LTV ar Ingrīdu Šimonīti sarunājās Tallinā, kur viņa pirms dažām dienām tikās ar Igaunijas un Latvijas premjerministriem.
LTV: Pirmkārt, man visai interesanta šķiet šī situācija, ka Latvijas Televīzija tiekas ar Lietuvas premjerministri šeit, Igaunijā, Tallinā. Igaunija prezidē Baltijas asamblejā, šodien te tikāties ar Latvijas un Igaunijas premjeriem. Vai ir daudz ko diskutēt starp trim Baltijas līderiem?
Ingrīda Šimonīte: Lietas, ko apspriežam, pārsvarā ir līdzīgas visu laiku, jo mums ir vienas un tās pašas raizes. Tā ir mūsu reģiona drošība, ko vēlamies kopīgi stiprināt kopā ar mūsu partneriem. Tie ir dažādie projekti, ko kopīgi īstenojam. Un, protams, Ukraina kopš 2022. gada Krievijas invāzijas. Tādēļ apspriežamie jautājumi visu laiku ir līdzīgi, taču situācija ir dinamiska, un vienmēr ir kas jauns apspriežams.
Mazliet par ekonomiskiem jautājumiem. Tikai pirms dažām dienām Lietuvas parlaments apstiprināja jūsu valdības priekšlikumu par tā dēvēto banku solidaritātes nodokli.
Ja paskatāties uz peļņu, kas bankām ir tagad, tā ir vairākkārt lielāka, nekā iepriekš. Kādēļ tā? Tas ir Eiropas Centrālās bankas monetārās politikas izmaiņu dēļ, palielinot procentlikmes. Tas radīja dīvainu situāciju. Jo mūsu reģionā lielākās daļas banku portfelis ir bāzēts uz mainīgu, nevis fiksētu procentlikmi – atšķirībā no pārējās eirozonas. Un, kad mainās "Euribor", bankām uzreiz ir ienākumi, neskatoties uz to, ka nekas īpašs netiek darīts. Bankas gūst ievērojamu peļņu no aizdevumu portfeļiem, bet izdevumi nepalielinās. Jo bankām nav vajadzīga papildu likviditāte. Tām jau ir augsta likviditāte, ko tās uzkrājušas kovida laikā dažādu valsts atbalsta mehānismu dēļ, tiem atbalstot uzņēmumus un mājsaimniecības. Liela daļa šīs likviditātes tagad stāv Eiropas Centrālajā bankā, arī pelnot no procentlikmēm.
Tādēļ nolēmām, ka šai banku pagaidu peļņai, kas ir lielāka nekā konkrēts vidējais peļņas rādītājs iepriekšējos gados, jānonāk valsts budžetā. Un valsts to izmantos tikai projektiem, kas saistīti ar militāro mobilitāti un militāro infrastruktūru Lietuvā NATO partneriem.
NATO gatavo jaunus plānus, kā aizsargāt sabiedrotos, īpaši šeit. Tā ir gatavība, mūsu teritorijas aizsargāšana no pirmajiem centimetriem. Ir solījumi. Kādus jūs redzat nākamos soļus?
Plānu īstenošana dzīvē un adekvātu resursu novirzīšana to plānu realizēšanai, kas uzrakstīti uz papīra. Tas ir svarīgākais. Jo plānošana ir viena lieta, un labs plāns ir labs sākums, bet atslēga ir plānu izpilde.
Latvija atjauno militāro dienestu, kā droši vien esat dzirdējusi. Lietuva to savā formā atjaunoja 2015. gadā, gadu pēc Krimas aneksijas. Tā balstīta uz brīvprātīgu vai loterijas principu, daži tūkstoši iesaucamo gadā. Vai šī sistēma sevi attaisnojusi?
Īstenībā mēs tagad diskutējam par soļa speršanu uz priekšu, jo spriežam, ka tas nav pietiekami un ka kādā brīdī vismaz daļa politisko partiju argumentēs par obligātā militārā dienesta ieviešanu.
Visiem?
Vismaz visiem jauniem vīriešiem. Bet tam ir nepieciešama infrastruktūra, virsnieki. Tādēļ tas ir process, un mums joprojām ir politiskas debates.
Bet es domāju, ka reģionā, kurā dzīvojam, un saprotot, kas ir Krievija, kāda ir Krievijas nostāja pret tās kaimiņiem un NATO, Krievijas militārā doktrīna nākamajiem desmit, divdesmit gadiem, tas būtu diezgan neprofesionāli, ja mūsu dienaskārtības augšpusē nebūtu vajadzība sagatavot tik daudz cilvēku, cik iespējams.
