Sadaļas Sadaļas

Intervija ar Francijas vēstnieci. Par amerikāņiem, vāciešiem un pieaugošo franču valodas nozīmi

Laiks pirms Jāņiem Eiropas un pasaules politikā bija ļoti intensīvs. Starptautiskās politikas uzmanības centrā bija ASV prezidents Džo Baidens, kurš apmeklēja Eiropu, kā arī tikās ar Krievijas prezidentu Vladimiru Putinu. Šī vizīte ir bijusi ārkārtīgi nozīmīga transatlantisko saišu stiprināšanai un Francija kopā ar Vāciju ir gatavas arī turpmāk būt tas dzinējs, kas šīs intereses un vērtības virza uz priekšu Eiropas pusē, pārliecināta Francijas vēstniece Latvijā Aurēlija Ruajē Gunēna.

Intervija ar Francijas vēstniece Latvijā Aurēliju Ruajē GunēnuUģis Lībietis

Uģis Lībietis: Dažas pēdējās nedēļas Eiropai ir bijušas ļoti intensīvas. Daudz ir ticis runāts par transatlantisko attiecību atsākšanu un daudzas valstis ir centušās sevi parādīt no labākās puses ASV priekšā. Visi šie notikumi – G7 līderu tikšanās, ASV un Eiropas Savienības līderu tikšanās, Džo Baidena vizīte Eiropā – kā uz to visu skatās Francija? Vai Eiropā viss iet uz augšu, vai pie mums ir vērojama krīze, vai arī pašlaik ir tādi kā pārmaiņu laiki?

Aurēlija Ruajē Gunēna: Šajā jautājumā ir ļoti dažādi aspekti, taču viena lieta ir ļoti nozīmīga – ir atgriezies multilaterālisms. Mums bija vairāki gadi, kuros valdīja neuzticība, taču tagad mēs atkal redzam spēcīgas transatlantiskās attiecības. Gan Eiropas Savienības, gan NATO samitos mēs redzējām patiesu vēlmi sadarboties, un tas tiešām ir kā īsts svaiga gaisa malks, jo visiem līderiem ir patiesa vēlme ciešāk sadarboties un solidarizēties.

Runājot par Eiropas Savienību, mēs pašlaik esam piedzīvojuši nepieredzētu veselības krīzi. Ja tā padomā, mēs gada laikā kopīgi esam paveikuši tik daudz jomās, kas pat netiek pieskaitītas pie vieniem no Eiropas Savienības galvenajiem uzdevumiem. Mums ir bijusi iespēja veiksmīgi koordinēt savas darbības, mēs bijām spējīgi uzsākt šo atkopšanās plānu, mēs gada laikā esam izvērsuši plašu vakcinācijas kampaņu. Es nedomāju, ka katra no dalībvalstīm atsevišķi būtu uz to spējīga, ņemot vērā, cik smagas ir bijušas sarunas par vakcīnu cenu. Taču tagad mums ir pamatotas cerības savakcinēt lielāko daļu sabiedrības līdz vasaras beigām. Tas nebūtu iespējams bez Eiropas Savienības koordinēšanas spējām un Eiropas līderu vēlmes sadarboties. Šī nu ir reize, kad mums vajadzētu skatīties uz šo veiksmes stāstu, nevis tikai meklēt attēla tumšo pusi.

Eiropas Savienības iekšienē pēdējo gadu laikā ir bijis daudz pārmaiņu, galvenokārt tāpēc, ka Lielbritānija izlēma izstāties no bloka. Ir tāds viedoklis, ka Eiropas Savienība balstās uz trīsstūri – viena šķautne ir militārā, par ko atbild Francija un Lielbritānija, otra ir politiskā – tur vadība ir Francijas un Vācijas rokās, un trešā ir ekonomiskā, kur Vācija un Lielbritānija. Tagad viena no šī trīsstūra virsotnēm iztrūkst. Kādu jūs redzat Francijas lomu šajā jaunajā Eiropā?

