Dokumentālās filmas

Dziesmuvara. Dokumentāla filma

Dokumentālās filmas

TV JAUNUMS! "Robežu gūstā". Dokumentālu filmu cikls. 1. sērija

Dzīvības tilts. Karš Ukrainā. Dokumentāls stāsts

Irpiņas tilts - dzīvības artērija kara postītajā, bet nesalauztajā Ukrainā. Dokumentāls stāsts

Pievērs uzmanību – raksts publicēts pirms 2 gadiem un 2 mēnešiem.

Mierpilna, klusa, zaļojošu parku pilna. Priežu meži pastaigām. Ģimenēm ar bērniem – lieliska dzīvesvieta. Piemērota gan nesteidzīgam dzīves ritmam, gan tiem, kam nepieciešama metropoles elpa. Rokas stiepiena attālumā no galvaspilsētas Kijivas. Tā ir Irpiņa. Te vēl nesen mita aptuveni 60 tūkstoši cilvēku – apmēram, kā Jelgavā. Nu Irpiņa teju tukša – vēl pirms mēneša plašākai pasaulei nezināma, nu uzmanības centrā kara un Krievijas bombardēšanas dēļ.

Irpiņas galvenais ar Kijivu savienojošais tilts sagrauts, bet daudziem no kara bēgošajiem tas ir kļuvis par dzīvības tiltu.

Saulainā un pavasarīgā marta dienā pār tiltu no Kijivas ziemeļrietumu piepilsētas Irpiņas uz Ukrainas galvaspilsētu nerimtīgi plūst cilvēki, kas glābjas no Krievijas armijas bombardēšanas un apšaudēm. Arī turpat blakus esošajās Bučā un Hostomeļā. Irpiņa, Buča un Hostomeļa ir Kijivas piepilsētas, kas bijušas Krievijas bombardēšanas epicentrā, un arī patlaban apšaudes turpinās.

Šo pilsētu virzienā no tilta dažu kilometru attālumā redzams ceļamies melns dūmu stabs. Uz vietas esošie ukraiņu karavīri apgalvo, ka tur degot Krievijas armijas tehnika. Kaujas ir tuvu. Tobrīd Krievijas kontrolē, pēc vietējo amatpersonu teiktā, bija trešā daļa Irpiņas pilsētas. 

Pie Irpiņas tilta
Pie Irpiņas tilta

Vēl nedēļu iepriekš te trāpīja viens  Krievijas mīnmetēja lādiņš. Apšaude bija evakuācijas laikā un brīdis ir aculiecinieka nofilmēts. Bojā gāja sieviete un abi viņas bērni. Sievietes vīrs un bērnu tēvs vēlāk medijiem atklāja, ka par zaudējumu uzzinājis no tvitera, fotogrāfijās viņus atpazīstot pēc mantām un apģērba. “Dzīvības tilts” viņiem jau bija aiz muguras ceļā uz glābiņu.

Pametuši iedzīvi aiz muguras, līdzi ko var panest, dodas ģimenes, sievietes un bērni. Daudz vecāka gadagājuma cilvēku. Brīvprātīgie, mediķi un armijnieki viņiem palīdz. Kam grūtāk – pārnes ar nestuvēm. Daļa tilta sagrauta. Pār Irpiņas upi pārmestas koka laipas. 

Pie Irpiņas tilta
Pie Irpiņas tilta

Pamalēs nemitējas artilērijas duna. Cilvēkus evakuē pa tilta apakšu. Otrpus tam redzamas atrās palīdzības mašīnas, kas viņus nogādā drošībā. Tikmēr karadarbība turpinās arī dienas laikā, dzirdamas zalves. Tur ir Buča, kur joprojām cilvēkus evakuē, norisinās aktīva karadarbība. 

Tikuši nosacīti droškā vietā pēc dienām un naktīm pavadītām pagrabos, daudzi nav spējuši atstāt savu mājdzīvniekus, arī Jeļena no Irpiņas.

“Jā, maz, bet vēl ir palikuši. Nav ne gaismas, ne elektrības, ne gāzes, nekā nav. Palūk kādas rokas – uz ugunskura ēdienu gatavojām," saka Jeļena. "Ūdeni no akas vilkām. Dzīvojām, kā varējām, bet vakar pateicu – viss. Vairs nevaru, nevaru.. Ar krievu brāļiem man nav pa ceļam. Pati esmu pa pusei krieviete, bet es neesmu tāda maita. Meita man Šanhajā. Viņa lūdzās “mammu, brauc prom, lūdzu, brauc”. Viņa ļoti pārdzīvo par mums. Un mašīnu tur atstājām. Kas būs, tas būs.” 

