Klimata temats kļūst arvien populārāks. Tostarp tas ierindots Pasaules ekonomikas forumā norādīto globālo risku sarakstā 2019. gadam:
- Ekstrēmi laikapstākļi
- Nespēja samazināt klimata pārmaiņas un pielāgoties klimata pārmaiņām
- Dabas katastrofas
- Datu viltošana un zagšana
- Kiberuzbrukumi
Vēl pirms desmit gadiem – 2009. gadā – klimatam netika atvēlēta neviena pozīcija šajā sarakstā. Zīmīgi, ka tobrīd kā globālais risks figurēja Ķīnas pārāk lēnā attīstība.
Globālie riski 2009. gadā:
- Aktīvu cenu sabrukums
- Ķīnas ekonomikas tempu samazināšanās
- Hroniskas slimības, epidēmijas
- Globālās pārvaldības nepilnības
- Atkāpšanās no globalizācijas
Kā notiek globālā sasilšana?
Salīdzinājumā ar siltumnīcu planētai Zemei plēves funkciju pilda atmosfēra, kurā uzkrājas dažādas gāzes. Daļa no to apjoma veidojas dabiski un pasargā Zemi no atdzišanas. Bet, ja cilvēks atmosfēras plēvi padara biezāku, tad uz Zemes kļūst pārāk silts. Dedzinot un kurinot, cilvēki atmosfēru piepilda ar papildu gāzēm. Izplatītākā no tām ir ogļskābā gāze jeb CO2 un metāns. Tās uzkrājās atmosfērā, un siltumnīcas plēve kļūst arvien biezāka.
“Siltumnīcas efekts pats par sevi nav slikts, tas ir dabisks process. Un, ja nebūtu siltumnīcas efekta, tad vidējā temperatūra uz Zemes būtu apmēram par 15 grādiem zemāka, nekā tā ir pašlaik,” norāda vides ķīmiķis, klimata zinātnieks Māris Kļaviņš.
Atmosfēra un gāzes plēve ap Zemi ir veidojusies daudzu simtu un pat tūkstošgadu garumā, šie dabiskie procesi turpinās. Dabiskos izmešus veido vulkāni, okeāni, mitrāji, zemestrīces. Zinātnieki secinājuši, ka būtiski šie apjomi nemainās, taču cilvēku pienesums gan aizvien pieaug.
Kopš industriālās revolūcijas 19. gadsimtā cilvēki dedzina un kurina daudz vairāk, radot dažādas gāzes. Kopš masveida dedzināšanas sākuma vidējā temperatūra uz Zemes ir pieaugusi par 1,1 grādu. Tas smalkajā planētas matemātikā spēj radīt būtiskas izmaiņas.
Turklāt CO2 ir augu barības avots, un, sarūkot mežu platībām, tā patēriņš dabā samazinās, un CO2 paliek atmosfērā.
Zinātnieki aprēķinājuši – ja cilvēki savā darbības stilā neko nemaina, tad 2100. gadā Zemes temperatūra varētu pieaugt vismaz par trim grādiem. Bet, ja cilvēki tomēr grib dzīvot aptuveni ar pašreizējiem klimata noteikumiem, tad 2100.gadā maksimālais temperatūras pieaugums var būt līdz 1,5 grādiem.
“Mums ir pārliecība, ka sasilšanu ir izraisījis cilvēks ar emisijām no siltumnīcefekta gāzēm. (..) Zinātnei nav šaubu par cilvēka ietekmi, ka temperatūra cēlusies par 1°C pēc rūpnieciskās revolūcijas. Protams, ka ir diapazons. Varbūt ir mazliet mazāk, varbūt vairāk nekā 1°C. (..) Daži cilvēki domā, tas nav daudz, bet, redzot, ka dažos pasaules reģionos sasilšana ir daudz lielāka, īpaši Arktikā, kur sasilšana ir divas vai vairākas reizes lielāka nekā 1°C un izraisa ledus masas kušanu, redzams - sasilšanai ir liela ietekme uz turienes ekosistēmām,” norāda Apvienoto Nāciju Organizācijas (ANO) Klimatu pārmaiņu starpvaldības padomes (IPCC) vicepriekšsēdētāja Telma Kruga.
Tā kā planētas ekosistēma ir saistīta, vienīgi jautājums, kā un kurā vietā globālā sasilšana izpaužas. Klimata pētnieki visā pasaulē zvana trauksmes zvanu par klimata pārmaiņu gaidāmajām un jau piedzīvotajām sekām.
