"HALO Trust" ir senākā un lielākā nesprāgušās munīcijas neitralizēšanas organizācija pasaulē, kas jau 35 gadus konfliktu reģionos visā pasaulē īsteno atmīnēšanas projektus. Šobrīd tā darbojas 32 valstīs un Ukrainu sauc par vienu no mīnām piesārņotākajām valstīm pasaulē.
- Specifisks un nogurdinoši darbs ar lielu koncentrēšanos. Pamata apmācības – mēnesi.
- Ukrainā bīstamo priekšmetu piesārņojuma blīvums – "vājprātīgs". Kāds ir "The HALO Trust" ieguldījums atminēšanā?
- Katra kara diena vairo mīnu piesārņojumu. Vai atmīnēšanā palīdz jaunās tehnoloģijas?
- Kāpēc atmīnēšanā iesaistās civilie, ne tikai armija?
- Vai mīnēšana ir attaisnojama savas zemes aizsardzībai?
- Mīnu skartajās valstīs situācijas atšķiras – to ietekmē mīnu veidi, augsne un augi, kara tips un ilgums.
Specifisks darbs
Dīvs Reiznieks: Karš dramatiski maina cilvēku dzīvi. Kas ir tie cilvēki, kuri šobrīd Ukrainā nolēmuši pamest savas iepriekšējās profesijas, lai, par spīti riskam, kļūtu par atmīnētājiem?
Deniss Golovetskis: Ņemot vērā, ka atmīnēšanas jomā strādāju pēdējos 8 gadus un darbojies esmu trijās valstīs, stāsti ir dažādi un arī cilvēku iepriekšējais dzīves gājums ir ļoti atšķirīgs. Ja runājam par situāciju Ukrainā, tad jāsaka, ka vairāk nekā pusei mūsu darbinieku ir augstākā izglītība. Šie cilvēki, kuri vēlas izmainīt savu un valsts dzīvi, ir no visdažādākajām vietām, visdažādākajām profesijām – inženieri, ārsti.
Jāsaka, ka Ukrainas darba tirgū ir krīze un cilvēki ir gatavi izmantot dažādas iespējas. Citi tagad grib izmainīt savu dzīvi un ir lepni, ka var piedalīties Ukrainas atmīnēšanā, tādējādi ar savu darbu katru dienu palīdzot Ukrainai un tās sabiedrībai.
Bet atmīnēšana nav īsti, teiksim, "parasts" darbs, kuru dari vienkārši, lai tev būtu darbs un alga, vai ne?
Jā, pilnīgi noteikti. Es jums piekrītu, ka, no vienas puses, tas ir unikāls darbs, kas dažiem var izklausīties kā ļoti bīstams, tomēr mums nav pārāk augstas prasības, lai cilvēks kļūtu par atmīnētāju. Nedrīkst būt veselības problēmu, savukārt jābūt vēlmei strādāt un mācīties. Cilvēku varam apmācīt mēneša laikā. Protams, tālāk vēl ir daudzi, dažādi kursi, bet pamatu atmīnēšanā iedodam mēneša laikā. Mēneša beigās jānoliek eksāmens, un cilvēks var sākt strādāt kā atmīnētājs. Piekrītu, ka šī ir visai unikāla profesija, taču,
ja seko visiem noteikumiem, šī profesija nav bīstamāka kā, piemēram, santehniķim.
Gandrīz visās darbavietās ir pārbaudes laiks. Pēc jūsu pieredzes, cik daudz ir tādu, kuri pēc kāda brīža saka: nē, tas nav man, es domāju, ka būs citādi?
Mūsu nozarē tas ir nedaudz specifiski. Ik mēnesi mēs apmācām daudz cilvēku, un viņi jau mācību laikā visai labi saprot, kādi būs reālie darba apstākļi, jo apmācām mēs viņus speciālos treniņlaukumos, kas ir pietuvināti reālajai dzīvei. Tur, protams, nav nekādu bīstamu priekšmetu. Un tad nu viņi tur veic vienus un tos pašus treniņus.