Mēs uzskatām, ka Francijas un Vācijas sadarbība ir ļoti nozīmīga. Un mēs to varējām vērot ekonomiskās atkopšanās gadījumā – Francija un Vācija neko nevar paveikt vienas pašas, taču, ja Francija un Vācija vēlas kaut ko panākt, tad mūsu abu kapacitāte ir ļoti spēcīga. Šī Francijas un Vācijas politiskā ass ir ļoti svarīga, ja mēs gribam uz klāja dabūt visus mūsu draugus un sabiedrotos. Parasti tiek runāts par šo Vācijas un Francijas dzinēju – taču dzinējs pats par sevi ir bezjēdzīgs, ja tam apkārt nav mašīnas. Arī mašīnai bez dzinēja nav īpaši daudz jēgas. Manuprāt, mūsu abu valstis bieži vien var būt šis dzinējs, kas lietas iekustina.

Jūs pieminējāt Lielbritānijas stratēģisko nozīmi – mēs vienmēr esam nožēlojuši šo Lielbritānijas izvēli izstāties no bloka, taču mēs to cienām.

Mums un daudzām citām valstīm ir divpusējās sadarbības līgumi ar Lielbritāniju, un tā daudzējādā ziņā arī turpmāk būs viens no pirmajiem sabiedrotajiem, piemēram, drošības politikas jautājumos. Piemēram, es nesen viesojos Ādažos, kur uz militārajām mācībām bija ieradušies franču karavīri, kuri pašlaik paplašinātās kaujas grupas ietvaros ir izvietoti Igaunijā un kuri atrodas britu spēku pakļautībā. Un tas ir ļoti normāli, ļoti operacionāli un ļoti draudzīgi, un šādas saiknes ar britu spēkiem saglabāsies arī turpmāk, jo tas ir visu interesēs. Breksits pilnīgi noteikti pamatīgi ietekmēs Eiropas ekonomiku, taču pēc tūkstošiem stundām ilgām sarunām mums ir izdevies noslēgt visaptverošu vienošanos. Es ļoti ceru, ka Lielbritānijas lēmumam pamest Eiropas Savienību nebūs negatīvas ietekmes uz visu bloku kopumā, un mēs turpināsim virzīties uz priekšu, tikai ar cita veida attiecībām, saglabājot spēcīgas stratēģiskās saiknes.

Jūs jau pieminējāt šo Francijas un Vācijas asi, taču daudzi eksperti prognozē drīzas pārmaiņas, jo arī Angelas Merkele valdīšanas ēra tuvojas beigām un nāks jauni līderi. Arī no ASV prezidenta Baidena vizītes varēja noprast, ka ASV prezidents tieši Vāciju uzskata par Eiropas līderi un atslēgas valsti transatlantiskajai stabilitātei. Vai jūsuprāt, Francijai nevajadzētu uzņemties vadošo lomu? Vai arī šis duets darbosies arī turpmāk, neatkarīgi no līdera?

Nenoliedzami, ka mums ir bijušas ārkārtīgi labas attiecības ar Angelu Merkeli, kura ir neiedomājama līdere. Viņas aiziešanai noteikti būs ietekme, jo viņa ir ļoti iedvesmojoša sieviete Vācijas politikā. Mēs jau esam redzējuši, cik daudz Eiropa ir parādā viņas līderībai. To pašu var teikt arī par pašu Vāciju. Taču Francijas un Vācijas saiknes jau nav tikai par Angelu Merkeli, tāpēc mēs vēlamies cieši sadarboties ar jebkuru Vācijas līderi, jo mūsu duets noteikti nav kļuvis vājāks. Tas, ja ASV prezidents vēlas ciešākas attiecības ar Vāciju, – tas ir lieliski, jo arī mūs pārējos apmierina šo transatlantisko saišu stiprināšanās.

