Latvijas Radio ziņu korespondente Sintija Ambote: Kāda situācija šobrīd ir vietā, kur jūs atrodaties, kas notiek Ukrainas–Baltkrievijas pierobežas pilsētas Slavutičas ielās?
Aleksandrs Kupnijs: Teritoriālā aizsardzība strādā, mūsu cilvēki tur pieteicās rindām. Pilsētā patrulē, bet naktī ir komandantstunda un gaisma visur izslēgta. Marodierisma gadījumu nav bijis vēl un, domāju, šeit arī nebūs. Mēs esam 17 kilometru attālumā no Baltkrievijas, un Slavutičā ir mierīgi, jo militārās cīņas tieši šeit blakus šobrīd nenotiek. Taču sajūtas ir ļoti trauksmainas, tas mānīgā klusuma stāvoklis nav patīkams, zinot, ka 50 kilometru attālumā Čerņigovā noritēja smagas cīņas, kur tā arī neielaida tankus un tehniku, kas nāca no Baltkrievijas un Krievijas robežu puses. Proti, tas ir blakus, un no turienes brīžiem ir dzirdama sprādzienu atbalss, un tas morāli un psiholoģiski nospiež.
Ir klusums, bet vienlaikus saproti, ka Ukraina ir ugunī un visur ir karš….
Ir smagi.
Mans dēls un meita šobrīd ir Kijevā, un es viņus nepaguvu izvest no turienes 24. februārī. Vecākais dēls arī nosprieda, ka tagad labāk nekustēties, jo nevar zināt, kas notiks pa ceļam. Tā mēs esam šķirti, viņi katru nakti ir bumbu patversmēs.
Es saprotu – dienā jūs varat iziet ielās. Kāda ir ar pārtikas, medikamentu un komunālo pakalpojumu pieejamību jūsu pilsētā?
Cilvēku pilsētā, protams, ir mazāk, un izejam tikai tad, ja ir īpaša vajadzība. Ūdens, gaisma, apkure, mobilie sakari ir, un var arī veikalā joprojām norēķināties ar maksājuma kartēm. Taču sestajā kara dienā pārtikas veikalos tikpat kā vairs nav. Piegādes nenotiek vispār. Tuvākais piegādes punkts mums ir Čerņigova, bet tur iebraukšanas ceļi ir mīnēti, un es uzskatu, ka kara apstākļos tas ir pareizi un nepieciešams, lai tur netiek ienaidnieks. Lūk, bet es domāju, ka tādas piegādes visā Ukrainā ir apgrūtinātas. Taču, kā mēs paši smejamies – ja veikali tukši, tas nozīmē, ka mums pilni dzīvokļi ar pārtiku. Plus vēl mums pēdējās divas dienas tuvējie zemnieki pieved svaigu pienu. Atbrauc pāris cisternas, un tur gan veidojas cilvēku rindas. Tā kā badu vēl mēs neciešam.
Ņemot vērā, ka esat tieši Černobiļas apgabalā un jums bijušajā AES ir arī kolēģi, ko jūs zināt par tās vietas ieņemšanu un kas tur notiek šobrīd?
Tur nebija un nav nekādu Ukrainas formējumu, lai atvairītu uzbrukumu, un tad ļoti mierīgi no Baltkrievijas puses krievu spēki tur ienāca. Ar tankiem, kamaziem un karavīriem un veica pārrunas ar AES vadību, ja tur kāds pretosies, tad viņi var atklāt uguni, un tas jau uzreiz bija skaidrs, ka šajā vietā aizstāvēties ir muļķīgi, jo viņi taču atbraukuši ar smago artilēriju. Tāpēc atomelektrostacijas zonas kontroli pārņēma krievu spēki. Ukraiņu pārstāvji – AES darbinieki un maiņas priekšnieks, kas tur šobrīd atrodas, vienlaikus vienojās ar šiem krievu spēkiem, ka viņi netraucēs Černobiļas AES darbību, un karavīriem uzreiz paskaidroja, kurās radioaktīvās bīstamības vietās atklāt uguni vispār nekādā gadījumā nevar.