Vai Krievijai ir nodomi arī attiecībā uz Baltijas valstīm?
Viņu jaunajā doktrīnā teikts, ka viņi izvietos ievērojamus resursus pie Krievijas rietumu robežām, kur atrodas NATO austrumu robežas. Šī Krievijas poza ir ļoti līdzīga tai, kāda bija Aukstajā karā. Vienīgā atšķirība ir tā, ka esam otrpus dzelzs priekškaram nekā, kur bijām 20.gadsimta otrajā pusē. Tā ir stāsta pozitīvā puse. Bet poza ir diezgan draudīga. Mēs varam teikt, ka Krievijai Ukrainā ir ļoti lieli karavīru, virsnieku un visa kā zaudējumi. Jā, tā ir, bet tikai daļēji.
Ja Krievijai ļaus atjaunoties, tā atjaunosies, pārgrupēsies, un atkal apdraudēs savus kaimiņus.
Vai ieejam jaunā Aukstā kara laikmetā?
Tā izskatās. Diemžēl.
Pēc diviem mēnešiem Viļņā NATO samits. Uzmanības centrā Ukraina. Ierasties personīgi uzaicināts Ukrainas prezidents. Kādam, kā jūs sagaidāt, vajadzētu būt NATO vēstījumam vai kādiem lēmumiem vajadzētu tikt pieņemtiem Viļņā attiecībā uz Ukrainu?
Tikšanās dienaskārtībā tas ir viens no svarīgākajiem jautājumiem, bet neesmu droša, ka varu par to izteikties konkrētās frāzēs. Vēlos minēt pāris lietas. Vēstījumam ir jābūt skaidram. Tam jābūt kam vairāk nekā "durvis ir atvērtas". Mēs jau zinām, ka durvis ir atvērtas. Bet tas nav pietiekami.
Ir jābūt praktiskiem soļiem, praktiskiem atskaites punktiem, kas rāda ceļu Ukrainai uz dalību NATO.
Mums ir daudz diplomātu un gudru cilvēku, kas šajā pašā brīdī strādā pie detaļām un formulējumiem. Tā bija liela kļūda, ka Ukrainai netika piedāvāts rīcības plāns dalībai NATO. Jābūt ļoti skaidram, ka Krievijai nav nekādas teikšanas attiecībā uz Ukrainas tiekšanos uz NATO. Jo toreiz, 2008. gadā, Krievijai diemžēl bija teikšana, un tā bija liela kļūda. Tādēļ šoreiz, lai arī kādus formulējumus izmantojam un vienošanās panākam, ir jābūt skaidram, ka Ukraina iestāsies NATO, un Krievija par to nav nekādas teikšanas.
Pēdējās nedēļās daudz runāts par Ukrainas pretuzbrukumu. Lielas cerības. Tas, cik daudz tiek gaidīts no šī pretuzbrukuma, mēdz mainīties. Mēs nezinām, kad tas notiks un kā tas notiks. Ko jūs sagaidāt no Ukrainas pretuzbrukuma?
Es sagaidu, ka Ukraina jau atkal demonstrēs pasaulei, ka tai ir ļoti profesionāli līderi un vadība, ļoti profesionāli cilvēki, kas cīnās par Ukrainu katru dienu. Un ka viņi zina, kā darīt lietas, un zina, kas viņiem nepieciešams cīņai. Ka viņi var turpināt uzvarēt kaujas un patriekt okupantu no savas valsts.
Dažiem ir tendence skatīties uz šo pretuzbrukumu kā uz Eirovīzijas dziesmu konkursu.
Ka būs viens vakars, kurā viss izšķirsies. Bet šis ir karš. Tas turpinās, cīņas turpinās katru dienu, cilvēki mirst katru dienu, katru dienu ir operācijas un tiek pieņemti lēmumi.
Un es pilnībā uzticos Ukrainas līderu kompetencei, arī armijā. Domāju, ka viņi izdarīs darbu, cik labi spēj. Un mums ir pienākums atbalstīt Ukrainu tik ilgi, cik tas ir nepieciešams. Jo ir kas saka, ka Ukrainai ir tikai šī viena iespēja pretuzbrukumam, un tad kaut kāda iemesla dēļ atbalsts apstāsies. Tas nedrīkst apstāties, jo var būt nepieciešamība vēl pēc citiem pretuzbrukumiem. Cerēsim, ka tā nebūs, bet šis ir karš – nekad nevar zināt.
Un mums jāpaliek ar Ukrainu un jādara, kas nepieciešams, cik ilgi nepieciešams.
Ingrīda Šimonīte, Lietuvas premjerministre, paldies!
Paldies!
Klausies pilnu interviju angļu valodā:
