"Es līdz pēdējam ticēju, ka mēs izturēsim. Es nevarēju stādīties priekšā, ka mēs nenoturēsim Mariupoli. Un tikai, kad mēs jau gājām ārā no "Azovstaļ" rūpnīcas, tad es jau sapratu, ka – viss! Mūsu stāsts tur, tajā momentā, tajā konkrētajā dienā Mariupolē ir beidzies. Bet es tik un tā sapratu, ka mēs vēl atgriezīsimies. Kad nācu laukā, mēs gājām cauri pozīcijām, kur mums nupat pirms dažām dienām notika kaujas. Un attiecīgi tur, no pretējās puses bija moskaļi.. Nu – krievi tur bija. Viņi mūs ieraudzīja. Mēs satikāmies ar acu skatienu piecus metrus viens no otra un sakliedzāmies..

Vispirms, kas mani pārsteidza, viņi izteica mums cieņu un pateica: "Jūs esat," kā viņi teica, "jūs esat cienīgi ienaidnieki. Mēs tādus neesam satikuši."

Nu, mums bija tur visādi stāsti. Pēc tam jau, kad savstarpēji runājām, noskaidrojās, kā sapratu, ka tur viņu pusē bija puiši no vienībām, kas karojuši Sīrijā, Afganistānā, vēl kaut kur. Un viņi bija teikuši, ka tādu pretestību un tik sagatavotus kaujiniekus kā mēs viņi nav satikuši. Protams, ka tas mums glaimoja un īstenībā bija patīkami. Un es viņiem pateicu, ka mēs vēl noteikti satiksimies kaujas laukā. Viņi teica: "Abpusēji! Uz tikšanos!" Un ar tādām domām es arī gāju laukā. Ticot, ka agri vai vēlu mēs tik un tā atgriezīsimies un būsim atkal ierindā," stāstīja Dmitrijs Andruščenko.

Došanās Krievijas gūstā azoviešiem bija īpaši riskanta. Krievijas propaganda viņus sauc par "fašistiem" un par vienu no iemesliem Ukrainas "denacifikācijai". Zem "Azovstaļ" rūpnīcas dziļi pazemē iesprostotiem, viņiem bija ļoti daudz ievainoto, trūka medikamentu. Un citas ukraiņu vienības – bezcerīgi tālu.

"Man personīgi līdz šim nav saprotams, kā tas tā sanāca, ka mēs tikām nogriezti no armijas galvenajiem spēkiem. Un tikām nogriezti tā, ka vienā brīdī mums tuvākās vienības atradās ap 160- 180 kilometru attālumā no mums. Tas nozīmē, ka bija līnija, ko caursist vairs nebija iespējams. (..) Mariupole vienmēr skaitījās tāda kā pilsēta – cietoksnis un, es uzskatu, ka to pavisam noteikti nedrīkstēja izlaist no rokām. Un mēs ļoti centāmies. Pateikšu vienu – mēs izdarījām visu. Atdevām visu, ko varējām. Visus spēkus un pūles, lai Mariupoli nezaudētu. Taču – diemžēl mēs to nespējām. It īpaši infantilisma dēļ, tai skaitā Eiropas infantilisma. Paskaidrošu, kāpēc. Tāpēc, ka, manuprāt, galvenais, ne jau vienīgais, bet galvenais iemesls, kāpēc mums neizdevās noturēt pilsētu – tā bija ienaidnieka aviācija. Tā mums nodarīja vislielākos zaudējumus, ļaunumu un nepatikšanas. Mēs mierīgi turējāmies pret kājniekiem, ne tik vien līdzvērtīgi, bet mēs reāli bijām spēcīgāki. Manuprāt, nevis ar pārspēku, bet ar kvalitāti. Viņu artilērija strādāja dienām un naktīm. No jūras un no visurienes. Bet tas bija paciešams. Toties aviācija bija neizturama. Kā atceros, tolaik mēs vēl kaut kā varējām uztvert internetu. Un jau tad visā Ukrainā un pasaulē zināja, notika piketi, lai izpilda vienu vienīgo mūsu nosacījumu – aizveriet debesis virs Ukrainas! Ja virs Ukrainas nebūtu Krievijas lidmašīnu, es esmu pārliecināts, ka mēs tagad, visticamāk, jau beigtu attīrīt Donecku, Luhansku un Sevastopoli. Esmu pārliecināts par to. (..) Viņiem ir šis resurss mobilizētie, "vāgnerieši" un tā tālāk. Viņi vienkārši tiešām kā ar gaļu nomētā.