Pie Irpiņas tilta
Pie Irpiņas tilta

Neziņa, smagums un šoks. Daudziem arī sarūgtinājums – uzzinot, ka mēs no Latvijas, Vitālijs iedegas un prasa, “bet kur lidmašīnas?”. Viņš pārmet rietumvalstu nepietiekamu palīdzību Ukrainai, lai tā labāk spētu stāties pretim Krievijas uzbrukumam. Ģimenes sievietes Vitāliju sāk kušināt.

“Es no paša karstā punkta, Hostomeļas," saka Valentīna. "Aizbēgu pirmajā dienā, paliku pie paziņām. Bet šī nakts parādīja visu. Ka jābēg tālāk. Biju Irpiņā pie paziņām. [Šonakt] spēcīgas apšaudes. No kurienes.. no visurienes lido.. Viss, puiši. Ļoti skumji, ļoti. Smagi. Mājas nav.. No vīra atšķirta..”

Runāt ir grūti, taču Valentīna dalās ar pieredzēto. Rūpes ir arī par vecāka gadagājuma tuviniekiem.

“Tā ir manas svaines mamma. Vakar vēl viss bija normāli, labi jutās. Bet nejauši nokrita uz gūžas, un viss. Tāda lūk mums situācija," paskaidro Valentīna. "Principā jautājums - kā izdzīvot? Bez elektrības, gaismas, telefona uzlādēšanas, bez ūdens. Uz ielas ugunskuri..” 

Pie Irpiņas tilta
Pie Irpiņas tilta

Telefona pieminēšana Valentīnas svaines mātei ar savainoto gūžu liek saprast, ka viņa nevar atrast savējo. Atkal satraukums. Vitālijs mudina braukt, nosaka – telefoni viņam ir, ar savējiem varēs sazināties. Ātrāk prom, ātrāk tālāk.

Irpiņa un tai blakus esošās pilsētas pirms kara bija klusas, ar parkiem, zaļas. Vēl pirms mēneša ideāla dzīvesvieta ģimenēm ar bērniem. To apliecina pozīcijās pie tilta esošais brīvprātīgais kareivis Jaroslavs, kurš pirms kara strādāja Irpiņā.

“Irpiņa bija ļoti skaista pilsēta. Ģimenēm ar bērniem. Daudz skaistu parku. Dzīvojamās mājas. Krievu okupanti to visu sagrāvuši. Izpostījuši dzīvi ģimenēm," sacīja kareivis. "Maziem bērniem sabojājuši bērnību. Ko padarīsi. Atriebsimies par mazajiem bērniem, par nogalinātajām sievietēm. Tas, ko viņi tur Krievijas ziņās stāsta, ka nevienu nenogalina, tas viss ir meli. Artilērija vērsta pret mierīgām pilsētām." 

Pie Irpiņas tilta
Pie Irpiņas tilta

Olga ar zīdaini uz rokām un vīrs Dmitrijs asiņainu pieri tiltu tikko šķērsojuši no tuvējās Bučas pilsētas.

“Māju sabombardēja. Bērns no sprādzieniem neguļ,” saka sieviete. "Māja ledusauksta, ne ūdens, nekā. Bērnu pabarot neiespējami, elektrības nav. Tagad galvenais vienkārši izglābties. Nekas, tiksim galā. Esam stipri. Stipri. Neatkarīgi. Un Ļaļa dzīvos pašā laimīgākajā valstī.”

“Ar atlūzām sadauzīja stiklus,” piebilst vīrietis, kurš pieri pārsitis uz gruvešiem. "Paldies krieviem [ironiski nosmejas] Brālīgās tautas it kā.”

Sieviete stāsta, ka bērns ļoti pārdzīvo un visu laiku raud. “Paldies Dievam, ka vēl dzīvs,” piebalso vīrietis.

“Mēs viņu [bērnu] piesedzām ar sevi, ar segām. No sprādzieniem slēpāmies. Visu ko varējām darījām. Zem gultas gulējām. Lai tikai kaut viņu izglābtu,” sacīja sieviete.

Sieviete stāsta, ka Bučā viss ir sagrauts. "Līķi guļ uz zemes. Šausmīgi. Kamēr gāju, visu laiku raudāju. Visur līķi. Mātes ar bērniem guļ uz zemes," viņa atceras. 

Pie Irpiņas tilta
Pie Irpiņas tilta

Ar kara emocionālā stresā esošiem tikko vēl apšaudēs bijušiem cilvēkiem nav viegli runāt. Bet, kaut vairums mazrunīgi un steidzīgi tikt tālāk, viņi dalās ar pieredzēto. Stāsta pasaulei. Varbūt arī savā ziņā tā ir sirds izkratīšana. Pakausī arvien gaisu cilājot karadarbības elpai.

