LTV filmēšanas grupa tikās ar vairāku Ukrainas armijas brigāžu karavīriem, lai uzklausītu viņu domas par karu un to, vai iespējama mierīga dzīve pēc kara beigām.

Hersonas atbrīvošana bija svētki

2022. gada 11. novembris. Kamēr Latvijā atzīmē Lāčplēša dienu, Hersonu no Krievijas vairāku mēnešu okupācijas atbrīvo Ukrainas bruņoto spēku vienības. Ienākot pilsētā, viņus sagaida ar svinībām. Valda svētku noskaņojums.

"Kad iegājām Hersonā... Ir jābūt klāt, lai izjustu tās emocijas. Cilvēki katrā ciemā mūs sagaidīja kā ģimeni. Uzreiz kļuva skaidrs, kāpēc mēs cīnījāmies, par ko mēs stāvējām frontē. Tas ir viens tāds brīdis, kas man sirdī ir palicis," atceras 25 gadus vecais Iļja no 28. atsevišķās mehanizētās brigādes.

Spilgtas atmiņas par Hersonas atbrīvošanu ir arī bataljona komandiera vietniekam Tarasam.

"Kad tu brauc pa ceļu un civilie vienkārši iznāk ceļmalā, nober mašīnu ar ziediem, nes cienastu no mājām un visu ko... Es saku – "Cilvēki, nenesiet, paši paēdiet. Mums viss ir!"

Pat mazi bērni nāca ar konfektēm, saku – paturi taču sev, es tev vēl iedošu. Bija tik patīkami, ka mūs tā uzņēma – es neko tādu nebiju gaidījis.

Un tad man bija skaidrs, ka savu profesiju neesmu izvēlējies velti un kam mēs to visu darījām. Es sapratu, kas ir bruņotie spēki un kam tie ir vajadzīgi."

Cīņa pret iebrucējiem turpinās

Gadu vēlāk Hersona joprojām cieš apšaudēs no Dņepras upes otra krasta, kur Ukrainas zemi joprojām okupē Krievijas karaspēks, tomēr par spīti briesmām cilvēki šeit turpina dzīvot.

Cīņu turpina arī Ukrainas armijas brigādes, kas pagājušajā gadā Hersonas apgabalā pirmās stājās pretim iebrucējiem, apturēja to tālāku virzību, vasarā cīnījās uz frontes līnijas starp Hersonu un Mikolajivu un rudenī atbrīvoja Hersonu. Tagad šīs brigādes iebrucējiem stājas pretim jau citās frontēs. Cīņa vēl nav galā.

80. atsevišķā gaisa desanta triecienbrigāde ir viena no pieredzējušākajām Ukrainas armijas brigādēm, tās karavīri savulaik piedalījušies starptautiskajās misijās Irākā, Kosovā un Sjerraleonē. Kopš Krievijas pilnapmēra iebrukuma Ukrainā šī ir viena no aktīvākajām brigādēm.

Pirmajās nedēļās stājās pretim Krievijas karaspēkam Hersonas apgabalā, to apturēja izšķirošās kaujās pie Mikolajivas un Voznesenskas, neļaujot doties tālāk uz Odesu un Piedņestras virzienā.

Pērn rudenī brigādei bija svarīga loma Harkivas apgabala atbrīvošanā, bet ziemā piedalījās kaujās par Bahmutu. Pašlaik turpina cīņu Bahmutas rajonā, tai bija izšķiroša loma Kliščijivkas atbrīvošanā. Brigādes moto – "Neviens cits, kā mēs!"

80. atsevišķā gaisa desanta triecienbrigāde darbojas Bahmutas apkaimē. Latvijas Televīzija ieradās artilēristu pozīcijās, kuri atbalsta kājniekus.

"Astoņdesmitā ir viena no jaudīgākajām vienībām, kāda vien ir Ukrainas bruņotajos spēkos. Astoņdesmitā ir bruņoto spēku, desantnieku elite. Mēs par to cīnīsimies līdz galam.