Mācām, kā attīrīt teritoriju. Tas ir diezgan grūti un nogurdinoši, prasa lielu koncentrēšanos.
Lielākajai daļai cilvēku jau pirmajās pāris dienās vai nedēļā kļūst skaidrs, vai šis būs viņu sapņu darbs. Šis lēmums tiešām parasti tiek pieņemts jau ļoti ātri, nevis pēc vairāku mēnešu ilga darba. Vismaz tas ir tas, ko esmu novērojis es.
Ukrainā mīnu piesārņojums – vājprātīgs
Jūs pārstāvat starptautiski labu zināmu nevalstisko organizāciju "The HALO Trust", tās Ukrainas nodaļu. Izstāstiet, lūdzu, kas ir "The Halo Trust" un kāda ir tās pieredze atmīnēšanas pasākumos visā pasaulē.
"HALO" ir lielākā un senākā humānā atmīnēšanas organizācija pasaulē. "HALO" pirmā misija bija Afganistānā 1988. gadā. Šobrīd "HALO" darbojas vairāk nekā 30 valstīs, un kopumā tajā strādā vairāk nekā 12 000 cilvēku. Visas valstis, kur strādājam, ietekmējuši konflikti, un Ukraina ir viena no tām. "HALO" Ukrainā sāka strādāt 2016. gadā, kad tai pievienojos arī es. Kopš tā laika "HALO" sekmīgi strādāja valsts austrumos – Luhanskas un Doneckas apgabalos, kur iztīrījām ievērojamas platības.
Taču pēc 2022. gada Krievijas iebrukuma situācija mainījās. Mums nācās pārcelties līdz ar frontes līniju, lai būtu drošās, Ukrainas kontrolētajās teritorijās, pirmkārt, ziemeļos un Kijivas apkārtnē. Šobrīd "HALO" Ukrainā nodarbina jau 1200 cilvēkus, kas īsteno humanitārās atmīnēšanas operācijas septiņos Ukrainas apgabalos valsts centrālajā, ziemeļu un dienvidu daļā.
No šiem 1200 cilvēkiem tūkstotis veic atmīnēšanas uzdevumus – apseko teritorijas, identificē vietas, kas ir mīnētas vai kur uzieti citi bīstami priekšmeti. Mums ir arī komandas, kas nodarbojas ar to neitralizāciju. Tāpat ir speciālistu komandas, kas sadarbojas ar vietējām komūnām, informē tās un cenšas panākt uzvedības maiņu, kas palīdz samazināt mīnu negadījumu risku. Tā ka "HALO" veic visai plašu uzdevumu klāstu, kas saistīts ar humāno atmīnēšanu.
Pašreizējie resursi gan ir nepietiekami, un jau tagad var teikt, ka būs vajadzīgi gadu desmiti, lai Ukrainu padarītu brīvu no mīnām. Iepriekš "HALO" strādāja Ukrainas austrumos, un tur mīnēto teritoriju problēma nebija tik nopietna kā daudzās citās valstīs. Taču šobrīd situācija jau ir līdzīga tādām valstī kā Šrilankā, Kambodžā, kur teritorijas jāatbrīvo nevis no kādas viena veida mīnas, bet tur tas piesārņojums ir ļoti dažāds – kājinieku mīnas, tanku mīnas, visam pa vidu vēl nesprāguši lādiņi, jo šīs teritorijas bijušas ļoti tuvu frontes līnijai, kur karots 6–7 mēnešus, citviet arī divus gadus.
Bīstamo priekšmetu piesārņojuma blīvums dažās vietās ir vienkārši vājprātīgs.
Strādājot teritorijās, kurās mums ļauts darboties, jau esam identificējuši vairāk nekā 25 000 bīstamo zonu. Daļu no tām esam attīrījuši saviem spēkiem, daļa ir atzīmēta un iekonservēta, lai tās kaut kad attīrītu kaut kad vēlāk.
