gaiša meitene. Un man liekas, ka Tu tāda arī paliksi, kad izaugsi."
"Un vēl viena riebīga lieta. "Jā" acīs un "nē" vārdos ir tipiski jaunām sievietēm."
Ar laiku Bočarova apsēstība ar Jūliju apsīkst, taču interese pārvirzās uz 18 gadus veco Ilonu. Viņa iepazīstas ar Bočarovu intelektuālo spēļu klubā "Kas? Kur? Kad?". Viņš uzaicina meiteni uz "Staro Rīga" pasākumu, bet vēlāk sākas gadiem ilga sarakste, kurā Bočarovs acīmredzami izrāda romantisku interesi. Ap to pašu laiku Bočarovs raksta vēl vienai K.I.D. nometnes dalībniecei Annai – arī seksuāla rakstura ziņas.
Kamēr Dmitrijs Bočarovs rakstīja trijām šajā stāstā intervētajām meitenēm, viņam bija attiecības ar vēl vienu tā paša vecuma jaunieti. Viņa iepazinās ar Bočarovu kā Latvijas Universitātes 1. kursa studente.
Klausīties 4. sēriju šeit:
2013. gada vasarā 17 gadus vecā Jūlija (vārds mainīts) nometnē iepazīstas ar tobrīd trīsdesmitgadnieku Bočarovu. Vēlāk Bočarovs sāk izrādīt pastiprinātu interesi par jaunieti. Seko sarakstes, kas vedina domāt, ka Jūlija ieinteresējusi Bočarovu romantiski. Jūlija atceras, ka piekrīt doties uz Bočarova mājām, un tur nometņu direktors sācis viņai uzmākties. Neraugoties uz Jūlijas lūgumu likt mierā, Bočarovs turpina viņai rakstīt romantiska rakstura ziņas.
"Tavās acīs arī esmu redzējis uguni. Un vīrieši ir mednieki. Šajā reizē (pirmo reizi mūžā) es esmu uz to noreaģējis."
"Man liekas, tu esi nobijusies pati no sevis un tas izraisa spriedzi, jo tu esi pieradusi būt laba meitene. Tici man, Tu esi laba, tīra un gaiša meitene. Un man liekas, ka Tu tāda arī paliksi, kad izaugsi."
"Un vēl viena riebīga lieta. "Jā" acīs un "nē" vārdos ir tipiski jaunām sievietēm."
Ar laiku Bočarova apsēstība ar Jūliju apsīkst, taču interese pārvirzās uz 18 gadus veco Ilonu. Viņa iepazīstas ar Bočarovu intelektuālo spēļu klubā "Kas? Kur? Kad?". Viņš uzaicina meiteni uz "Staro Rīga" pasākumu, bet vēlāk sākas gadiem ilga sarakste, kurā Bočarovs acīmredzami izrāda romantisku interesi. Ap to pašu laiku Bočarovs raksta vēl vienai K.I.D. nometnes dalībniecei Annai – arī seksuāla rakstura ziņas.
Kamēr Dmitrijs Bočarovs rakstīja trijām šajā stāstā intervētajām meitenēm, viņam bija attiecības ar vēl vienu tā paša vecuma jaunieti. Viņa iepazinās ar Bočarovu kā Latvijas Universitātes 1. kursa studente.
Klausīties 4. sēriju šeit:
Ar bērniem un jauniešiem K.I.D. nometņu kādreizējais direktors Dmitrijs Bočarovs strādā sen.
Daudzus gadus viņš organizēja fizikas olimpiādes, pasniedza universitātēs. Oficiālajos reģistros redzams, ka viņš bija direktors 12 nometnēm, tostarp K.I.D., viņš viens no atslēgas cilvēkiem skolēnu prāta spēļu klubā "Kas? Kur? Kad?"
Mūsu intervētajiem jauniešiem viņš patika - gudrs, zinošs, zinātnieks. Lielākā daļa no viņiem nesaskatīja neko aizdomīgu.
Taču vairākas jaunietes ar laiku iepazina pavisam citu Dmitriju Bočarovu.
Šis ir portāla Delfi un Latvijas Radio žurnālistu pētījums "Līdera apskāviens".
Latvijas Radio raidierakstam "Dokumentārijs" stāstu veidoju es – Olga Dragiļeva un žurnālistes Dace Krejere, Agnese Linka, Aija Rutka, redaktore Anita Brauna.
Brīdinām šajā epizodē ir vardarbības apraksti.
4. sērija. Direktors.
Jūlija (vārds mainīts): Es redzēju, ka viņš ir nu kaut kur tur augšā. Man bija 17 gadi, es biju bērns, vai ne. Tā kā man bija vienkārši iespaids, ka tas ir kaut kāds nopietns pieauguš cilvēks, diezgan tāds noslēgts.
2013. gada vasarā septiņpadsmitgadīgā Jūlija (pēc sievietes lūguma viņas vārdu esam mainījuši) pirmo reizi aizbrauca uz K.I.D. nometni. Tur viņa iepazinās ar nometnes vadītāju, tolaik trīsdesmitgadnieku Dmitriju Bočarovu.
Vēlreiz viņi satikās tradicionālajā K.I.D. pārgājienā – ar nakšņošanu teltīs. Tur Bočarovs pēkšņi pievērsa meitenei pastiprinātu uzmanību.
Jūlija: Es atceros, ka mēs kaut kā sākām runāt ar viņu, mēs kaut kur sēdējām kopā, un tad jā man viņš sāka jautājumus par dzīvi uzdot, un tas likās interesanti, tas, ko viņš jautāja, ieinteresēts turpināt šo sarunu. Un tad arī spēlēja ģitāru un dziedāja un pēc tam viņš man teica, ka es biju tas cilvēks, kurš viņu tā kā iedvesmoja.
Viņš arī tur turēja mani aiz rokas un apskāva, un man tas likās tā kaut kā dīvaini, bet varbūt arī savā ziņā interesanti. Un tad vilcienā, kad mēs bijām, es apsēdos pie loga un viņš apsēdās man blakus, un man bija tā kā mugursoma man klēpī, manas rokas bija uz tās mugursomas, un viņš uzlika savu roku pa virsu manām rokām. Un tas likās ļoti dīvaini, tā ļoti smagi kaut kā savā ziņā.Agnese Linka: Kā jūs par to jutāties tajā brīdī?Jūlija: Es atceros, ka tas nebija patīkami. Bet es arī viņam neko nepateicu, lai viņš tā nedara
Jūlija stāsta, ka ar Bočarovu turpināja tikties K.I.D. neformālajos iknedēļas pasākumos. Arī tur nometnes direktors turēja skolnieci aiz rokas, apkāva, pieskārās. Gan pārgājiens, gan iknedēļas tikšanās ir publiskie pasākumi. Tajos ir gan citi jaunieši, gan citi līderi - pieaugušie. Vai nevienam nešķita dīvaina vai aizdomīga Bočarova interese par skolnieci? Jūlija saka, ka to varēja būt pamanījis Vermuts jeb Pāvels Vereteņņikovs, mūsu iepriekšējo sēriju varonis.
Jūlija: Es atceros mirkli, kad man likās, ka kaut kas nav kārtībā, kad tajā pārgājienā, kad es biju, kad viss sākās. Tas Pāvels Vereteņņikovs – viņš zināja, ka starp mani un Dmitriju, ka tur kaut kas notiek, ka es viņam liekos interesanta. Dmitrijs par to teica, ka Pāvels viņam jautāja, nu, tur kā viņa tev patika. Kaut ko tādu, vienkārši šausmīgu. Un man tas likās tik pretīgi, ka kaut kādi kā pieauguši vīrieši, viņi tā kā spēlējas ar to uzmanības pievēršanu mazām meitenēm.
Bočarovs sācis arī aktīvi rakstīt. Mums bija iespēja iepazīties ar šo saraksti. Lūk, daži fragmenti.
[Vīrieša balsī ielasīts] "Čau! Miljona vērts jautājums. Vai man mēģināt kontrolēt riskus kļūt atkarīgam no tevis?"Te Jūlija atbild: labāk kontrolēt.[Vīrieša balsī ielasīts] "Es noteikti zinu, ka Tu esi ļoti pievilcīga, bet pagaidām neesmu mēģinājis ar Tevi zaudēt prātu."
Jūlija atbild: labi, nevajag zaudēt prātu.
Bočarovs turpina:
[Vīrieša balsī ielasīts] "Tās ir emocijas. Spēcīgas. Man patīk apskaut Tevi un turēt aiz rokas."
Jūlija atbild izvairīgi, nekas no viņas rakstītā nelieciena, ka viņu interesētu romantiskās attiecības ar Dmitriju. Taču abi tiekas divatā, arī pie Bočarova mājās. Jūlija mums skaidro, ka toreiz viņa bija naiva un neskatoties uz Bočarova saziņas stilu, aicinājumu ciemos neuztvēra kā mājienu. Viņa apraksta gadījumu, kur abi sēž uz gultas.
Jūlija: Un tad viņš nu sāka tā kā dot mājienu, ka varbūt mēs varētu… un es atceros, kā viņš uzlika man roku tā kā sev uz, uz sevis, sava dzimumorgāna, viņš bija… Mēs nebijām pliki, mēs bijām apģērbušies, bet nu tomēr, un viņš man jautāja – tu negribi? Un es teicu, nē, es negribu, un tas likās vispār šausmīgi un pretīgi, tas, kas notiek, bet nu vismaz viņš neturpināja…
Citā reizē, pie Jūlijas mājās, pēc vakariņām, virtuvē Bočarovs sāk pieskarties meitenes dzimumorgāniem. Daudzus gadus vēlāk, to aprakstot feisbukā, Jūlija rakstīja – tajā brīdī juta šausmas.
Jūlija: Kādā mirklī viņa roka bija manās apakšbiksēs. Un es biju ļoti satraukta, es nesaprotu, kas notiek, tajā brīdī es vēl nezināju, kas ir dzimumattiecības, man nebija vēl pieredzes un, jā, es biju supersatraukta un es redzēju, ka viņš nu ļoti… Ka viņš ļoti grib mani, ļoti. Un viņš laikam to manu satraukumu sev iztulkoja kā kaut ko līdzīgu – ka es arī gribēju, bet vienkārši sev aizliedzu. Bet es negribēju. Viņš meģināja mani stimulēt ar pirkstiem, tas bija dīvaini, un … Nu es negribēju.. Lai tas turpinātos. Es tiešām neatceros, ko tieši es viņam teicu. Bet kaut kādā brīdī laikam es pateicu, ka tomēr nevajag, un kaut kā tas viss ar to arī beidzās. Nu viņš arī mani nepiespieda neko tālāk darīt. Tas, ka viņš vienkārši pēkšņi iebāza savu roku manās apenēs, tas arī nebija īsti forši.
Jūlija saka, ka īsi pēc notikušā esot izslēgusi šo pieredzi no savas dzīves, bet tagad saprot, ka tas atstājis sekas.
Jūlija: Tās situācijas, kad viņš bija baigi uzbudināts. Mani tas nobiedēja un kaut kādu laiku es pat vispār nevarēju iedomāties, kā var vispār izģērbties kāda priekšā. Tas ir šausmīgi, tas ir pretīgi. Nekas jau nenotika, vai ne, viņš mani neizvaroja, nu, tas nav tas. Bet nu tomēr bija tā sajūta, ka tas ir pretīgi.
Pēc epizodes virtuvē Bočarovs turpina rakstīt Jūlijai. Skaidro, ka viņam esot noticis "prāta aptumsums" un, ka pirmo reizi mūža izjutis "kaisli". Turpinājumā - citāti no Bočarova īsziņām.
[Vīrieša balsī ielasīts] "Tavās acīs arī esmu redzējis uguni. Un vīrieši ir mednieki. Šajā reizē (pirmo reizi mūžā), es esmu uz to noreaģējis".[Vīrieša balsī ielasīts] "Man liekas, tu esi nobijusies pati no sevis un tas izraisa spriedzi, jo tu esi pieradusi būt laba meitene. Tici man, Tu esi laba, tīra un gaiša meitene. Un man liekas, ka Tu tāda arī paliksi, kad izaugsi."[Vīrieša balsī ielasīts] "Un vēl viena riebīga lieta. "Jā" acīs un "nē" vārdos ir tipiski jaunām sievietēm".
Jūlija vairākkārt lūdz likt sevi mierā un vairs nerakstīt. Skaidri norāda, ka abu starpā nav iespējamas attiecības, bet no Bočarova saziņas vietnē teju katru dienu iekrīt uzstājīgas romantiskas ziņas.
Jūlija: Ļoti dīvainas lietas viņš man rakstīja. Un, kad es sāku to visu lasīt, tas, kas bija toreiz, es biju vienkārši šausmās, vai tiešām viņš man visu šito rakstīja, ak Dievs.
Bočarovs Jūlijai daudz raksta par savu dzīvi, ikdienas gaitām, emocionālo stāvokli, atkārto atkal un atkal, ka ir sailgojies.
Jūlija: Viņš man teica, ka viņš mani pat apprecētu, viņš bija gatavs mani precēt, viņš mani pilnīgi reāli redzēja kā savu sievu, kā savu potenciālo bērnu māti, viņš man par to arī teica, es pati vēl esmu bērns, vai ne? Citi uzdevumi bija, tad 12. klasē man bija skola jāpabeidz.
[Vīrieša balsī ielasīts]: "Šonakt pamodos ilgās pēc Tevis. Piedod vēlreiz, bet Tu esi tik jauka, ka džins ticis izlaists no pudeles".
Un Jūlija atkal un atkal lūdz viņam nerakstīt. Dmitrijs ignorē. [Vīrieša balsī ielasīts]: "Galu galā, Tu audz. Tavā vecumā tas notiek ļoti ātri. Un tad Tu sapratīsi, vai tās ir bailes, ko jūti pret mani, vai arī kaut kas cits". [Vīrieša balsī ielasīts]: "Vienīgais veids, kā pacelt pašapaiņu komunicējot ar pretējo dzimumu - būt pārliecinātam, ka patiesībā meitene grib būt ar tevi, bet kautrējas tajā atzīties".
Pēc kāda laika komunikācija pārtrūka, kaut Dmitrijs vēl dažus gadus ik pa brīdim sūta ziņas, ka Jūlija esot liktenīgā sieviete, ka vēlas ar viņu sagaidīt saullēktu.
Jūlija: Nu tagad es zinu, ka viņš uzreiz pēc tā mūsu zvana, kas mums bija, un es teicu, ka viss, pietiek, kaut kā beidzās, viņš pievērsa uzmanību citai meitenei.
Jūlijai ir taisnība. Laikā, kad apsīka ziņu straume viņas telefonā, tā sāka plūst citas skolnieces, Ilonas, pastkastītē. Ilona ar savu stāstu dalījusies gan publiski sociālajos tīklos, gan piekrita intervijai.
Ilona: я ходила на это внешкольное мероприятие "что где когда" [..]
[Fonā – Ilona runā krievu valodā]
Ilona iepazinās ar Dmitriju, kad sāka spēlēt intelektuālo spēļu klubā "Kas? Kur? Kad?". Meitenei tikko palika 18 un viņa mācījās 12. klasē. Bočarovam - 32. Dmitrijs bija "Kas? Kur? Kad?" skolas līgas oganizētājs. Sociālajos tīklos Ilona viņu aprakstījusi kā autoritāti bērniem un jauniešiem. "Viņš mācīja mūs domāt - par nopietniem jautājumiem un par dzīvi. Viņš iedvesmoja," tā Ilona raksta publiskajā FB ierakstā.
Ilonai šķitis pagodinājums, kad Bočarovs viņu aicināja kopā apmeklēt "Staro Rīga" pasākumu. Viņa stāsta, ka tajā vīrietis jautāja par dzīves plāniem, pasaules uzskatiem un nez kāpēc par romantisko pieredzi.
[Fonā – Ilona runā krievu valodā]
Ilonai bija nekomfortabli, taču nejutās, ka varēja aiziet, bet Bočarovs bija cienījams cilvēks un aizvainot viņu ar rupjību vai aizejot – tas bija neiedomājami. Tāds ir normāls pusaudža domu gājiens ar autoritāti apveltītas personas priekšā, to tagad secina Ilona.
Pēc tam sākās gadiem ilga sarakste. Lūk, viena no pirmajām lietām, ko Bočarovs rakstīja Ilonai:
[Vīrieša balsī ielasīts]: „Tu man patīc. Puišiem viss viegli - organisms reaģē."
Bočarova sarakstē ar abām skolniecēm, Jūliju un Ilonu, ir daudz kopīga. Viņš ilgi nereaģē uz meiteņu skaidriem lūgumiem vairs nerakstīt, cenšas radīt sajūtu, ka viņas ir īpašas, ne tādas kā pārējās. Sarakstē gan ar Jūliju, gan ar Ilonu Dmitrijs regulāri izceļ to, ka viņas ir jaunas, bērnišķīgas, sauc viņas par meitenēm ("devočkām"), bet sevi par puisi - "maļčiku". Tālāk stāsta Ilona:
Ilona: я никогда не помню с его стороны каких-то физических поползновений.
Tulkojums: Es neatceros, ka viņš man būtu uzmācies fiziski, tas, protams, labi... Man drīzāk visu laiku bija sajūta, ka viņš man nelika mieru nevienu minūti. Man visu laiku bija jādomā, kā uzvesties, lai vēl vairāk neiekristu viņa redzeslokā.
Ilona internetā ir publicējusi daļu no ziņām, ko regulāri saņēma no Bočarova. Tajās viņš apraksta viņas izskatu, runā par to, cik pievilcīga viņa ir.
Fragmenti no šīs sarakstes:
[Vīrieša balsī ielasīts]: "Es jau teicu, ka jūtos 24-25 gadus vecs, bet mani nepievelk vienaudzes. Vecumā 18-25 vēl ir pareizās meitenes."
[Vīrieša balsī ielasīts]: "Man liekas Tavas lūpas ļoti skaistas."[Vīrieša balsī ielasīts]:"Ja es Tev pēkšņi sākšu patikt kā puika, pasaki to man. Tu man tagad patīc kā meitene."
Ilona apraksta, kā, satiekoties "Kas? Kur? Kad?" spēļu laikā, Bočarovs nepatīkami ilgi viņu apskauj un nenovērš acu skatienu. Tās ir skolēnu spēles, kur Bočarovs ir organizētājs, bet Ilona – skolniece – dalībniece. Pēc spēlēm atkal raksta. Piemēram, kad viņa nokrāso rudus matus.
[Vīrieša balsī ielasīts]: "Matu krāsa padara spilgtāku. Bet jutekliska mute un bērnišķīga seja kontrastē, vienlaicīgi veidojot sievietes-pavedinātājas un nevainīgas jaunavas tēlu. Kaut kā tā. Es esmu šokā no tā, cik Tu ātri mainies."
[Vīrieša balsī ielasīts]: "Skolas spēles laikā atkal esmu analizējis Tavus pievilcīgos vaibstus. Bez lupām, acīm un bērnišķīgas sejas izteiksmes, tev ir arī ļoti skaista… mugura."
Ilona stāsta, ka vasarā apmeklējusi arī K.I.D. nometni, un tur Bočarovs bija ne tikai direktors, bet arī esot lasījis viņai lekcijas. Un pēc tam turpināja rakstīt.
[Vīrieša balsī ielasīts]: "Starp citu, ja Tu gadījumā gribi pabildēties plika, dod man ziņu."
Uz jautājumu, vai starp viņu un Bočarovu bija arī seksuālie kontakti, Ilona atbild:
[Ilona runā krievu valodā un tālāk skan fonā]
Tulkojums: Nē. Bet es neesmu pārliecināta, ka tas ir mans nopelns. Man drīzāk liekas, ka tā ir bijusi tāda laimīga sakritība. Ja es būtu bijusi drusku uzņēmīgāka pret šāda tipa piedāvājumiem, es domāju, ka viņam sanāktu mani pārliecināt uz kaut ko.