Un vispār – mēs neesam nekādā skolas pagalmā, jo visi cenšas virzīties vienā virzienā. Mēs neiesim apvainoties par to, ka tas otrs ir uzaicināts pirmais, jo tas ir pārāk maznozīmīgi, salīdzinot ar tiem izaicinājumiem, ar kuriem mums jāsaskaras. Mēs esam ļoti priecīgi, ka ASV vēlas attīstīt šo spēcīgo partnerību ar Vāciju, jo Eiropa ir valstu kopiena. Tā nav hierarhija, bet gan uz daudzpusēju vienošanos balstīta kopiena. Francija pilnīgi noteikti vēlas, lai Eiropas Savienība ir neatkarīga, suverēna un savus pilsoņus aizsargājoša. To nevar panākt vienas valsts līderis. Ir nepieciešams būt inovatīvam, lai pārliecinātu citu valstu līderus, un tieši to mēs ar Vāciju esam kopīgi darījuši kopš Covid krīzes sākuma. Arī šis 750 miljardu eiro lielais atkopšanās plāns, kuram būs ietekme uz eiropiešu ikdienas dzīvi, ir šīs sadarbības pierādījums. Mums vienkārši ir jāpaceļas līdz tam izaicinājumu līmenim, ar kuru mēs saskaramies, gan Eiropas suverenitātes, gan vērtību, gan sociālās labklājības aizsardzības jomās.

Jūs tikko pieminējāt jautājumu par kopīgajām vērtībām. Pēdējo gadu laikā ir bijušas valstis, kuras vēlas šīs vērtības apstrīdēt, vai, pareizāk sakot, interpretēt sev izdevīgā veidā. Francijas prezidents Emanuels Makrons vienmēr ir iestājies par dziļāku Eiropas Savienības integrāciju, radot spēcīgāku Eiropas kodolu. Ir daudz valstu, kas tam iebilst, norādot uz divu ātrumu Eiropu, sašķeltu Eiropu, centru un perifēriju. Vai jūsuprāt ir iespējams gūt panākumus un vienotību šajā virzienā?

Jūs pavisam nesen redzējāt tam pierādījumu – mēs kā Eiropas Savienība pirmo reizi esam aizņēmušies ievērojamus līdzekļus. Vēl pirms pusotra gada cilvēki būtu teikuši, ka nekas tāds nav iespējams un tas nav neviena interesēs. Šis atkopšanās plāns, kas tika uzskatīts par neiespējamu, tagad ir realitāte. Ir jāatceras, ka Eiropas Savienība nav tikai kopējais tirgus. Tas ir kas vairāk, un jūs jau pieminējāt vērtības. Dalībvalstu vidū ir vienošanās par tiesiskumu un cilvēktiesībām. Tās ir mūsu izteiktākās vērtības, kuras mēs aizstāvam arī uz globālās skatuves. Jūs minējāt, ka valstīm ir vēlme interpretēt Eiropas likumus, – tam mums ir Eiropas Tiesa un daudzi citi mehānismi, lai neļautu valstīm izvēlēties darīt vienu, bet nedarīt otru. Mums ir parakstīti līgumi, un strīdu izskatīšanai mums ir Eiropas Tiesa.

Kad prezidents Makrons pagājušā gada septembrī viesojās Latvijā, viņš tiesiskuma aizstāvību ļoti rūpīgi apsprieda ar prezidentu [Egilu] Levitu. Mums ir sajūta, ka visas lietas ir ļoti saistītas – ja tu gribi aizsargāt vērtības un cilvēktiesības ārpusē, tev tas ir jādara arī iekšpusē. Ir jāaizsargā preses brīvība, cilvēku vienlīdzība, ir jāpārliecinās, ka likuma vara tiek nodrošināta. Tikai tā ir iespējams nodrošināt arī Eiropas ietekmi ārpus tās robežām.

Jūs pieminējāt Eiropas līgumus. Es gribētu uzdot jautājumu, kas saistīts arī ar jūsu dzimto pilsētu Strasbūru. Pandēmijas laikā ļoti daudzi cilvēki strādāja no mājām, un Briselē aktīvi sāka diskutēt par nepieciešamību pārdot daudzas biroju ēkas. Tas no jauna aktualizēja arī diskusijas par nepieciešamību un lietderību Eiropas Parlamenta deputātu ceļošanai uz Strasbūru. Cik aktīvi Francija ir gatava iestāties par tiesībām uzņemt Eiropas Parlamenta plenārsesijas, un cik šis jautājums vispār ir nozīmīgs?