Kaut acīs un kustībās jaušama panika un trauksme, regulāri dunošajiem sprādzienu trokšņiem maz kurš vairs pievērš īpašu vērību.

Tie it kā saauguši ar jauno ikdienu, šķiet, vairāk kā uzmācīgs fona troksnis. Nenormālais joprojām nenormāls, taču kļuvis par normālo.  Arī pašiem, atrodoties uz tilta, baiļu vairs nav.

No Irpiņas uz Kijevu, šis ir apkaimes galvenais savienojošais tilts. Ukrainas bruņotie spēki kara sākumposmā to daļēji uzspridzināja, lai kavētu un apturētu Krievijas spēku virzīšanos uz galvaspilsētu. Tilts tika saspridzināts jau pirmās diennakts laikā pēc kara sākuma. Pēc pirmajiem uzlidojumiem galvenokārt lidostām, skrejceļiem un citai infrastruktūrai, tobrīd Krievijas spēki sāka tuvoties Kijivai no Baltkrievijas puses. 

Pie Irpiņas tilta
Pie Irpiņas tilta

Automašīnas rindās ir pamestas tepat. Uz auto spoguļiem uzsietas baltas drānas, signalizējot, ka tajās bija cilvēki, kas evakuējās. Pirms doties tālāk, viņi steigā savākuši nepieciešamākas lietas. Arī degvielas bākas izsūktas un atstātas tāpat vaļā – benzīntanki Ukrainā strauji tukšojās jau kara pirmajās stundās, daudzi tagad sausi, un jo tuvāk Kijivai, jo tādu vairāk.

Kijevas virzienā visu laiku cirkulē automašīnas, kas ved evakuētos līdz sagrautajai tilta daļai, tur viņi pēc tam tiek pārvesti pāri upītei, lai nokļūtu Kijivas pusē un tiktu evakuēti tālāk. Viena pēc otras no Irpiņas puses pār tiltu brauc automašīnas – daļa acīmredzamām uzbrukuma pēdām - ar evakuētiem cilvēkiem, griež riņķī, un dodas uzmeklēt arvien jaunus kara ugunīs nonākušos.

Kijivas piepilsētās turpinoties apšaudēm un krītot lādiņiem, neizbēgami arī ievainotie.

Caur tilta apakšu uz nestuvēm, pāri upei pārmestajām laipām, tad atkal pa uzbērumu uz augšu līdz ātrās palīdzības automašīnām, sasegts ar asinīm notraipītām segām, tiek atvests sprādzienā ievainots vīrietis. 

Pie Irpiņas tilta
Pie Irpiņas tilta

Ārsti pārbauda. Pārcelšana ātrās palīdzības automašīnā sagādā grūtības – kustināšana viņam viņam rada sāpes. Sprādzienā cietusi vīrieša ķermeņa labā puse, īpaši elkonis. Viņa vārds ir Ivans. No viņa satraukta neatstājas Ļida – sieva.

“Viss klusi un mierīgas debesis un tad sāk lidot gradi vai kas tur es nezinu, sāka sprāgt, viss notika tik ātri. Mēs bijām pagalmā," saka Ļida. 

Pa to laiku turpina ierasties auto ar evakuētajiem. Saņēmis uzdevumu aizbraukt pakaļ uz Buču un gaida iespējas logu arī brīvprātīgais Ihors Ļitviņuks. Viņš meklē savu tanti Bučā un gaida, kad varēs doties uz to pusi. 

Jau no kara pirmajām dienām žurnālisti uz vietas sekoja līdzi un ziņoja par notiekošo Irpiņā un cilvēku pūlēm izkļūt no karstā kara zonas. Iedzīvotāju plūsmām līdz tiltam, viņu dabūšanai pāri upei un nogādāšanai drošākā vietā. 

Pie Irpiņas tilta
Pie Irpiņas tilta

Pie tilta daudz gan vietējo, gan ārvalstu žurnālistu, lai atspoguļotu notiekošo. Aiz tilta vēl viens blokpostenis, aiz kura ceļš dziļāk Irpiņā, jau pie pašām apšaudēm. Ņemot vērā, ka esam bez pavadības un nezināma, bīstama apkārtne, pieņemam lēmumu tālāk nedoties. Bet ir, kas dodas iekšā, atspoguļojot notiekošo un vēl palikušo cilvēku dzīvi.

