Kad sasniedzu Harkivas nomali, ir sākusies kārtējā gaisa trauksme. Te izvietots bēgļu centrs no Harkivas apgabala ziemeļaustriem evakuētajiem cilvēkiem.

Daudzi bēgļi ir zaudējuši gandrīz visu

Tetjana ir kundze pusmūžā, viņu sastopu aptuveni 50 cilvēku garās rindas tālākajā galā. Pirms nedēļas viņa evakuēta no frontes pilsētas Vovčanskas.

Lai arī sirēnas kauc labu brīdi, neviens no rindā stāvošajiem bēgļiem to nepamet, lai dotos uz patvērumu. Tā var pazaudēt savu vietu rindā, bet jāstāv ir ilgi.

"Nezinu, teica, ka stāvējuši pa četrām, piecām stundām," stāsta Tetjana.

Rindā stāv jauni un veci. Sievietes un vīrieši. Manāmi arī daži bērni.

Kāds rindas beigu galā stāvošais vīrs – tievs kā skaliņš – pēkšņi zaudē samaņu un nogāžas zemē.

"Tas ir jau otrais gadījums šodien. Vakar vai aizvakar arī kādam palika slikti, arī saucām ātro palīdzību," saka kāds vīrietis.

Blakus stāvošie palīdz vīram apsēsties un aptur asiņošanu no brūces galvā, kas radusies krītot.

Pēc pāris minūtēm ierodas ātrā palīdzība un vīrieti aizved. Pārējie cilvēki turpina gaidīt savu kārtu iekļūšanai bēgļu centrā.

Arī 72 gadus vecais Volodimirs no Vovčanskas.

"Visi, kas te [rindā] stāv, nav iekšēji pārvietotās personas, bet "bomži", paši parastākie bomži. Mēs, kādi atbraucām, tādi esam. Māju nav, automašīnu nav, mantu nav, nekā nav. Par bomžiem esam kļuvuši," nosaka Volodimirs.

"Mēs šeit stāvam un nezinām, cik mums cilvēku pilsētā ir gājuši bojā, cik ir sadeguši zem gruvešiem, cik, kas, kur – neviens neko nezina."

"Mūsu māja ir sagrauta, tagad esam bomži"

Turpat sastopu vēl vienu sirmu kungu Fjodoru. Viņš evakuēts no apdzīvotās vietas Lipci. Tas ir viens no diviem virzieniem Harkivas apgabalā, kurā Krievija šomēnes uzsāka jauno sauszemes ofensīvu.

"Desmitajā datumā mūs policija evakuēja. Tur apšaudīja, mīnas virs galvām lidoja, mājas sprāga. Man vissāpīgākais ir tas...

Es esmu mākslinieks, un krāsas tur visas palika. Dators – velns ar viņu! Šmotkas – velns ar viņām! Bet tās [krāsas]..."

Rindā stāv arī Tatjana. Viņa ar dēlu – cilvēku ar īpašām vajadzībām – evakuēta no Vovčanskas.

"Stāvam, gaidām. Varbūt kaut ko iedos, jo mums nav nekā. Mūsu māja sagrauta, mēs esam bomži. Nav pat, uz kā gulēt, nekā nav. Tur ir viens dīvāns, bet mēs esam trīs cilvēki. Rindas kārtībā viens guļ uz grīdas."

Tikmēr bēgļu centra iekšienē dzīvība kūsā kā skudru pūznī.

Bēgļu centra brīvprātīgā Alina Alisova mani ievedusi vidēji lielā telpā, kur vienā stūrī mediķi kādam vīram mēra asinspiedienu, citā pie vairākiem datoriem cilvēkus apkalpo brīvprātīgie.

"Te ir produktu pakas, ir higiēnas pakas, ūdens, ir reģistrācija finanšu palīdzībai. Psiholoģiskā palīdzība, juridiskā palīdzība. Var teikt – pilns palīdzības cikls," stāsta Alina.

Nelīdām ārā no pagraba

Tepat uz vietas var paēst arī siltas pusdienas. Šo iespēju izmanto bariņš bēgļu, kas tikai nupat atvesti no Vovčanskas. Viņi visi ir vienas ielas kaimiņi; vairāk nekā desmit dienas izturējuši smago karadarbību Vovčanskas ielās.