Eiropas līgumos nav minēta tikai Strasbūra. Tur ir teikts, ka Eiropas Savienībai ir daudz centru – tā ir Brisele, Luksemburga, Strasbūra, dalībvalstīs ir izvietotas dažādas Eiropas aģentūras.

Mēs uzskatām, ka Eiropas Savienība ir politiska savienība, kurai ir nepieciešamas gan vērtības, gan simboli. Runājot par Strasbūru, tā ir šāds simbols, jo kara laikā tā bija ļoti sašķelta un izpostīta pilsēta.

Taču tagad tā ir kļuvusi par simbolu tam, ka mums var būt vienas vērtības un mēs spējam strādāt kopā. Tas nav tikai jautājums par nekustamo īpašumu. Tas ir daudz plašāks jautājums. Un jau fakts vien, ka mēs par to varam diskutēt, pierāda, ka mēs esam īsti eiropieši un mēs agri vai vēlu panāksim vienprātību. Pašlaik šis jautājums ir iekļauts Eiropas Savienības līgumos, Francijas valdība ar Strasbūras vadību ir atjaunojusi vienošanos par turpmāku atbalstu, vienošanās noslēgšanas brīdī klāt bija gan Eiropas Komisijas, gan Eiropadomes vadītāji, kuriem  acīmredzot nekādu problēmu šajā jautājumā nav. Jā, par šo jautājumu atkal nāksies diskutēt, taču tas ir ieprogrammēts mūsu DNS.

Francijas pilsoņu DNS ir arī tāda lieta kā franču valoda. Un pēdējā laikā ir arī daudz diskusiju par nepieciešamību padarīt franču valodu par galveno Eiropas Savienības valodu. Vai, jūsuprāt, tas ir nepieciešams, un vai Francija uz to uzstās? Un, starp citu, vai Francija ir sākusi izjust pastiprinātu interesi gan par franču valodu, gan Francijas kultūru, tostarp Latvijā?

Šie ir divi atšķirīgi jautājumi. Līdzīgi kā jautājumā par dažādām atrašanās vietām, arī par valodām var atgādināt Eiropas Savienības moto – vienoti dažādībā. Mums ir nepieciešama dažādība valodu ziņā, un mēs gribam būt pārliecināti, ka tiek izmantots pēc iespējas vairāk valodu, jo tikai tā ir iespējams nogādāt informāciju daudz plašākai sabiedrībai. Tāpēc noteikti arī Latvijas valdība rūpējas par to, lai visi Eiropas Savienības noteikumi un likumi būtu pieejami latviešu valodā. Mēs pilnīgi noteikti cīnīsimies par to, lai franču valoda ir klātesoša, taču tai nebūt nav jābūt vienīgajai. Galu galā, visā pasaulē franču valodā runā vairāk nekā 300 miljoni cilvēku.

Bet Eiropā nemaz nav tik daudz valstu, kurās franču valoda ir galvenā. Tās ir tikai dažas valstis…

Jā, bet daudzās valstīs franču valoda ir otrā valoda un cilvēki to lieto kā darba valodu. Mēs pilnīgi noteikti atbalstām daudzvalodību Eiropas Savienībā. Ja mēs atkal runājam par vienu pilsētu vai vienu valodu, tad ir jāatzīst, ka tā nav Eiropas Savienība un tie nav principi, uz kuriem tā tika būvēta. Mēs esam vienoti dažādībā, un tas kaut ko tomēr nozīmē!

Otrā jautājuma daļa bija par to, vai Latvijā ir novērota pastiprināta interese par franču valodu un kultūru? Un vai jūs kā īpaši strādājat pie tā, lai to veicinātu?

Tas ir viens no mūsu uzdevumiem – parādīt Latvijas iedzīvotājiem, kas viņiem varētu būt interesanti gan no darba iespēju, gan no kultūras dzīves viedokļa. Mums ir veiksmīga sadarbība ar skolām, mums ir vienots rīcības plāns ar izglītības ministriju, kā ieviest franču valodas mācības pēc iespējas lielākā skaitā skolu. Tāpat par profesionāļiem – ir jāatgādina viņiem, ka franču valoda ir viena no ANO valodām, tā rada ļoti plašas priekšrocības. Piemēram, šogad Francija bija viena no vadošajām valstīm, piesaistot tiešās ārvalstu investīcijas. Tas nozīmē, ka ir iespējams iegūt labas karjeras iespējas, ja vien jūs runājat franciski. Tāpēc es gribētu iedrošināt izmantot šīs iespējas.