Viņiem cilvēku resursi absolūti nav nekāda vērtība. To mēs redzējām tai skaitā Mariupolē, kad bija vienkārši līķu kalni. Un viņi tos nesavāca. Viņiem tos nevajag. Viņi savējos pameta. Un tie tur gulēja nedēļām, mēnesi, divus.

Mēs katru savējo, lai kur viņš būtu, centāmies savākt – vai tas ir mirušais vai ievainotais, aizvest. Mirušo paslēpt kaut kur, lai pēc tam nodotu uz tā saukto "lielo zemi", kas ir Ukrainas kontrolē esošā teritorija. Ikvienu ievainoto centāmies evakuēt pat vissmagākajā situācijā. Viņi to nedarīja. Un nedara to arī tagad. Mums tā nav tik liela problēma, jo mums nav viņu žēl – nu, iet tās viņu orku ordas.. Tiešām tā kā filmā "Gredzenu pavēlnieks" – vienkārši tāds pūlis. Lien, kā tarakāni. Labi. Bet – aviācija!  (..) Kad man saka: "Nu, lūk, paskatieties, jums tagad dod ieročus, par ko jūs vēl esat sašutuši? Eiropa un Amerika jums dod!" Es saku: "Jūs saprotiet – mums dod to, ko pēc būtības mums pienāktos dot. Tikai – daudz mazāk". Paskaidrošu – viss ir ļoti vienkārši. Budapeštas memorands mums atņēma to, kā dēļ mums tagad principā kara vispār nebūtu! Jo reāli – ja mums tagad stāvētu Harkivā, Dnipro, Kijivā, Zaporižjā atomieroči – raķetes ar kodolgalviņām, kas tur, nezinu, 10 minūtēs var iznīcināt Belgorodu, Kursku, Voroņežu un Maskavu, tad neviens mums neuzbruktu. Mēs parakstījāmies. Un parakstītājos bija ne tikai Krievija, kura ir zemiska un uz ko nevar paļauties, bet tur bija arī Lielbritānija un ASV. Viņi tagad principā dara to, ka izpērk savu vainu. (..)

Gūstā es pavadīju pilnus četrus mēnešus. Es nedrīkstu pilnībā stāstīt un nestāstīšu, kas konkrēti tur notiek, jo tur daudzi puiši arvien vēl ir gūstā. Un es saprotu, ka specdienestu pārstāvji daudz ko skatās. (..)

Man vissmagāk bija.. tas bija morāls pazemojums. Un vīrieša pašcieņas aizskārums. Tu stāvi un.. Es sapratu, ka es nekad agrāk savā dzīvē nevienam nebūtu ļāvis tā runāt ar mani un ļaut darīt to, ko viņi darīja. Nekad mūžā! Bet te tu stāvi un tu vienkārši.. Vispirms – tu vienkārši pakļaujies. Jo, ja tu sāc pretoties, tev būs tikai vēl sliktāk. Tevi vienkārši nospiež. Un no tās bezizejas un neaizsargātības tu esi jau kā tāds gliemezis, kam kāds ir uzkāpis virsū un kura čaula ir sašķīdusi. Un viss – tu vairs neesi gliemezis, bet vienkārši [esi] kaut kāda radība, kas lien, bet kam nav aizsardzības. Skaidrs, ka dvēselē es viņus saplosītu gabalos, bet saku sev: "Nu, ko tu te esi iedomājies? Tu šeit neesi nekas. Dari to, ko tev pateica un, tā sakot, gūsti baudu." Tad lūk.. morālie pazemojumi mani personīgi aizskāra vairāk, nekā fiziskie. Jo fiziskās sāpes var paciest. Vēl jo vairāk tāpēc, ka es kā vīrietis, kā puisis, kā zēns daudz esmu kāvies. Man tas nav pirmoreiz. Dzīvē daudz kas ir bijis. Dažkārt pat vēl sliktāk.