[Ilona runā krievu valodā]
Ap to pašu laiku Bočarovs raksta vēl vienai K.I.D. nometnes dalībniecei – Annai. Arī viņa ir Ilonas un Jūlijas vecumā. Anna tajā brīdī nedzīvo Latvijā, un uz nometnēm brauc reti. Viņa apgalvo, ka sākumā viņi ar Bočarovu sarakstās par nenozīmīgiem tematiem.
[Anna runā krievu valodā un tālāk skan fonā]
Tulkojums: Vienā brīdī viņš saka - es gribētu Tevi par modeli fotosesijām. Es tāda - nu labi. Viņš sākumā neteica, kādā kontekstā. Es saku - jā, mani dažreiž bildē visādiem skolas projektiem. Un viņš - jā, es arī dažreiz pozēju… arī kails. Es domāju - tā, paga, onkuli, piebremzē. Un viņš - es gribētu bildēt Tavas krūtis kā kalnus. Es tāda - ak, Tu mans Dievs…
[Anna runā krievu valodā]
Arī Anna publiski soctīklos ir dalījusies ar Bočarova rakstīto:
[Vīrieša balsī ielasīts]: "Vēl trīs tehniski jautājumi: 1) Vai Tev ir bikini zonas frizūra? 2) Vai plāno to kaut kā mainīt, ja vajadzēs? 3) Vai nākamgad Tu būsi ļoti tvirta un muskuļota?"
Anna stāsta – 2022. gada nogalē, kad par savu pieredzi rakstīja Facebook, Bočarovs esot ar viņu sazinājies.
[Anna runā krievu valodā un tālāk skan fonā]
Tulkojums: Viņš man rakstīja - kāpēc Tu visus šo dubļus lej… Es saku - Dima, es biju bērns. Viņš tāds - vispār Tev jau bija 18, es saskaitīju. Es tāda - "ak, Tu, nelietis."
[Anna runā krievu valodā]
Ilonai un Jūlijai Dmitrijs Bočarovs rakstīja vēl pirms viņas bija publicējušas savus stāstus sociālajos medijos. Abām lūdz piedošanu. Jūlijai savu uzvedību skaidro ar smagu emocionālo stāvokli un sarežģītu dzīves situāciju, bet Ilonai sūdzas:
[Vīrieša balss ielasa]: "Pūlis ar dakšām ir gatavībā".
Jūlija nolēma dalīties ar savu stāstu, neskatoties uz Dmitrija skaidrojumiem.
Jūlija: Es neredzēju sevi kā kaut kādu upuri un viņu kā kaut kādu, seksuālu zvēru. Likās, ka varbūt citiem par to vajadzētu zināt, lai vismaz lietas, kas notiek, sauktu kā pienākas, vai ne? Pieleca tikai tagad, kas tur notika. Nu jā. Un tad es arī nolēmu uzrakstīt un arī nopublicēt to visu, un tad mēs atkal tur sazinājāmies ar viņu, un viņš teica, ka viņš piekrīt, ka tā tas arī viss bija, tur vēlreiz - piedod. Un tad es viņu nobloķēju.
Kamēr Dmitrijs rakstīja trim šajā stāstā intervētajām meitenēm, vēl ar vienu tā paša vecuma jaunieti viņš bija sācis attiecības. Šī meitene ir braukusi uz K.I.D. dalīnieces statusā, var noprast, ka jau vēlāk, pēc attiecību sākuma un viņu kopā ar Bočarovu ir pamanījuši citi nometnes dalībnieki. Viņi piekrita ar mums dalīties novērojumos. Te Bogdana un tad Žannas stāstījums:
Bogdans: Nometnē, kad mēs bijām un spēlējām volejbolu, Bočarovs kopā ar meiteni, viņi tā kā staigāja kopā, turoties rokas. Un jā, mans draugs, kurš nezināja visu to kontekstu. Viņš teica man: "Skaties, Bogdan, tur Bočarov iet ar savu meitu!" Un viens cilvēks pateica: "Stulbeni, tā ir viņa draudzene!"
Žanna (vārds mainīts, ierunā cits cilvēks): 14. vai 15. gadā mēs esam redzējuši Dimu meiteņu istabā ar viņa draudzeni. Viņa bija dalībniece, ļoti jauniņa. Viņi kopā gulēja gultā viņas istabā. Mēs pagājam garām, paskatījamies, pasmējāmies… Viņš nesamulsa, nepiecēlās. Kā gulēja, tā gulēja. Mēs pēc tam jautājām līderiem. Viņi teica - tā ir Dimas mīļotā draudzene.
Mēs sazinājāmies ar šo sievieti. Viņa nevēlējās publiski stāstīt par savu pieredzi, bet, lūdzot palikt anonīma, atklāja, ka tagad saprot - esot kļuvusi par varas disbalansa upuri. Viņa iepazinās ar Dmitriju kā Latvijas Universitātes 1. kursa studente, kamēr Dmitrijs strādāja fakultātē. Bija tikko pārcēlusies uz Rīgu, bez pastāvīgām finansēm un atbalsta tīkla. Sieviete uzskata, ka tas viss viņu nostādīja "atkarīgā stāvoklī". Viņa arī norāda - attiecību sākumā Dmitrija sarakste ar viņu bija ļoti līdzīga tai, kādu piedzīvojušas Jūlija un Ilona.
[Skaņa - telefona pīkstieni]
Алло, Дмитрий, здравствуйте…
Kā pats Bočarovs skaidro notikušo, tik viegli nemaz nevar uzzināt. Sazvanīts, viņš sola padomāt, vai sniegt interviju. Un, līdzīgi kā Nazarovs iepriekš, piedraud ar tiesu darbiem.
[Dmitrijs Bočarovs runā krievu valodā un tad skan fonā]
Tulkojums: Ja jums ir konkrēts pasūtījums vai mērķis kaut ko parādīt, lai ko es neteiktu, sabiedrība jau zinās atbildi… Ir tāda gudrība - ja Tevi sit, vienkārši ir jānogaida.
Kamēr gaidām viņa lēmumu - runāt ar žurnālistiem vai nē - lasām "Kas? Kur? Kad?" kluba organizatoru iekšējo saraksti. Pērn parādoties publiskiem ierakstiem par Bočarovu, "Kas? Kur? Kad?" organizatori sāka diskustēt, kā rīkoties. Un šajā sarakstē Bočarovs daļēji skaidro savu rīcību. Lūk, ko saziņai izmantotajā lietotnē raksta lietotājs "trodor", kas, kā mums apliecināja vairāki cilvēki, bija Bočarova segvārds:
[Vīrieša balsī ielasīts]: "No šodienas perspektīvas varu teikt, ka 13.-15. gadā esmu tā nopietni nodarbojies ar grūmingu."
"Trodor" raksta, ka Annas stāsts esot iepriekš ieplānota akcija pret viņu. Ilonas stāstu viņš komentē šādi:
[Vīrieša balsī ielasīts]: "Pati uzskata sevi par upuri."
Taču "trodor" atzīst, ka nodarījis pāri Jūlijai un sauc to par lielāko dzīves kļūdu. Meitenē esot bijis iemīlējies un to, kā rīkojies, skaidro šādi:
[Vīrieša balss ielasa]: "Pasniedzējiem bīstamais vecums ir ap 30, kad viņi paši sev liekas vienā vecuma grupā ar absolventiem, bet patiesībā tādi nav".
Beigās Bočarovs nepiekrīt intervijai, bet mums izdodas viņu sastapt publiskā pasākumā - "Zinātnieku naktī" viņš Latvijas Universitātes Cietvielu fizikas institūtā aizrautīgi jauniešiem stāsta par fizikas principiem.
[Fonā ieraksta fragments no Zinātnes nakts pasākuma]
Taču daudz jautājumu uzdot nesanāk, jo Bočarovs sarunu atsaka.
Olga Dragiļeva: Varbūt jūs varat no savas puses paskaidrot, ka tikāt atcelts no … no K.I.D. tās organizācijas un no "Kas? Kur? Kad?" izstājāties pats. Varat pastāstīt par ko? Kāda ir tā jūsu?
Dmitrijs Bočarovs: Šodien - nē.Olga Dragiļeva: Tā informācija, kas bija publiski izskanējusi, ka tas bija par neētisku rīcību, kas attiecībā uz jauniešiem.Dmitrijs Bočarovs: Tas nav taisnība.Olga Dragiļeva: Kas ir taisnība?
Dmitrijs Bočarovs: Šodien es neesmu gatavs. A, jūs, lūdzu, uzrakstiet man jautājumus rakstiski un ja man būs iespēja atbildēt, es atbildēšu. Dotajā brīdī es pilnīgi domāju par citu pasākumu. Tas ir viens jautājums. Un otrais. Jebkurš mans vārds var būt nepatiesi interpretēts.
Tomēr mums izdodas izvilināt viņa viedokli par simtiem ziņu, ko viņš rakstījis Ilonai.
Olga Dragiļeva: Tad arī rakstījāt viņai visādas erotiskā rakstura laikam laikam ziņas.Dmitrijs Bočarovs: Erotiskā rakstura tur nebija..Olga Dragiļeva: Jūs rakstījāt par to, ka viņai ir jutekliska mugura, jutekliska mute un tā tālāk. Tas nav erotiski?Dmitrijs Bočarovs: Tas ir kompliments.Olga Dragiļeva: Tad jūs uzskatāt, ka tas bija pieņemami?
Dmitrijs Bočarovs: Tajā laikā noteikti jā, jo līdz …nu … Tas bija pirms visiem "me too" un līdzīgām lietām.
Olga Dragiļeva: Viņa bija skolā, viņai bija 16 gadi… ja nemaldos.Dmitrijs Bočarovs: Viņai bija 18 gadi.Olga Dragiļeva: Viņa bija skolniece, laikā kad jūs viņai rakstījāt. skolā, jūs bijāt 32 vai es precīzi tagad neatceros, cik jums tolaik bija gadu, jūs vadījāt tos skolas līgas pasākumus, jums bija acīmredzama vara un arī pēc tam, kad viņa jums teica, lūdzu, neraksti man vairāk, jūs turpinājāt.Dmitrijs Bočarovs: Lūdzu, visus jautājumus uzrakstiet rakstiski. Es mierīgi apdomāšu…Olga Dragiļeva: Bet Jūs teicāt, ka tas bija pieņemami, jo tas bija pirms "me too"?
Dmitrijs Bočarovs: Komplimenti ir pieņemami jebkurā brīdī.Olga Dragiļeva: Arī skolniecei par to, ka viņai vērojot un rakstot par to, kā jūs esat vērojis viņas ķermeņa daļas un un cik tās ir seksuālas vai nav?
Dmitrijs Bočarovs: Tā, labi, mums ir pasākums…
Gribējām arī uzzināt, ko Bočarovs domā par Pāveliem - Nazarovu un Vereteņņikovu. Cik sen un ko tieši zinājis par abu rīcību un kāpēc abi tikai 2019. gadā izslēgti no organizācijas.
Dmitrijs Bočarovs: Šodien es neko nekomentēšu, jo tas ir provokācija, ko Jūs darat.Olga Dragiļeva: Kāpēc tā ir provokācija?
Dmitrijs Bočarovs: Tāpēc, ka jūs atnācāt tādā pasākumā, kur mani resursi pilnīgi veltīti citam. Ja gribat parunāt par fiziku, tad lūdzu. Olga Dragiļeva: Bet Bočarova kungs, jums jāspēj uz šīm lietām atbildēt jebkurā brīdī, jo tā bija jūsu atbildība. Šie bērni un šīs jaunās sievietes bija jūsu kā nometnes direktora atbildība. Un jūs viņus pievīlāt.
Dmitrijs Bočarovs: Nē… Vai Jūs varat savā ģimenē kontrolēt visu?Olga Dragiļeva: Vēl 13-14 gadā noteikti jums kā nometnes direktoram, jums bija attiecības ar nometnes dalībnieci, un arī pašā nometnē, arī cilvēki ziņo, ka viņus redzējuši ka jūs tur rociņās staigājiet, vienā gultā gulējāt un to novēroja cilvēki. Vai jūs tagad to skatoties, tas ir pieļaujami?Dmitrijs Bočarovs: Tas daļēji nav taisnība.
Olga Dragiļeva: Paskaidrojiet, kas nav taisnība.
Dmitrijs Bočarovs: Negulējām vienā gultā.
Olga Dragiļeva: Es nedomāju naktī, bet apskāvušies vienā gultā, tur mums ir cilvēks, kas mums liecina, ka jūs esat pamanīts.
Dmitrijs Bočarovs: Tas nozīme, ka par mani melo.Olga Dragiļeva: Bet attiecības ar nometnes dalībnieci Jums bija kā nometnes direktoram. Nometnes laikā arī cilvēki zināja, ka jā Jūs esat kopā kā pāris.
Dmitrijs Bočarovs: Es nekomentēju personīgo dzīvi. Visu labu!
[Skaņa - aiztaisa ciet durvis]
Rakstiskus jautājumus Dmitrijam Bočarovam nosūtījām, bet atbildi nesaņēmām.
Tagad Bočarova lolojums K.I.D. vairs neeksistē. Reaģējot uz publiski izskanējušajiem sieviešu stāstiem par Nazarovu, Vereteņņikovu un Bočarovu, 2023. gada sākumā organizācija pašlikvidējās. Daļa no līderiem ir dibinājuši jaunu - ar solījumu nenoklusēt vadītāju un dalībnieku neētisku rīcību. Par to, kā viņiem ir veicies, stāstīsim podkāsta pēdējā sērijā.
No intelektuālo spēļu kluba "Kas? Kur? Kad?" Bočarovs izstājās pats. Taču viņš turpina strādāt ar jauniešiem – pasniedz lekcijas Latvijas Universitātē, Transporta un Sakaru Institūtā, ir Zinātniskās padomes vadītājs un laboratorijas darbinieks Latvijas Universitātes Cietvielu fizikas institūtā. No šo akadēmisko iestāžu vadītājiem mēģinājām noskaidrot - vai viņi zina par sieviešu liecībām un vai ar Bočarovu šis jautājums pārrunāts. Transporta un sakaru institūta rektora Jura Kaneļa atbilde.
Juris Kanels: Ja kāds kaut ko ieraksta Feisbukā, es atvainojos, mēs galu galā neesam ragan prāvas, kas viduslaikā dedzināja sievietes tāpēc vien, ka kāds teica, ka viņa ir ragana. Neviens vecāks nav aizgājis uz policiju, tātad, tas, ko viņas stāsta, acīmredzot, nav nekas tik nopietns, kā kā jūs man te mēģinat iztēlot.
Tālāk zvanām Latvijas Universitātes Cietvielu fizikas institūta direktoram Andrim Anspokam.
Andris Anspoks: Droši vien, kas es parunāšu pēc šīs sarunas ar jums … Bet nekādu izmeklēšanu, viedokli es nepaudīšu. Tāpēc, ka vēl jo vairāk iet runa par seniem notikumiem.
Pēc mūsu sarunas Anspoks ir atsūtījis man e-pastu, citēšu fragmentu: "Ar Dmitriju pārrunājām, manas domas būtiski nemainās, tie ir 10 gadus veci notikumi, kam nav sakara ar Dmitrija profesionālo darbību." Citāta beigas.
Latvijas Universitātes Fizikas, matemātikas un optometrijas fakultātes dekāns Sandris Lācis lūdza atsūtīt informāciju par notikušo, paņēma laiku pārdomām un tad rakstiski atbildēja, ka Bočarovu pazīstu kā savā nozarē kompetentu profesionāli, atzīmēja viņa brīvprātīgo darbu, organizējot Latvijas atklātās fizikas olimpiādes skolēniem.
[Vīrieša balsī ielasīts]: "Līdz šim nekādu negatīvu informāciju par Dmitriju Bočarovu neesmu saņēmis ne no kolēģiem, ne no studentiem".
Nākamo sēriju vari klausīties jau tagad un tajā stāstīsim par intelektuālo spēļu klubu "Kas? Kur? Kad?". Tā ir tā pati spēle, kur Bočarovs noskatīja vienu no šīs sērijas varonēm Ilonu, un viņš nav vienīgais, kuram spēles dalībnieces pārmet uzmākšanos. "Kas? Kur? Kad?" turpina regulāri pulcēt simtiem bērnu, jauniešu un pieaugušo.
Olga Dragiļeva: Jūs ticat vienkārši viņam, ka viņš mainījās? Konstantīns Čekušins: Jā. Jā, es ticu.
Mani sauc Olga Dragiļeva. Šis ir podkāsts "Dokumentārijs". Portāla Delfi un Latvijas Radio pētījums "Līdera apskāviens".
Daudzus gadus viņš organizēja fizikas olimpiādes, pasniedza universitātēs. Oficiālajos reģistros redzams, ka viņš bija direktors 12 nometnēm, tostarp K.I.D., viņš viens no atslēgas cilvēkiem skolēnu prāta spēļu klubā "Kas? Kur? Kad?"
Mūsu intervētajiem jauniešiem viņš patika - gudrs, zinošs, zinātnieks. Lielākā daļa no viņiem nesaskatīja neko aizdomīgu.
Taču vairākas jaunietes ar laiku iepazina pavisam citu Dmitriju Bočarovu.
Šis ir portāla Delfi un Latvijas Radio žurnālistu pētījums "Līdera apskāviens".
Latvijas Radio raidierakstam "Dokumentārijs" stāstu veidoju es – Olga Dragiļeva un žurnālistes Dace Krejere, Agnese Linka, Aija Rutka, redaktore Anita Brauna.
Brīdinām šajā epizodē ir vardarbības apraksti.
4. sērija. Direktors.
Jūlija (vārds mainīts): Es redzēju, ka viņš ir nu kaut kur tur augšā. Man bija 17 gadi, es biju bērns, vai ne. Tā kā man bija vienkārši iespaids, ka tas ir kaut kāds nopietns pieauguš cilvēks, diezgan tāds noslēgts.
2013. gada vasarā septiņpadsmitgadīgā Jūlija (pēc sievietes lūguma viņas vārdu esam mainījuši) pirmo reizi aizbrauca uz K.I.D. nometni. Tur viņa iepazinās ar nometnes vadītāju, tolaik trīsdesmitgadnieku Dmitriju Bočarovu.
Vēlreiz viņi satikās tradicionālajā K.I.D. pārgājienā – ar nakšņošanu teltīs. Tur Bočarovs pēkšņi pievērsa meitenei pastiprinātu uzmanību.
Jūlija: Es atceros, ka mēs kaut kā sākām runāt ar viņu, mēs kaut kur sēdējām kopā, un tad jā man viņš sāka jautājumus par dzīvi uzdot, un tas likās interesanti, tas, ko viņš jautāja, ieinteresēts turpināt šo sarunu. Un tad arī spēlēja ģitāru un dziedāja un pēc tam viņš man teica, ka es biju tas cilvēks, kurš viņu tā kā iedvesmoja.
Viņš arī tur turēja mani aiz rokas un apskāva, un man tas likās tā kaut kā dīvaini, bet varbūt arī savā ziņā interesanti. Un tad vilcienā, kad mēs bijām, es apsēdos pie loga un viņš apsēdās man blakus, un man bija tā kā mugursoma man klēpī, manas rokas bija uz tās mugursomas, un viņš uzlika savu roku pa virsu manām rokām. Un tas likās ļoti dīvaini, tā ļoti smagi kaut kā savā ziņā.Agnese Linka: Kā jūs par to jutāties tajā brīdī?Jūlija: Es atceros, ka tas nebija patīkami. Bet es arī viņam neko nepateicu, lai viņš tā nedara
Jūlija stāsta, ka ar Bočarovu turpināja tikties K.I.D. neformālajos iknedēļas pasākumos. Arī tur nometnes direktors turēja skolnieci aiz rokas, apkāva, pieskārās. Gan pārgājiens, gan iknedēļas tikšanās ir publiskie pasākumi. Tajos ir gan citi jaunieši, gan citi līderi - pieaugušie. Vai nevienam nešķita dīvaina vai aizdomīga Bočarova interese par skolnieci? Jūlija saka, ka to varēja būt pamanījis Vermuts jeb Pāvels Vereteņņikovs, mūsu iepriekšējo sēriju varonis.