Artilērija ir kara Dievs. Man ļoti patīk artilērija. Tā ir labākā vienība," stāsta 23 gadus vecais vada komandieris Olehs.

"Kara sākumā mums te burtiski bija trīs pieredzējuši artilēristi. Citiem bija maz sakara ar artilēriju. Vienkārši kara procesā iemācījās, un tagad jau paši var apmācīt," secina haubices komandieris Ivans.

Karavīri negrib "iesaldēt" karu un pārtraukt cīņu

"Frontes līnija ir gara. Karš nav tikai šeit, Bahmutā. Karš šobrīd notiek visur – Kupjanska, Borova, Kreminna, Bilohorivka, Horlivka, Avdijivka, Bahmuta. Viss notiek. Fronte ir ļoti plaša," atzīst Olehs.

"Mēs visu izdarīsim. Vienkārši vajadzīgs laiks, prasmes, uzlabot savas prasmes. Visam savs laiks. Mēs visu sasniegsim jebkurā gadījumā. Jo esmu pārliecināts: pat ja kāds tur saka, ka iesaldēs karu – es domāju, tas nenotiks.

Jo tie puiši, kas tur sēž pirmajā līnijā, nullītē – domāju, ka viņiem nemaz neliksies forši, ja visu iesaldēs, un viss. Viņi cīnīsies par saviem biedriem, par saviem brāļiem un māsām. Viņi šeit stāvēs līdz galam," uzsver Olehs.

"Tev vienkārši jābūt cilvēkam. Tu cieni savu tuvāko, cieni savu dienesta biedru, kurš ar tevi te kopā dzīvo. Jūs kopā vienā purvā peldaties."

Olehs stāsta, ka karš nozīmē pieredzēt arī tuvu cilvēku, draugu nāvi.

"Visi cilvēki, ukraiņi, visi, kas šobrīd cīnās kaujās, esmu simtprocentīgi pārliecināts, ka viņi visi ir kādu zaudējuši. Kāds tuviniekus, kāds draugus."

Olehs un viņa biedri ir gatavi turpināt cīņu līdz uzvarai.

"Man ļoti patīk, ka morālais noskaņojums kolektīvā nemazinās, gluži otrādi. Kā teica mans draugs – ir dzirkstele. Galvenais, ka ir dzirkstelīte. Tad var kurināt. Var kurināt tos kacapus [nievājošs krievu apzīmējums]."

Pirms Hersonas atbrīvošanas tika paveikts liels darbs

28. atsevišķā mehanizētā brigāde piedalījās Hersonas atbrīvošanā. Brigādes saknes meklējamas Otrā pasaules kara laikā. Krievijas pilnapmēra iebrukuma sākumā atvairījusi Krievijas mēģinājumu izsēdināt jūras un gaisa desantu Koblevē, Mikolajivas apgabalā – dažus desmitus kilometru no Odesas.

Pagājušogad, sākoties vasarai, ieņēma pozīcijas un cīnījās Hersonas apgabala frontē pie Oleksandrivkas. Novembrī brigādes karavīri atbrīvoja ciemus Hersonas rietumu pusē, līdz ienāca arī pašā pilsētā. Ziemā brigādi pārdislocēja uz Bahmutas fronti, šobrīd turpina cīņu Bahmutas rajonā. Brigādes moto: "Ar gribu un dzelzi"

"Izkārām mūsu Ukrainas karogu tajā ciematā, atnāca pārējās grupas un devāmies... Kā sauca to ciematu pirms Hersonas? Bilozerka. Pirms pašas Bilozerkas bija blokpostenis. Mazās grupās devāmies izlūkot, apstaigājām, apskatījāmies, vai tur nav samīnēts, vai ceļš nav mīnēts. Ienaidnieka tur vairs nebija.

Ienaidnieks bija pametis ieročus. Visi kā bēga, neviens neko līdzi nepaņēma.