Tas apjoms ir ļoti liels, taču jāsaprot, ka ir daudz vietu, kuras vēl mums jāpārbauda un jāattīra. Diemžēl ar katru dienu, ko konflikts turpinās, mīnu un citu bīstamo objektu skaits, kas mums jāneitralizē, tikai turpina pieaugt.
Katra kara diena vairo mīnu piesārņojumu
Vai es pareizi saprotu, ka jums pat ir formula, kas ļaujot aprēķināt, par cik katra kara diena paildzina atmīnēšanas darbus nākotnē?
Tas ir tā, ļoti neoficiāli runājot, jo šāds apgalvojums ir diezgan spekulatīvs. Mēs nevaram uz to atsaukties, izsakot kādas prognozes. Taču ir skaidrs, ka katra kara diena tikai vairo jau esošo piesārņojumu, padara Ukrainas zemi vēl vairāk piemēslotu ar mīnām, bet atmīnētāju darbu padara vēl grūtāku.
Bet es varu prasīt "HALO Trust" kā organizācijai, kas strādā dažādās valstīs, – vai Ukraina šobrīd ir valsts, kurā ir lielākais mīnu piesārņojums pasaulē?
Droši vien, bet, kā jau teicu, šobrīd nevaram nākt klajā ar šādiem skaļiem apgalvojumiem. Precīzāk būtu teikt: viena no mīnu piesārņojuma visvairāk skartajām valstīm pasaulē. "HALO" Afganistānā, piemēram, strādā jau vairāk nekā 30 gadus un turpina savu darbu, jo tur bijuši daudzi dažādi kari un konflikti, tā ka arī piesārņojums ar sprādzienbīstamiem objektiem tur ir liels.
Ir valstis, kuras "HALO" speciālistiem izdevies pilnībā attīrīt un pasludināt par brīvām no mīnu apdraudējuma. Taču, lai apgalvotu, ka Ukrainā mīnu problēma šobrīd ir lielākā pasaulē, mums būtu jābūt pieejai visām skartajām teritorijām un jāapseko tās. Tikai tad mēs varētu atbildīgi runāt par šādām lietām. Tomēr, kopumā runājot, varētu teikt, ka
Ukraina šobrīd noteikti ir starp pasaulē piecām mīnu visvairāk piesārņotajām valstīm pasaulē.
Kāds ir bijis jūsu darba rezultāts līdz šim?
Mūsu teritoriju apsekošanas komandas ir identificējušas attīrāmās teritorijas 21 000 000 kvadrātmetru (m²) platībā. Tur tas piesārņojums ir dažāds – mīnas, nesprāguši lādiņi un tamlīdzīgi. Līdz šim esam attīrījuši nedaudz vairāk nekā 4 000 000 m², neitralizējot vairāk nekā 25 000 bīstamo priekšmetu. Tas jums dod aptuvenu priekšstatu, cik ātri varam apsekot teritorijas un cik daudz lēnāks ir pats attīrīšanas darbs.
Tāpat mums jau bijušas apmēram 20 000 tikšanās ar vietējiem iedzīvotājiem ar mērķi mainīt viņu uzvedību, paradumus un apmācīt, kas darāms sastopoties ar sprādzienbīstamu priekšmetu. Skaidrs, ka daudz vēl darāms.
Šobrīd mums strādā 139 komandas. Taču, tā kā šī problēma Ukrainā ir tik milzīga, mums protams nepieciešami papildu resursi, lai spētu to atrisināt.
Atmīnēšana ir ļoti, ļoti lēns darbs. Vai ir kādas jaunas tehnoloģijas, kas var palīdzēt to veikt ātrāk? Un ko atbildat tiem, kuri saka: vienkārši veiciet kontrolētu sprādzienu un visas mīnas tiks detonētas līdz ar to? Vai darbs tomēr notiek gluži kā pirms 30 gadiem, kad viens cilvēks strādā ar vienu mīnu, ļoti lēnām un uzmanīgi?