Jūlija: Es atceros mirkli, kad man likās, ka kaut kas nav kārtībā, kad tajā pārgājienā, kad es biju, kad viss sākās. Tas Pāvels Vereteņņikovs – viņš zināja, ka starp mani un Dmitriju, ka tur kaut kas notiek, ka es viņam liekos interesanta. Dmitrijs par to teica, ka Pāvels viņam jautāja, nu, tur kā viņa tev patika. Kaut ko tādu, vienkārši šausmīgu. Un man tas likās tik pretīgi, ka kaut kādi kā pieauguši vīrieši, viņi tā kā spēlējas ar to uzmanības pievēršanu mazām meitenēm.
Bočarovs sācis arī aktīvi rakstīt. Mums bija iespēja iepazīties ar šo saraksti. Lūk, daži fragmenti.
[Vīrieša balsī ielasīts] "Čau! Miljona vērts jautājums. Vai man mēģināt kontrolēt riskus kļūt atkarīgam no tevis?"Te Jūlija atbild: labāk kontrolēt.[Vīrieša balsī ielasīts] "Es noteikti zinu, ka Tu esi ļoti pievilcīga, bet pagaidām neesmu mēģinājis ar Tevi zaudēt prātu."
Jūlija atbild: labi, nevajag zaudēt prātu.
Bočarovs turpina:
[Vīrieša balsī ielasīts] "Tās ir emocijas. Spēcīgas. Man patīk apskaut Tevi un turēt aiz rokas."
Jūlija atbild izvairīgi, nekas no viņas rakstītā nelieciena, ka viņu interesētu romantiskās attiecības ar Dmitriju. Taču abi tiekas divatā, arī pie Bočarova mājās. Jūlija mums skaidro, ka toreiz viņa bija naiva un neskatoties uz Bočarova saziņas stilu, aicinājumu ciemos neuztvēra kā mājienu. Viņa apraksta gadījumu, kur abi sēž uz gultas.
Jūlija: Un tad viņš nu sāka tā kā dot mājienu, ka varbūt mēs varētu… un es atceros, kā viņš uzlika man roku tā kā sev uz, uz sevis, sava dzimumorgāna, viņš bija… Mēs nebijām pliki, mēs bijām apģērbušies, bet nu tomēr, un viņš man jautāja – tu negribi? Un es teicu, nē, es negribu, un tas likās vispār šausmīgi un pretīgi, tas, kas notiek, bet nu vismaz viņš neturpināja…
Citā reizē, pie Jūlijas mājās, pēc vakariņām, virtuvē Bočarovs sāk pieskarties meitenes dzimumorgāniem. Daudzus gadus vēlāk, to aprakstot feisbukā, Jūlija rakstīja – tajā brīdī juta šausmas.
Jūlija: Kādā mirklī viņa roka bija manās apakšbiksēs. Un es biju ļoti satraukta, es nesaprotu, kas notiek, tajā brīdī es vēl nezināju, kas ir dzimumattiecības, man nebija vēl pieredzes un, jā, es biju supersatraukta un es redzēju, ka viņš nu ļoti… Ka viņš ļoti grib mani, ļoti. Un viņš laikam to manu satraukumu sev iztulkoja kā kaut ko līdzīgu – ka es arī gribēju, bet vienkārši sev aizliedzu. Bet es negribēju. Viņš meģināja mani stimulēt ar pirkstiem, tas bija dīvaini, un … Nu es negribēju.. Lai tas turpinātos. Es tiešām neatceros, ko tieši es viņam teicu. Bet kaut kādā brīdī laikam es pateicu, ka tomēr nevajag, un kaut kā tas viss ar to arī beidzās. Nu viņš arī mani nepiespieda neko tālāk darīt. Tas, ka viņš vienkārši pēkšņi iebāza savu roku manās apenēs, tas arī nebija īsti forši.
Jūlija saka, ka īsi pēc notikušā esot izslēgusi šo pieredzi no savas dzīves, bet tagad saprot, ka tas atstājis sekas.
Jūlija: Tās situācijas, kad viņš bija baigi uzbudināts. Mani tas nobiedēja un kaut kādu laiku es pat vispār nevarēju iedomāties, kā var vispār izģērbties kāda priekšā. Tas ir šausmīgi, tas ir pretīgi. Nekas jau nenotika, vai ne, viņš mani neizvaroja, nu, tas nav tas. Bet nu tomēr bija tā sajūta, ka tas ir pretīgi.
Pēc epizodes virtuvē Bočarovs turpina rakstīt Jūlijai. Skaidro, ka viņam esot noticis "prāta aptumsums" un, ka pirmo reizi mūža izjutis "kaisli". Turpinājumā - citāti no Bočarova īsziņām.
[Vīrieša balsī ielasīts] "Tavās acīs arī esmu redzējis uguni. Un vīrieši ir mednieki. Šajā reizē (pirmo reizi mūžā), es esmu uz to noreaģējis".[Vīrieša balsī ielasīts] "Man liekas, tu esi nobijusies pati no sevis un tas izraisa spriedzi, jo tu esi pieradusi būt laba meitene. Tici man, Tu esi laba, tīra un gaiša meitene. Un man liekas, ka Tu tāda arī paliksi, kad izaugsi."[Vīrieša balsī ielasīts] "Un vēl viena riebīga lieta. "Jā" acīs un "nē" vārdos ir tipiski jaunām sievietēm".
Jūlija vairākkārt lūdz likt sevi mierā un vairs nerakstīt. Skaidri norāda, ka abu starpā nav iespējamas attiecības, bet no Bočarova saziņas vietnē teju katru dienu iekrīt uzstājīgas romantiskas ziņas.
Jūlija: Ļoti dīvainas lietas viņš man rakstīja. Un, kad es sāku to visu lasīt, tas, kas bija toreiz, es biju vienkārši šausmās, vai tiešām viņš man visu šito rakstīja, ak Dievs.
Bočarovs Jūlijai daudz raksta par savu dzīvi, ikdienas gaitām, emocionālo stāvokli, atkārto atkal un atkal, ka ir sailgojies.
Jūlija: Viņš man teica, ka viņš mani pat apprecētu, viņš bija gatavs mani precēt, viņš mani pilnīgi reāli redzēja kā savu sievu, kā savu potenciālo bērnu māti, viņš man par to arī teica, es pati vēl esmu bērns, vai ne? Citi uzdevumi bija, tad 12. klasē man bija skola jāpabeidz.
[Vīrieša balsī ielasīts]: "Šonakt pamodos ilgās pēc Tevis. Piedod vēlreiz, bet Tu esi tik jauka, ka džins ticis izlaists no pudeles".
Un Jūlija atkal un atkal lūdz viņam nerakstīt. Dmitrijs ignorē. [Vīrieša balsī ielasīts]: "Galu galā, Tu audz. Tavā vecumā tas notiek ļoti ātri. Un tad Tu sapratīsi, vai tās ir bailes, ko jūti pret mani, vai arī kaut kas cits". [Vīrieša balsī ielasīts]: "Vienīgais veids, kā pacelt pašapaiņu komunicējot ar pretējo dzimumu - būt pārliecinātam, ka patiesībā meitene grib būt ar tevi, bet kautrējas tajā atzīties".
Pēc kāda laika komunikācija pārtrūka, kaut Dmitrijs vēl dažus gadus ik pa brīdim sūta ziņas, ka Jūlija esot liktenīgā sieviete, ka vēlas ar viņu sagaidīt saullēktu.
Jūlija: Nu tagad es zinu, ka viņš uzreiz pēc tā mūsu zvana, kas mums bija, un es teicu, ka viss, pietiek, kaut kā beidzās, viņš pievērsa uzmanību citai meitenei.
Jūlijai ir taisnība. Laikā, kad apsīka ziņu straume viņas telefonā, tā sāka plūst citas skolnieces, Ilonas, pastkastītē. Ilona ar savu stāstu dalījusies gan publiski sociālajos tīklos, gan piekrita intervijai.
Ilona: я ходила на это внешкольное мероприятие "что где когда" [..]
[Fonā – Ilona runā krievu valodā]
Ilona iepazinās ar Dmitriju, kad sāka spēlēt intelektuālo spēļu klubā "Kas? Kur? Kad?". Meitenei tikko palika 18 un viņa mācījās 12. klasē. Bočarovam - 32. Dmitrijs bija "Kas? Kur? Kad?" skolas līgas oganizētājs. Sociālajos tīklos Ilona viņu aprakstījusi kā autoritāti bērniem un jauniešiem. "Viņš mācīja mūs domāt - par nopietniem jautājumiem un par dzīvi. Viņš iedvesmoja," tā Ilona raksta publiskajā FB ierakstā.
Ilonai šķitis pagodinājums, kad Bočarovs viņu aicināja kopā apmeklēt "Staro Rīga" pasākumu. Viņa stāsta, ka tajā vīrietis jautāja par dzīves plāniem, pasaules uzskatiem un nez kāpēc par romantisko pieredzi.
[Fonā – Ilona runā krievu valodā]
Ilonai bija nekomfortabli, taču nejutās, ka varēja aiziet, bet Bočarovs bija cienījams cilvēks un aizvainot viņu ar rupjību vai aizejot – tas bija neiedomājami. Tāds ir normāls pusaudža domu gājiens ar autoritāti apveltītas personas priekšā, to tagad secina Ilona.
Pēc tam sākās gadiem ilga sarakste. Lūk, viena no pirmajām lietām, ko Bočarovs rakstīja Ilonai:
[Vīrieša balsī ielasīts]: „Tu man patīc. Puišiem viss viegli - organisms reaģē."
Bočarova sarakstē ar abām skolniecēm, Jūliju un Ilonu, ir daudz kopīga. Viņš ilgi nereaģē uz meiteņu skaidriem lūgumiem vairs nerakstīt, cenšas radīt sajūtu, ka viņas ir īpašas, ne tādas kā pārējās. Sarakstē gan ar Jūliju, gan ar Ilonu Dmitrijs regulāri izceļ to, ka viņas ir jaunas, bērnišķīgas, sauc viņas par meitenēm ("devočkām"), bet sevi par puisi - "maļčiku". Tālāk stāsta Ilona:
Ilona: я никогда не помню с его стороны каких-то физических поползновений.
Tulkojums: Es neatceros, ka viņš man būtu uzmācies fiziski, tas, protams, labi... Man drīzāk visu laiku bija sajūta, ka viņš man nelika mieru nevienu minūti. Man visu laiku bija jādomā, kā uzvesties, lai vēl vairāk neiekristu viņa redzeslokā.
Ilona internetā ir publicējusi daļu no ziņām, ko regulāri saņēma no Bočarova. Tajās viņš apraksta viņas izskatu, runā par to, cik pievilcīga viņa ir.
Fragmenti no šīs sarakstes:
[Vīrieša balsī ielasīts]: "Es jau teicu, ka jūtos 24-25 gadus vecs, bet mani nepievelk vienaudzes. Vecumā 18-25 vēl ir pareizās meitenes."
[Vīrieša balsī ielasīts]: "Man liekas Tavas lūpas ļoti skaistas."[Vīrieša balsī ielasīts]:"Ja es Tev pēkšņi sākšu patikt kā puika, pasaki to man. Tu man tagad patīc kā meitene."
Ilona apraksta, kā, satiekoties "Kas? Kur? Kad?" spēļu laikā, Bočarovs nepatīkami ilgi viņu apskauj un nenovērš acu skatienu. Tās ir skolēnu spēles, kur Bočarovs ir organizētājs, bet Ilona – skolniece – dalībniece. Pēc spēlēm atkal raksta. Piemēram, kad viņa nokrāso rudus matus.
[Vīrieša balsī ielasīts]: "Matu krāsa padara spilgtāku. Bet jutekliska mute un bērnišķīga seja kontrastē, vienlaicīgi veidojot sievietes-pavedinātājas un nevainīgas jaunavas tēlu. Kaut kā tā. Es esmu šokā no tā, cik Tu ātri mainies."
[Vīrieša balsī ielasīts]: "Skolas spēles laikā atkal esmu analizējis Tavus pievilcīgos vaibstus. Bez lupām, acīm un bērnišķīgas sejas izteiksmes, tev ir arī ļoti skaista… mugura."
Ilona stāsta, ka vasarā apmeklējusi arī K.I.D. nometni, un tur Bočarovs bija ne tikai direktors, bet arī esot lasījis viņai lekcijas. Un pēc tam turpināja rakstīt.
[Vīrieša balsī ielasīts]: "Starp citu, ja Tu gadījumā gribi pabildēties plika, dod man ziņu."
Uz jautājumu, vai starp viņu un Bočarovu bija arī seksuālie kontakti, Ilona atbild:
[Ilona runā krievu valodā un tālāk skan fonā]
Tulkojums: Nē. Bet es neesmu pārliecināta, ka tas ir mans nopelns. Man drīzāk liekas, ka tā ir bijusi tāda laimīga sakritība. Ja es būtu bijusi drusku uzņēmīgāka pret šāda tipa piedāvājumiem, es domāju, ka viņam sanāktu mani pārliecināt uz kaut ko.
[Ilona runā krievu valodā]
Ap to pašu laiku Bočarovs raksta vēl vienai K.I.D. nometnes dalībniecei – Annai. Arī viņa ir Ilonas un Jūlijas vecumā. Anna tajā brīdī nedzīvo Latvijā, un uz nometnēm brauc reti. Viņa apgalvo, ka sākumā viņi ar Bočarovu sarakstās par nenozīmīgiem tematiem.
[Anna runā krievu valodā un tālāk skan fonā]
Tulkojums: Vienā brīdī viņš saka - es gribētu Tevi par modeli fotosesijām. Es tāda - nu labi. Viņš sākumā neteica, kādā kontekstā. Es saku - jā, mani dažreiž bildē visādiem skolas projektiem. Un viņš - jā, es arī dažreiz pozēju… arī kails. Es domāju - tā, paga, onkuli, piebremzē. Un viņš - es gribētu bildēt Tavas krūtis kā kalnus. Es tāda - ak, Tu mans Dievs…
[Anna runā krievu valodā]
Arī Anna publiski soctīklos ir dalījusies ar Bočarova rakstīto:
[Vīrieša balsī ielasīts]: "Vēl trīs tehniski jautājumi: 1) Vai Tev ir bikini zonas frizūra? 2) Vai plāno to kaut kā mainīt, ja vajadzēs? 3) Vai nākamgad Tu būsi ļoti tvirta un muskuļota?"
Anna stāsta – 2022. gada nogalē, kad par savu pieredzi rakstīja Facebook, Bočarovs esot ar viņu sazinājies.
[Anna runā krievu valodā un tālāk skan fonā]
Tulkojums: Viņš man rakstīja - kāpēc Tu visus šo dubļus lej… Es saku - Dima, es biju bērns. Viņš tāds - vispār Tev jau bija 18, es saskaitīju. Es tāda - "ak, Tu, nelietis."
[Anna runā krievu valodā]
Ilonai un Jūlijai Dmitrijs Bočarovs rakstīja vēl pirms viņas bija publicējušas savus stāstus sociālajos medijos. Abām lūdz piedošanu. Jūlijai savu uzvedību skaidro ar smagu emocionālo stāvokli un sarežģītu dzīves situāciju, bet Ilonai sūdzas:
[Vīrieša balss ielasa]: "Pūlis ar dakšām ir gatavībā".
Jūlija nolēma dalīties ar savu stāstu, neskatoties uz Dmitrija skaidrojumiem.
Jūlija: Es neredzēju sevi kā kaut kādu upuri un viņu kā kaut kādu, seksuālu zvēru. Likās, ka varbūt citiem par to vajadzētu zināt, lai vismaz lietas, kas notiek, sauktu kā pienākas, vai ne? Pieleca tikai tagad, kas tur notika. Nu jā. Un tad es arī nolēmu uzrakstīt un arī nopublicēt to visu, un tad mēs atkal tur sazinājāmies ar viņu, un viņš teica, ka viņš piekrīt, ka tā tas arī viss bija, tur vēlreiz - piedod. Un tad es viņu nobloķēju.
Kamēr Dmitrijs rakstīja trim šajā stāstā intervētajām meitenēm, vēl ar vienu tā paša vecuma jaunieti viņš bija sācis attiecības. Šī meitene ir braukusi uz K.I.D. dalīnieces statusā, var noprast, ka jau vēlāk, pēc attiecību sākuma un viņu kopā ar Bočarovu ir pamanījuši citi nometnes dalībnieki. Viņi piekrita ar mums dalīties novērojumos. Te Bogdana un tad Žannas stāstījums:
Bogdans: Nometnē, kad mēs bijām un spēlējām volejbolu, Bočarovs kopā ar meiteni, viņi tā kā staigāja kopā, turoties rokas. Un jā, mans draugs, kurš nezināja visu to kontekstu. Viņš teica man: "Skaties, Bogdan, tur Bočarov iet ar savu meitu!" Un viens cilvēks pateica: "Stulbeni, tā ir viņa draudzene!"
Žanna (vārds mainīts, ierunā cits cilvēks): 14. vai 15. gadā mēs esam redzējuši Dimu meiteņu istabā ar viņa draudzeni. Viņa bija dalībniece, ļoti jauniņa. Viņi kopā gulēja gultā viņas istabā. Mēs pagājam garām, paskatījamies, pasmējāmies… Viņš nesamulsa, nepiecēlās. Kā gulēja, tā gulēja. Mēs pēc tam jautājām līderiem. Viņi teica - tā ir Dimas mīļotā draudzene.
Mēs sazinājāmies ar šo sievieti. Viņa nevēlējās publiski stāstīt par savu pieredzi, bet, lūdzot palikt anonīma, atklāja, ka tagad saprot - esot kļuvusi par varas disbalansa upuri. Viņa iepazinās ar Dmitriju kā Latvijas Universitātes 1. kursa studente, kamēr Dmitrijs strādāja fakultātē. Bija tikko pārcēlusies uz Rīgu, bez pastāvīgām finansēm un atbalsta tīkla. Sieviete uzskata, ka tas viss viņu nostādīja "atkarīgā stāvoklī". Viņa arī norāda - attiecību sākumā Dmitrija sarakste ar viņu bija ļoti līdzīga tai, kādu piedzīvojušas Jūlija un Ilona.
[Skaņa - telefona pīkstieni]
Алло, Дмитрий, здравствуйте…
Kā pats Bočarovs skaidro notikušo, tik viegli nemaz nevar uzzināt. Sazvanīts, viņš sola padomāt, vai sniegt interviju. Un, līdzīgi kā Nazarovs iepriekš, piedraud ar tiesu darbiem.
[Dmitrijs Bočarovs runā krievu valodā un tad skan fonā]
Tulkojums: Ja jums ir konkrēts pasūtījums vai mērķis kaut ko parādīt, lai ko es neteiktu, sabiedrība jau zinās atbildi… Ir tāda gudrība - ja Tevi sit, vienkārši ir jānogaida.
Kamēr gaidām viņa lēmumu - runāt ar žurnālistiem vai nē - lasām "Kas? Kur? Kad?" kluba organizatoru iekšējo saraksti. Pērn parādoties publiskiem ierakstiem par Bočarovu, "Kas? Kur? Kad?" organizatori sāka diskustēt, kā rīkoties. Un šajā sarakstē Bočarovs daļēji skaidro savu rīcību. Lūk, ko saziņai izmantotajā lietotnē raksta lietotājs "trodor", kas, kā mums apliecināja vairāki cilvēki, bija Bočarova segvārds:
[Vīrieša balsī ielasīts]: "No šodienas perspektīvas varu teikt, ka 13.-15. gadā esmu tā nopietni nodarbojies ar grūmingu."
"Trodor" raksta, ka Annas stāsts esot iepriekš ieplānota akcija pret viņu. Ilonas stāstu viņš komentē šādi:
[Vīrieša balsī ielasīts]: "Pati uzskata sevi par upuri."
Taču "trodor" atzīst, ka nodarījis pāri Jūlijai un sauc to par lielāko dzīves kļūdu. Meitenē esot bijis iemīlējies un to, kā rīkojies, skaidro šādi:
[Vīrieša balss ielasa]: "Pasniedzējiem bīstamais vecums ir ap 30, kad viņi paši sev liekas vienā vecuma grupā ar absolventiem, bet patiesībā tādi nav".