Bet morāli – ļoti smagi. Pie tam vēl – ar kādiem argumentiem! No propagandas sižetiem. Piemēram, kāpēc jūs piesitāt krustā meiteni tur, Slovjanskā? Kādu meiteni..?  Vai jūs viņu redzējāt? Tu sāc viņiem uzdot jautājumus. Tu iedzen viņus strupceļā ar loģiskiem jautājumiem. Viņi mums teica arī.. Man bija trīs izmeklētāji.. Īsāk sakot, pratināšanā stāstīja vienu un to pašu gadījumu – par kaut kādu piekautu sievieti kaut kādā pagrabā. Tas stāsts ir viens un tas pats. Un katram no viņiem es uzdevu uzvedinošu jautājumu – dabiski, ka es sapratu, ka tas ir kaut kāds.. Es jautāju viņiem: "Jūs paši to redzējāt?" Un viņi man katrs sāka teikt vienu un to pašu. Ka tas ir kāda paziņas trešais draugs, kurš tur karo, kurš personīgi to redzēja. Tādas absolūti manipulatīvas frāzes. Es jau sapratu, ka viņi no nezin kaut kurienes varbūt vispār ir kādā "Telegram" kanālā kāds ierakstījis un visi izlasījuši to viltus ziņu.

Un viens no viņiem man saka tā: "Nu, ko? Viss! Jūs jau tur vairs neesat vajadzīgi jūsu valdībai. Jūs jau saprotat, ka – viss! Tu zini, ka Ukraina jau ir kritusi. Zaudējusi". Bet mēs jau tur dzīvojām vakuumā. Tu jau nesaproti. Ziņu nav, nekā nav! Tu pilnīgi nezini, kas notiek vispār tur ārpasaulē. Un viņš saka: "Tu zini, ka jau divi apgabali tur – Ļvivas un vēl kāds – tie jau ir atdoti Polijai. Tur jau poļu bataljoni stāv". Īsāk sakot, es no sākuma domāju, ka tas ir tāds čakarēšanas elements. Ka viņi mani tā čakarē, lai uzvedinātu uz kaut ko. Vai ar mērķi psiholoģiski salauzt. Bet es taču esmu pieaudzis cilvēks. Es domāju: "Ak, kungs! Vai tiešām tas ir nopietni?" Tas ir tāpat, kā, ja viņi būtu teikuši: "Paskaties – tur aiz loga ir vienradzis! Lec ārā un lido tam līdz!" Tāds iespaids bija. Es saku: "Nu, labi.." Viņi man stāsta – bet, vai tu zini, ka jūsu parlamentā Augstākajā Radā jau ir notikušas pārvēlēšanas un tur jau 50% ir dabūjuši poļi? Es saku: "Nevar būt!" Viņi saka: "Jā, viss!" Man šķita, ka viņi par mani ņirgājas. Un tad, ziniet, kas notiek? Kad es saku, ka nevar būt, viņi man izvelk un rāda kaut ko līdzīgu vietnei "Lenta.ru" un saka: "Nu, redzi? Skaties!" Un rāda man reāli.. Tā viņiem reāli ir ziņa! Man šķita, ka viņi to ir izdomājuši, lai mani čakarētu. Bet viņi to ir izlasījuši! Un viņi tic tam! Un pierāda man! Un, kad es ieraudzīju, ka viņiem tas ir visas Krievijas mērogā, ka tas ir reāli masveidā, tad es saprotu, ka kaut kāds nosacīts Pjotrs Ivanovs, kurš sēž kaut kādā tur sādžā pie Habarovskas, izlasa to ziņu un domā: "Nu viss! Polija ukraiņus ir sagrābusi!" Saprotiet? Viņš taču to nekādi nepārbaudīs. Ja Federālā drošības dienesta virsnieki un izmeklēšanas komitejas darbinieki, kam taču ir jābūt gudriem un mācītiem cilvēkiem.. Nu – ieej caur VPN un paskaties, tur ir citas ziņas, palasi "Telegram" kanālus.. Nu, nezinu.. Kaut kā elementāri. Viņi tam tic no sirds. Un tā bija ar visu. Viņi patiešām.. Tas pats bija ar jautājumu.. Man saka: "Nu kāpēc jūs astoņus gadus bombardējāt Donecku? Gandrīz to iznīcinājāt. Tu taču saproti, ka tādēļ sākās speciālā militārā operācija!" Es saku: "Bet kurā datumā jūs bijāt iebraukuši Doneckā komandējumā?" Jo no sarunas sapratu, ka viņi bija komandējumā. 26. vai 27. februārī, kad pāris dienas bija jau speciālā militārā operācija. Es jautāju: "Un vai Donecka bija sabombardēta? Nu – nosauciet rajonu, kur jūs bijāt." (..) Un viņi divatā stāv.. viens stāv, otrs sēž un viens otram saka: "Nu, bet reāli – kad mēs iebraucām – nu pilsēta bija vesela. Tur nav nekā..." Viens saka: "Nu, es neatceros, bet kaut kur tur pa nomalēm.." Tur ir, piemēram, tāda nomale Marinka. Tā ir kā Doneckas priekšpilsēta. Tāda pilsētiņa uz saskares līnijas, uz frontes līnijas. Nu – dabiski, kad iet frontes līnija, tad tur periodiski ir apšaudes. Dabiski, ka kaut kas tur atlido. Bet uz Donecku astoņu gadu laikā vienkārši nekas nav atlidojis.

Un es saku: "Redziet – visus šos astoņus gadus Mariupolē atradās Azovas pulks. Vai jūs kaut reizi esat no kāda dzirdējuši, ka tur kādam ir uzbrukuši vai kādu aplaupījuši, piekāvuši vai izvarojuši?" Viņi saka: "Nē." "Bet, vai jūs zināt, ka, pirmkārt, vairums mūsu karotāju ir dzimuši Doneckā, Luhanskā, Harkivā, Zaporižjā? Tie ir krievvalodīgi puiši! Un, ka mums daudziem puišiem ir ģimenes un bērni tajā pašā Mariupolē? Ka tā ir mūsu dzimtā pilsēta? To jūs saprotat?"

Un viņi tā vienkārši sēž, skatās uz mani, un viens saka man : "Tu zini, es par to esmu domājis." Un saka tādu frāzi: "Bet, kad mēs braucām šurp, mums pavisam ko citu stāstīja."

Principā to pašu es tagad redzu internetā, kad saņem gūstā krievus un viņus pratina, viņi visi to pašu frāzi saka. Vienu laiku, nav noslēpums, ka man tur pozīcijās bija krievu karagūstekņi no tā sauktās Doneckas republikas. Mēs viņus samainījām, atdevām.. Viss labi ar viņiem bija. Es paguvu ar viņiem nedaudz aprunāties. Vispirms viņi vienkārši nošokējās par to, kā mēs pret viņiem izturamies, ka mēs viņus barojam. Pirmkārt, mēs viņus barojām ar visu to, kas ir mums. Un, kad es to stāstu.. man tas vienkārši ir palicis atmiņā, ka mums gandrīz vairs nebija, ko ēst, tā bija sanācis, ka mums bija kaste ar "Snickers". Nekā cita. Ne putras, nekā. Bet "Snickers" ir. Un jāēd ir. Un es saku savējiem: "Vajag tos arī pabarot." Tie bija astoņi cilvēki. Un es atnesu un dodu viņiem, un saku: "Puiši, es saku – atvainojiet!" Saku viņiem: "Piedodiet man! Nekā cita ēdama nav. Atnesu jums "Snickers", atnesu padzerties un cigaretes un konfektes." Viņi ņem un saka: "Tu nopietni? Tu nejoko?" Viņi grozīja un grozīja tos "Snicker", viņi domāja, ka es tur kaut kādus kazu mēslus esmu iebāzis. Bet es saku: "Nu nopietni." Un viens saka: "Es trīs gadus "Snickers" neesmu ēdis!" Es jautāju: "Vai tiešām?" Viņš saka: "Jā." Es teicu: "Nu, tad ēd! Es tev vēl atnesīšu." Īsāk sakot, sabaroju viņus ar "Snickeriem", un, kad sāku ar viņiem runāties, es godīgi saku, es patiešām viņu acīs redzēju.. Ne jau to, ka viņi ir karagūstekņi un baidās, ko mēs ar viņiem darīsim, bet es patiešām redzēju, ka viņi ir no sirds izbrīnīti par mūsu attieksmi. Tas ir viens, un otrs – viņi visi kā viens brīnījās, ka mēs runājam krieviski. Laikam trīs no viņiem man pārjautāja ..Divi vai trīs no tiem gūstekņiem un divi vai trīs izmeklētāji jau tur – gūstā no izmeklēšanas komitejas. Reāli pārjautāja: "Vai tad jūs visi neesat no Ļvivas apgabala?" Es saku: "No kurienes jūs vispār to esat ņēmuši? Kā tāds tēls ir radies?" Viņi saka: "Mēs vispār domājām tā, ka jūs visi esat no Ļvivas apgabala, visi runājat ukrainiski un visi esat banderovieši. Reāli!" Es saku: "Es biju domājis, ka tā jums ir kā propaganda, ko rāda kā bildīti pa televizoru, bet, ka jūs paši par to smejaties." Tā man šķita. Bet viņi, nē!  Viņi reāli tā uztver! Man tas bija tik jocīgi.. Un, kad es ar tiem puišiem sāku runāt, viņi no sirds brīnījās un saka: "Kad mēs nonācām Mariupolē, tas vēl bija tad, kad tā bija daudzmaz vesela, mēs bijām šokēti, ka jums ir tik superīga pilsēta! Tik skaista! Mēs nezinājām, ka jums te ir tik kruti!" Un visi nāk iekšā.. mums bija tik daudz puišu un katrs no mums – mēs visi runājam krieviski. Visi nosauc no kurienes katrs ir un mēs, ka no Mariupoles un citi saka – mēs no Doneckas, bet es no Zaporižjas. Un viņi tā: "Jūs taču visi esat te – no austrumiem, no Doneckas apgabala." Mēs: "Nu, jā." Es saku: "Te mums ir pieci puiši no Kramatorskas." Nu – viņiem tas bija šoks. Es no sirds novēlēju, teicu: "Patiešam novēlu jums šajā karā izdzīvot. Mēs jūs atdosim, apmainīsim, es jums novēlu izdzīvot un atgriezties mājās tikai tādēļ, lai jūs saviem radiem un sievām izstāstītu patiesību." Tas man bija principiāli svarīgi. Viņu acīs es reāli redzēju kaut kādu neizpratni, ka viss ir pilnīgi ne tā, kā viņi to bija stādījušies priekšā un kā viņus ir uzrīdījuši, un kā tādus suņus trenējuši.. Es pilnīgi nesaprotu – kā tas darbojas un kāpēc viņi patiešām tam tic.