"Tā ir elle ellē, saprotiet, elle ellē!! Kāda tur situācija – mēs nelīdām ārā no pagraba.. Te, re, kur ir mani kaimiņi, mēs visi kopā. Tas ir šausmīgi! Lido kabi – vadāmās aviobumbas, sprādzienos eksplodē pusotra tonna; kā trieciens, tā viss dreb, mājas sadegušas, sagrautas... Vovčanskas principā vairs nav, tur viss ir sagrauts," stāsta Nikolajs.

Viņš sūdzas par vietējās varas pārstāvjiem, kas nav turējuši vārdu un atbraukuši viņiem pakaļ, kad beidzot nolēmuši pamest Vovčansku. Paveicies – suņu glābēju ekipāža viņus izvedusi.

Taču vīra kritika ir nepamatota – viena evakuācijas automašīna todien patiešām devās uz Vovčansku, bet ceļā krievu drons tai uzmeta lādiņu. Auto eksplodēja, viens policists gāja bojā, otrs – smagi ievainots.

Bērni pārdzīvo par zaudētiem mājdzīvniekiem

Bēgļu centrā atsevišķā telpā ierīkota arī bērnu istaba. Mana apmeklējuma laikā tajā rotaļājas vairāki bērni. Viņi te var uzturēties, kamēr vecāki vai tuvinieki tiek aprūpēti pie citiem centra speciālistiem. Brīvprātīgie stāsta, ka bērnu bēgļu rindās ir ļoti daudz.

"Mēs no 12. maija līdz šodienai esam jau pieņēmuši 140 bērnus. Pat mums bija liels pārsteigums, ka tik daudz bērnu. Jo bērni jau agrāk no turienes tika izvesti. Interesanti, ka cilvēki gaidīja līdz pēdējam un cerēja, ka tas viņus neskars. Bet diemžēl – nē," stāsta brīvprātīgais Andrejs Simuko.

Vaicāju viņam, kādi ir bērni, kas izvesti no rajoniem, kur šobrīd notiek aktīva kara darbība?

"Daudzi bērni atbrauc stresa stāvoklī. Daudzi stāsta, ka ir pametuši visu. Viņi ir ļoti pieķērušies saviem dzīvniekiem – kaķiem, suņiem – un ļoti bieži stāsta, kā viņus tur atstājuši."

Strādāt šādos apstākļos nav viegli arī pašiem brīvprātīgajiem.

"Patiesībā ir smagi. Smagi šeit ir katram brīvprātīgajam – strādāt katru dienu no agra rīta līdz pat gandrīz komandantstundai. Ļoti iztukšojies gan fiziski, gan morāli, jo tu uzklausi visus šos stāstus – kā viņi zaudējuši savas mājas, savus tuviniekus vai pazaudējuši sunīti," atzīst Alina Alisova.

"Palīdz tas, ka mēs, brīvprātīgie, pa šo laiku esam sākuši strādāt kā vienots organisms, kā viena liela ģimene. Viens otru atbalstām. Vēl palīdz apziņa, ka mēs palīdzam cilvēkiem, ka viņi nav pamesti un mums ir iespēja viņiem kaut kā palīdzēt."

Raķete izpostīja tipogrāfijas ēku

Ir ap pulksten diviem pēcpusdienā, kad manā telefonā parādās jauns brīdinājums par kārtējo Krievijas uzbrukumu.

Drīz pēc tam kļūst zināms, ka Krievija nometusi vadāmās aviobumbas Harkivas dzīvojamo ēku rajonā. Bojājumi nodarīti vairākām daudzstāvu ēkām, kafejnīcām un tramvajiem. Ievainoti 12 cilvēki. Tur, kur es tobrīd atrodos, uzbrukums gan nav dzirdams. Taču cita aina paveras nākamajā dienā.

Vēl nav pagājušas 24 stundas kopš iepriekšējā uzbrukuma Harkivai, kad pilsētas centrā skan jau jauni sprādzieni.

Pēc brīža kļūst zināms, ka Krievijas raķetes trāpījušas Ukrainas lielākajā grāmatu drukātavā. Tā atrodas klusā, nomaļā vietā Harkivā. Kad ierodos ražotnē, visapkārt strādā glābēji.