Dienu vēlāk Irpiņā nošāva pieredzējušo amerikāņu žurnālistu, 50 gadus veco Bretnu Reno, vēl divi kolēģi ievainoti. Irpinas mērs pēc tam paziņoja, ka žurnālistiem piekļuve Irpiņai uz laiku tiek liegta. Reno sašāva un nogalināja Krievijas karavīri, paziņojot par viņa nāvi teica Kijevas apgabala policijas priekšnieks Andrijs Nebitovs.

Sākoties karam Ukrainas cilvēki mobilizējās. Vai tā būtu karsta tēja un zupa bēgļiem jau uz rietumu robežām garajās rindās un aukstajās naktīs, vai ieroču ņemšana rokās uzbrukumu atvairīšanai. Kā visur citur Ukrainā, bet it īpaši arī šeit, daudzi devās, lai palīdzētu – kā spēj un ar ko var.  

Kijivas apgabala policijas priekšnieks Andrijs Nebitovs
Kijivas apgabala policijas priekšnieks Andrijs Nebitovs

“Situācija Irpiņas rajonā saspringta," saka Kijivas apgabala policijas priekšnieks Andrijs Nebitovs. "Kaut ir vienošanās ar ienaidnieku par zaļajiem koridoriem vietējo evakuācijai, diemžēl ienaidnieks ne vienmēr pieturās pie norunām. Cilvēki pamazām plūst. Masu plūsmas vairs nav. Šis mums faktiski ir kļuvis par dzīvības tiltu, pa kuru cilvēki var paglābties no bombardēšanas, šaušanas, slepkavībām no Krievijas Federācijas armijas puses. Neskatoties uz ko, ka tilts saspridzināts, mēs vedam pa apakšu. Pēdējās dienās ļoti daudz cilvēku tie izvesti ar autobusiem, centralizēti – pateicoties gan valsts, gan vietējā līmeņa iestādēm. Arī policijai. Kijevas apgabala policija strādā šeit, sagaida cilvēkus, pavada uz drošu vietu. Mediķi viņus apskata un, ja nepieciešams, sniedz medicīnisko palīdzību. Tālāk cilvēkus pa taisno evakuē uz Kijivu. Tādēļ  šeit strādājam, esam vienoti, kopā darām lielu darbu, glābjam mūsu dzimteni, aizsargājam mūsu cilvēkus.”

Nebitovs neslēpj, ka

evakuējamie cilvēki ir ārkārtīgi smagā un nospiestā stāvoklī.

"Cilvēki, kuri pārdzīvojuši šausmas un okupāciju, viņi pieredzējuši marodierismu, slepkavības, zādzības. Sēdējuši pagrabos bez gaismas, bez ūdens, daži arī bez ēdiena. Diemžēl tas smagi atsaucies uz viņu psiholoģisko un fizisko veselību," paskaidroja policijas priekšnieks. "Es ceru, ka rehabilitācijas periods viņiem palīdzēs atgriezties normālā dzīvē.”

Evakuēto skaitu jau mēra desmitos tūkstošu.

"Tas ir gan centralizēti ar autobusiem, gan pār šo tiltu, gan ar privāto transportu. Mūsu informācija ir, ka tur joprojām ir cilvēki," teica Nebitovs. "Diemžēl nevaram ar viņiem sazināties pa tiešo, jo nestrādā mobilie sakari. Tādēļ centralizēti iebrauc autobusi ārkārtējo situāciju dienesta darbinieku un Sarkanā krusta pavadībā. Viņi savāc cilvēkus un izved uz šejieni."

Pie Irpiņas tilta
Pie Irpiņas tilta

Tilta pakājē palīdzību ievainotajiem sniedz mediķi, starp viņiem Aleksandrs. 

“Patlaban gaidām karā ievainotos. Tagad ir daudz vecu cilvēku. Viņi ir savās mājās, jo nevar pārvietoties, ir krievu ielenkti," ar situāciju iepazīstina Aleksandrs. "Nav mobilā telefona zonas, viņi nevar zvanīt pēc palīdzības. Tādēļ mums viņi jāatrod un jāved šeit. Tur tilts ir sagrauts un viņi paši nevar tam tikt pāri. Tādēļ mūsu misija ir atrast šos cilvēkus un dabūt viņus ārā. Tas ir ļoti grūti. Es gaidu šeit. Šeit ir mūsu mašīnas, lai evakuētu cilvēkus, aizvestu uz slimnīcu. Bet daļa mediķu ir tur uz vietas. Viņi viņus nes uz saviem pleciem, nogādā šeit. Šis ir evakuācijas otrais posms."

Aleksandrs stāsta, ka evakuējamo fiziskais stāvoklis nav diez cik labs, jo vairākas dienas nebija elektrības. Nav ūdens, nav nekā.