Tiklīdz vietējie iedzīvotāji ieraudzīja Ukrainas karavīrus, visi sāka iziet ielās. Nezinu, kur viņi ņēma tik daudz karogu. Laikam gaidot bija paslēpuši," Hersonas atbrīvošanas operāciju atceras bataljona komandiera vietnieks Tarass.

"Vakarā iegājām Pravdinē, cilvēki sagaidīja. Tas bija piefrontes ciems. Cilvēki bija šokā – kā jūs šeit, ko jūs šeit darāt? Kur pretinieks aizbēdzis? No rīta "tīrījām" šo apdzīvoto vietu. Viņi bija bijuši ne cilvēki, bet vienkārši marodieri, jo visas mājas atvērtas, viss izvests, vajag vai nevajag," stāsta kājnieks Iļja.

"Teikt, ka Hersonu paņēma bez cīņas – es tam nepiekritīšu. Cīņas par Hersonu principā sākās jau pašā pavasarī, un līdz tam laikam bija intensīvas uguns apšaudes," atgādina Tarass.

"Arī mūsu pašu uzbrukuma mēģinājumi – dažreiz veiksmīgi, dažreiz ne. Tikai tas piespieda ienaidnieku pamest daļu Hersonas apgabala un atkāpties. Ja tā visa nebūtu, ir skaidrs , ka neviens Hersonā tik viegli nebūtu iegājis, kā bija pēdējās dienās.

Tas nemaz nebija viegli. Pirms tam tika paveikts liels darbs. Un daudzi mūsu karavīri atdeva dzīvību par šo apgabalu."

Ienaidnieku nedrīkst novērtēt par zemu

Iļjam iepriekšējā dienā pirms tikšanās ar Latvijas Televīziju bija dzimšanas diena, apritēja 25 gadi. Tā viņam bija jau sestā dzimšanas diena ierakumos vai pozīcijās.

"Šeit ir vairāk tuvās cīņas, kontaktkaujas. Hersonas apgabalā, tur viņi arī šturmēja, bet pamatā strādāja viņu artilērija. Ja iziesi no meža strēles, tā platumā kādi 30 metri, viņu drons tevi piefiksēs, un pēc tam pāri paliek tikai tavs ierakums. Pāri paliek tikai celmi, un viss. Zona, kurā tu biji, tiek vienkārši nonesta," spriež Iļja.

"Kad ir tuvcīņa ar ieročiem, nepastarpināts kontakts ar pretinieku, tu nedomā par to, vai tas ir biedējoši vai kas. Tur vienkārši ir jādara.

Vienīgā doma ir nenokļūt gūstā. Un viss. Ja nešausi... Vai nu tu viņu, vai viņš tevi."

"Ienaidnieku nekad nedrīkst novērtēt par zemu. Viņi pastāvīgi, caurām diennaktīm katru dienu nāk un nāk. Viņi nebeidzās. Šeit jau bija grūti. Tagad stāvam pie Bahmutas," stāsta Tarass.

"Ir tāds teiciens – vilks nav tik briesmīgs, kā par viņu runā. Viņi arī ir tādi pati miesa un asinis, un viņi arī tāpat mirst.

Par savu valsti ir jāstāv pastāvīgi un vienmēr. Bēgt nav izeja. Neviens cits kā tu neaizsargās tavu māju," secina Iļja.

"Tas ir jādara. Ja tagad visi pagriezīs muguru un kaut kur dosies pie savām ģimenēm, pie sievām – kurš tad te paliks frontē? Kurš cīnīsies? Ir daudz cilvēku, kas nesaprot, ka tas ir jādara. Grūti, ļoti grūti. Bet tas jādara."

