Ārsti ir otrā fronte. Ukrainas rehabilitācijas mediķi ieskicē kara ikdienu slimnīcās

Latvijā šomēnes pieredzes apmaiņā bija ieradušies 15 ārsti no Ukrainas. Mediķi atzīst, ka darbs slimnīcās kopš kara sākuma ir prātam neaptverams lielās cietušo plūsmas dēļ. Daudz ievainoto ir tieši civiliedzīvotāji. Lai arī nerimstošs ir arī citvalstu atbalsts medicīnas jomā, tomēr kara plosītajai valstij īpaši pietrūkst ārstu – protezētāju.

Ārsti ir tā otrā fronte. Ukrainas rehabilitācijas mediķi ieskicē kara ikdienu slimnīcās
00:00 / 07:27
Lejuplādēt

Olena Dollina ir fiziskās rehabilitācijas medicīnas ārste Ļvivas pirmajā teritoriālajā medicīniskajā apvienībā. Kopš kara Ukrainā sākuma viņa ikdienu strādā gan ar ievainotiem civiliedzīvotājiem, gan karavīriem. Piecu slimnīcu apvienība, kurā viņa strādā šobrīd, attīsta ārstniecības virzienus, kādu patlaban Ukrainai vairāk pietrūkst. Tādēļ Olena šomēnes bija ieradusies Latvijā pieredzes apmaiņā.

Rehabilitācijas ārste pastāstīja par slimnīcu ikdienu kara apstākļos: "Slimnīcas struktūra, pacientu traumas un patoloģijas ir mainījušās. Ārsti ir otrā fronte, kas strādā aktīvi, un ne tikai ārsti, bet visi veselības aprūpes speciālisti, jo mums šobrīd ir ļoti daudz cilvēku dažādos vecumos. Tie ir gan bērni, gan pensionāri, gan cilvēki spēka gados.

Ļoti daudz ievainoto ir tieši cilvēki, kas nav militārpersonas.

Tie ir parasti civiliedzīvotāji, kas cietuši Krievijas Federācijas agresīvās darbības dēļ Ukrainā. Protams, valstī kopumā šajā laikā ir arī liels cietušo Ukrainas karavīru skaits, bet viņi ir izsijāti pa apgabaliem, kur viņiem var sniegt to specifisko palīdzību, kas nepieciešama tajā brīdī."

Olena arī ieskicēja situāciju ar aprīkojumu un darbarokām slimnīcās Ukrainā: "Protams, mūsu vajadzības ļoti izmainījās līdz ar kara sākumu, jo pietrūkst tādu speciālistu kā protēzisti. Gan protēzisti kopumā, gan tieši tie, kas var protezēt ķermeņa augšējās ekstremitātes jeb rokas un kas var strādāt ar pietiekami sarežģītām tehnoloģijām. Vienkārši tie tempi, ar kuriem mēs varam apkalpot pacientus, nav tik ātri, kā gribētos. Tādēļ mēs vienmēr lūdzam kolēģus arī no citām valstīm braukt palīgā protezēt.

Šobrīd roku protezēšanā mums ir trīs reizes mazāk speciālistu, nekā Ukrainā vajadzīgs.

Ir liels skaits cilvēku, kam šī palīdzība vajadzīga tagad, jo, kā saprotat, visa mūsu ikdienas dzīve ir saistīta ar roku izmantošanu. Un īpaši situācijas, kad amputētas abas rokas, ja nav protēžu, tad cilvēks nevar apgūt to izmantošanu, kam jau tā ir nepieciešams ilgs laiks. Mums ir vajadzīga aktīva palīdzība tieši šajā jomā."

Kopš kara sākuma slimnīcas ikdienas temps kļuvis neiedomājams. Sākotnēji ārsti un administrācijas personāls arī nakšņoja un principā ilgstoši dzīvoja darba vietā. Arī kopumā slimnīcās, kuras darbojas šobrīd Ukrainā, ir sarežģīti nodrošināt gultasvietas lielajam pacientu skaitam.

"Ir arī daudz cilvēku, kas iekšēji valsts slimnīcās pārvietoti vai evakuēti no savām dzīvesvietām. Šiem cilvēkiem vispār nav, kur likties pēc ārstēšanās. Šeit pieslēdzas sociālie dienesti, bet izmitināšanas vietu arī nav pietiekami daudz. Tāpēc pieslēdzas starptautiskie kolēģi. Arī te mēs nepārtraukti prasām palīdzību. Daļa šo cilvēku izbrauc no Ukrainas, bet daļa paliek, un viņiem meklē mītnes vietas. Piemēram, veido arī tādus pagaidu mitekļus lielos pārvietojamos konteineros. Ar to mums Polija palīdz. Tā ir tāda vienistabas dzīvoklim līdzīga konstrukcija ar būtiskākajām ērtībām. Proti, mums šajā jomā arī ir palīdzība, bet tās vajadzības pastāvīgi aug, un, kamēr karš nebeigsies, tās tikai turpinās augt. Tāpēc arī ārstēšanas un rehabilitācijas iespējas citās valstīs mūsu pacientiem ir ļoti nepieciešamas," norādīja Olena.