Uz to norāda arī IPCC priekšsēdētāja vietniece: “Sekas, ko var radīt globālā sasilšana, ir daudz lielākas. Ir runa par cilvēku dzīvībām. Par ekosistēmām, kas var neatlabt. Par pakalpojumiem, ko ekosistēmas piedāvā, kādu vairs nebūs. Ir runa par pārtikas drošību. Uz spēles ir ļoti daudz lietu. Šis vēstījums ir jāasimilē un jāsāk rīkoties konsekventi pret šo draudu, kas saistīts ar nākotnes klimata riskiem.”
Raugoties uz cēloņiem, Upsalas universitātes Vides un attīstības studiju programmas izpilddirektors Īsaks Stodards norāda uz vēlmi pārmērīgi daudz pirkt: “Patēriņa līmenis, patēriņa kultūra Savienotajās Valstīs un tas, kas varbūt diemžēl pastāv pie mums – tā ir vēlme varbūt sasniegt tādu pašu līmeni. Bet, pirmkārt, es domāju, ka šāda vēlme ir kaut kādā ziņā bīstama pat. Un, otrkārt, man liekas, tā ir arī nesasniedzama, jo principā šis patēriņa līmenis ir veidojies, teiksim tā, uz citu valstu rēķina.”
Vairāk ražošanas – vairāk izmešu
Lielākie CO2 izmešu rādītāji 2018. gadā:
- Ķīna 29,71% (11 256 megatonnas)
- ASV 13,92%
- ES 28 9,13%
- Indija 6,92%
- Krievija 4,61%
- Japāna 3,16%
Kopā šīs valstis rada aptuveni divas trešdaļas no visu pasaules valstu izmešiem.
CO2 izmešu izmaiņas teju 30 gadu laikā, proti, kopš 90. gadiem:
- Ķīna +369%
- Indija +346%
- Japāna, ASV +4%
- ES 28 -21%
- Krievija -25%
Skaidrojumi šīm izmaiņām gan ir dažādi. Tā Krievija pēc Padomju Savienības sabrukšanas ir vienkārši samazinājusi ražošanu, un tieši preču ražošana rada vislielāko izmešu daudzumu. Savukārt Eiropas Savienībā preču ražošana kļuvusi arvien dārgāka, un daudzi Eiropas uzņēmumi kā savu rūpnīcu sākuši izmantot Ķīnu un citas Āzijas valstis, un uz turieni pārcēlies arī CO2 piesārņojums. Piemēram, koncerns “Volvo” arvien vairāk auto ražos Ķīnā.
Turklāt izskatās, ka Eiropas Savienībā drīz auto neražos nemaz. 2016. gadā visvairāk automašīnu uzbūvētas Ķīnā, ASV , Japānā, Vācijā, Indijā, Dienvidkorejā, Meksikā, Spānijā, Kanādā, Brazīlijā. Kopumā šīs desmit valstis saražoja 74 miljonu automašīnu, bet Eiropas Savienībā – Vācijā un Spānija – 10%.
Līdzīga aina ir ar apģērbu ražošanu, sadzīves tehniku, mobilajiem telefoniem, ko ražo pārsvarā Ķīnā, arī Indijā, Bangladešā. Piemēra, zviedru zīmols “H&M” jau 2014. gadā Eiropas Savienības teritorijā neražoja gandrīz neko, bet preces ved no Ķīnas, Indonēzijas, Kambodžas, Bangladešas, arī Āfrikas valstīm. “Ikea” mēbeļu dizainus izstrādā Zviedrijā, bet ražo tās Ķīnā, Vjetnamā, Mjanmā, Malaizijā.
Līdz ar ražotņu pārcelšanu Āzijas valstis, saņemot daudzos pasūtījumus, kļūst turīgākas, pieaug iedzīvotāju labklājība un vairāk pērk preces.
Vai mēs būtu spējīgi atteikties no lielās preču apetītes? “Aizliegtā paņēmiena” uzrunātie jaunieši nezināja, ka apģērbu ražošana rada būtisku ietekmi uz klimata pārmaiņām. Vai tas viņus pārliecina pirkt mazāk preču?
“Vienkārši man ļoti patīk drēbes, un, ja man patīk kāda drēbe, tad es to nopirkšu.”
“Varbūt nākošreiz izvēlēsimies tādus materiālus, kuri ir izveidoti kā otrās pārstrādes.”