Hersonu atbrīvojām, gan jau pienāks kārta arī Doneckai

Aktīva loma Hersonas atbrīvošanā bija arī 59. atsevišķajai motorizēto kājnieku brigādei. To izveidoja 2014. gadā, kad sākās Krievijas izvērstais karš Donbasā. Pērn Krievijas pilnapmēra iebrukuma sākumā piedalījās Mikolajivas aizsardzībā, vēlākajos mēnešos cīnījās Hersonas apgabala frontē, pilsētu atbrīvojot no ziemeļu virziena. Pēdējos mēnešos un arī patlaban brigādes vienības turpina cīņu Donbasā – pie Avdijivkas un apkaimēs pie okupētās Doneckas. Brigādes moto: "Līdz uzvarai!"

"Mikolajivā mēs viņiem sarūpējām pienācīgu sagaidīšanu, un apturējām viņu uzbrukumu. Un tur strādājām līdz pat Hersonas atbrīvošanai," stāsta artilērijas vienības vecākais virsnieks Volodimirs.

"Hersonā man tā arī nesanāca nokļūt, kaut viņus atvairījām, visu atbrīvojām. Bet nekas! Priekšā ir Donecka. Mums tur bija palikuši kādi 50 kilometri līdz Hersonai, šeit kaut kas līdzīgs.

Domāju, ka pa Donecku mēs vēl pabraukāsimies. Simts procenti," Volodimirs ir apņēmības pilns atbrīvot visu okupēto teritoriju.

33 gadus vecais ložmetējnieks Petro ar segvārdu "Sātans" stāsta, ka cīņās par Hersonu zaudējis daudzus no saviem biedriem.

"Dažus arī preterorisma operācijas laikos Donbasā. Mēdz būt, ka apsēdies no rīta kafiju iemalkot, un atceries čaļus, kuru vairs nav. Bet viņu piemiņai mums vajag atgūt visu, kas mūsu. Agrāk vai vēlāk karam ir jābeidzas. Tas nevar ilgt mūžīgi."

Krievija met savus karavīrus "gaļasmašīnā"

Petro segvārds ir "Sātans", kas savā ziņā kontrastē ar viņa nosvērtību un labsirdīgo izturēšanos. Tā viņu esot iesaucis ienaidnieks jau 2016. gadā, kad viņš dienēja Donbasā. Bija smagas kauja par Popasnu, un viņš bieži brauca kaujas uzdevumos. To tad viņš pats pieņēmis par segvārdu. Ar Petro tikāmies pagājušā gada vasarā Hersonas apgabala frontē, tagad viņš atgriezies Donbasā.

"Avdijivka atrodas netālu no mums. Mana vienība strādā uz otru pusi. Kara dievi palīdz mūsu puišiem, mums, un tiem, kas Avdijivkā tur aizsardzību. Kad [2020. gadā] biju Avdijivkā pie koksa rūpnīcas, tur netālu ir gan terikoni – pārstrādāto iežu uzbērumi, gan mežu strēles. Proti, ir kur orkiem līst cauri. Bet mūsu puiši arī turas labi. Es domāju, ka Avdijika drīzumā būs kā Bahmuta – kļūs par cietoksni."

Artilērijas vienības vecākais virsnieks Volodimirs spriež, ka tagad krievi iet uzbrukumā.

"Viņi lēnām cenšas iekarot tos dažus metrus līdz Pervomaiskai. Viņiem nodega tanki, nodega daudz dažādas smagās tehnikas. Viņi kājniekus jau veda vienkārši ar "polutorkām", kas ir vienkārši kravas mašīna, bez bruņām, bez nekā.

Viņi vienkārši met cilvēkus. Nu, tie nav cilvēki, viņi ir cūksuņi. Viņi viņus met vienkārši gaļasmašīnā. No paša sākuma viņi lien bariem. Kopš 24. februāra, cik vien atceros, tādi mēģinājumi bija. Tolaik viņi mēģināja sagrābt Mikolajivu. Mēs iznīcinājām daudzas bruņumašīnas, mūsu artilērija viņus noklāja pilnībā.

Viņi gāja masā. Un arī tagad nekas nav mainījies. Viņi savāc to gaļu, un met uz fronti," par Krievijas izmantoto kauju taktiku stāsta Volodimirs.

