Gaļina: Mums jau otro dienu Sumos notiek evakuācija. Līdz 8. martam bijušas divas kolonnas un izvesti 3000 cilvēku, no tiem 1800 – ārzemju studenti. Mums augstskolā bija daudz ārzemju studentu. Viņus visus vakar izveda uz Poltavu. Šodien evakuācija turpinās. Nupat esot devusies ceļā vēl viena kolonna, vismaz tā ziņo vietējās varasiestādes.
Ģirts Zvirbulis: Bet jūs pati esat palikusi Sumos un nedomājat braukt prom?
Pagaidām man nav pat tādas domas! Es gribu palikt šeit. Ar mani ir divi vecāki cilvēki, kuri arī negrib braukt. Arī daudzi draugi palikuši šeit. Man vislielākās bailes ir tajos brīžos, kad izsludina gaisa trauksmi. Tad man ir bail. Protams, visu pārējo laiku arī uztraucos, bet cenšos neļauties panikai. (..) Es dzīvoju privātmājā, mums ir liels pagrabs. Esam to aprīkojuši, iekārtojuši un trauksmes gadījumā 2–3 minūšu laikā esam pagrabā. Pagaidām tādējādi glābjamies.
Ģirts Zvirbulis: Kāda ir situācija pilsētā?
Gaļina: Pilsētā veikali strādā. Tiesa – ne visi, bet strādā. Maize ir, piens arī, dažādi putraimi, piena produkti. Aptiekas arī strādā, bet ne visas. Mums pienāk ziņas, kādi veikali būs vaļā un kādi produkti pieejami. Protams, visur jāstāv rindās, bet tas tā... Veikali strādā līdz pulksten 14, jo no pulksten 18 jau ir komandantstunda.
Izslēdzam gaismu un sēžam pie lukturīšiem vai kas nu katram ir. Gāze vēl ir, internets un televīzija strādā.
7. marta naktī mūsu pilsētu bombardēja, cieta deviņas privātmājas, tur uzmeta bumbu. Pagājušonedēļ sabumboja elektrības apakšstaciju, termoelektrocentrāli, bet mēs cenšamies neļauties panikai!
Ģirts Zvirbulis: Vai varējāt iedomāties, ka kādreiz nonāksiet tādā situācijā, kā pašlaik?
Gaļina: Es tam neticēju līdz pašai pēdējai minūtei. Līdz 24. februāra rītam, kad sākās bombardēšana. Un pat vēl pēc tam, līdz kamēr pie mums Sumos parādījās pirmie bruņutransportieri, es nespēju noticēt.
Es šobrīd pati savu nākotni īpaši neprognozēju. Dzīvoju dienu pa dienai. Ja no rīta pamostos dzīva – tad priecājos jau par to, ka esmu dzīva. Visi tic Ukrainas uzvarai. Mēs visi turamies, visi man pazīstamie. Un domāju – turēsimies līdz pēdējam.