Atbildot uz jautājumu, kā ārsti Ukrainā šobrīd arī paši spēj izturēt slodzi, mediķe no Ļvivas pauda – visi vienkārši apzinās, par ko cīnās. "Ukraina iepriekš jau aktīvi attīstījās, un mēs bijām pieraduši pie konkrēta dzīves līmeņa un komforta gluži tāpat kā jūs savā valstī. Bet mums to tagad grib atņemt, sagraut, un, protams, mēs stāvēsim par savu un nelaidīsim savās mājās svešos. Lielākā daļa ukraiņu, kas palikuši valstī, sevi identificē ar šo nāciju, ar šo kultūru un tradīcijām un dārgumiem.

Dzīvot pēc neattīstītas sabiedrības likumiem neviens no ukraiņiem vairs nevēlas," piebilda Olena Dollina.

Arī Alla Pivneka ir ārste rehabilitācijas jomā un strādā daudzprofila slimnīcā Dņipro pilsētā. Viņa pastāstīja, ka plānveida rehabilitācijas ikdiena pēc 24. februāra apgriezusies ar kājām gaisā.

"Tie mediķi, kas dzīvoja daudzstāvu mājās, pārvācās dzīvot uz slimnīcu, jo mēs zinājām, ka sprādzienos cieš augšējie stāvi, un tas vienkārši pārvērtās par elli, jo nebija ne dienas, ne nakts. Bija situācijas, kad vienas nakts laikā ienāca pat 140 cietušie. Grūti par to runāt, un arī atcerēties to nav viegli, jo tie bija arī jauni cilvēki ar dažādiem ievainojumiem. Tā ir Dņipro pilsēta, tā ir pirmā līnija, un tie bija nopietni apdegumi un… Grūti runāt. Vienlaikus mājās ir ģimene, un

mēs braucām ar mugursomām uz darbu, jo nezinājām, vai vakarā vēl būs mājas, kur atgriezties. Reizēm uz darbu ņēmām arī bērnus un pat mājdzīvniekus būros," pastāstīja Alla.

Dņipro pilsētas slimnīcā ir pietiekami daudz palīglīdzekļu, un palīdzības sūtījumi pienāk regulāri. Turklāt šajā slimnīcā, neskatoties uz karu, paplašina telpas.

Alla atminējās, ka kara sākumā viņai kā nodaļas vadītājai būtiskākais uzdevums bija noturēt visu mediķu komandu, lai neviens nedotos prom no valsts, bet paliktu palīdzēt karā cietušajiem.

"Zināt, no manas komandas neviens neevakuējās no Ukrainas.

Tā ir atbildības sajūta par tiem cilvēkiem, kas ir blakus, un katrs dara to, kas ir nepieciešam, un, kas būs, tas būs. Man liekas, ka nācija ir ļoti saliedēta, un tas, ko mēs darām savā valstī, ir vairāk, nekā mēs varam, bet tas nozīmē, ka mums ir potenciāls un resurss. Man, piemēram, šī ir pirmā reize, kad esmu prom no darba kopš kara sākuma. Kad atbraucām uz Latviju, es redzu cik fantastisks atbalsts – visur ir mūsu karogi un tik ļoti es jūtu, ka neesam vieni, un tas ir ļoti patīkami un silti," atzina Alla.

Ārlietu ministrijas finansētā projektā nacionālajā rehabilitācijas centrā "Vaivari" šomēnes bija ieradušies kopumā 15 ārsti no Ukrainas, lai gūtu pieredzi rehabilitācijas programmu ieviešanā pēc ekstremitāšu amputācijām pacientiem, kuri cietuši no Krievijas militārās agresijas, kā arī dalītos pieredzē tehnisko pamatlīdzekļu aprites sistēmas izveidē.

Kļūda rakstā?

Iezīmējiet tekstu un spiediet Ctrl+Enter, lai nosūtītu labojamo teksta fragmentu redaktoram!

Iezīmējiet tekstu un spiediet uz Ziņot par kļūdu pogas, lai nosūtītu labojamo teksta fragmentu redaktoram!

Vairāk

Svarīgākais šobrīd

Vairāk

Interesanti