Beigās Bočarovs nepiekrīt intervijai, bet mums izdodas viņu sastapt publiskā pasākumā - "Zinātnieku naktī" viņš Latvijas Universitātes Cietvielu fizikas institūtā aizrautīgi jauniešiem stāsta par fizikas principiem.
[Fonā ieraksta fragments no Zinātnes nakts pasākuma]
Taču daudz jautājumu uzdot nesanāk, jo Bočarovs sarunu atsaka.
Olga Dragiļeva: Varbūt jūs varat no savas puses paskaidrot, ka tikāt atcelts no … no K.I.D. tās organizācijas un no "Kas? Kur? Kad?" izstājāties pats. Varat pastāstīt par ko? Kāda ir tā jūsu?
Dmitrijs Bočarovs: Šodien - nē.Olga Dragiļeva: Tā informācija, kas bija publiski izskanējusi, ka tas bija par neētisku rīcību, kas attiecībā uz jauniešiem.Dmitrijs Bočarovs: Tas nav taisnība.Olga Dragiļeva: Kas ir taisnība?
Dmitrijs Bočarovs: Šodien es neesmu gatavs. A, jūs, lūdzu, uzrakstiet man jautājumus rakstiski un ja man būs iespēja atbildēt, es atbildēšu. Dotajā brīdī es pilnīgi domāju par citu pasākumu. Tas ir viens jautājums. Un otrais. Jebkurš mans vārds var būt nepatiesi interpretēts.
Tomēr mums izdodas izvilināt viņa viedokli par simtiem ziņu, ko viņš rakstījis Ilonai.
Olga Dragiļeva: Tad arī rakstījāt viņai visādas erotiskā rakstura laikam laikam ziņas.Dmitrijs Bočarovs: Erotiskā rakstura tur nebija..Olga Dragiļeva: Jūs rakstījāt par to, ka viņai ir jutekliska mugura, jutekliska mute un tā tālāk. Tas nav erotiski?Dmitrijs Bočarovs: Tas ir kompliments.Olga Dragiļeva: Tad jūs uzskatāt, ka tas bija pieņemami?
Dmitrijs Bočarovs: Tajā laikā noteikti jā, jo līdz …nu … Tas bija pirms visiem "me too" un līdzīgām lietām.
Olga Dragiļeva: Viņa bija skolā, viņai bija 16 gadi… ja nemaldos.Dmitrijs Bočarovs: Viņai bija 18 gadi.Olga Dragiļeva: Viņa bija skolniece, laikā kad jūs viņai rakstījāt. skolā, jūs bijāt 32 vai es precīzi tagad neatceros, cik jums tolaik bija gadu, jūs vadījāt tos skolas līgas pasākumus, jums bija acīmredzama vara un arī pēc tam, kad viņa jums teica, lūdzu, neraksti man vairāk, jūs turpinājāt.Dmitrijs Bočarovs: Lūdzu, visus jautājumus uzrakstiet rakstiski. Es mierīgi apdomāšu…Olga Dragiļeva: Bet Jūs teicāt, ka tas bija pieņemami, jo tas bija pirms "me too"?
Dmitrijs Bočarovs: Komplimenti ir pieņemami jebkurā brīdī.Olga Dragiļeva: Arī skolniecei par to, ka viņai vērojot un rakstot par to, kā jūs esat vērojis viņas ķermeņa daļas un un cik tās ir seksuālas vai nav?
Dmitrijs Bočarovs: Tā, labi, mums ir pasākums…
Gribējām arī uzzināt, ko Bočarovs domā par Pāveliem - Nazarovu un Vereteņņikovu. Cik sen un ko tieši zinājis par abu rīcību un kāpēc abi tikai 2019. gadā izslēgti no organizācijas.
Dmitrijs Bočarovs: Šodien es neko nekomentēšu, jo tas ir provokācija, ko Jūs darat.Olga Dragiļeva: Kāpēc tā ir provokācija?
Dmitrijs Bočarovs: Tāpēc, ka jūs atnācāt tādā pasākumā, kur mani resursi pilnīgi veltīti citam. Ja gribat parunāt par fiziku, tad lūdzu. Olga Dragiļeva: Bet Bočarova kungs, jums jāspēj uz šīm lietām atbildēt jebkurā brīdī, jo tā bija jūsu atbildība. Šie bērni un šīs jaunās sievietes bija jūsu kā nometnes direktora atbildība. Un jūs viņus pievīlāt.
Dmitrijs Bočarovs: Nē… Vai Jūs varat savā ģimenē kontrolēt visu?Olga Dragiļeva: Vēl 13-14 gadā noteikti jums kā nometnes direktoram, jums bija attiecības ar nometnes dalībnieci, un arī pašā nometnē, arī cilvēki ziņo, ka viņus redzējuši ka jūs tur rociņās staigājiet, vienā gultā gulējāt un to novēroja cilvēki. Vai jūs tagad to skatoties, tas ir pieļaujami?Dmitrijs Bočarovs: Tas daļēji nav taisnība.
Olga Dragiļeva: Paskaidrojiet, kas nav taisnība.
Dmitrijs Bočarovs: Negulējām vienā gultā.
Olga Dragiļeva: Es nedomāju naktī, bet apskāvušies vienā gultā, tur mums ir cilvēks, kas mums liecina, ka jūs esat pamanīts.
Dmitrijs Bočarovs: Tas nozīme, ka par mani melo.Olga Dragiļeva: Bet attiecības ar nometnes dalībnieci Jums bija kā nometnes direktoram. Nometnes laikā arī cilvēki zināja, ka jā Jūs esat kopā kā pāris.
Dmitrijs Bočarovs: Es nekomentēju personīgo dzīvi. Visu labu!
[Skaņa - aiztaisa ciet durvis]
Rakstiskus jautājumus Dmitrijam Bočarovam nosūtījām, bet atbildi nesaņēmām.
Tagad Bočarova lolojums K.I.D. vairs neeksistē. Reaģējot uz publiski izskanējušajiem sieviešu stāstiem par Nazarovu, Vereteņņikovu un Bočarovu, 2023. gada sākumā organizācija pašlikvidējās. Daļa no līderiem ir dibinājuši jaunu - ar solījumu nenoklusēt vadītāju un dalībnieku neētisku rīcību. Par to, kā viņiem ir veicies, stāstīsim podkāsta pēdējā sērijā.
No intelektuālo spēļu kluba "Kas? Kur? Kad?" Bočarovs izstājās pats. Taču viņš turpina strādāt ar jauniešiem – pasniedz lekcijas Latvijas Universitātē, Transporta un Sakaru Institūtā, ir Zinātniskās padomes vadītājs un laboratorijas darbinieks Latvijas Universitātes Cietvielu fizikas institūtā. No šo akadēmisko iestāžu vadītājiem mēģinājām noskaidrot - vai viņi zina par sieviešu liecībām un vai ar Bočarovu šis jautājums pārrunāts. Transporta un sakaru institūta rektora Jura Kaneļa atbilde.
Juris Kanels: Ja kāds kaut ko ieraksta Feisbukā, es atvainojos, mēs galu galā neesam ragan prāvas, kas viduslaikā dedzināja sievietes tāpēc vien, ka kāds teica, ka viņa ir ragana. Neviens vecāks nav aizgājis uz policiju, tātad, tas, ko viņas stāsta, acīmredzot, nav nekas tik nopietns, kā kā jūs man te mēģinat iztēlot.
Tālāk zvanām Latvijas Universitātes Cietvielu fizikas institūta direktoram Andrim Anspokam.
Andris Anspoks: Droši vien, kas es parunāšu pēc šīs sarunas ar jums … Bet nekādu izmeklēšanu, viedokli es nepaudīšu. Tāpēc, ka vēl jo vairāk iet runa par seniem notikumiem.
Pēc mūsu sarunas Anspoks ir atsūtījis man e-pastu, citēšu fragmentu: "Ar Dmitriju pārrunājām, manas domas būtiski nemainās, tie ir 10 gadus veci notikumi, kam nav sakara ar Dmitrija profesionālo darbību." Citāta beigas.
Latvijas Universitātes Fizikas, matemātikas un optometrijas fakultātes dekāns Sandris Lācis lūdza atsūtīt informāciju par notikušo, paņēma laiku pārdomām un tad rakstiski atbildēja, ka Bočarovu pazīstu kā savā nozarē kompetentu profesionāli, atzīmēja viņa brīvprātīgo darbu, organizējot Latvijas atklātās fizikas olimpiādes skolēniem.
[Vīrieša balsī ielasīts]: "Līdz šim nekādu negatīvu informāciju par Dmitriju Bočarovu neesmu saņēmis ne no kolēģiem, ne no studentiem".
Nākamo sēriju vari klausīties jau tagad un tajā stāstīsim par intelektuālo spēļu klubu "Kas? Kur? Kad?". Tā ir tā pati spēle, kur Bočarovs noskatīja vienu no šīs sērijas varonēm Ilonu, un viņš nav vienīgais, kuram spēles dalībnieces pārmet uzmākšanos. "Kas? Kur? Kad?" turpina regulāri pulcēt simtiem bērnu, jauniešu un pieaugušo.
Olga Dragiļeva: Jūs ticat vienkārši viņam, ka viņš mainījās? Konstantīns Čekušins: Jā. Jā, es ticu.
Mani sauc Olga Dragiļeva. Šis ir podkāsts "Dokumentārijs". Portāla Delfi un Latvijas Radio pētījums "Līdera apskāviens".
Dmitrijs Bočarovs intervijai nepiekrīt, taču viņu izdodas sastapt publiskā pasākumā – "Zinātnieku naktī".
2023. gada sākumā K.I.D. organizācija pašlikvidējās. Daļa no līderiem ir dibinājuši jaunu – ar solījumu nenoklusēt vadītāju un dalībnieku neētisku rīcību.
Lasi arī portālā "Delfi".
Lasi arī portālā "Delfi".
5. sērija: "Kas? Kur? Kad?"
Atšķirībā no K.I.D., kas vairs neeksistē, ar to cieši saistītais intelektuālo spēļu klubs "Kas? Kur? Kad?" turpina darbu. Tas katru mēnesi pulcē simtiem jauniešu. 2016. gadā 16 gadus vecā Kira nokļūst vecāku jauniešu kompānijā, kur komandas biedri ir ap 24 gadu vecumā. Vairāki komandas biedri izrāda simpātijas, un Kirils Petrovs mēģinājis Kiru pierunāt veikt orālo seksu.
"Es teicu, ka negribu to darīt, centos pretoties, bet viņš ļoti cieši mani tur aiz pleciem un spiež mani. Un turpina atkārtot: "Tas būs ātri; kas tev, grūti? Tas jau tikai minets, ko tu lauzies"," tā vakara notikumus rekonstruē Kira.
"Es teicu, ka negribu to darīt, centos pretoties, bet viņš ļoti cieši mani tur aiz pleciem un spiež mani. Un turpina atkārtot: "Tas būs ātri; kas tev, grūti? Tas jau tikai minets, ko tu lauzies"," tā vakara notikumus rekonstruē Kira.
Spēļu kluba "Kas? Kur? Kad?" pasākums.
Foto: Latvijas Radio / Delfi
Foto: Latvijas Radio / Delfi
Klausīties 5. sēriju šeit:
Notikumus K.I.D. nometnēs esam pētījušas pus gadu un secinām, ka tā nav vienīgā vieta, kur jaunas meitenes nebija pasargātas no seksuālas uzmākšanās un nevēlamas uzmanības. Atšķirībā no K.I.D., kas vairs neeksistē, ar to cieši saistītais intelektuālo spēļu klubs "Kas? Kur? Kad?" turpina darbu. Vai atceraties, iepriekšējā sērijā stāstījām par skolnieci Ilonu, kuru Dmitrijs Bočarovs noskatīja tieši kluba spēlēs?
Ilona: Man visu laiku bija jādomā, kā uzvesties, lai vēl vairāk neiekristu viņa redzeslokā.
"Kas? Kur? Kad?" katru mēnesi pulcē simtiem jauniešu. Mums izdevās aprunāties ar vēl vienu jaunu sievieti, kura spēļu klubā atkārtoti piedzīvojusi uzmākšanos. Vai kluba vadītāji ir izdarījuši secinājumus?
Par to vairāk stāstīsim šajā portāla "Delfi" un Latvijas Radio žurnālistu pētījuma "Līdera apskāviens" sērijā.
Latvijas Radio raidierakstam "Dokumentārijs" to veidoju es – Olga Dragiļeva un žurnālistes Dace Krejere un Aija Rutka, redaktore Anita Brauna.
Brīdinām - šajā epizodē ir vardarbības apraksti.
Piektā sērija. "Kas? Kur? Kad?"
"Что где когда" jeb "Kas? Kur? Kad?" ir padomju un tad Krievijas televīzijas spēle, kur sešu cilvēku komanda atbild uz skatītāju iesūtītiem jautājumiem. Raidījumam kļūstot populāram, parādījās "Kas? Kur? Kad?" klubi arī ārpus Krievijas, tai skaitā, pirms 20 gadiem - Latvijā.
Ik gadu Latvijā notiek vairāki "Kas? Kur? Kad?" čempionāti, kurus organizē biedrība "Intellect" - vēl nesen to vadīja "Saskaņas" politiķis Konstantīns Čekušins. Klubu viņš dibināja krietni pirms pievienojās politikai.
Šobrīd Latvijā spēlē tā saukto sportisko "Kas? Kur? Kad?" - vienlaikus uz jautājumiem atbild vairākas komandas, kas sacenšas savā starpā. Spēle notiek vairākos līmeņos - atklātais čempionāts, studentu līga un skolēnu līga. Jebkurš var izveidot komandu un pieteikties spēlēt. Skolēniem nav obligāti jāspēlē tieši skolēnu līgā - zinošākie var pievienoties pieaugušo komandām.
Un tieši tā darīja Kira (pēc sievietes lūguma esam mainījuši viņas vārdu). 2016. gadā 16 gadu vecumā viņa sāka spēlēt studentu līgā un nokļuva vecāku jauniešu kompānijā. Kira atceras, ka komandas biedriem bija ap 24 gadiem. Īsi pēc pievienošanās viņai sāka rakstīt viens no komandas biedriem Andrejs.
Kira (atstāsta saņemtās ziņas): "Kāpēc mēs neiepazināmies ātrāk, kāpēc agrāk Tu neesi parādījusies manā dzīvē".
Abi sākuši tikties. Andrejs bija ne tikai Kiras komandas biedrs studentu līgā, bet viņas skolas līgas komandas treneris. Un Kira uzskata, ka šajās attiecībās ir izjutusi emocionālo vardarbību un nejutusies līdzvērtīga.
Kira: Viņš regulāri, katru dienu stāstīja man, cik garlaicīga esmu, cik stulbs mans viedoklis ir, deva man filmu un grāmatu sarakstus, kas man jāizlasa, lai paceltos cilvēka līmenī. Manuprāt, problēma bija ne tik ļoti vecuma atšķirībā, cik varas disbalansā. Viņš bija ne tikai mans treneris, bet arī cilvēks, kuram pateicoties es spēlēju labās komandās, man bija iespēja mācīties no profesionāliem spēlētājiem…
Andrejs piekrita intervijai. Viņš neuzskata, ka attiecības ar skolnieci bija problemātiskas un ka viņa neformālai autoritātei bija kāda nozīme.
Andrejs: Tur nebija nekāda varas disbalansa. Man nebija nekādu pilnvaru, man nebija nekādu …Olga: Neformālas…autoritāte? Andrejs: Ja mēs arī tā runājam, tad jebkurās attiecībās, kurās ir vecuma disbalanss, būs disbalanss. "Kas? Kur? Kad?" trenerim nav nekādas varas.
Attiecības ar Andreju ātri vien izjukušas, bet Kira stāsta, ka gandrīz uzreiz saskārās ar cita studentu līgas komandas biedra, Kirila Petrova, neaicinātu uzmanību. Viņa apraksta trīs epizodes. Viena notika "Kas? Kur? Kad?" komandas treniņā. Treniņi domāti motivētiem "Kas? Kur? Kad?" cilvēkiem, kuri grib veltīt papildu laiku, lai uz spēlēm nāktu labi sagatavoti. Treniņš notika mājās pie tā paša Andreja, ar kuru attiecības bija jau beigušās.
Kira: Mēs visi sēžam virtuvē, Kirils skatās uz mani un lūdz, lai tūlīt pat aizeju uz tualeti, uzrakstu uz krūtīm burtu "Z", uzzīmēju lietussargu, nobildēju un nosūtu viņiem fotogrāfiju. Es mēģināju to visu pārvērt par joku, un teicu - te sēž Ilana, kāpēc Tu nesaki to viņai. Kirils atbild - viņas vīrs ir klāt, viņai vīrs neļauj. Es tupinu mēģināt jokot un prasu - tad varbūt kāds te grib mani apprecēt? Viens čalis saka - jā, es gribu. Un tad saka "bet kurš teica, ka es neļaušu tev bildēt savas krūtis? Ej un bildē…"
Kirila aicinājumu bildēt krūtis Kiras bijušais draugs Andrejs Gusevs tagad definē šādi.
Andrejs: Manuprāt, jā, tas ir tāds negaumīgs joks.
Kira mums stāsta, ka Kirils citu cilvēku klātbūtnē viņai uzmācās vairākkārt. Kādas spēles laikā viņš pienācis Kirai no mugurpuses un, nebrīdinot, iebāzis rokas krūštūrī. Vēl viena epizode risinājās bārā, kad komanda svinēja otro vietu studentu čempionātā.
Kira: Kirils paņēma mani aiz rokas un aizveda kaut kur pa gaiteni, izrādās, uz tualeti. Viņš nolika mani sev priekšā, sāka ļoti spēcīgi spiest un mēģināja mani nostādīt uz ceļiem. Es prasīju: "Ko tu dari?" Viņš teica: "Atsūkā man, nav jau grūti". Es teicu, ka negribu, centos pretoties, bet viņš ļoti cieši mani turēja aiz pleciem un spieda mani. Un turpināja atkārtot: "Tas būs ātri, kas tev, grūti? Tas jau tikai minets, ko tu lauzies".
Kira atceras, ka tobrīd tualetē bijis arī cits "Kas? Kur? Kad?" spēlētājs, bet viņš esot vien smējies. Kirai izdevies aizmukt. Kad nākamajā dienā viņa Kirilam uzrakstīja par incidentu, vīrietis atbildēja - neatceros, bet "sounds like me" jeb tulkojumā- izklausās pēc manis. Mums ir šīs sarakstes ekrānšāviņš.
Kira atceras, ka Kirils vēl vairākus mēnešus viņai rakstījis, tai skaitā, seksuāla rakstura ziņas. Viņa stāsta, ka vīrieša uzmanība pārtrūkusi precīzi viņas 18. dzimšanas dienā.
[Astkan telefona signāls]
Kirils: Aļo-aļo.
Olga: Sveiki, vai Kirils?Kirils: Jā, sveicināti..
Sazvanīts, Kirils Petrovs apgalvo, ka neatceras neko no Kiras stāstītā. Un epizodi bāra tualetē skaidro ar to, ka bija piedzēries.
Kirils: Es ticu tam, ko viņa teica, un es pats neko nevaru par to teikt.
Olga: Tā ir jums raksturīga rīcība?Kirils: Nē. Bet es nevaru neko pateikt… Vienīgais, kas man atliek, ir ticēt viņai.
Olga: Kā Jūs skaidrotu? Ja Jūs ticat viņai, jums kaut kādā Jūsu rīcība jāskaidro.
Kirils: Nu, jā.. Biju piedzēries, nav laba rīcība, ko es vēl varētu teikt…
Olga: Kā Jūs definētu to rīcību?
Kirils: Labi, es negribu par to runāt…
Kira ilgus gadus neapzinājās, kas tieši ar viņu noticis. Nepieredzējusī skolniece toreiz šos gadījumus uztvērusi kā vīrieša uzmanības apliecinājumu. To, ka skolas laikā saskārusies ar uzmākšanos, sapratusi pērn decembrī un uzreiz vērsusies pie toreizējā "Kas? Kur? Kad?" valdes un arī ētikas komisijas priekšsēdētāja Konstantīna Čekušina.