Globālais bizness
Jomas, kas 2018. gadā radīja visvairāk CO2 izmešu pasaulē:
- Elektrības ražošana 40%
- Transports 24%
- Industriālā rūpniecība, būvniecība 19%
Elektrība ir vajadzīga rūpnīcām, kas ražo auto, apģērbu un mobilos telefonus. Bet no kā ražo elektrību? 2017. gadā Ķīnā absolūtais vairums elektrības ražots ogļu stacijās, proti:
- Ogles 64,7%
- Hidroelektrostacijas 18,1%
- Atomelektroenerģija 3,9%
Ogles ir viens no netīrākajiem energoresursiem un rada ļoti daudz CO2 izmešu. Piemēram, brūnogles rada par 46% vairāk CO2 izmešus nekā benzīns. Taču ogles ir lētas, un Ķīna arī ir lielākā ogļu ieguves valsts pasaulē.
Arī Eiropas Savienībai ir savs nesmukais ogļu stāsts. Vācija un Polija aizvien daudz elektrības ražo tieši no oglēm, turklāt Polijā tie ir 80% no visas valsts elektrības un tā staciju jaudu palielina.
Runājot par oglēm, nevar nepieminēt Austrāliju, kurai tā ir eksporta prece numur viens, un galvenie eksporta partneri ir Ķīna un Indija. Pērn Austrālijas enerģētikas kompānija “Adani” saņēma gala atļauju sākt izstrādāt jaunu ogļu ieguves vietu Kvīnslandā. Tas notika par spīti vides aktīvistu protestiem.
Tātad Austrālija ved ogles uz Ķīnu, kur no tām ražo elektrību un tālāk preces, ko savukārt pērkam mēs, eiropieši.
Kā redzams, cieši saistīta ne tikai planētas ekosistēma, bet arī globālais bizness.
Automašīnas veido apmēram 70% no visa transporta sektora radītiem izmešiem. Saražoto automašīnu skaits pasaulē
- 2004. gads – 44 miljoni vienību
- 2018. gads – 77 miljoni vienību (pieaugums 75%)
Pārvadāto pasažieru skaits lidmašīnās
- 2004. gads – 1,9 miljardi
- 2020. gada prognoze – 4,7 miljardi (pieaugums 147%)
Aviopārvadājumiem kopējais izmešu apmērs ir mazāks nekā automašīnām, bet cilvēku kāre ceļot aug. Zīmīgi, ka Eiropas Savienībā aviācijas degviela nav aplikta ar akcīzes nodokli, lai gan dažas valstis to ir rosinājušas.
Aplūkojot izmešu apjomus, jāraugās arī uz gaļas ražošanu, kas pasaulē:
- 1961. gadā bija 75 miljoni tonnu
- 2014. gadā – 320 miljoni tonnu (pieaugums par 326%)
Par gaļas ražošanu svarīgi runāt ne CO2, bet metāna dēļ, kas izdalās liellopu gremošanas procesā un kūtsmēslos, kas arī nonāk atmosfērā. Metāna radītais efekts ir 30 reizes lielāks nekā CO2.
68% - tas ir apjoms, kas palicis pāri no mežiem pasaulē, salīdzinot datus ar pirmsindustriālo periodu.
Savukārt iedzīvotāju skaits aug:
- 1990. gads – 5,3 miljardi
- 2019. gads 7,7 miljardi
- Prognozētais 2050. gadam – 9,5 miljardi
Ko dara valstis un līderi?
Cilvēku skaita pieaugums, ieradumi, mūsdienu dzīvesstils un tiekšanās pēc labklājības vienā pusē, savukārt pretējā – klimata pārmaiņas, kas maina laika apstākļus un rada dabas katastrofas. Pašlaik šajā duelī zaudētājs ir klimats. Pasaules vadošās valstis it kā ļoti cenšas kaut ko mainīt, bet nesanāk un, iespējams, patiesībā nemaz negrib.
- 1992. gads. Riodežaneiro, Zemes samits. Pirmā lielā valstu sanākšana par klimata jautājumiem.
- 1997. gads. Kioto protokols. Pirmā lielā valstu vienošanās par nepieciešamību samazināt izmešu daudzumu – līdz 2012. gadam par aptuveni 6 līdz 8% salīdzinājumā ar 1990. gadu.
- Vairākas ANO Klimatu pārmaiņu konferences, pēdējā – jau 25. pēc kārtas – Madridē.
- 2015. gads. Parīzes vienošanās, kas aizstāj Kioto protokolu un paredz atkal samazināt izmešus.
Taču par spīti atsevišķu valstu centieniem dzīvot zaļāk globālajā mērogā tas nav devis nepieciešamo efektu. To apliecina dati par CO2 izmešu daudzumu pasaulē, kas liecina par 4% pieaugumu:
- 2015. gadā – 36 311 megatonnas,
- 2018. gadā – 37 887 megatonnas.
