Balaklija

Balaklija ir neliela pilsētiņā Harkivas apgabalā, kura vairāk nekā sešus mēnešus atradās okupantu karaspēka pakļautībā. Šeit pirmo reizi Ukrainā redzu, ka cilvēki dzīvo bailēs – ne tikai no iebrucējiem viņu valstī, kas tagad jau patriekti pārdesmit kilometrus tālāk, bet arī no kaimiņiem, pašu iedzīvotājiem, kas ir prokrieviski noskaņoti.

Jekaterina, pensijas vecuma kundze, kura līdz kara sākumam bija uzņēmēja un aktīva bioloģiskās dārzkopības entuziaste, atzīst: "Mēs baidāmies, mēs patiešām baidāmies. Variet tā arī rakstīt, ka mēs pagaidām esam piesardzīgi…"

Viņa visu okupācijas laiku pavadījusi savā privātmājā, izdzīvot varējusi, jo pagrabs bijis pilns ar konserviem un pašas audzēto. "Krievi dalīja no atlauztajām noliktavām sazagto… Pēc tam kaut ko no Krievijas veda, bet mēs neņēmām to humāno palīdzību. Mums bija savi dārzeņi."

Kaut ienākumu nekādu nav bijis, Jekaterina neatsaucās jaunās vietvaras pārstāvju aicinājumiem pieteikties uz Krievijas pensiju vai citu palīdzību, bet daudzi Balaklijā aizgāja un iesniedza dažnedažādus dokumentus okupantu varas iestādēm. Rajonā, kurā dzīvo Jekaterina, starp palicējiem bijuši ļoti daudzi Krievijas atbalstītāji.

"Tagad ir ļoti grūti ar šiem cilvēkiem sazināties. Otrajā dienā, kad ukraiņi atnāca, viņi jau bija mainījuši viedokli, jau mīl Ukrainu, bet mēs taču zinām viņu iekšējo dabu... ir ļoti grūti psiholoģiski... Kā tālāk dzīvot, kā uzvesties..." stāsta Jekaterina.

Okupācijas laikā kaimiņi ziņojuši jaunajai vietvarai pat par tādu sīkumu, ka viņa nav nākusi pakaļ Krievijas palīdzībai. Tolaik piesardzību vajadzējis ievērot it visā, pat savstarpējās telefonsarunās.

Jekaterina stāsta, ka arī pati personīgi zina vēl cilvēkus, kas Balaklijā spīdzināti, piemēram, kāds baptistu mācītājs, kuru savāca uz pagrabu, spīdzināja, viņam slikti palika. "Pēc tam viņu spieda sadarboties, bet viņš tikai atbildēja – es ticu Dievam un viss."

Kādas skolas pagalmā atrodas piezemējušās milzīgas raķetes atlūzas. Pensijas vecuma Balaklijas iedzīvotājs Miša rāda uz metāla gabalu, uz tā vēl salasāmi daži burti, ciparu virtenes. Raķete gaisā jau iznīcināta, uz zemes nokritušas tikai atlūzas, taču tās ir milzīgas, tām nogāžoties, skolai izbiruši vairāki logi.

Miša pēc tautības ir krievs, bet priecājas, ka ukraiņi atguvuši Balakliju. Viņš saka, ka dzīvot kļuvis daudz vieglāk, nekā tas bija pēdējo pusgadu.

"Protams, ka ir labāk... Tad paskatījies ne tā un varēji dabūt pa zobiem..."

Viņš stāsta, ka laikā, kad Krievijas karaspēks bija Balaklijā, daudzi cilvēki aizturēti, daudzi – pazuduši bez vēsts.

Garās daudzdzīvokļu ēka pagalmā sastopu sirmu vīru vārdā Aleksandrs. Viņš stāsta, ka ar iztikšanu visiem bijis grūti – okupantu izsniegtās pārtikas devas bijušas niecīgas, bet nopirkt praktiski neko nevarēja. Okupācijas periodā cenas pārtikas produktiem Balaklijā uzkāpuša prātam neaptveramos apmēros, ar pārtiku tirgojušies spekulanti, kuriem kaut kādā veidā bija iespēja brīvi pārvietoties Krievijas armijas kontrolētajā teritorijā. Tagad Aleksandrs pieteicies uz visu iespējamo humāno palīdzību un, lai izstāvētu visās rindās, uz rokas sarakstījis tur ieņemtos vietas numurus.

Tālāk nelielajā gaiši zilajā baznīcā dzīvība kūsā. Baznīcas logu ailas aizklātas ar finiera plāksnēm, bet iekšpusē zālē puskrēslā pie galdiem sasēduši vairāki desmiti Balaklijas iedzīvotāju. Brīvprātīgie Serhio un Jūlija stāsta, ka tagad cilvēkiem nepieciešama savstarpēja aprunāšanās, atbalsts. Kā stāsta jaunieši, viņiem šajās dienās nācies uzklausīt ļoti daudz stāstu par spīdzināšanām okupētajā Balaklijā.

"Bija meitene, kuru paņēma aizdomās par to, ka viņa ir ziņotāja. Meitenei ir 21 gads, viņu spīdzināja ar elektrību. Kad viņa ienāca kamerā, viņas rokas no spīdzināšanas bija pilnībā... viņai kļuva slikti. Cilvēki kamerā sāka dauzīt [pa durvīm] – teica, ka viņai ir slikti. Kaut ko viņai izdarīja, bet viņa ir dzīva," stāsta Jūlija.

Atvados no jauniešiem. Pirms došanās prom viņi parāda vietu, kur baznīcā ielidojis lādiņš. Lādiņu jaunieši pārnesuši uz citu telpu, kur mazāk staigā cilvēki. Jūlija rāda uz prāvu lodveida lādiņu, kas tagad nolikts pie durvju stenderes. Kad nesuši to uz šo telpu, domājuši, ka tas vairs nevar eksplodēt. Tikai vēlāk no draugiem, kas orientējas ieročos, uzzinājuši, ka tā tas nav – lādiņš joprojām ir pilns un jauniešiem paveicies, ka paši nav uzgājuši gaisā ar visu baznīcu.

"Tas ir vesels artilērijas lādiņš. Te jābūt detonatoram, bet piezemēšanās laikā tas salūzis un nedetonēja. Var teikt, ka tas tāds Dieva brīnums," nosaka Serhio.