Čekušins: Nebija pat nepieciešams pārbaudīt, tāpēc ka Kirils visu atzīst. Pats teica - jā, viss bija, viss, ko viņa teica, jā, diemžēl.
Olga: Kā jūs kvalificējāt tos notikumus? Neprasu detaļās Jums ieiet, jo Jums nav tādu tiesību, bet - nu, kas tas bija? Č: Vardarbība tā bija.
O: Seksuāla vardarbība?
Č: Faktiski ar pazīmēm, jā…
Čekušina vadītā ētikas komisija Kirilu Petrovu izslēdza no spēlēm uz vienu sezonu. Taču šo lēmumu publiski paziņoja tikai šogad maijā, spēļu sezonai beidzoties - Kirils Petrovs nespēlēja, bet neviens neteica, kāpēc. Avoti, kas vēlējās palikt anonīmi, stāsta, ka pat ne visi organizatori zināja, ka viņš nedrīkst piedalīties. Kirai visvairāk sāp, ka Kirils ir atpakaļ.
Kira: Es viņiem teicu - ja Kirils būs atpakaļ, aiziešu es. Viņi atbildēja - lai Kirilu izslēgtu no spēlēm uz visiem laikiem, jānotiek "recidīvam".
Konstantīns Čekušins intervijā to skaidro šādi – ar Kirilu viņš esot izrunājies un jaunu ziņu par viņa pāridarījumiem neesot.
Olga: Jums tagad atsāksies sezona, un Kirils Petrovs, par kuru jūs teicāt, ka nu, ka tur kur tur tajā, ko viņš izdarīja, ir … Čekušins: ļoti sen…Olga:Tam ir nozīme, ka bija sen?
Čekušins: Nu, tomēr cilvēki mainās, jo, ja tas notiktu, piemēram, nu…Olga: Kā jūs zināt, ka viņš mainījās?
Čekušins: Mēs par to runājām, es arī novēroju, kādas atbildes būs no viņa puses. Un… nu pa apli…
Olga: Jūs ticat vienkārši viņam?
Čekušins: Jā, jā. Es ticu.
Te ir jāatgādina, kāpēc mēs tik detalizēti stāstam par "Kas? Kur? Kad?". K.I.D. un "Kas? Kur? Kad?" ir saistītas organizācijas, daudzi skolēni apmeklēja gan vienu, gan otru. No spēļu kluba bērni nonāca nometnē un otrādi. Iepriekšējo sēriju varonis Dmitrijs Bočarovs bija viens no galvenajiem "Kas? Kur? Kad?" skolas līgas organizētājiem. Kira stāsta, ka viņš rūpējās par telpām, sastādīja spēļu grafiku un baudīja jauniešu cieņu.
Kad vairākas jaunas sievietes pērn sociālajos tīklos publicēja savu pieredzi ar K.I.D. līderiem un ar pašu Bočarovu, viņš aizgāja no "Kas? Kur? Kad?" organizatoru pulka. Kluba vadība sociālajos tīklos nāca klajā ar paziņojumu, kurā solīja pārstrādāt ētikas kodeksu, uzrakstīt noteikumus, kuri reglamentē organizatoru un treneru uzvedību. Solīja arī regulāras prevencijas nodarbības jauniešiem. Ir pagājis gandrīz gads - ir bijusi viena nodarbība, un to apmeklēja seši jaunieši.
Čekušins: Tas nozīmē, ka sešus cilvēkus tā tēma interesē. Varbūt, varbūt pat labi, ka tik maz cilvēku tieši interesē un skar. Tas nozīmē, ka varbūt daudz, daudz labāka tā atmosfēra un situācija klubā.
Tā bijušais "Kas? Kur? Kad?" valdes un ētikas komisijas priekšsēdētājs Čekušins.
Pēc Bočarova un Petrova gadījumiem klubs aktīvi neizmeklēja viņu darbību, lai saprastu, vai nav bijis vairāk cietušo meiteņu. Oktobrī, desmit mēnešus pēc skandāla ap K.I.D. un Kiras sūdzības par Kirilu, "Kas? Kur? Kad?" mājaslapā parādījās solītie noteikumi. Daži fragmenti.
[Ielasa vīrietis]
"Klubā ir aizliegti: vardarbība, jebkura diskriminācija, seksualizēta vardarbība vai uzmākšanās.
Neatļautas uzvedības piemēri ir rupjības, lāmuvārdi, apvainojumi un aizskarošie joki, nevēlams fiziskais kontakts.
Īpaša atbildība ir spēļu rīkotājiem.
Ir nepieļaujama sava statusa ļaunprātīga izmantošana, psiholoģiskais spiediens un cita cilvēka robežu pārkāpšana."
Noteikumu autori norāda, ka nevar kontrolēt privāto dzīvi, bet uzskata, ka romantiskas attiecības starp, piemēram, treneri un skolēnu, ar autoritāti apveltītu kluba biedru un jaunpienācēju, ietver sevī emocionālās vardarbības un grūminga risku, pat ja abi attiecībās esošie ir pilngadīgi. Tāpēc kluba vadība lūdz atturēties no attiecībām ar ietekmes un autoritātes disbalansu.
Prasīju Čekušinam, vai kluba organizatoriem ir aprakstīts rīcības modelis - kā drīkst un kā nedrīkst komunicēt ar jauniešiem, kādi pieskārieni ir pieļaujami un kādi nav. Viņa ieskatā - reglamentēt šādu jomu nav iespējams.
Par to vaicājām pedagoģei Līgai Bērziņai, viņa ir citās domās.
Līga Bērziņa: Šo ir ļoti svarīgi atrunāt ne tikai, lai pasargātu bērnus, bet arī lai pasargātu pašus pedagogus, nometnes organizētājus, ka viņus apsūdz sociāli seksuālajā vardarbībā, ja? Un līdz ar to parasti tiek atrunāts, ka, tātad pieskāriens ir tā kā plauksta pret plaukstu, kā - še, pieci, un atsevišķos gadījumos mēs varam pieskarties rokai vai plecam - tā kā, hei, klausies, celies, ejam, darām! Ir bērni, kas vēlas, lai apskautu. Ir bērni, kuriem ir jāmāca tas, ka hei, klausies, es zinu, ka tu gribi mīļumu, ka tu gribi draudzīgumu, bet, tā kā es esmu pedagogs, un tad mēs varam parādīt. Kāda veida pieskārieni ir akceptējami, kurā vidē? Ar ģimenes locekļiem mēs apskaujamies, bet jo tālāk šis cilvēks ir no šī sociālā apļa, jo šie pieskārieni paliek distancētāki. Un tas arī nav nekas neparasts.
Olga: Vai ir kaut kas, ko jūs tolaik varētu organizēt, darīt citādāk? Vai jums ir iekšēji bijusi šāda šī diskusija - ka, lūk, mums tur vajadzēja, nezinu, pamanīt to un to?
Tiekoties ar bijušo valdes priekšsēdētāju Konstantīnu Čekušinu, es gribēju saprast, vai "Kas? Kur? Kad?" ir bijusi vēlme analizēt - kas tieši kluba kultūrā ļāva notikt visam, kas aprakstīts šajā raidieraksta sērijā.
Olga: ka, lūk, mums tur vajadzēja, nezinu, pamanīt to un to?
Čekušins: Mums ir vienmēr ir noteikumi, vienmēr ir noteikumi. Kad gāja runa par bērniem, tad lai principā visā tā tiesiskā puse būtu izpildīta, lai bērni neparādītos pēc spēles, pēc 22...
Olga: Ne par to ir runa.
Čekušins: Jā, es sapratu. Nu, piedodiet man, nelaime - nelaimes gadījums - var notikt jebkurā organizācijā. Pat, ja uzrakstīsi vislabākās, es nezinu, instrukcijas, taisīsi jebkādas aktivitātes. Vienmēr var parādīties situācija, ja… Un izvairīties faktiski nav iespējams, ja, un, manuprāt, galvenais ir reakcija. Vai nu mēģini slēpt situāciju, vai tu mēģini, ai, nu… Tā nav pilnībā mūsu atbildība… Es uzskatu, ka mēs godprātīgi un adekvāti reaģējām.
Pēdējā gada notikumi nav pirmā reize, kad Konstantīnam Čekušinam bija jādomā par šo problēmu. Pirms trijiem gadiem vairākas jaunas sievietes publiski atklāja, ka viņām uzmācās treneris no Krievijas - "Kas? Kur? Kad?" zvaigzne Mihails Skipskis. Par viņa seksuālajiem nodarījumiem spēļu dalībniecēm - skolniecēm dažādās spēļu kluba valstīs neatkarīgie Krievijas mediji rakstīja ļoti daudz. Mums bija iespēja iepazīties ar iekšējo saraksti, kur kluba Latvijas skolas līgas organizatori apspriež, kā uz mediju ziņām reaģēt. Dmitrijs Bočarovs tajā raksta, ka viņš zina par gadījumu, kur Skipskis esot uzmācies sešpadsmit gadniecei no K.I.D. komandas. Te ir fragments no Bočarova rakstītā.
[ierunā vīrietis]
"Es zinu vienu faktu - meitene, kas spēlēja K.I.D. komandā, atšuvusi piedzerušos Mišu Tallinā. Par sistēmiskumu nezināju, bet situācija apbēdina. Man nepatīk apspriest personīgo dzīvi, jo normas kļūst arvien izplūdušākas. Es pazīstu labas, spēcīgas laulības starp skolotājiem un skolēniem. (..) Festivāls bija "pieaugušo", juridiski "panta" tur nebija (meitenei nebija 18, bet bija 16, proti "piekrišanas vecums" ir sasniegts), pases pārbaude pirms tam nenotika. Atšuva un atšuva. Tā gadās."
Jautāju Čekušinam - vai "Kas? Kur? Kad?" mēģināja ko vairāk uzzināt par šo gadījumu.
Čekušins: Mēs pieņēmām lēmumu, ka vairs savus bērnus nesūtīsim uz pasākumiem, kurus organizē viņš. Un atkal es varbūt neiedziļinājos tieši, ko konkrēti šajā gadījumā stāstīja.
Olga: Bet te ir signāls ka viņš ir uzmācies jaunietēm no Latvijas. Jautājums: Vai jūs ar to signālu kaut ko darījāt?
Čekušins: Jā, protams. Mēs aizliedzām.
Olga: Bet jūs izmeklējāt tos gadījumus? Mēģinājāt noskaidrot, kas tā bija par meiteni, kas tur bija noticis. Viņai ir 16 uz to brīdi … 16. Varbūt viņai palīdzība bija vajadzīga pēc šī gadījuma..
Čekušins: Es ar Bočarovu šo konkrēto gadījumu neizrunāju…
Olga: Kāpēc?
Čekušins: Tāpēc, ka tā nebija pacelta (...) Jūs Feisbukā atverat kaut kādu sarunu un tagad mēģināt man pārmest, ka es tur … Olga: Atrast tās meitenes, pajautāt, varbūt klubs viņiem var kaut kā palīdzēt. Varbūt pie tās izmeklēšanas Krievijā notikušais varētu vēl kaut kādus keisus iedot.
Čekušins: Nu, ziniet, vienmēr var … ļoti viegli jautāt, vai jūs pamanījāt? Vai jūs izrunājāt? Jā, skaidrs, ka ne katru gadījumu var izsekot un ar katru gadījumu pastrādāt kārtīgi.
Jautāju, vai nevienu neuztrauca, ka skolas līgas organizators Bočarovs nebija tiešā veidā nosodījis uzmākšanos sešpadsmitgadniecei? Čekušins vēlreiz norāda, ka viņš šo saraksti neatceras, un vairākkārt atkārto - "Kas? Kur? Kad?" savas kompetences ietvaros izdarīja visu, lai kluba vide būtu droša.
Olga: Kā jums šķiet, kādi ir jūsu pienākumi attiecībā pret nepilngadīgām meitenēm vai arī pilngadīgām meitenēm, kas nāca pie jums.. Čekušins: Ar iesniegumu..
Olga: Pie jums spēlēt, satikās ar Bočarovu un tagad viņu dzīve, iespējams, ir ietekmēta no tā, ko viņš ir darījis. Vai jums vai organizācijai, vai klubam ir kaut kādi pienākumi viņu priekšā? Jūsuprāt?
Čekušins: [ilgi klusē] ...Jūs uzdevāt tādu jautājumu… Es uzskatu, ka mēs esam ierobežoti, kur mēs varam kaut ko darīt un kur mēs nevaram kaut ko darīt.
Olga: Kādi ir jūsu pienākumi viņu priekšā? Jūs neatbildējāt uz jautājumu.
Čekušins: A kādi ir viņu vecākiem pienākumi viņu priekšā…
Olga: Mēs tagad par jums runājam…
Čekušins: Es nevaru kļūt par, es nezinu, par tēti katrai meitenei, kas apmeklē mūsu pasākumus.
[Trokšņu skaņa]
Čekušins intervijā solīja par jaunajiem noteikumiem informēt skolēnus un stāstīt, kur meklēt palīdzību, ja tāda vajadzība rodas.
Šogad oktobra sākumā apmeklējam "Kas? Kur? Kad?" sezonas atklāšanas spēli. Liela zāle, pilna ar galdiem, daudz komandu. Pirms spēles sākuma Čekušins iziet visu priekšā un aicina ieiet "Znatoki" mājas lapā un izlasīt atjaunotos ētikas noteikumus.
[Trokšņu skaņa]
Bērni ēd cepumus, trokšņo un īpaši neklausās. Un, ak, jā, vēl tiek izdalītas lapiņas ar ētikas komisijas kontaktiem un krīzes centru adresēm. Viss, spēles sākas.
Seksuālā uzmākšanās daudzu gadu garumā K.I.D. un tajos dažos gadījumos "Kas? Kur? Kad?", par kuriem zinām, notika tāpēc, ka pieaugušie, kas par to zināja vai kaut ko nojauta, nerīkojās. Varam tikai minēt iemeslus - bailes, sapratnes trūkums, vēlme saglabāt organizāciju. Komentē Līga Berziņa no uzvedība.lv.
Līga Bērziņa: Darīt kaut ko ir ļoti sarežģīti. Tas prasa milzīgu drosmi un arī tādu milzīgu līderību - paskatīties, ko mēs varam darīt savādāk, kā mēs šo vidi varam veidot savādāk un kā mēs varam šo vidi veidot drošāku. Un nākamais ir arī motivācija. Kāpēc viņi izvēlējās darīt kaut ko vai nedarīt? Tas ir tikai viņu…
Nākamā būs pēdējā sērija portāla Delfi un Latvijas Radio kopīgi veidotajā pētījumā "Līdera apskāviens". Tajā dosimies uz jaunatnes organizāciju "Nova Space".
Vai jauns vārds un jauns sākums palīdz, klausies jau tagad.
Portālā Delfi esam publicējuši pētījuma rakstisko versiju. Tur ir visu varoņu fotogrāfijas, citi materiāli, notikumu laika līnija. Kopā ar mani to veido žurnālistes Sarmīte Gaidule, Dace Krejere, redaktore Anita Brauna. Skaņu režija – Justīne Savitska un Ivo Tauriņš. Mani sauc Olga Dragiļeva.
Ilona: Man visu laiku bija jādomā, kā uzvesties, lai vēl vairāk neiekristu viņa redzeslokā.
"Kas? Kur? Kad?" katru mēnesi pulcē simtiem jauniešu. Mums izdevās aprunāties ar vēl vienu jaunu sievieti, kura spēļu klubā atkārtoti piedzīvojusi uzmākšanos. Vai kluba vadītāji ir izdarījuši secinājumus?
Par to vairāk stāstīsim šajā portāla "Delfi" un Latvijas Radio žurnālistu pētījuma "Līdera apskāviens" sērijā.
Latvijas Radio raidierakstam "Dokumentārijs" to veidoju es – Olga Dragiļeva un žurnālistes Dace Krejere un Aija Rutka, redaktore Anita Brauna.
Brīdinām - šajā epizodē ir vardarbības apraksti.
Piektā sērija. "Kas? Kur? Kad?"
"Что где когда" jeb "Kas? Kur? Kad?" ir padomju un tad Krievijas televīzijas spēle, kur sešu cilvēku komanda atbild uz skatītāju iesūtītiem jautājumiem. Raidījumam kļūstot populāram, parādījās "Kas? Kur? Kad?" klubi arī ārpus Krievijas, tai skaitā, pirms 20 gadiem - Latvijā.
Ik gadu Latvijā notiek vairāki "Kas? Kur? Kad?" čempionāti, kurus organizē biedrība "Intellect" - vēl nesen to vadīja "Saskaņas" politiķis Konstantīns Čekušins. Klubu viņš dibināja krietni pirms pievienojās politikai.
Šobrīd Latvijā spēlē tā saukto sportisko "Kas? Kur? Kad?" - vienlaikus uz jautājumiem atbild vairākas komandas, kas sacenšas savā starpā. Spēle notiek vairākos līmeņos - atklātais čempionāts, studentu līga un skolēnu līga. Jebkurš var izveidot komandu un pieteikties spēlēt. Skolēniem nav obligāti jāspēlē tieši skolēnu līgā - zinošākie var pievienoties pieaugušo komandām.
Un tieši tā darīja Kira (pēc sievietes lūguma esam mainījuši viņas vārdu). 2016. gadā 16 gadu vecumā viņa sāka spēlēt studentu līgā un nokļuva vecāku jauniešu kompānijā. Kira atceras, ka komandas biedriem bija ap 24 gadiem. Īsi pēc pievienošanās viņai sāka rakstīt viens no komandas biedriem Andrejs.
Kira (atstāsta saņemtās ziņas): "Kāpēc mēs neiepazināmies ātrāk, kāpēc agrāk Tu neesi parādījusies manā dzīvē".
Abi sākuši tikties. Andrejs bija ne tikai Kiras komandas biedrs studentu līgā, bet viņas skolas līgas komandas treneris. Un Kira uzskata, ka šajās attiecībās ir izjutusi emocionālo vardarbību un nejutusies līdzvērtīga.
Kira: Viņš regulāri, katru dienu stāstīja man, cik garlaicīga esmu, cik stulbs mans viedoklis ir, deva man filmu un grāmatu sarakstus, kas man jāizlasa, lai paceltos cilvēka līmenī. Manuprāt, problēma bija ne tik ļoti vecuma atšķirībā, cik varas disbalansā. Viņš bija ne tikai mans treneris, bet arī cilvēks, kuram pateicoties es spēlēju labās komandās, man bija iespēja mācīties no profesionāliem spēlētājiem…
Andrejs piekrita intervijai. Viņš neuzskata, ka attiecības ar skolnieci bija problemātiskas un ka viņa neformālai autoritātei bija kāda nozīme.
Andrejs: Tur nebija nekāda varas disbalansa. Man nebija nekādu pilnvaru, man nebija nekādu …Olga: Neformālas…autoritāte? Andrejs: Ja mēs arī tā runājam, tad jebkurās attiecībās, kurās ir vecuma disbalanss, būs disbalanss. "Kas? Kur? Kad?" trenerim nav nekādas varas.
Attiecības ar Andreju ātri vien izjukušas, bet Kira stāsta, ka gandrīz uzreiz saskārās ar cita studentu līgas komandas biedra, Kirila Petrova, neaicinātu uzmanību. Viņa apraksta trīs epizodes. Viena notika "Kas? Kur? Kad?" komandas treniņā. Treniņi domāti motivētiem "Kas? Kur? Kad?" cilvēkiem, kuri grib veltīt papildu laiku, lai uz spēlēm nāktu labi sagatavoti. Treniņš notika mājās pie tā paša Andreja, ar kuru attiecības bija jau beigušās.
Kira: Mēs visi sēžam virtuvē, Kirils skatās uz mani un lūdz, lai tūlīt pat aizeju uz tualeti, uzrakstu uz krūtīm burtu "Z", uzzīmēju lietussargu, nobildēju un nosūtu viņiem fotogrāfiju. Es mēģināju to visu pārvērt par joku, un teicu - te sēž Ilana, kāpēc Tu nesaki to viņai. Kirils atbild - viņas vīrs ir klāt, viņai vīrs neļauj. Es tupinu mēģināt jokot un prasu - tad varbūt kāds te grib mani apprecēt? Viens čalis saka - jā, es gribu. Un tad saka "bet kurš teica, ka es neļaušu tev bildēt savas krūtis? Ej un bildē…"
Kirila aicinājumu bildēt krūtis Kiras bijušais draugs Andrejs Gusevs tagad definē šādi.