Turklāt pēc prezidenta Donalda Trampa iniciatīvas ASV nolēma no Parīzes vienošanās izstāties. Arī Ķīna, Indija un Brazīlija pērn kopējā paziņojumā norādīja – lai vispirms teicamnieka priekšzīmi pasaules glābšanā parāda vecie tā piesārņotāji, tostarp Eiropa.
Eiropas Savienība pašlaik it kā ir visapņēmīgākā. Eiropas Parlaments pērn klimata jomā pat deklarēja ārkārtas situāciju, norādot, ka jāizvirza daudz lielāki mērķi izmešu samazināšanā. Un viens no tiem – Eiropas Savienībā vienoties par nulles emisijām līdz 2050. gadam.
Tiesa, dati liecina – pasaulei tikai ar ES centieniem vien vairs nepietiek.
Turklāt, piemēram, vienoties ar Poliju nebūt nebūs vienkārši.
Austrālija krustugunīs
Austrālija pašlaik nonākusi ļoti lielās krustugunīs. Pirmkārt, tiešā nozīmē. Otrkārt, Austrālija līdz šim teju nemaz nav pildījusi klimata mājasdarbus. Kioto protokola apņēmības palikušas galīgi neievērotas, bet vienā no jaunākajiem ziņojumiem par 50 attīstīto valstu centieniem rūpēties par klimatu Austrālija ir pašā apakšā.
Šobrīd ar uguni apņemtās platības jau krietni pārsniedz Latvijas teritorijas izmēru, masveidā iet bojā dzīvnieki, cilvēki spiesti pamest mājas, iedzīvotāju vidū satraukums.
To apliecina arī Sidnejas Latviešu biedrības priekšsēdētājs Jānis Čečiņš: “Tie ugunsgrēki ir tik spēcīgi, ka tie paši rada savu klimatu. Kā jau karstums pa gaisu velkas uz augšu, bet tas vējš ir tik liels, ka tas vietām skrien ar 50, 60, pat par simts kilometriem stundā. Un tas nes to uguni uz priekšu. Tāpat viesuļvētras. Viena viesuļvētra, kas bija tieši uguns radīta, pacēla ugunsdzēsēju mašīnu, kas nav viegla, gaisā un nogāza zemē. Divi ugunsdzēsēji zaudēja savu dzīvību.”
2019. gads Austrālijas vēsturē bijis sausākais kopš meteoroloģisko novērojumu sākšanas. Čečiņš norāda uz meteorologu datiem – šosezon kalnos sniega mazāk un daudzas upes ir izkaltušas.
Lai arī Austrālijā meži ir deguši regulāri, šoreiz tās ir daudzkārt lielākas platības. Un britu medija “The Guardian” Austrālijas redakcijas vides žurnālists Greijems Rīdfērns norāda uz klimata jautājumiem: “Šie ir apstākļi, par kuriem pašas valdības klimata eksperti jau daudzus gadus brīdina. (..) Jau 90. gadu sākumā zinātnieki ir paredzējuši, ka te palielināsies lielu ugunsgrēku gadījumu risks. Tātad daudzus gadus Austrālija ir zinājusi, ka šādi apstākļi iestāsies. Protams, daži politiķi teiks, ka Austrālijas pēda ogļskābās gāzes izmešu ziņā ir tikai aptuveni 1,3-1,4% no pasaules emisijām, bet tas ir jāredz mūsu lielā fosilā kurināmā eksporta kontekstā.”
Uz politiķu atbildību norāda arī Jānis Čečiņš: "Austrālijas valdība nav darījusi neko daudz jau gadiem ilgi. Mums ir tā konservatīvā valdība, un viņi gadiem arī noliedz, ka ir jebkāda liela ietekme cilvēkiem uz klimata maiņu. Viņi saka – nu jā, tas ir tāds dabisks process, pirms 10 000 gadiem bija ledus laikmets.
Un tā mūsu [politiķis], arī pirms viņš bija premjerministrs, iegāja parlamentā ar lielu akmeņogles gabalu un teica: šeit ir Austrālijas nākotne!
(..) Un tur mums ir lieli ienākumi. Diemžēl tās firmas, kas veic tos izrakumus, tie arī ir lieli atbalstītāji gan valdībai, tām divām partijām, kas tur ir, gan arī opozīcijas partijām. Tātad tur ir ļoti maza cerība, ka kaut kas daudz notiks. Ir jau tie protesti bijuši gadiem ilgi.”
Austrālijas politiķu retorika tagad gan sākusi mainīties, un valsts premjers Skots Morisons jau atzīst klimata izmaiņas kā problēmu. Savukārt ziņojumu par to, ka Austrālija ierindojas pēdējā vietā pasaulē klimata politikas jaunākajā indeksā, viņš neuzskata par uzticamu.
