Tajā pašā laikā abi Turcijas prezidenta amata pretendenti – gan līdzšinējais prezidents Redžeps Tajips Erdogans, gan opozīcijas kandidāts Kemals Kiličdaroglu – ir skaidri pateikuši, ka vēlas saglabāt draudzīgas attiecības ar Krieviju.
LTV žurnāliste Ina Strazdiņa Ankarā vaicāja Ukrainas vēstniekam, kā ir strādāt šādā situācijā.
"Krievija ir Ukrainas ienaidnieks. Tā ir iebrukusi mūsu valstī, un mēs aizstāvamies pret viņiem. Tas ir viens. Otrs – tas, protams, ir ļoti jūtīgs jautājums mūsu divpusējās attiecībās ar Turciju. Pirms kara tika izveidoti divi paralēli sadarbības ceļi, proti, Ukrainas un Turcijas stratēģiskā partnerība un attiecības starp Turciju un Krieviju," stāsta Bodnars.
"Kad sākās pilna mēroga karš, Krievijas jautājums kļuva ļoti jūtīgs. Taču mēs vēl vairāk esam nostiprinājuši savas attiecības ar Turciju. Mēs saņemam ļoti stingru atbalstu no Turcijas."
"No otras puses, Turcija attīsta attiecības ar Krieviju saskaņā ar savām ekonomiskajām interesēm. Gribam to vai nē, mums tas ir jārespektē, jo tā ir šīs valsts, kurā es pārstāvu Ukrainu, politika."
"Par ļoti sensitīviem jautājumiem mēs ar Turciju runājam aiz slēgtām durvīm, ne publiski. Kad ukraiņu žurnālisti man vaicā, vai Turcija nemaina savas pozīcijas par sliktu Ukrainai, saku, ka tā nav, jo Erdogans, kad runā ar Putinu, piemin graudu līgumu, gūstekņu apmaiņu, proti, lietas, kas patiesībā Ukrainai ir svarīgas un noderīgas. Palūkosimies uz rezultātu!"
"Šaubos, vai bez Turcijas mums būtu vienošanās par iespēju izvest graudus no Ukrainas, un vai būtu 30 miljonu tonnu graudu nokļūšana starptautiskajos tirgos, diez, vai būtu gūstekņu apmaiņa un citas lietas. Šie jautājumi vienmēr būs dienas kārtībā."
"Turcija gan politiski, gan militāri atbalsta Ukrainu, bet enerģētikā, tirdzniecībā, tūrismā tā joprojām ir atkarīga no Krievijas.
Tāpēc tā turpina pragmatisku pieeju, un mēs cenšamies iztikt bez liekām emocijām. Ja kaut kas mūs ļoti neapmierina, mēs to nerisinām publiski, bet strādājam tieši ar Turcijas Ārlietu ministriju vai ar attiecīgajām institūcijām."
Ina Strazdiņa: "Bayraktar" bezpilota lidaparāti ir viens no vislabāk zināmākajiem Turcijas palīdzības veidiem Ukrainai. Vai šis militārais atbalsts turpinās?
Vasils Bodnars: Protams! Mēs jau kopš 2018. gada sadarbojamies ar ražotāju "Baykar Makina". Un tam ir arī stratēģiska dimensija, no kuras iegūst arī Turcijas puse. Viņi no mums iepērk aviācijas motorus. Tā ir ļoti progresīva kompānija. Abi brāļi – Haluks and Selčuks, kas vada kompāniju, ļoti atbalsta Ukrainu un palīdz arī dažādos citos veidos. Patlaban ir ļoti skaidrs plāns izveidot militāro ražotni Ukrainā, kas notiks ļoti drīz. Protams, drošības apsvērumu dēļ, mēs pagaidām plašāku informāciju neizpaužam.
Vai Turcija ir ieinteresēta būt par starpnieku, lai izbeigtu Krievijas sākto karu Ukrainā, jo tai ir simpātijas pret Ukrainu, vai arī šajā situācijā tā gluži vienkārši redz ekonomiskas intereses?