Andrejs: Manuprāt, jā, tas ir tāds negaumīgs joks.
Kira mums stāsta, ka Kirils citu cilvēku klātbūtnē viņai uzmācās vairākkārt. Kādas spēles laikā viņš pienācis Kirai no mugurpuses un, nebrīdinot, iebāzis rokas krūštūrī. Vēl viena epizode risinājās bārā, kad komanda svinēja otro vietu studentu čempionātā.
Kira: Kirils paņēma mani aiz rokas un aizveda kaut kur pa gaiteni, izrādās, uz tualeti. Viņš nolika mani sev priekšā, sāka ļoti spēcīgi spiest un mēģināja mani nostādīt uz ceļiem. Es prasīju: "Ko tu dari?" Viņš teica: "Atsūkā man, nav jau grūti". Es teicu, ka negribu, centos pretoties, bet viņš ļoti cieši mani turēja aiz pleciem un spieda mani. Un turpināja atkārtot: "Tas būs ātri, kas tev, grūti? Tas jau tikai minets, ko tu lauzies".
Kira atceras, ka tobrīd tualetē bijis arī cits "Kas? Kur? Kad?" spēlētājs, bet viņš esot vien smējies. Kirai izdevies aizmukt. Kad nākamajā dienā viņa Kirilam uzrakstīja par incidentu, vīrietis atbildēja - neatceros, bet "sounds like me" jeb tulkojumā- izklausās pēc manis. Mums ir šīs sarakstes ekrānšāviņš.
Kira atceras, ka Kirils vēl vairākus mēnešus viņai rakstījis, tai skaitā, seksuāla rakstura ziņas. Viņa stāsta, ka vīrieša uzmanība pārtrūkusi precīzi viņas 18. dzimšanas dienā.
[Astkan telefona signāls]
Kirils: Aļo-aļo.
Olga: Sveiki, vai Kirils?Kirils: Jā, sveicināti..
Sazvanīts, Kirils Petrovs apgalvo, ka neatceras neko no Kiras stāstītā. Un epizodi bāra tualetē skaidro ar to, ka bija piedzēries.
Kirils: Es ticu tam, ko viņa teica, un es pats neko nevaru par to teikt.
Olga: Tā ir jums raksturīga rīcība?Kirils: Nē. Bet es nevaru neko pateikt… Vienīgais, kas man atliek, ir ticēt viņai.
Olga: Kā Jūs skaidrotu? Ja Jūs ticat viņai, jums kaut kādā Jūsu rīcība jāskaidro.
Kirils: Nu, jā.. Biju piedzēries, nav laba rīcība, ko es vēl varētu teikt…
Olga: Kā Jūs definētu to rīcību?
Kirils: Labi, es negribu par to runāt…
Kira ilgus gadus neapzinājās, kas tieši ar viņu noticis. Nepieredzējusī skolniece toreiz šos gadījumus uztvērusi kā vīrieša uzmanības apliecinājumu. To, ka skolas laikā saskārusies ar uzmākšanos, sapratusi pērn decembrī un uzreiz vērsusies pie toreizējā "Kas? Kur? Kad?" valdes un arī ētikas komisijas priekšsēdētāja Konstantīna Čekušina.
Čekušins: Nebija pat nepieciešams pārbaudīt, tāpēc ka Kirils visu atzīst. Pats teica - jā, viss bija, viss, ko viņa teica, jā, diemžēl.
Olga: Kā jūs kvalificējāt tos notikumus? Neprasu detaļās Jums ieiet, jo Jums nav tādu tiesību, bet - nu, kas tas bija? Č: Vardarbība tā bija.
O: Seksuāla vardarbība?
Č: Faktiski ar pazīmēm, jā…
Čekušina vadītā ētikas komisija Kirilu Petrovu izslēdza no spēlēm uz vienu sezonu. Taču šo lēmumu publiski paziņoja tikai šogad maijā, spēļu sezonai beidzoties - Kirils Petrovs nespēlēja, bet neviens neteica, kāpēc. Avoti, kas vēlējās palikt anonīmi, stāsta, ka pat ne visi organizatori zināja, ka viņš nedrīkst piedalīties. Kirai visvairāk sāp, ka Kirils ir atpakaļ.
Kira: Es viņiem teicu - ja Kirils būs atpakaļ, aiziešu es. Viņi atbildēja - lai Kirilu izslēgtu no spēlēm uz visiem laikiem, jānotiek "recidīvam".
Konstantīns Čekušins intervijā to skaidro šādi – ar Kirilu viņš esot izrunājies un jaunu ziņu par viņa pāridarījumiem neesot.
Olga: Jums tagad atsāksies sezona, un Kirils Petrovs, par kuru jūs teicāt, ka nu, ka tur kur tur tajā, ko viņš izdarīja, ir … Čekušins: ļoti sen…Olga:Tam ir nozīme, ka bija sen?
Čekušins: Nu, tomēr cilvēki mainās, jo, ja tas notiktu, piemēram, nu…Olga: Kā jūs zināt, ka viņš mainījās?
Čekušins: Mēs par to runājām, es arī novēroju, kādas atbildes būs no viņa puses. Un… nu pa apli…
Olga: Jūs ticat vienkārši viņam?
Čekušins: Jā, jā. Es ticu.
Te ir jāatgādina, kāpēc mēs tik detalizēti stāstam par "Kas? Kur? Kad?". K.I.D. un "Kas? Kur? Kad?" ir saistītas organizācijas, daudzi skolēni apmeklēja gan vienu, gan otru. No spēļu kluba bērni nonāca nometnē un otrādi. Iepriekšējo sēriju varonis Dmitrijs Bočarovs bija viens no galvenajiem "Kas? Kur? Kad?" skolas līgas organizētājiem. Kira stāsta, ka viņš rūpējās par telpām, sastādīja spēļu grafiku un baudīja jauniešu cieņu.
Kad vairākas jaunas sievietes pērn sociālajos tīklos publicēja savu pieredzi ar K.I.D. līderiem un ar pašu Bočarovu, viņš aizgāja no "Kas? Kur? Kad?" organizatoru pulka. Kluba vadība sociālajos tīklos nāca klajā ar paziņojumu, kurā solīja pārstrādāt ētikas kodeksu, uzrakstīt noteikumus, kuri reglamentē organizatoru un treneru uzvedību. Solīja arī regulāras prevencijas nodarbības jauniešiem. Ir pagājis gandrīz gads - ir bijusi viena nodarbība, un to apmeklēja seši jaunieši.
Čekušins: Tas nozīmē, ka sešus cilvēkus tā tēma interesē. Varbūt, varbūt pat labi, ka tik maz cilvēku tieši interesē un skar. Tas nozīmē, ka varbūt daudz, daudz labāka tā atmosfēra un situācija klubā.
Tā bijušais "Kas? Kur? Kad?" valdes un ētikas komisijas priekšsēdētājs Čekušins.
Pēc Bočarova un Petrova gadījumiem klubs aktīvi neizmeklēja viņu darbību, lai saprastu, vai nav bijis vairāk cietušo meiteņu. Oktobrī, desmit mēnešus pēc skandāla ap K.I.D. un Kiras sūdzības par Kirilu, "Kas? Kur? Kad?" mājaslapā parādījās solītie noteikumi. Daži fragmenti.
[Ielasa vīrietis]
"Klubā ir aizliegti: vardarbība, jebkura diskriminācija, seksualizēta vardarbība vai uzmākšanās.
Neatļautas uzvedības piemēri ir rupjības, lāmuvārdi, apvainojumi un aizskarošie joki, nevēlams fiziskais kontakts.
Īpaša atbildība ir spēļu rīkotājiem.
Ir nepieļaujama sava statusa ļaunprātīga izmantošana, psiholoģiskais spiediens un cita cilvēka robežu pārkāpšana."
Noteikumu autori norāda, ka nevar kontrolēt privāto dzīvi, bet uzskata, ka romantiskas attiecības starp, piemēram, treneri un skolēnu, ar autoritāti apveltītu kluba biedru un jaunpienācēju, ietver sevī emocionālās vardarbības un grūminga risku, pat ja abi attiecībās esošie ir pilngadīgi. Tāpēc kluba vadība lūdz atturēties no attiecībām ar ietekmes un autoritātes disbalansu.
Prasīju Čekušinam, vai kluba organizatoriem ir aprakstīts rīcības modelis - kā drīkst un kā nedrīkst komunicēt ar jauniešiem, kādi pieskārieni ir pieļaujami un kādi nav. Viņa ieskatā - reglamentēt šādu jomu nav iespējams.
Par to vaicājām pedagoģei Līgai Bērziņai, viņa ir citās domās.
Līga Bērziņa: Šo ir ļoti svarīgi atrunāt ne tikai, lai pasargātu bērnus, bet arī lai pasargātu pašus pedagogus, nometnes organizētājus, ka viņus apsūdz sociāli seksuālajā vardarbībā, ja? Un līdz ar to parasti tiek atrunāts, ka, tātad pieskāriens ir tā kā plauksta pret plaukstu, kā - še, pieci, un atsevišķos gadījumos mēs varam pieskarties rokai vai plecam - tā kā, hei, klausies, celies, ejam, darām! Ir bērni, kas vēlas, lai apskautu. Ir bērni, kuriem ir jāmāca tas, ka hei, klausies, es zinu, ka tu gribi mīļumu, ka tu gribi draudzīgumu, bet, tā kā es esmu pedagogs, un tad mēs varam parādīt. Kāda veida pieskārieni ir akceptējami, kurā vidē? Ar ģimenes locekļiem mēs apskaujamies, bet jo tālāk šis cilvēks ir no šī sociālā apļa, jo šie pieskārieni paliek distancētāki. Un tas arī nav nekas neparasts.
Olga: Vai ir kaut kas, ko jūs tolaik varētu organizēt, darīt citādāk? Vai jums ir iekšēji bijusi šāda šī diskusija - ka, lūk, mums tur vajadzēja, nezinu, pamanīt to un to?
Tiekoties ar bijušo valdes priekšsēdētāju Konstantīnu Čekušinu, es gribēju saprast, vai "Kas? Kur? Kad?" ir bijusi vēlme analizēt - kas tieši kluba kultūrā ļāva notikt visam, kas aprakstīts šajā raidieraksta sērijā.
Olga: ka, lūk, mums tur vajadzēja, nezinu, pamanīt to un to?
Čekušins: Mums ir vienmēr ir noteikumi, vienmēr ir noteikumi. Kad gāja runa par bērniem, tad lai principā visā tā tiesiskā puse būtu izpildīta, lai bērni neparādītos pēc spēles, pēc 22...
Olga: Ne par to ir runa.
Čekušins: Jā, es sapratu. Nu, piedodiet man, nelaime - nelaimes gadījums - var notikt jebkurā organizācijā. Pat, ja uzrakstīsi vislabākās, es nezinu, instrukcijas, taisīsi jebkādas aktivitātes. Vienmēr var parādīties situācija, ja… Un izvairīties faktiski nav iespējams, ja, un, manuprāt, galvenais ir reakcija. Vai nu mēģini slēpt situāciju, vai tu mēģini, ai, nu… Tā nav pilnībā mūsu atbildība… Es uzskatu, ka mēs godprātīgi un adekvāti reaģējām.
Pēdējā gada notikumi nav pirmā reize, kad Konstantīnam Čekušinam bija jādomā par šo problēmu. Pirms trijiem gadiem vairākas jaunas sievietes publiski atklāja, ka viņām uzmācās treneris no Krievijas - "Kas? Kur? Kad?" zvaigzne Mihails Skipskis. Par viņa seksuālajiem nodarījumiem spēļu dalībniecēm - skolniecēm dažādās spēļu kluba valstīs neatkarīgie Krievijas mediji rakstīja ļoti daudz. Mums bija iespēja iepazīties ar iekšējo saraksti, kur kluba Latvijas skolas līgas organizatori apspriež, kā uz mediju ziņām reaģēt. Dmitrijs Bočarovs tajā raksta, ka viņš zina par gadījumu, kur Skipskis esot uzmācies sešpadsmit gadniecei no K.I.D. komandas. Te ir fragments no Bočarova rakstītā.
[ierunā vīrietis]
"Es zinu vienu faktu - meitene, kas spēlēja K.I.D. komandā, atšuvusi piedzerušos Mišu Tallinā. Par sistēmiskumu nezināju, bet situācija apbēdina. Man nepatīk apspriest personīgo dzīvi, jo normas kļūst arvien izplūdušākas. Es pazīstu labas, spēcīgas laulības starp skolotājiem un skolēniem. (..) Festivāls bija "pieaugušo", juridiski "panta" tur nebija (meitenei nebija 18, bet bija 16, proti "piekrišanas vecums" ir sasniegts), pases pārbaude pirms tam nenotika. Atšuva un atšuva. Tā gadās."
Jautāju Čekušinam - vai "Kas? Kur? Kad?" mēģināja ko vairāk uzzināt par šo gadījumu.
Čekušins: Mēs pieņēmām lēmumu, ka vairs savus bērnus nesūtīsim uz pasākumiem, kurus organizē viņš. Un atkal es varbūt neiedziļinājos tieši, ko konkrēti šajā gadījumā stāstīja.
Olga: Bet te ir signāls ka viņš ir uzmācies jaunietēm no Latvijas. Jautājums: Vai jūs ar to signālu kaut ko darījāt?
Čekušins: Jā, protams. Mēs aizliedzām.
Olga: Bet jūs izmeklējāt tos gadījumus? Mēģinājāt noskaidrot, kas tā bija par meiteni, kas tur bija noticis. Viņai ir 16 uz to brīdi … 16. Varbūt viņai palīdzība bija vajadzīga pēc šī gadījuma..
Čekušins: Es ar Bočarovu šo konkrēto gadījumu neizrunāju…
Olga: Kāpēc?
Čekušins: Tāpēc, ka tā nebija pacelta (...) Jūs Feisbukā atverat kaut kādu sarunu un tagad mēģināt man pārmest, ka es tur … Olga: Atrast tās meitenes, pajautāt, varbūt klubs viņiem var kaut kā palīdzēt. Varbūt pie tās izmeklēšanas Krievijā notikušais varētu vēl kaut kādus keisus iedot.
Čekušins: Nu, ziniet, vienmēr var … ļoti viegli jautāt, vai jūs pamanījāt? Vai jūs izrunājāt? Jā, skaidrs, ka ne katru gadījumu var izsekot un ar katru gadījumu pastrādāt kārtīgi.
Jautāju, vai nevienu neuztrauca, ka skolas līgas organizators Bočarovs nebija tiešā veidā nosodījis uzmākšanos sešpadsmitgadniecei? Čekušins vēlreiz norāda, ka viņš šo saraksti neatceras, un vairākkārt atkārto - "Kas? Kur? Kad?" savas kompetences ietvaros izdarīja visu, lai kluba vide būtu droša.
Olga: Kā jums šķiet, kādi ir jūsu pienākumi attiecībā pret nepilngadīgām meitenēm vai arī pilngadīgām meitenēm, kas nāca pie jums.. Čekušins: Ar iesniegumu..
Olga: Pie jums spēlēt, satikās ar Bočarovu un tagad viņu dzīve, iespējams, ir ietekmēta no tā, ko viņš ir darījis. Vai jums vai organizācijai, vai klubam ir kaut kādi pienākumi viņu priekšā? Jūsuprāt?
Čekušins: [ilgi klusē] ...Jūs uzdevāt tādu jautājumu… Es uzskatu, ka mēs esam ierobežoti, kur mēs varam kaut ko darīt un kur mēs nevaram kaut ko darīt.
Olga: Kādi ir jūsu pienākumi viņu priekšā? Jūs neatbildējāt uz jautājumu.
Čekušins: A kādi ir viņu vecākiem pienākumi viņu priekšā…
Olga: Mēs tagad par jums runājam…
Čekušins: Es nevaru kļūt par, es nezinu, par tēti katrai meitenei, kas apmeklē mūsu pasākumus.
[Trokšņu skaņa]
Čekušins intervijā solīja par jaunajiem noteikumiem informēt skolēnus un stāstīt, kur meklēt palīdzību, ja tāda vajadzība rodas.
Šogad oktobra sākumā apmeklējam "Kas? Kur? Kad?" sezonas atklāšanas spēli. Liela zāle, pilna ar galdiem, daudz komandu. Pirms spēles sākuma Čekušins iziet visu priekšā un aicina ieiet "Znatoki" mājas lapā un izlasīt atjaunotos ētikas noteikumus.
[Trokšņu skaņa]
Bērni ēd cepumus, trokšņo un īpaši neklausās. Un, ak, jā, vēl tiek izdalītas lapiņas ar ētikas komisijas kontaktiem un krīzes centru adresēm. Viss, spēles sākas.
Seksuālā uzmākšanās daudzu gadu garumā K.I.D. un tajos dažos gadījumos "Kas? Kur? Kad?", par kuriem zinām, notika tāpēc, ka pieaugušie, kas par to zināja vai kaut ko nojauta, nerīkojās. Varam tikai minēt iemeslus - bailes, sapratnes trūkums, vēlme saglabāt organizāciju. Komentē Līga Berziņa no uzvedība.lv.
Līga Bērziņa: Darīt kaut ko ir ļoti sarežģīti. Tas prasa milzīgu drosmi un arī tādu milzīgu līderību - paskatīties, ko mēs varam darīt savādāk, kā mēs šo vidi varam veidot savādāk un kā mēs varam šo vidi veidot drošāku. Un nākamais ir arī motivācija. Kāpēc viņi izvēlējās darīt kaut ko vai nedarīt? Tas ir tikai viņu…
Nākamā būs pēdējā sērija portāla Delfi un Latvijas Radio kopīgi veidotajā pētījumā "Līdera apskāviens". Tajā dosimies uz jaunatnes organizāciju "Nova Space".
Vai jauns vārds un jauns sākums palīdz, klausies jau tagad.
Portālā Delfi esam publicējuši pētījuma rakstisko versiju. Tur ir visu varoņu fotogrāfijas, citi materiāli, notikumu laika līnija. Kopā ar mani to veido žurnālistes Sarmīte Gaidule, Dace Krejere, redaktore Anita Brauna. Skaņu režija – Justīne Savitska un Ivo Tauriņš. Mani sauc Olga Dragiļeva.
Lasi arī portālā "Delfi".
6. sērija: "Tas nav mūsu uzdevums"
Ko dara valsts iestādes, kurām būtu jāsargā bērni un jaunieši? Policijas preses pārstāve Gita Gžibovska rakstiski paskaidroja, ka policija bija uzsākusi pat divas resoriskās pārbaudes pēc Barbaras ieraksta sociālajā tīklā "Facebook" par to, ka Nazarovs viņu žņaudzis.
Kriminālprocesu policija neierosināja, jo konstatēja ka "notikušajā nav noziedzīga nodarījuma sastāva pazīmju". Valsts bērnu tiesību aizsardzības inspekcijas nostāja – ja vardarbību pret bērnu ir veicis privātas iestādes darbinieks, administratīvajā procesā paredzētās darbības veic valsts vai pašvaldības policija.
Valsts izglītības satura centrs nav saņēmis informāciju par pārkāpumiem Bočarova nometnēs, un viņam šobrīd ir nometnes vadītāja apliecība, derīga līdz pat 2026. gadam.
Klausīties 6. sēriju šeit:
Kriminālprocesu policija neierosināja, jo konstatēja ka "notikušajā nav noziedzīga nodarījuma sastāva pazīmju". Valsts bērnu tiesību aizsardzības inspekcijas nostāja – ja vardarbību pret bērnu ir veicis privātas iestādes darbinieks, administratīvajā procesā paredzētās darbības veic valsts vai pašvaldības policija.