Mans vēstījums, ko es gribētu, lai ļaudis, kas dzīvo Baltijas valstīs – Igaunijā, Lietuvā un Latvijā, kas ir mums, Ukrainai, maksimāli draudzīgas valstis, lai jūs saprotat, ka kaut kad 2014. gadā mums arī viss sākās ar tādiem krievvalodīgajiem, kuri ļoti gaidīja "krievu pasauli" un tā tālāk. Sauca, lai [Krievijas prezidents Vladimirs] Putins atnāk. Tas viss mums ir atnesis milzīgu postu. Tai skaitā ne tikai Putins ir vainīgs tajā, kas ar mums notika un notiek arvien līdz šai dienai, bet tie cilvēki. Un gribu teikt – ja jūs tādus cilvēkus zināt un redzat, tad sūtiet tos ārā no valsts, deportējiet, dariet jebko, bet, ja jūs tagad ar viņiem neko neizdarīsiet, tad pēc 5-10 gadiem karš būs jūsu zemē. "Krievu pasaule" pie jums atnāks un noteikti atņems jums visu, kas jums ir. Kā tas ir izdarīts ar daudziem no mums.

Man Mariupolē līdz pamatiem nodega viss – mana māja, viss, kas man bija. To man atņēma "krievu pasaule", kuru es negaidīju un nesaucu. Kaut gan visu dzīvi esmu runājis krievu valodā. Bet tā notika. Nepieļaujiet tos māņus, tos melus!"

Daļu azoviešu gūstekņu apmaiņas ceļā Ukrainai ir izdevies atgriezt dzimtenē. Komandieri pārvesti uz Turciju, kas devusi patvērumu ar nosacījumu, ka līdz kara beigām viņiem jāpaliek tur. Dmitrijs Andruščenko fiziski un psiholoģiski atlabis Lietuvas rehabilitācijas centrā un ir gatavs turpināt cīņu.    

"Mēs atgriežamies Ukrainā un dodamies atpakaļ uz savu vienību. Turpināsim darīt savu darbu, turpināsim savu lietu. Jo – kamēr mūsu puiši ir gūstā, kamēr ir karš – mums paliek mūsu pienākums. Un mēs esam sev apsolījuši, ka mums vienkārši ir jāpadara savs darbs līdz galam. Tā, lai mūsu sirdsapziņa būtu tīra. Vispirms jau to puišu priekšā, kuri ir krituši. Tas ir viņu dēļ. Jo mums vairs nav tiesību atkāpties, padoties. Mēs saprotam, ka mums tas ir karš par nācijas izdzīvošanu. Un viss! Lieta vairs nav pat par Krimu. Bet principiāli – vai nu mūs iznīcinās, vai mums ir jāpārvar šis sarkanais mēris," teica Dmitrijs Andruščenko.