Daļēji piekrītu tam, ka manuāla atmīnēšana ir diezgan lēns process. Tomēr, pilnveidojot humānās atmīnēšanas procedūras, šis darbs nu darāms ātrāk, nekā tas bija pirms 30 gadiem. Mēs sliecamies pretī tehnoloģijām, pārnesot uzsvaru no manuālās uz mehānisko attīrīšanu.
Ko tas nozīmē?
Mēs izmantojam dažādus mehāniskos rīkus, kas palīdz mūsu atmīnētāju darbu padarīt efektīvāku, piemēram, iekārta, kas attālināti griež augājus. Tas ir kā tāds milzīgs, tūkstoš kilogramus smags zālāja pļāvējs, kas spēj gan nogriezt augus, gan novākt kādus iekarinātus spridzekļus, padarot atmīnētāja darbu 5–10 reizes ātrāku atkarībā no draudu avota.
Tāpat izmantojam arī smago tehniku, piemēram ekskavatorus, kā arī īpašas atmīnēšanas iekārtas, kas atkarībā no apstākļiem un apdraudējuma arī spēj krietni paātrināt atmīnēšanas procesu.
Mēs izmantojam arī dronu tehnoloģijas. Visas mūsu komandas, veicot teritoriju apsekošanu, nu izmanto dronus. Kad esam noteikuši bīstamās teritorijas, izmantojam jau modernākus dronus ar labākām kamerām. Visefektīvākie tie ir laikā, ko saucam par iespēju logu – no rudens beigām līdz vasaras sākumam, pirms viss atkal kļūst zaļš. Tad ar droniem gan pārlūkojam jaunas teritorijas, lai saprastu bīstamības pakāpi, gan lai identificētu visus virszemes iespējamos draudus, kā rezultātā varam izveidot kartes, kuru izmantošana padara atmīnētāju darbu efektīvāku, drošāku un ātrāku.
Kāpēc atmīnēšanā iesaistās civilie?
Iespējams, cilvēkiem varētu rasties jautājums, kādēļ atmīnēšanā vispār tiek iesaistīti civilie. Iespējams, ne vienam vien mīnēšana un atmīnēšana tomēr vairāk saistās ar armiju.
Es nepiekrītu šādam apgalvojumam. Pirmkārt, armijas kapacitāte šobrīd ir pārslogota – viņi dara visu iespējamo, lai aizsargātu valsti. Tas nozīmē, ka arī cilvēku resursu viņiem nekad nav gana, tādēļ ir ļoti būtiski, ka iesaistās civilie un spēj atrisināt kaut kādas problēmas. Es arī nemēģinātu salīdzināt militāro un humāno atmīnēšanu, jo pamatā tām ir dažādi mērķi. Ja armijas uzdevums ir, teiksim, doties uzbrukumā, nebaidoties no mīnām, tad humānās atmīnēšanas uzmanības centrā ir rūpes par to, lai teritorijās, kas atbrīvotas, nepastāvētu draudi vietējām kopienām.
Kā ievācat informāciju par mīnētajām teritorijām? Vai cilvēki Ukrainā jau zina, ka, ja ir mīnu problēma, viņi informē jūs vai armiju? Vai pašvaldības ir tās, kas lūdz jūsu palīdzību atmīnēšanā?
Tas strādā visos jūsu pieminētajos veidos. Pirmkārt, mums ir speciālas komandas, kuru uzdevums mūsu darbības reģionā ir apmeklēt katru apdzīvotu vietu, runāt ar cilvēkiem, vietējām varasiestādēm, armijniekiem. Proti, cilvēkiem, kuri te dzīvo un, iespējams, bijuši mīnēšanas vai kauju aculiecinieki. Tad šī visa informācija tiek apkopota, uzlikta uz kartes un mēs identificējam, kuras teritorijas ir pārbaudāmas.