Valsts izglītības satura centrs nav saņēmis informāciju par pārkāpumiem Bočarova nometnēs, un viņam šobrīd ir nometnes vadītāja apliecība, derīga līdz pat 2026. gadam.
Klausīties 6. sēriju šeit:
Iepriekšējās raidieraksta sērijās dzirdējāt astoņu sieviešu stāstus par seksuālo izmantošanu K.I.D. un "Kas? Kur? Kad?" pasākumos. Kāpēc meitenes par uzmākšanos runā piecus, sešus vai pat 10 gadus pēc notikušā? Kāpēc necēla trauksmi uzreiz un nevērsās pie atbildīgajiem? Šādus jautājumus parasti dzird sievietes, kuras stāsta par seksuālās izmantošanas pieredzi. Un arī mūsu varones, kad pirmo reizi ar to publiski dalījās.
Jūlija (vārds mainīts): Vienkārši man likās, ka varbūt citiem par to vajadzētu zināt, lai vismaz lietas, kas notiek, sauktu kā pienākas, vai nē, jo man pieleca tikai tagad, kas tur notika.
Noslēdzošajā portāla "Delfi" un Latvijas Radio pētījuma "Līdera apskāviens" sērijā - kāpēc ir noticis tas, kas noticis un kā to vērtēt. Ko dara valsts iestādes, kurām būtu jāsargā bērni un jaunieši?
Tāpat stāstīsim, kā tolaik aktīvie K.I.D. līderi nolēma izveidot jaunu, neatkarīgu jauniešu organizāciju "NovaSpace", mēģinot saraut saites ar K.I.D., un kā viņiem ir ar to veicies.Latvijas Radio raidierakstu "Dokumentārijs" veidoju es – Olga Dragiļeva un žurnālistes Sarmīte Gaidule, Agnese Linka un Dace Krejere, redaktore Anita Brauna.
Sestā sērija. Tas nav mūsu uzdevums.
Šo stāstu varam jums izstāstīt, pateicoties jaunu sieviešu drosmei runāt par to, kas ar viņām noticis. Bieži vien tā ir viņu traumatiskākā pieredze dzīvē, kuras rētas viņas turpina dziedēt, kā nu katra māk un var.
Marina, kuru dzirdējāt pirmajā sērijā par Pāvelu Vereteņņikovu, stāsta, ka pateicoties savam tagadējam partnerim, attiecībās viņa atkal var uzticēties, un tomēr visu atbilžu par notikušo Marinai vēl nav.
Marina (vārds mainīts, tekstu ielasa cits cilvēks): Man daudz reizes bija vēlēšanās šo stāstu pabeigt, bet visu laiku parādās impulsi, kas to atgādina. Varbūt tas tāpēc, ka es negribu šajā stāstā būt upuris? Ja es par sevi domāju kā par pilnīgu upuri, man ir grūtāk ar to sadzīvot. Man sajūta, ka tad es viņam atdodu visu varu. Jūtos pilnīgi bezpalīdzīga. Bet es gribu to varu atgūt.
Mūs, protams, interesē vai un kā valsts iestādes reaģēja uz publiski izskanējušajām ziņām par notikumiem K.I.D..
Kad Barbara publicēja feisbukā savu stāstu, ka līderis Pāvels Nazarovs ir viņu žņaudzis, Valsts policija to pamanīja. Barbara publiski rakstīja sociālajos tīklos, ka bija saņēmusi pavēsti.
Savu liecību policijā sniedzis arī Nazarovs - to viņš mums apliecināja pats intervijā.
Pāvels Nazarovs: Lieta nav uzsākta, vienkārši kāds ieraudzīja to postu, uzrakstīju tā kā iesniegumu par mani. Mani izsauca, palūdza visu izskaidrot, kā jums – visu parādīju par šito, izstāstīju savu, viņi pateica ok, skaidrs un viss.
Policijas preses pārstāve Gita Gžibovska rakstiski mums paskaidro, ka policija bija uzsākusi pat divas resoriskās pārbaudes – 2022. gada decembrī pēc Barbaras ieraksta pamanīšanas un 2023.gada februārī, kad sūdzību saņēma arī Valsts Bērnu tiesību aizsardzības inspekcija un to pārsūtīja policijai.
Kriminālprocesu policija neierosināja, jo konstatēja, ka, citēju: "notikušajā nav noziedzīga nodarījuma sastāva pazīmju". Lūdzām policijai detalizētāku informāciju, taču to tiesībsargi to neizpauž.
Valsts Bērnu tiesību aizsardzības inspekcija neuzskata, ka tai būtu jādara kaut kas vēl pēc sūdzības pārsūtīšanas policijai.
Valentīna Gorbunova: Ja mēs runājam(...)
[Fonā – Valentīnas Gorgunovas balss]
Inspekcijas vadītājas vietniece Valentīna Gorbunova intervijā uzsver – ja fiziska vai emocionāla vardarbība būtu notikusi valsts vai pašvaldības organizētā nometnē, inspekcija to izmeklētu, bet iespējama seksuālā vardarbība privātā nometnē ir policijas kompetence.
Valentīna Gorbunova: Un informācija ir par to, ka kāds bērns ir fiziski iespaidots vai cietis emocionāli no nometnes darbinieka, proti, no pieaugušas personas, tad, protams, tiktu rosināta administratīvā lieta, un tad tiktu runāts gan ar šo iesniedzēju, nu, kas, visticamāk, būtu kāds no vecākiem vai kāds no likumiskajiem pārstāvjiem, vai pats bērns. Un tad jau tas ietu caur administratīvo procesu, tas vairs nebūtu tikai vienkārša, teiksim, iesnieguma izskatīšana caur Iesnieguma likuma prizmu vai pārbaude nometnē pēc mūsu iniciatīvas.
Nepilngadīgo nometnes uzmana arī Valsts izglītības un satura centrs. Tas apmāca un sertificē nometņu vadītājus, uztur nometņu reģistru. Nometnes vadītājam ir jāapgūst 72 stundu kursi. Tajos lasa lekciju par bērnu tiesībām, bet nodibinājuma "Dardedze" lektori runā par problemātiskām ētiskām situācijām, kuras var rasties nometnēs.
Pēc kursu apguves dalībnieki kārto eksāmenu un, ja tas bijis veiksmīgs, saņem apliecību.
Piesakoties kursiem, dalībnieks apliecina, ka atbilst likuma prasībām, piemēram, nav sodīts par vardarbību.
Inta Kraskeviča: Nu tie pieauguši cilvēki, mēs arī paļaujamies uz pieaugušu cilvēku.
[Fonā – Intas Kraskevičas balss]
Tā ir Valsts Izglītības satura centra pārstāve Inta Kraskeviča.
Viņa datu bāzē atrod, ka K.I.D. direktoram Dmitrijam Bočarovam šobrīd ir nometnes vadītāja apliecība, derīga līdz pat 2026. gadam. Centrs nav saņēmis informāciju par pārkāpumiem Bočarova nometnēs.
Jautāta par sūdzībām un līderu atlaišanu, un vai tas varētu ietekmēt licences atjaunošanu, Kraskeviča atbild, ka konkrēto situāciju nekomentēšot.
Inta Kraskeviča: Mums līdz šim par šiem 15 gadiem, ka es strādāju šajā jomā, nav bijis tā, ka mums būtu kādam nometņu vadītājam jāatņem apliecība. Kamēr tu neesi, tātad, apsūdzēts, tu taču neesi vainīgs, vai ne? Ko mēs tādā situācijā varam – kā rīkoties? Uz kā pamata mēs anulēsim šo apliecību? Mums ir jābūt kaut kādam lēmumam.
Kraskeviča uzsver, ka viņas pārstāvētā centra uzdevums ir uzturēt datu bāzes, organizēt kursus un konsultācijas vecākiem, organizatoriem, nometņu vadītājiem par kārtību, ieteikumiem, labās prakses piemēriem.
Inta Kraskeviča: Ļoti slikta ir tā situācija, kad tā nometne ir bijusi sen, ka tā ir notikusi. Vislabāk ir reaģēt uzreiz tādās situācijās. Ja kaut kas tāds ir pamanāms, uzreiz ir Valsts bērnu tiesību inspekcija, jo viņi uzreiz nekavējoties reaģē uz tādām situācijām. Un ir šie krīzes telefoni, kur arī dalībnieks var anonīmi zvanīt un teikt, ka ir tāda situācija, uz ko Valsts bērnu tiesību inspekcija uzreiz reaģēs. Mēs neesam pārbaudoša institūcija. Mēs nevaram kontrolēt katru nometni. Nav tas mūsu uzdevums.
Mēs zinām, ka daudziem nav skaidrs, kāpēc meitenes ir izvēlējušas publiski stāstīt par seksuālās uzmākšanās pieredzi ilgus gadus pēc notikušā.
Savu skaidrojumu piedāvā pedagoģe un platformas "uzvediba.lv" vadītāja Līga Bērziņa.
Līga Bērziņa: Tas, ka cilvēki sāk runāt par vardarbību tikai pēc 10 gadiem, 20 gadiem, arī ir saistīts ar to, ka nereti ir vajadzīgs laiks un ir vajadzīga milzīga notikumu gravitācija, lai tu atkāptos un tiktu ārā no šīm sociālajām saitēm un tu justos pietiekami droši, lai tu varētu sākt runāt par to, kas ir noticis. Un parasti un ļoti bieži sāk runāt cilvēki tikai tad, kad viņi jau ieiet citos sociālos apļos, tad, kad viņi jūt, ka cita tā sociālā vide viņus sargā un ka viņu identitāte vairs nav atkarīga no tās vietas un vides, kurā viņi atrodas.
Vēl viens jautājums, ko lūdzām paskaidrot Bērziņai – kāpēc pēc traumatiskās pieredzes sievietes turpina tikties un komunicēt ar pāridarītāju.
Šo faktu bieži izmanto tie, kas mēģina pārnest atbildību uz upuriem.
Līga Bērziņa: Tad, kad ar mums notiek šausmīgas lietas, mūsu psihe, viņa nespēj to pieņemt. Tajā brīdī, tad, kad kāds uz tevi ir kliedzis, publiski pazemojis, cilvēki iet mājās, un viņi domā: nākamajā reizē tak es viņu satikšu, es viņam pateikšu to, nākamajā sapulcē es gan celšos kājās, un es runāšu par šo jautājumu, un tad jūs zināt.
Pienāks jau nākamā sapulce, un viņš paskatās uz tevi, tur saģērbusies tā kā vārna, un tur vai tur, tur savāc savus, tur, vienalga ko, un tu vispār saproti, tu esi aplieta, bet kas notiek? Tu turpini iet uz nākamo sapulci, jo tāpēc, ka tev ir svarīgi, ka psihei ir svarīgi, ka tu gūsti virsroku, un diemžēl tā tas arī notiek, ka tātad ļoti bieži tās nabaga sievietes un arī vīrieši, kuri ir tikuši izvaroti, tad, kad viņiem ir tā sajūta, ka nākamajā reizē tikai satikšu to varmāku, tad gan es pateikšu nē, tad gan es pateikšu stop! Tad gan es pateikšu, ka viss, tagad es eju prom. Un diemžēl viņi aiziet un viņus atkal viņiem atkal dara pāri, un viņi tādā veidā nonāk tādā šausmīgā vardarbības aplī.
Visbeidzot - kāpēc citi līderi K.I.D. nometnēs vai citi "Kas? Kur? Kad?" kluba dalībnieki nerīkojās?
[Skan samontēti fragmenti no telefona zvaniem līderiem]
Vairāki ilggadējie K.I.D. līderi mums interviju atteica. Tie, kuri piekrita intervijai, stāsta, ka meiteņu liecības bijis liels pārsteigums, piemēram, līderim Genriham Saruhanovam.
Genrihs Saruhanovs: Būšu godīgs, neko daudz par to visu situāciju nezinu, pats vairāk uzzināju no Facebook.
Cits līderis, kas lūdza palikt anonīms, dalās ar pretrunīgām pārdomām:
Anonīms līderis: Tā frāze, ko tagad daudzi saka: "nevienam tas neesot bijis noslēpums", mani kaitina. Es nezināju. Man ziņas par vardarbību, morālo spiedienu, uzmākšanos bija noslēpums. Jā, es redzēju attiecības – kad pats vēl biju dalībnieks redzēju, kā Bočarovs staigā sadevies rokās ar Jūliju, bet es nezināju, ka viņai ir tikai 17. Man bija šaubas, vai tas ir normāli, bet es nejutos, ka varēju vienkārši pienākt un sākt uzdot kaut kādus jautājumus - man pašam bija 19 vai 20. Pēc tam, kad sākās "me too" kustība, mēs sākam saņemt pirmās ziņas no meitenēm. Un man nav saprotams, kāpēc tie līderi, kuri kaut ko zināja - klusēja. 2019-jā gadā es uzzināju daudz vairāk un vairs negribēju palikt Kidā.
Vai "obņimašku kultūra", kur visi visiem pieskārās, lielai daļai neļāva redzēt pārkāpumus un nosaukt lietas īstajos vārdos? Tā var pieļaut, bet mēs to nezinām. Līga Bērziņa norāda, ka seksuālā vardarbība nav vienkārši dzimumakts.
Līga Bērziņa: Seksuālā vardarbība var notikt gan pēc tā, kā pieskarās, arī kā skatās, arī fiziskā distance tā pati, arī īsziņas, teksti, piezīmes. Tur ļoti daudz lietas, kas ir ap šo. Ārkārtīgi būtiski, ja tas ir ļoti filigrāns cilvēks, kurš īsteno filigrānu vardarbību, tad viņš var izteikt komentārus, komplimentus, kas visiem izklausīsies kā rūpes, un tu būsi vienīgais cilvēks, kas sapratīs, ka šajā brīdī tā ir vardarbība pret tevi un tu jutīsies izsists no sliedēm. Protams, ka tas cilvēks redz, ka tu esi izsists no sliedēm un citi tur tā kā vēlas vērsties pie palīdzības pie citiem, un citi teiks - tas tak sīkums, viņš gribēja tikai labu, tu redzi, cik viņš labs cilvēks un tamlīdzīgi.
Bērziņa uzdod retorisku jautājumu, kāpēc seksuālo vardarbību un vardarbību kā tādu ir tik grūti pamanīt.
Līga Bērziņa: Vardarbība nenotiek visu laiku, tur ir ārkārtīgi daudzi notikumi, tur ir dažādi pasākumi, un tā vardarbība var ilgt tikai dažas sekundes vai dažas minūtes. Un tad pārējā laikā tas nabaga upuris var vienkārši mēģināt pārliecināt sevi, varbūt man tikai likās, varbūt, ka tas nav nemaz tik traki, nav nemaz tik slikti.
Bet atgriežamies pie K.I.D.
Lai gan organizācija ir pašlikvidējusies, 2022. gada beigās tolaik palikušie aktīvie K.I.D. līderi nolēma veidot jaunu, no K.I.D. neatkarīgu jauniešu organizāciju.
Publiski K.I.D. grupā feisbukā viņi to paziņoja 2023.gada janvārī, uzsverot, ka jaunai organizācijai būs, citēju, "mums un mūsdienām aktuāla ētiskā pozīcija". Viņi vēlējās jaunu sākumu.
Organizācijas mājaslapā atsevišķa sadaļa ir veltīta attiecībām. Tajā rakstīts, ka dalībniekiem savā starpā veidot attiecības nevar aizliegt, bet, ja kāds no viņiem nejūtas droši, jāvēršas pie organizatoriem. Savukārt organizatora un dalībnieka attiecību gadījumā par šo faktu jāinformē organizācija un ētikas komisija.
[Fonā – runā krieviski]
Intervijā "NovaSpace" veidotāji uzsver, ka šī ir pilnīgi jauna organizācija, ar K.I.D. nesaistīta, un viņi nevēlas, lai K.I.D. ēna aptraipītu tās nākotni.
Vjačeslavs Popovs ir viens no "NovaSpace" organizatoriem. Kad nejauši nosaucām viņus par līderiem, viņš un Sofija Zografa aizrāda
Vjačeslavs Popovs: Visu terminoloģiju mēs pametām. Ne līderi, ne bērni. Tas uzreiz nebūs.
Sofija Zografa: Organizatori.
Vjačeslavs Popovs: Organizatori. Vienkārši organizatori, dalībnieki.
Viņi negrib izmantot pat KID nometnes jēdzienus.
Vjačeslavs Popovs: Cilvēki nezina, ka mēs neesam saistīti, tāpēc burtiski ...
Sarmīte Gaidule: Tāpēc labi, ka jūs paši to arī paskaidrojat.
Tāpat nav viena vadītāja - ir pieci, seši aktīvisti, kas savas brīvprātības, laika un prasmju ietvaros organizē pasākumus un rūpējas par birokrātiskiem jautājumiem, skaidro Vjačeslavs Popovs.
Vjačeslavs Popovs: Jau pēc Bočarova stāstiem jau noteikti mēs zinājām, ka ar K.I.D nosaukumu mēs negribam vispār, jo Bočarovs ir kā seja Kidam, ka viņš tiešām tas galvenais cilvēks jau vairāk par 10 gadiem, asociējas uzreiz - ja K.I.D., tad Bočarovs, ja Bočarovs, tad K.I.D..
Organizācija vēl ir ļoti jauna, oficiāli reģistrēta tikai 2023. gada novembrī.
Lai arī kā "NovaSpace" nevēlējās sekot K.I.D. pēdās, arī te ir bijis viens emocionāli manipulatīvu attiecību gadījums. 17 gadus veca meitene satikās ar 25 gadus vecu jaunieti. Meitene par attiecībām informējusi organizatorus, kā to paredz noteikumi.
Viņai teikuši - ja kaut kas nav kārtībā, lai informē.
Viss bijis labi līdz brīdim, kad meitene vairs nejutās droši. Meitene nolēmusi šīs attiecības pārtraukt.
"NovaSpace" organizatori runājuši ar abiem, izveidojuši ētikas komisiju un nolēmuši puisim liegt piedalīties organizācijas pasākumos. Arī citi dalībnieki izteikuši pretenzijas.
Par lēmumu publiski paziņots organizācijas "Telegram" kanālā.
Vjačeslavs Popovs: Lēmums lielākoties balstoties uz visu dalībnieku komfortu, ka lai tas neatkārtotos. Lai nebūtu kaut kādas līdzīgas situācijas.
Tā Vjačeslavs Popovs.
[Fonā – Sarmīte Gaidule uzdod jautājumu]
Uz jautājumu, vai organizācija darīja visu, ko varēja, šīs situācijas risināšanā, abi līderi ir vienisprātis.
Vjačeslavs Popovs: Man liekas, tomēr tas bija labākais risinājums.
Mūsu pētījums ir noslēdzies.
Veidojot šo raidierakstu, domājām, kas būtu labākais iznākums sievietēm, kuras dalījās savā pieredzē. Marina netic, ka šis stāsts varētu mainīt to cilvēku domas, kuri seksuālajā izmantošanā vaino upuri. Taču viņa priecāsies, ja būs palīdzējusi citām sievietēm.
Marina: Kad es pati lasīju līdzīgus pētījumus, es ieraudzīju tur sevi, sajūtu līdzību. Man tas palīdzējis. Bet varbūt arī tagad nometņu organizatori sapratīs, ka vajag nopietnāk izturēties pret to visu. Šādu notikumu izgaismošana liks viņiem aizdomāties par meiteņu drošību, kaut vai baidoties no tā, ka par viņiem pašiem sāks sūdzēties.
Šis ir podkāsts "Dokumentārijs". Portāla "Delfi"un Latvijas Radio pētījums "Līdera apskāviens".
Mani sauc Olga Dragiļeva, un notikumus K.I.D. un "Kas? Kur? Kad?" organizācijās pētīju kopā ar Delfi kolēģēm Sarmīti Gaiduli un Aiju Rutku, kā arī ar Latvijas Radio žurnālistēm Daci Krejeri un Agnesi Linku.
Podkāsta skaņu režija - Justīne Savitska un Ivo Tauriņš. Redaktore – Anita Brauna.
Stāsta vizuālo identitāti veidoja Beāte Bērziņa.
Rakstu sēriju "Līdera apskāviens" lasi portālā Delfi.