Runājot par Černobiļas atomelektrostacijas teritoriju, jūs arī esat bijis ilggadējs tās darbinieks, dozimetrists. Kā jūs vērtējat šī objekta drošību šobrīd kara apstākļos?
Es vienkārši ļoti ceru, ka viņus tomēr painformēja un konsultēja, ka šajā vietā ir augsti riski un īpaši svarīgi nesākt kaut kādas darbības ar sprādzieniem un vibrācijām pie konstrukcijām, jo, ja tas notiks, var ciest ne tikai tuvējā Černobiļas zona, bet arī Baltkrievija un pati Krievija. Tāpēc, es domāju, viņi nav ieinteresēti tajā. Man gan kopš vakardienas vairs nav iespējas sazināties ar kolēģiem, kas ir šobrīd tur uz vietas.
Ko viņi jums šajās dienās iepriekš ir stāstījuši, kā viņi redz to situāciju?
Viņi informēja tos karavīrus un cer, ka nekas nenotiks. Protams, viņiem ir daudz grūtāk tieši psiholoģiski, jo viņi ir noslēgtā vietā un viņi nevar satikt tuviniekus visas šīs dienas. Viņus baro divas reizes dienā, un Černobiļas bijušā AES ēdnīca ir liela, domāju, ēdiena tur arī netrūkst kādam laikam. Cik man zināms, darbinieki var atrasties tikai pašas stacijas teritorijā un ārpus tās viņi var tikt tikai ar kaut kāda krievu ģenerāļa atļauju un karavīru pavadībā. Es domāju, ir būtiski saprast, ka
šobrīd visa atbildība par iespējamo radiācijas drošības pasliktināšanos šajā objektā ir uz agresora pleciem un atkarīga no viņu rīcības.
Es saprotu, ka visā šajā situācijā cerēt uz apdomīgumu ir sarežģīti, bet es šeit vienkārši ceru uz Dievu, ka nekas nenotiks.
Kā jūs kopumā raugāties uz starptautisko uzmanību šai brīdī, kā tieši civiliedzīvotāji to izjūt – ir palīdzība vai jūs esat vieni?
Ziniet, 24. februārī un vēl nākamajā dienā bija tāda sajūta, ka esam vieni, jo neviens to laikam līdz galam negaidīja. Un, kad es sākumā lasīju, ka citas valstis izsaka nosodījumu un tā tālāk, tad tas man likās absurdi, jo mums te tikmēr tanki brauc un šauj. Bet tā bija pirmā reakcija un tagad jāatzīst, ka tas, kas notiek, ir, kā saka, ‘’respect’’, jo teju visa pasaule ir nostājusies Ukrainas pusē, tas ir lieliski. Ir kaut kāda reāla palīdzība un ne tikai finansiāla, bet arī militāra. Un es vēl domāju, ka pats būtiskākais, ka tas ir rādītājs tieši Krievijas iedzīvotājiem, kas vēl ir spriestspējīgi, ka viņi tiek izolēti un šis viss nav nekāda atbrīvošanas operācija, bet agresija, un Putinam neviens pasaulē netic.
Par sabiedrību vēl – vai jūsu pilsētā, Slavutičā, ir daudz krievvalodīgo un kādas līdz šim bijušas attiecības starp dažādām kopienām?
Pilsētā lielākā daļa iedzīvotāju runā arī krievu valodā, mēs visi mierīgi varam šeit sazināties tajā valodā, kurā mums katram ir ērti. Neviens šeit nekad nevienu nav spiedis runāt tikai ukraiņu valodā. Un esmu pārliecināts, ka visi šeit dzīvojošie šobrīd ir pret agresiju. Ja Maidana laikā un vēl no Oranžās revolūcijas laika bija redzama kāda šķelšanās, bet arī ne naidīga, tad tagad, manuprāt, šeit nav tādas dalīšanās un visi ir Ukrainas pusē neatkarīgi no valodas, kurā runā, vai tautības. Tagad galvenais uzdevums ir aizsargāt pilsētu, aizsargāt Ukrainu.