Es gribu izmantot arī brīdi, lai pastāstītu, ka mūsu Francijas Institūts, kurā tiek mācīta gan valoda, gan organizēti dažādi kultūras pasākumi, pēc dažām nedēļām pārvāksies uz mūsu vēstniecības ēku Raiņa bulvārī. Tāpēc, sākot no jūlija, Francijas Institūts būs šeit, un es aicinu Latvijas iedzīvotājus nākt un apskatīties kaut vai šo brīnišķīgo vēsturisko celtni. Mēs esam pārbūvējuši šo ēku, saglabājot vēsturiskās liecības, jo šī ir tiešām ļoti bagātīga vieta, kas droši vien piesaistīs lielāku interesi par Francijas kultūru.

Es esmu novērojusi, ka latviešu zināšanas par Franciju un valodas zināšanas ir ļoti augušas. Daudzi cilvēki jau brīvi runā divās, trijās vai četrās valodās, un no franču skatu punkta tas ir apbrīnojami. Atliek vien cerēt, ka viena no šīm valodām būs arī franču.

Vasara ir sākusies un, ceram, ka jūnija beigās tā jau nebūs beigusies. Kādi ir jūsu plāni šai vasarai, un ko jūs ieteiktu tiem latviešiem, kuri plāno doties uz Franciju vai francūžiem, kas apmeklēs Latviju?

Man pašai šīs būs ļoti īsas brīvdienas, jo Francija nākamā gada pirmajā pusē būs Eiropas Savienības prezidējošā valsts. Darba ir patiešām daudz, un mēs cenšamies sarīkot ļoti daudz dažādu lietu, tostarp divpusējās vizītes. Tā kā man šī vasara būs ļoti aizņemta. Taču es palikšu Latvijā un man ļoti gribētos aizbraukt uz tām vietām, kur man joprojām nav bijusi iespēja paviesoties, – es ļoti vēlos apmeklēt Latgali, jo šis pandēmijas gads nav bijis tas labākais tūrismam.

Runājot par latviešiem, kas gatavojas doties uz Franciju: no tā, ko es esmu novērojusi, Francijai ir ļoti daudz ko piedāvāt sportiskajiem darbu un ārtelpas mīlošajiem latviešiem. Mums ir daudz dažādu nacionālo parku un āra aktivitāšu iespēju.

Ko es esmu pamanījusi latviešos – latvietis ir laimīgs, kad viņš ir pie dabas.

Tāpēc mēs jums varam piedāvāt, piemēram, kalnus! Es esmu novērojusi arī pieaugošu interesi par gastronomiju, un Francijā ir ļoti daudz vietu, lai paēstu, vai, piemēram, piedalītos kulinārijas kursos. Es, piemēram, zinu cilvēku, kas nesen bija devies uz Franciju, lai apgūtu mīklas gatavošanas, kūku un smalkmaizīšu cepšanas mākslu. Šīs ir lietas, kur gan latviešiem, gan francūžiem ir ļoti laba gaume.

Kļūda rakstā?

Iezīmējiet tekstu un spiediet Ctrl+Enter, lai nosūtītu labojamo teksta fragmentu redaktoram!

Iezīmējiet tekstu un spiediet uz Ziņot par kļūdu pogas, lai nosūtītu labojamo teksta fragmentu redaktoram!

Saistītie raksti
Pasaulē
Ziņas
Jaunākie
Interesanti

Informējam, ka LSM portālā tiek izmantotas sīkdatnes (angļu val. "cookies"). Turpinot lietot šo portālu, Jūs piekrītat, ka mēs uzkrāsim un izmantosim sīkdatnes Jūsu ierīcē. Uzzināt vairāk

Pieņemt un turpināt