Paldies ikvienai sievietei, kas mums uzticējās un anonīmi vai ar savu vārdu izstāstīja, kas ar viņu notika K.I.D. un "Kas? Kur? Kad?".
Paldies Marinas draudzenei Alīnai Kurovai - tikai pateicoties viņas uzņēmībai un drosmei šis žurnālistu pētījums varēja notikt.
Jūlija (vārds mainīts): Vienkārši man likās, ka varbūt citiem par to vajadzētu zināt, lai vismaz lietas, kas notiek, sauktu kā pienākas, vai nē, jo man pieleca tikai tagad, kas tur notika.
Noslēdzošajā portāla "Delfi" un Latvijas Radio pētījuma "Līdera apskāviens" sērijā - kāpēc ir noticis tas, kas noticis un kā to vērtēt. Ko dara valsts iestādes, kurām būtu jāsargā bērni un jaunieši?
Tāpat stāstīsim, kā tolaik aktīvie K.I.D. līderi nolēma izveidot jaunu, neatkarīgu jauniešu organizāciju "NovaSpace", mēģinot saraut saites ar K.I.D., un kā viņiem ir ar to veicies.Latvijas Radio raidierakstu "Dokumentārijs" veidoju es – Olga Dragiļeva un žurnālistes Sarmīte Gaidule, Agnese Linka un Dace Krejere, redaktore Anita Brauna.
Sestā sērija. Tas nav mūsu uzdevums.
Šo stāstu varam jums izstāstīt, pateicoties jaunu sieviešu drosmei runāt par to, kas ar viņām noticis. Bieži vien tā ir viņu traumatiskākā pieredze dzīvē, kuras rētas viņas turpina dziedēt, kā nu katra māk un var.
Marina, kuru dzirdējāt pirmajā sērijā par Pāvelu Vereteņņikovu, stāsta, ka pateicoties savam tagadējam partnerim, attiecībās viņa atkal var uzticēties, un tomēr visu atbilžu par notikušo Marinai vēl nav.
Marina (vārds mainīts, tekstu ielasa cits cilvēks): Man daudz reizes bija vēlēšanās šo stāstu pabeigt, bet visu laiku parādās impulsi, kas to atgādina. Varbūt tas tāpēc, ka es negribu šajā stāstā būt upuris? Ja es par sevi domāju kā par pilnīgu upuri, man ir grūtāk ar to sadzīvot. Man sajūta, ka tad es viņam atdodu visu varu. Jūtos pilnīgi bezpalīdzīga. Bet es gribu to varu atgūt.
Mūs, protams, interesē vai un kā valsts iestādes reaģēja uz publiski izskanējušajām ziņām par notikumiem K.I.D..
Kad Barbara publicēja feisbukā savu stāstu, ka līderis Pāvels Nazarovs ir viņu žņaudzis, Valsts policija to pamanīja. Barbara publiski rakstīja sociālajos tīklos, ka bija saņēmusi pavēsti.
Savu liecību policijā sniedzis arī Nazarovs - to viņš mums apliecināja pats intervijā.
Pāvels Nazarovs: Lieta nav uzsākta, vienkārši kāds ieraudzīja to postu, uzrakstīju tā kā iesniegumu par mani. Mani izsauca, palūdza visu izskaidrot, kā jums – visu parādīju par šito, izstāstīju savu, viņi pateica ok, skaidrs un viss.
Policijas preses pārstāve Gita Gžibovska rakstiski mums paskaidro, ka policija bija uzsākusi pat divas resoriskās pārbaudes – 2022. gada decembrī pēc Barbaras ieraksta pamanīšanas un 2023.gada februārī, kad sūdzību saņēma arī Valsts Bērnu tiesību aizsardzības inspekcija un to pārsūtīja policijai.
Kriminālprocesu policija neierosināja, jo konstatēja, ka, citēju: "notikušajā nav noziedzīga nodarījuma sastāva pazīmju". Lūdzām policijai detalizētāku informāciju, taču to tiesībsargi to neizpauž.
Valsts Bērnu tiesību aizsardzības inspekcija neuzskata, ka tai būtu jādara kaut kas vēl pēc sūdzības pārsūtīšanas policijai.
Valentīna Gorbunova: Ja mēs runājam(...)
[Fonā – Valentīnas Gorgunovas balss]
Inspekcijas vadītājas vietniece Valentīna Gorbunova intervijā uzsver – ja fiziska vai emocionāla vardarbība būtu notikusi valsts vai pašvaldības organizētā nometnē, inspekcija to izmeklētu, bet iespējama seksuālā vardarbība privātā nometnē ir policijas kompetence.
Valentīna Gorbunova: Un informācija ir par to, ka kāds bērns ir fiziski iespaidots vai cietis emocionāli no nometnes darbinieka, proti, no pieaugušas personas, tad, protams, tiktu rosināta administratīvā lieta, un tad tiktu runāts gan ar šo iesniedzēju, nu, kas, visticamāk, būtu kāds no vecākiem vai kāds no likumiskajiem pārstāvjiem, vai pats bērns. Un tad jau tas ietu caur administratīvo procesu, tas vairs nebūtu tikai vienkārša, teiksim, iesnieguma izskatīšana caur Iesnieguma likuma prizmu vai pārbaude nometnē pēc mūsu iniciatīvas.
Nepilngadīgo nometnes uzmana arī Valsts izglītības un satura centrs. Tas apmāca un sertificē nometņu vadītājus, uztur nometņu reģistru. Nometnes vadītājam ir jāapgūst 72 stundu kursi. Tajos lasa lekciju par bērnu tiesībām, bet nodibinājuma "Dardedze" lektori runā par problemātiskām ētiskām situācijām, kuras var rasties nometnēs.
Pēc kursu apguves dalībnieki kārto eksāmenu un, ja tas bijis veiksmīgs, saņem apliecību.
Piesakoties kursiem, dalībnieks apliecina, ka atbilst likuma prasībām, piemēram, nav sodīts par vardarbību.
Inta Kraskeviča: Nu tie pieauguši cilvēki, mēs arī paļaujamies uz pieaugušu cilvēku.
[Fonā – Intas Kraskevičas balss]
Tā ir Valsts Izglītības satura centra pārstāve Inta Kraskeviča.
Viņa datu bāzē atrod, ka K.I.D. direktoram Dmitrijam Bočarovam šobrīd ir nometnes vadītāja apliecība, derīga līdz pat 2026. gadam. Centrs nav saņēmis informāciju par pārkāpumiem Bočarova nometnēs.
Jautāta par sūdzībām un līderu atlaišanu, un vai tas varētu ietekmēt licences atjaunošanu, Kraskeviča atbild, ka konkrēto situāciju nekomentēšot.
Inta Kraskeviča: Mums līdz šim par šiem 15 gadiem, ka es strādāju šajā jomā, nav bijis tā, ka mums būtu kādam nometņu vadītājam jāatņem apliecība. Kamēr tu neesi, tātad, apsūdzēts, tu taču neesi vainīgs, vai ne? Ko mēs tādā situācijā varam – kā rīkoties? Uz kā pamata mēs anulēsim šo apliecību? Mums ir jābūt kaut kādam lēmumam.
Kraskeviča uzsver, ka viņas pārstāvētā centra uzdevums ir uzturēt datu bāzes, organizēt kursus un konsultācijas vecākiem, organizatoriem, nometņu vadītājiem par kārtību, ieteikumiem, labās prakses piemēriem.
Inta Kraskeviča: Ļoti slikta ir tā situācija, kad tā nometne ir bijusi sen, ka tā ir notikusi. Vislabāk ir reaģēt uzreiz tādās situācijās. Ja kaut kas tāds ir pamanāms, uzreiz ir Valsts bērnu tiesību inspekcija, jo viņi uzreiz nekavējoties reaģē uz tādām situācijām. Un ir šie krīzes telefoni, kur arī dalībnieks var anonīmi zvanīt un teikt, ka ir tāda situācija, uz ko Valsts bērnu tiesību inspekcija uzreiz reaģēs. Mēs neesam pārbaudoša institūcija. Mēs nevaram kontrolēt katru nometni. Nav tas mūsu uzdevums.
Mēs zinām, ka daudziem nav skaidrs, kāpēc meitenes ir izvēlējušas publiski stāstīt par seksuālās uzmākšanās pieredzi ilgus gadus pēc notikušā.
Savu skaidrojumu piedāvā pedagoģe un platformas "uzvediba.lv" vadītāja Līga Bērziņa.
Līga Bērziņa: Tas, ka cilvēki sāk runāt par vardarbību tikai pēc 10 gadiem, 20 gadiem, arī ir saistīts ar to, ka nereti ir vajadzīgs laiks un ir vajadzīga milzīga notikumu gravitācija, lai tu atkāptos un tiktu ārā no šīm sociālajām saitēm un tu justos pietiekami droši, lai tu varētu sākt runāt par to, kas ir noticis. Un parasti un ļoti bieži sāk runāt cilvēki tikai tad, kad viņi jau ieiet citos sociālos apļos, tad, kad viņi jūt, ka cita tā sociālā vide viņus sargā un ka viņu identitāte vairs nav atkarīga no tās vietas un vides, kurā viņi atrodas.
Vēl viens jautājums, ko lūdzām paskaidrot Bērziņai – kāpēc pēc traumatiskās pieredzes sievietes turpina tikties un komunicēt ar pāridarītāju.
Šo faktu bieži izmanto tie, kas mēģina pārnest atbildību uz upuriem.
Līga Bērziņa: Tad, kad ar mums notiek šausmīgas lietas, mūsu psihe, viņa nespēj to pieņemt. Tajā brīdī, tad, kad kāds uz tevi ir kliedzis, publiski pazemojis, cilvēki iet mājās, un viņi domā: nākamajā reizē tak es viņu satikšu, es viņam pateikšu to, nākamajā sapulcē es gan celšos kājās, un es runāšu par šo jautājumu, un tad jūs zināt.
Pienāks jau nākamā sapulce, un viņš paskatās uz tevi, tur saģērbusies tā kā vārna, un tur vai tur, tur savāc savus, tur, vienalga ko, un tu vispār saproti, tu esi aplieta, bet kas notiek? Tu turpini iet uz nākamo sapulci, jo tāpēc, ka tev ir svarīgi, ka psihei ir svarīgi, ka tu gūsti virsroku, un diemžēl tā tas arī notiek, ka tātad ļoti bieži tās nabaga sievietes un arī vīrieši, kuri ir tikuši izvaroti, tad, kad viņiem ir tā sajūta, ka nākamajā reizē tikai satikšu to varmāku, tad gan es pateikšu nē, tad gan es pateikšu stop! Tad gan es pateikšu, ka viss, tagad es eju prom. Un diemžēl viņi aiziet un viņus atkal viņiem atkal dara pāri, un viņi tādā veidā nonāk tādā šausmīgā vardarbības aplī.
Visbeidzot - kāpēc citi līderi K.I.D. nometnēs vai citi "Kas? Kur? Kad?" kluba dalībnieki nerīkojās?
[Skan samontēti fragmenti no telefona zvaniem līderiem]
Vairāki ilggadējie K.I.D. līderi mums interviju atteica. Tie, kuri piekrita intervijai, stāsta, ka meiteņu liecības bijis liels pārsteigums, piemēram, līderim Genriham Saruhanovam.
Genrihs Saruhanovs: Būšu godīgs, neko daudz par to visu situāciju nezinu, pats vairāk uzzināju no Facebook.
Cits līderis, kas lūdza palikt anonīms, dalās ar pretrunīgām pārdomām:
Anonīms līderis: Tā frāze, ko tagad daudzi saka: "nevienam tas neesot bijis noslēpums", mani kaitina. Es nezināju. Man ziņas par vardarbību, morālo spiedienu, uzmākšanos bija noslēpums. Jā, es redzēju attiecības – kad pats vēl biju dalībnieks redzēju, kā Bočarovs staigā sadevies rokās ar Jūliju, bet es nezināju, ka viņai ir tikai 17. Man bija šaubas, vai tas ir normāli, bet es nejutos, ka varēju vienkārši pienākt un sākt uzdot kaut kādus jautājumus - man pašam bija 19 vai 20. Pēc tam, kad sākās "me too" kustība, mēs sākam saņemt pirmās ziņas no meitenēm. Un man nav saprotams, kāpēc tie līderi, kuri kaut ko zināja - klusēja. 2019-jā gadā es uzzināju daudz vairāk un vairs negribēju palikt Kidā.
Vai "obņimašku kultūra", kur visi visiem pieskārās, lielai daļai neļāva redzēt pārkāpumus un nosaukt lietas īstajos vārdos? Tā var pieļaut, bet mēs to nezinām. Līga Bērziņa norāda, ka seksuālā vardarbība nav vienkārši dzimumakts.
Līga Bērziņa: Seksuālā vardarbība var notikt gan pēc tā, kā pieskarās, arī kā skatās, arī fiziskā distance tā pati, arī īsziņas, teksti, piezīmes. Tur ļoti daudz lietas, kas ir ap šo. Ārkārtīgi būtiski, ja tas ir ļoti filigrāns cilvēks, kurš īsteno filigrānu vardarbību, tad viņš var izteikt komentārus, komplimentus, kas visiem izklausīsies kā rūpes, un tu būsi vienīgais cilvēks, kas sapratīs, ka šajā brīdī tā ir vardarbība pret tevi un tu jutīsies izsists no sliedēm. Protams, ka tas cilvēks redz, ka tu esi izsists no sliedēm un citi tur tā kā vēlas vērsties pie palīdzības pie citiem, un citi teiks - tas tak sīkums, viņš gribēja tikai labu, tu redzi, cik viņš labs cilvēks un tamlīdzīgi.
Bērziņa uzdod retorisku jautājumu, kāpēc seksuālo vardarbību un vardarbību kā tādu ir tik grūti pamanīt.
Līga Bērziņa: Vardarbība nenotiek visu laiku, tur ir ārkārtīgi daudzi notikumi, tur ir dažādi pasākumi, un tā vardarbība var ilgt tikai dažas sekundes vai dažas minūtes. Un tad pārējā laikā tas nabaga upuris var vienkārši mēģināt pārliecināt sevi, varbūt man tikai likās, varbūt, ka tas nav nemaz tik traki, nav nemaz tik slikti.
Bet atgriežamies pie K.I.D.
Lai gan organizācija ir pašlikvidējusies, 2022. gada beigās tolaik palikušie aktīvie K.I.D. līderi nolēma veidot jaunu, no K.I.D. neatkarīgu jauniešu organizāciju.
Publiski K.I.D. grupā feisbukā viņi to paziņoja 2023.gada janvārī, uzsverot, ka jaunai organizācijai būs, citēju, "mums un mūsdienām aktuāla ētiskā pozīcija". Viņi vēlējās jaunu sākumu.
Organizācijas mājaslapā atsevišķa sadaļa ir veltīta attiecībām. Tajā rakstīts, ka dalībniekiem savā starpā veidot attiecības nevar aizliegt, bet, ja kāds no viņiem nejūtas droši, jāvēršas pie organizatoriem. Savukārt organizatora un dalībnieka attiecību gadījumā par šo faktu jāinformē organizācija un ētikas komisija.
[Fonā – runā krieviski]
Intervijā "NovaSpace" veidotāji uzsver, ka šī ir pilnīgi jauna organizācija, ar K.I.D. nesaistīta, un viņi nevēlas, lai K.I.D. ēna aptraipītu tās nākotni.
Vjačeslavs Popovs ir viens no "NovaSpace" organizatoriem. Kad nejauši nosaucām viņus par līderiem, viņš un Sofija Zografa aizrāda
Vjačeslavs Popovs: Visu terminoloģiju mēs pametām. Ne līderi, ne bērni. Tas uzreiz nebūs.
Sofija Zografa: Organizatori.
Vjačeslavs Popovs: Organizatori. Vienkārši organizatori, dalībnieki.
Viņi negrib izmantot pat KID nometnes jēdzienus.
Vjačeslavs Popovs: Cilvēki nezina, ka mēs neesam saistīti, tāpēc burtiski ...
Sarmīte Gaidule: Tāpēc labi, ka jūs paši to arī paskaidrojat.
Tāpat nav viena vadītāja - ir pieci, seši aktīvisti, kas savas brīvprātības, laika un prasmju ietvaros organizē pasākumus un rūpējas par birokrātiskiem jautājumiem, skaidro Vjačeslavs Popovs.
Vjačeslavs Popovs: Jau pēc Bočarova stāstiem jau noteikti mēs zinājām, ka ar K.I.D nosaukumu mēs negribam vispār, jo Bočarovs ir kā seja Kidam, ka viņš tiešām tas galvenais cilvēks jau vairāk par 10 gadiem, asociējas uzreiz - ja K.I.D., tad Bočarovs, ja Bočarovs, tad K.I.D..
Organizācija vēl ir ļoti jauna, oficiāli reģistrēta tikai 2023. gada novembrī.
Lai arī kā "NovaSpace" nevēlējās sekot K.I.D. pēdās, arī te ir bijis viens emocionāli manipulatīvu attiecību gadījums. 17 gadus veca meitene satikās ar 25 gadus vecu jaunieti. Meitene par attiecībām informējusi organizatorus, kā to paredz noteikumi.
Viņai teikuši - ja kaut kas nav kārtībā, lai informē.
Viss bijis labi līdz brīdim, kad meitene vairs nejutās droši. Meitene nolēmusi šīs attiecības pārtraukt.
"NovaSpace" organizatori runājuši ar abiem, izveidojuši ētikas komisiju un nolēmuši puisim liegt piedalīties organizācijas pasākumos. Arī citi dalībnieki izteikuši pretenzijas.
Par lēmumu publiski paziņots organizācijas "Telegram" kanālā.
Vjačeslavs Popovs: Lēmums lielākoties balstoties uz visu dalībnieku komfortu, ka lai tas neatkārtotos. Lai nebūtu kaut kādas līdzīgas situācijas.
Tā Vjačeslavs Popovs.
[Fonā – Sarmīte Gaidule uzdod jautājumu]
Uz jautājumu, vai organizācija darīja visu, ko varēja, šīs situācijas risināšanā, abi līderi ir vienisprātis.
Vjačeslavs Popovs: Man liekas, tomēr tas bija labākais risinājums.
Mūsu pētījums ir noslēdzies.
Veidojot šo raidierakstu, domājām, kas būtu labākais iznākums sievietēm, kuras dalījās savā pieredzē. Marina netic, ka šis stāsts varētu mainīt to cilvēku domas, kuri seksuālajā izmantošanā vaino upuri. Taču viņa priecāsies, ja būs palīdzējusi citām sievietēm.
Marina: Kad es pati lasīju līdzīgus pētījumus, es ieraudzīju tur sevi, sajūtu līdzību. Man tas palīdzējis. Bet varbūt arī tagad nometņu organizatori sapratīs, ka vajag nopietnāk izturēties pret to visu. Šādu notikumu izgaismošana liks viņiem aizdomāties par meiteņu drošību, kaut vai baidoties no tā, ka par viņiem pašiem sāks sūdzēties.
Šis ir podkāsts "Dokumentārijs". Portāla "Delfi"un Latvijas Radio pētījums "Līdera apskāviens".
Mani sauc Olga Dragiļeva, un notikumus K.I.D. un "Kas? Kur? Kad?" organizācijās pētīju kopā ar Delfi kolēģēm Sarmīti Gaiduli un Aiju Rutku, kā arī ar Latvijas Radio žurnālistēm Daci Krejeri un Agnesi Linku.
Podkāsta skaņu režija - Justīne Savitska un Ivo Tauriņš. Redaktore – Anita Brauna.
Stāsta vizuālo identitāti veidoja Beāte Bērziņa.
Rakstu sēriju "Līdera apskāviens" lasi portālā Delfi.
Paldies ikvienai sievietei, kas mums uzticējās un anonīmi vai ar savu vārdu izstāstīja, kas ar viņu notika K.I.D. un "Kas? Kur? Kad?".
Paldies Marinas draudzenei Alīnai Kurovai - tikai pateicoties viņas uzņēmībai un drosmei šis žurnālistu pētījums varēja notikt.
Lasi arī portālā "Delfi".