Taču tas strādā arī pretējā virzienā – cilvēki paši piesakās un sniedz informāciju, arī pašvaldības norāda uz vietām, kur būtu jākoncentrē mūsu pūliņi. Tā ka te ir tāda kārtīga sadarbība ar mērķi nepalaist nekādu informāciju garām.
Kādi ir atmīnētāju lielākie izaicinājumi? Cik noprotu, armijnieki mēdz būt viltīgi, liekot mīnas vienu virs otras, veidojot dažādas lamatas. Kas ir tās lietas, par ko atgādināt saviem atmīnētājiem atkal un atkal?
Savu atbildi gribētu pagriezt nedaudz citā tēmā. Mūsu atmīnētāji nemēģina neitralizēt improvizētās sprāgstvielas, ko pieminējāt. Atmīnētāju galvenais uzdevums ir identificēt bīstamos priekšmetus. Viņi ir sagatavoti detektoru lietošanā, metālisko signālu identificēšanā, un, tiklīdz tiek atrasts jebkāds bīstams priekšmets, kas var būt jebkas, darbā iesaistās daudz pieredzējušāks un kompetentāks komandas vadītājs, kurš tad arī pieņem lēmumu, ko darīt tālāk – vai viņi paši spēj neitralizēt bīstamo priekšmetu, vai jāpiesaista īpašās likumsargu vienības, kas specializējas dažādu sprāgstvielu neitralizēšanā.
Bet, atgriežoties pie sākotnējā jautājuma par lielākajiem izaicinājumiem, es teiktu, ka tie ir darba apstākļi. Mūsu atmīnētāji strādā gandrīz desmit mēnešus gadā – no marta līdz decembra beigām. Aukstums, vējš, sniegs – laikapstākļi mēdz būt visai dramatiski. Vasarās var būt ārkārtīgi karsts. Tā kā mēs visu laiku strādājam ārā, tad es teiktu, ka tieši šie apstākļi rada lielākās grūtības.
Mīnēšanas dilemma
Jūs esat ukrainis, vai ne?
Jā.
Bet jūsu birojā strādā arī ārzemnieki?
Jā, mums ir starptautisks kolektīvs, Ukrainas "HALO" nodaļā strādā cilvēki no dažādām valstīm.
Vai jums un jūsu ārzemju kolēģiem atšķiras skats uz mīnu izmantošanu Ukrainā? Jautāju to, ņemot vērā, ka, piemēram, princese Diāna, kura bija ļoti labi zināma un sadarbojās ar "The HALO Trust", aģitēja par mīnu aizliegumu, bet, kā mēs redzam Ukrainas gadījumā, mīnas dažbrīd ļauj glābt Ukrainu no iebrucēju uzbrukumiem. Vai tādēļ uz mīnām jums nav nedaudz cits skatījums kā jūsu ārzemju kolēģiem?
Mana atbilde ir vienkārša –
mīna ir mīna. Nav būtiski, kā tā nokļuva zemē vai kurš to tur nolika. Mums ir svarīgi, lai šī mīna neapdraudētu civiliedzīvotāju dzīvi.
Mēs strādājam teritorijās, kuras mums nozīmējis Nacionālais pretmīnu centrs, kas strādā Aizsardzības ministrijas paspārnē. Šīs teritorijas ir tādas, kuras šobrīd nespēlē stratēģisku lomu valsts aizsardzībā. Katru mīnu uztveram kā risku civiliedzīvotāju dzīvei.
Bet kāda ir jūsu personīgā nostāja? Jūs varat neatbildēt uz šo jautājumu. Ja Ukrainas armija saka – mums jāmīnē lauki tikai tāpēc, lai pasargātu sevi no Krievijas tanku uzbrukuma. Un tad, no otras puses, jūs kā profesionālis atmīnēšanas jomā zināt, ka tas radīs problēmas vēl gadu desmitiem ilgi. Kā jūs domājat, kas būtu armijai jādara – izmantot mīnas vai neizmantot, vai izmantot kādus citus veidus, lai aizstāvētos?
