Karš ne vienmēr atstāj redzamas rētas. Angelīnai ir 8 gadi un viņa dzīvo Harkivā. Ukrainas otra lielākā pilsēta pakļauta regulāriem Krievijas uzbrukumiem un, kad 2022. gadā iebrucēji centās to ieņemt, meitenīte ar ģimeni patvērās pagrabā.

"Bija ļoti bailīgi, kad biju pagrabā. Es domāju, kad tas viss beigsies? Lidoja raķetes, tas bija biedējoši. Un mums pāri lidoja lidmašīna!" teica Angelīna.

Blakus esošo daudzdzīvokļu namu iznīcināja raķete. Bailēs, ka viņu māja būs nākamā, ģimene evakuējās. Kad Ukrainas aizstāvji pērn reģionu atbrīvoja, atgriezās kā vienīgie mājas iemītnieki.

"Ja viņi sāk bombardēt, es saku mammai, ka iešu koridorā, tad viņa apsēžas blakus. Es domāju, ka koridors vismaz izturēs sprādzienu," stāstīja astoņgadīgā meitene.

Ļerai ir 12 gadu – viņa atkal mācās staigāt. Pagaidām kautrīgi, bet katru soli sper ar lielāku pārliecību. Pagājušajā vasarā Krievijas raķešu uzbrukumā vienu viņas kāju sadragāja, bet otru smagi apdedzināja.

Brūces dzīst labi – kājā ievietoti metāla implanti, pārstādīta āda. Bet gaisa trauksmes sirēnu skaņas meitenei uzdzen paniku.

"Sākumā tiešām baidījos no katra mazākā trokšņa. Es vairs tā nebaidos. Bet, ja saka, ka uz Černihivu lido raķete, tad es vienkārši kļūstu traka," atzina meitene.

Dažus mēnešus pirms tam, kad Ļeru ievainoja, frontē gāja bojā viņas brālis. Abi bija tuvi, un meitene joprojām cīnās, lai pieņemtu, ka Saša neatgriezīsies. Joprojām gaida, kad viņš piezvanīs.

"Es mēdzu meklēt viņa seju katrā cilvēkā, kas gāja garām uz ielas. Es tam neticu, pat tagad," ar skumjām atzina bērns. 

Kopš Krievijas pilna mēroga iebrukuma Ukrainā ievainoti vai nogalināti aptuveni divi tūkstoši bērnu. Un, kā liecina Ukrainas valdības dati – vairāk nekā 19,5 tūkstoši nolaupīti – aizvesti uz Krieviju vai teritorijām, ko agresorvalsts okupējusi. Līdz šim atgūt izdevies mazāk nekā četrus simtus bērnu.