Gan, gan. Tam nav viena vienkārša iemesla. Arī Turcija cieš no šī kara. Visas Turcijas ekonomiskās problēmas un drošības izaicinājumi ir saistīti ar Krievijas agresiju.
Tradicionāli mums ir ļoti spēcīgas tirdzniecības attiecības, un tās tagad ir cietušas jo ir traucēti tirdzniecības ceļi. Un līdzīgas problēmas Turcijai ir ar Krieviju, par spīti tam, ka tirdzniecības apjomi it kā ir palielinājušies.
Turciju ietekmē arī Eiropas noteiktā sankcijas pret Krieviju. Jo daudzas kompānijas, tostarp no Eiropas, cenšas izmantot Turciju kā apvedceļu, pārdodot preces te, kas vēlāk nonāk Krievijā. Un tas bojā Turcijas tirdzniecības sistēmas tēlu. Un, protams, - Turcijas globālais spēks. Tas ir palielinājies. Turki grib spēlēt paši savu lomu, un šodien ir apstiprinājies, ka tā tiešām ir efektīva.
Turcija var sarunāties gan ar Putinu, gan Zelenski. To atzinīgi novērtē teju visa starptautiskā sabiedrība.
Un vēl – globālās un reģionālā drošības dimensija. Ja situācija šeit saglabāsies saspringta, Turcijas preču un pakalpojumu eksperts samazināsies, un tas ietekmēs arī Turcijas iekšpolitiku. Un vēl viens aspekts – tūrisms, ir zemes, kuras agrāk izmantoja Ukrainas teritoriju, lai nokļūtu Turcijā, piemēram, Baltkrievija. Tā tiešām ir liela problēma.
Līdz ar to ir gan politiska, gan ekonomiska dimensija. Bet ļoti svarīgi, ka Turcija neuzspiež savu viedokli, tā cenšas rast ja ne balansu starp abām pozīcijām, jo patlaban faktiski tas nav iespējams, bet radīt atmosfēru, kur kaut kādā veidā kādi risinājumi ir iespējami, piemēram, gūstekņu apmaiņa, kādi humānie jautājumi.
Turcija, piemēram, bija gatava evakuēt garnizonu no Mariupoles vai arī sniegt humāno atbalstu ukraiņiem okupētajās teritorijās. Tā var sacīt, nav viena līnija, tas ir jautājumu komplekss, ko reizēm Rietumiem ir grūti saprast, piemēram, kādēļ Erdogans nesaka sliktas lietas par Putinu. Tas viss izskaidro Turcijas lomu centienos nepārtraukti būt starpniecei.
Turcija bija starpniece sagūstīto pulka "Azov" karavīru atbrīvošanā, un saskaņā ar panākto vienošanos vairāki "Azov" komandieri tagad dzīvo Turcijā. Vai jūs viņus satiekat? Kā viņiem te klājas?
Viņiem klājas labi. Mēs regulāri ar viņiem satiekamies un runājam. Bet tas ir ļoti jūtīgs jautājums gan "Azov" karotājiem, gan viņu ģimenēm, gan tiem, kuri joprojām ir Krievijas gūstā.
"Azov" komandieri labprāt gribētu atgriezties mājās, bet gūstekņu apmaiņas nosacījumu neatļauj viņiem pamest Turciju.
Es neteiktu, ka viņi ir pilnīgi brīvi. Viņi ir ierobežoti savā teritorijā. Cerams, ka pienāks laiki, kad viņi varēs atgriezties un varēs vairāk pastāstīt par savu dzīvi šeit, par kaujām, aizstāvot Maroupoli, un cerams, ka viņi varēs piedalīties arī citu Ukrainas teritoriju atbrīvošanā, taču pagaidām viņi ir šeit, un, lai gan, ticiet man, viņi gribētu pēc iespējas ātrāk būt atpakaļ Ukrainā.