"Mēdz teikt – artilēristu sviedri sargā kājnieku asinis. Jo vairāk mums dos munīciju, jo vairāk mums būs sviedru, un jo mazāk būs zaudējumu mūsu puišu kājnieku rindās."

Adrenalīns sajaucas ar bailēm un pārdzīvojumiem

Tagad tuvojas ziema, un paredzams, ka arī Ukrainas frontē kauju intensitāte samazināsies.

"Ziema vienmēr nozīmē nelielu pieklusumu. Vairs nav tik daudz kustības. Ir grūtāk atgādāt munīciju. Un aukstums – laikapstākļi arī ietekmē lielgabalus. Šeit Doneckas apgabalā zeme ir tāda, ka pārāk daudz nevarēsi pabraukāties. Tāpēc būs jāgaida pavasaris, kad atkal sāksies kustība. Uguns kustība. Tā ka gaidām."

25 gadus vecais Deniss ir karavīrs – sagādnieks.

"Te nevar būt, ka es nevaru, ka es negribu. Ja dota komanda – brauc, nogādā, atdod. Brauc atpakaļ, kad visu izdarīji korekti un ātri. Bet, ja  "man sāp", "es nevaru" – tad brauc atpakaļ aizmugurē un kad būsi mājās, tur vari teikt "sāp, nevaru".

"Ir bijuši brīži, ka arī lielgabalus esam mainījuši uzdevuma laikā – no viena šauj, tas sabojājas, un ir burtiski desmit, piecpadsmit minūtes, lai  dabūtu jau citu stobru. Jo, ja tu to nepaspēj, tad katra minūte visu ietekmē. Ja nepaspēji, sekas var būt nepatīkamas. Ja paspēji – tad tu esi malacītis, ej un dari tālāk savu darbu."

"Tas ir adrenalīns sajaukts ar bailēm un pārdzīvojumiem. To sajūtu droši vien nevar aprakstīt.

Kad saproti, ka karš ir tiešām sācies, ka tās vairs nav iedomas vai pasakas. Tu saproti, ka tev nāk virsū. Nāk uz tavu māju, uz tavu valsti."

Droni izglābj daudz dzīvību

Mūsdienu karadarbība vairs nav iedomājama bez dronu izmantošanas. 29 gadus vecais Vadims ir izlūkdrona pilots.

"Strādāju par drona pilotu jau kādu pusotru gadu šajā brigādē. Mēs paceļamies, raidām dzīvo bildi, skatāmies ekrānos. Atrodam mērķi, iedodam koordinātas, un tiek pieņemts lēmums – šaut vai nešaut."

Uz jautājumu, vai ir grūti atrast ienaidnieka pozīcijas, Vadims atbild: "Teiksim tā – pa astoņiem gadiem viņi ir labi ierakušies. Tādēļ jā, grūti viņus atrast. Viņu tur labi sēž, nomaskējušies."

"Viss ir atkarīgs no laikapstākļiem, vai piemēroti vai nepiemēroti lidošanai. Ja lietus, nevar lidot. Arī migla. Ziemā auksti – ātrāk nosēžas akumulatori. Un rokas salst. Kad braucam uz savu pozīciju, protams mēdz būt, ka šauj pa mums. Krīt blakus, bet tik un tā – bailes ir. Nonākot pozīcijās, tur jau drošāk. Pati braukšanas daļa ir pabriesmīga."

Vadims stāsta, ka jābrauc ātri, vismaz uz 100 km/h, bet karadarbības zonā ceļi ir ļoti slikti.

"Protams, ka droni ir svarīgi. Šeit, šajā karā droni ļoti palīdz mūsu kājniekiem, izglābj daudz dzīvību. Man šķiet, ka drīz mēs jau karosim ar droniem, nevis cilvēkiem," spriež Vadims.