"Visas viņu slimības – tās saasinājušās. Situācija ir briesmīga. Es tikai lūdzu Dievu, lai tas izbeidzas. Ceru, ka rīt varbūt būs labāk, nekā šodien," piebilst ārsts. "Es domāju, ka Krievija mēģina paildzināt karu. Viņi paliek savās pozīcijās. Domāju, ka viņi grib, lai tas turpinās vairākus mēnešus, varbūt gadus. Šī ir mana valsts, un es par to atdošu dzīvību, ja tas būs nepieciešams. Slava Ukrainai!" 

Pie Irpiņas tilta
Pie Irpiņas tilta

Ne visiem vēl var palīdzēt. Šeit tiek vesti arī mirušie. Piebrauc balts busiņš ar uzlīmētām papīra lapām. Uz vienas ar flomāsteri sarkans krusts, uz otras skaitlis “200” – gruz 200 jeb “krava 200” - eifēmisms, kas apzīmē bojāgājušos. Šoferis drūms un mazrunīgs.

“Mēs līķus vedam. Izvedam civilos," viņš attrauc.

Arī bojā gājušie tiek iznesti pa tilta apakšu. Pārklāti segām. Apkārtējie var tikai noraudzīties.

Pie tilta atmosfēra ir saspringta - pa pļavas ceļu strauji tuvojas balts busiņš. Kareivji sagatavo ieročus un steidz ieņemt pozīcijas. Viss gan beidzas mierīgi.

Ukraiņu kareivis ar segvārdu Students pirms kara strādāja nekustamo īpašumu jomā.

 “Un vienā mirklī Krievija sāka karu mūsu valstī. Krievijai tā ir ļoti slikta doma. Jo mūsu puiši, mūsu cilvēki neatdos nevienu centimetru mūsu zemes," strikti nosaka Students. “Man ir viens jautājums – kāpēc viņi nāk pēc mūsu zemes? Ejiet prom. Mums jūs nevajag. Mēs dzīvojam skaisti."

Kareivis padalās ar video, ko saka, nesen esot nofilmējis Irpiņā, dodoties evakuēt savu ģimeni – sievu un dēlu. Viņš stāsta, ka braucis civilajā auto, un Krievijas spēki sākuši viņu apšaudīt.

“Es tikai gribu evakuēt savu dēlu, sievu. Kāpēc tā? Priekš kam? P****s Putins! Es vairs negribu runāt," viņš saka. “Mēs neguļam. Jo Krievijas “orkiem”, Krievijas spēkiem, viņiem nav cīnītāju goda. Viņi ieņem pozīcijas pie mierīgo iedzīvotāju mājām." 

Pie Irpiņas tilta
Pie Irpiņas tilta

Tilta apkaimē šur tur mētājas izrauti granātu drošinātāja gredzeni – kareivji saka, no nesenajām kaujām. Krievija joprojām cenšas pilnībā aplenkt Ukrainas galvaspilsētu.

“Grib aplenkt, bet kā redzam, ne pirmo dienu to mēģina izdarīt. Viņiem, kā vienmēr, viss izgāžas," ironizē karavīrs Jaroslavs. "Putins droši vien ļoti nikns, ka viņa karaspēkam nekas neizdodas. Varbūt no sirdslēkmes nomirs. Ceram...”

Krievija turpina apšaudīt Ukrainas pilsētas un Irpiņa, Buča, Hostomeļa pie Kijivas, un nu jau par “dzīvības tiltu” evakuētajiem iesauktā artērija ir tikai viens no karstajiem punktiem. Mariupole, Harkiva un daudzu citu pilsētu iedzīvotāji dzīvo apšaužu, bombardēšana un uzlidojumu pastāvīgās šausmās.

Tomēr neskatoties uz šoku, piedzīvotajām briesmām, asinīm - ticība un cerība daudziem dod spēku. Spīts. Un pārspēka priekšā ukraiņu gars šķiet nesalaužams.

“Nekas, tiksim galā. Esam stipri. Stipri. Un neatkarīgi. Un Ļaļa dzīvos pašā laimīgākajā valstī,” nešaubīgi saka Olga
no Bučas. 

Pie Irpiņas tilta
Pie Irpiņas tilta

Kļūda rakstā?

Iezīmējiet tekstu un spiediet Ctrl+Enter, lai nosūtītu labojamo teksta fragmentu redaktoram!

Iezīmējiet tekstu un spiediet uz Ziņot par kļūdu pogas, lai nosūtītu labojamo teksta fragmentu redaktoram!

Saistītie raksti

Vairāk

Svarīgākais šobrīd

Vairāk

Interesanti