Uz šo jautājumu cilvēkam, kas strādā humānās palīdzības jomā, ir grūti atbildēt. Šis patiesi ir āķīgs jautājums. Es pilnībā nodalu šīs divas lietas. Armijai ir savi uzdevumi.
Es neesmu pozīcijā, kurā varētu komentēt armijas darbu vai kritizēt to. Mums ir dažādi mērķi.
Bet mēs atrodam veidus, kā sadarboties, lai kopā palīdzētu Ukrainai pasargāt savus pilsoņus un pasargāt sevi no iebrukuma.
Kā atšķiras situācija mīnu skartajās valstīs?
Šobrīd jūs esat "HALO" Ukrainas nodaļas operāciju vadītājs, bet sākāt tajā darboties nevis kā priekšnieks, bet gan no pamata līmeņa. Kā jūs raksturotu šo pieredzi, un ko tā iemācījusi jums par pasauli, Ukrainu un mīnām?
Jā, sāku es 2016. gadā, pievienojoties teritoriju apsekošanas komandai Ukrainas austrumos, netālu no "HALO" tā brīža bāzes vietas Krematorskā. Šo astoņu gadu laikā strādāju dažādās pozīcijās, pamazām progresējot, pateicoties praksei un daudzajām apmācībām, ko man nodrošināja "HALO".
Divarpus gadus es nostrādāju ārzemēs. Biju Tuvajos Austrumos, veicot gan teritoriju apsekošanu, gan atmīnēšanas uzdevumus, gan teritoriju atbrīvošanu no gruvešiem. Tāpat strādāju Lībijā, kas piedzīvojusi daudzus konfliktus. Gandrīz gadu biju Šrilankā, kur mīnu piesārņojums pēc notikušiem konfliktiem ir diezgan milzīgs. Tur piesārņotās platības nav tik lielas, kā šobrīd Ukrainā, taču mīnu blīvums ir visai līdzīgs šī brīža situācijai Ukrainā. Bet tagad varu būt lepns, ka strādāju Ukrainā, Ukrainas labā.
Šis ir diezgan izaicinošs darbs, taču tas ir godājams darbs, jo saprotu, ka palīdzu savai valstij, un tas dara mani lepnu.
Kādus secinājumus jūs varat izdarīt pēc ārzemēs gūtās pieredzes? Vai cilvēki Ukrainā un pasaulē spēj aptvert to problēmas mērogu, ko šobrīd radījis mīnu jautājums Ukrainā?
Pirmkārt, jāsaprot, ka
katras valsts situācija ir citādāka – atšķiras gan piesārņojuma veids, gan konflikta radītā situācija.
Ir ļoti dažādi aspekti, kas jāņem vērā, pirms mēģināt salīdzināt dažādas valstis. Tas attiecas arī uz mūsu darbu. Jā, pamatā mūsu darbs ir vienāds visās valstīs, taču ir dažādas nianses, kas varbūt strādā šeit, bet nestrādā citur. Katrā konfliktā var atšķirties tik dažādi aspekti: mīnu veids, augsnes, veģetācija, kara tips un tamlīdzīgi. Ļoti daudz kas atkarīgs arī no konflikta ilguma: vienā vietā tas ildzis varbūt gadu, citviet – desmitgadi. Tāpat svarīgi, kad konflikts noticis. Ar laiku bīstamie priekšmeti var kļūt mazāk bīstami, taču šā vai tā rada riskus cilvēku drošībai.
Katras intervijas noslēgumā mūsu viesiem prasām vienu un to pašu: ko jums novēlēt personīgi? Kara beigas un uzvaru – tas pats par sevi, taču, ko vēl?
Jūsu jautājumā jau bija atbilde – vispirms vēlos kara beigas, kas ir visu ukraiņu sapnis. Tas ir kas tāds, kas apvienojis visu Ukrainu un liek katram ukrainim vēlēties vienu un to pašu.
Paldies, Denis, par atvēlēto laiku! Skaidrs, ka jums priekšā vēl daudz darba.
Paldies jums!