"Bija raķešu uzbrukums. Vairākas raķetes tika palaistas pa Harkivas pilsētu un rajonu. Trāpīja šajā uzņēmumā, sākās ugunsgrēks, ēka sāka brukt. Tur bija cilvēki – uzņēmuma darbinieki. Pēc sākotnējās informācijas – 7 ir gājuši bojā un 16 ievainoti," stāsta Harkivas glābšanas dienesta pārstāvis Jevhens Vasilenko.

Ražotnē kopumā bija nodarbināti aptuveni 50 cilvēki. Lielākajai daļai no viņiem paveicās palikt dzīviem.

No ražotnes ceha pāri palikušas tikai ārējās sienas. Iekšpusē milzīgs caurums ar kūpošiem gruvešiem un pussadegušu grāmatu kaudzēm.

Darbinieku līķi jau ir iznesti ārā.

"Viņi ir sadeguši. Ļoti stipri. Vairs nevar pateikt – vīrietis vai sieviete. Tikai pēc kaut kādām apģērba daļām," stāsta glābšanas darbos iesaistītais.

Septiņu nogalināto vidū bija arī 40 gadus vecā ražotnes darbiniece Anna. Pie ieejas ražotnē satieku viņas mammu Ludmilu. Sieviete ieradusies uz meitas līķa atpazīšanu.

"Es pati sapratu, jo viņa pēc apšaudes man nepiezvanīja. Parasti viņa man piezvana. Pēc tam es viņai zvanīju, bet viņas nebija zonā; uzreiz sākās trauksme. Tad "Telegramā" izlasīju, ka drukāšanas uzņēmumā trāpīja. Uzrakstīja, ka cilvēki ir zem gruvešiem, ka divi vai trīs ir gājuši bojā. Es domāju, – nu nevar būt, ka mana meita... (raud). Mēs ar viņu divatā esam."

Ukraina cer uz lielāku palīdzību

Ziņas par Harkivas tipogrāfijas iznīcināšanu ātri aplidoja pasauli, izpelnoties dažāda līmeņa amatpersonu nosodījumu. Uz notikušo reaģēja arī Ukrainas prezidents Volodimirs Zelenskis, uzsverot – tās ir sekas ukraiņu ierobežotajām iespējām stāties pretī Krievijas teroram.

"Katru reizi, kad notiek šādi uzbrukumi, iznīcinot mūsu pilsētas un ciematus, izpostot dzīves, sadedzinot grāmatas un visu, kas saglabā cilvēci, mums vienmēr ir atklāti jāpasaka, kāpēc tas joprojām ir iespējams. Tas ir tikai tāpēc, ka Ukrainai joprojām pastāv ierobežojumi savā aizsardzībā. Tas ir pasaulē faktiski pieejamo pretgaisa aizsardzības sistēmu deficīts. Tas ir mūsu karotāju tālās darbības spēju trūkums un pilnīga nespēja iznīcināt pašu Krievijas terora avotu pie mūsu robežām," teica Zelenskis.

Ukraina šobrīd izmanto visas iespējas, lai pārliecinātu sabiedrotos piegādāt Ukrainai papildu pretgaisa aizsardzības iekārtas un ļaut izmantot ASV un Eiropā ražotos ieročus, lai iznīcinātu tās tehnikas vienības Krievijā, no kurām tiek palaistas raķetes un vadāmās aviobumbas uz Ukrainas pilsētām.

Tikmēr Harkivas iedzīvotāji par notiekošo ir satraukti, bet evakuēties no Ukrainas otrās lielākās pilsētas vismaz pagaidām netaisās.

"Nu, Harkivā, protams, nav mierīgi, bet ko lai dara? Ciešam!" nopūšas Raisa.

"Pirms gada bija drošāk. Nebija vēl vadāmo aviobumbu un, ja raķetes lidoja, tad atlidoja pa infrastuktūru un vismaz naktī. Tagad – pat nezinu, kā pateikt..." atzīst Alina.

Bet Marija nosaka: "Tagad sēžam uz čemodāniem un nomierinošiem līdzekļiem."