"Es izvēlējos karavīra ceļu"

33 gadus vecais ložmetējnieks Petro stāsta, ka Ukrainas Bruņotajos spēkos dienē jau septiņus ar pusi gadus.

"Doneckas un Luhanskas apgabali man jau ir ļoti pazīstamas vietas. Šeit dažkārt ir nedaudz grūtāk nekā Hersonā. Bet ko gan neizdarīsi dzimtenes labā? Vēl jo vairāk, ka Donecka – tā ir Ukraina. Un tai jābūt Ukrainai, tāpat kā Krimai," uzsver Petro.

Viņš ir cēlies no karavīru ģimenes, tādēļ dienests armijā bija pašsaprotama izvēle.

"Man jau iepriekš apkārt bija armija. Nelaiķis tēvs dienēja Padomju armijā Rostovā pie Donas, bija virsnieks, izgāja cauri Afganistānai. Nelaiķis otrās pakāpes brālēns tika mobilizēts – 2014. gadā bija Doneckas lidostā tepat vien netālu. Nu, un es nolēmu sekot viņu pēdās."

"Es zināju, kas ir militārā profesija, ka tā ir riskanta. Es izdarīju savu izvēli. Pirms to izdarīt, ilgi domāju, bet es savu izvēli izdarīju. Es izvēlējos karavīra ceļu," secina Petro.

"Pirms armijas es strādāju par kombainieri, audzēju labību, kūlu graudu. Bet tad kādu dienu nācās nedaudz mainīt savu dzīvi, jo dzimtene ir tikai viena vienīgā. Jau tad, 2014. gadā, kad viņi iebruka Krimā, bija skaidrs, ka Putins to tā neatstās, un viņam arvien būs par maz."

Mājās nevarēja nosēdēt

Petro stāsta, ka mājās nav bijis divus gadus.

"Pēdējo reizi biju 2021. gadā. Tad nākamajā gadā 24. februārī jau bija kaujas par Antonivkas tiltu, tad kaujas pie Mikolajivas lidostas. Viss kā sāka velties, tā aizgāja."

"Kad braucu uz atvaļinājumu, sajūta bija, es nezinu, it kā pie kāda brauktu ciemos. Lai gan devos uz vecāku mājām, joprojām jutos kā ciemos. 2020. gadā mani divas reizes demobilizēja no savas brigādes, kurā sāku karavīra gaitas. Pēc tam atgriezos armijā. Pēc četrām dienām ierados kara komisariātā, saku, ņemiet mani atpakaļ."

"Tās es nokļuvu melno zaporožjiešu vārdā nosauktajā 72. mehanizētajā brigādē. Man tur bija līgums uz pusgadu. Es ar viņiem devos uz Avdijivku, uz koksa rūpnīcu. Tur pabiju mēnesi, un man beidzās līgums. Pametu Avdijivku, jau atbraucu pie sevis Kaharlikā, piereģistrējos kara komisariātā.

Tur uz mani jau lika likmes, teica – desmit, vienpadsmit dienas būs griesti, ka pabūs mājās. Kara komisārs teica, nē, deviņas dienas. Devītajā dienā jau atgriezos tajā brigādē pie tiem puišiem, ar kuriem sāku 2016. gadā. Tā arī te paliku."

Ģimene dod spēku cīnīties

Uz jautājumu, kas viņam dod spēku dzīvot un cīnīties, Petro atbild: "Ģimene. Man ir mamma, māsas, draudzene ar bērnu. Ģimene palīdz, dod spēku. Bet vēl vairāk spēka dod, kad krievu karavīri deg. Mēs taču esam uz savas zemes. Tāpēc mums ir jāņem tas, kas ir mūsu. Mēs nevienam neuzbrukām, mēs aizstāvamies. Mēs atgriežam savas zemes. Tā, kā tam jābūt."

Petro ir labā noskaņojumā, bet kā viņa dzīvespriecīgā daba iet kopā ar iesauku "Sātans"?

"Laba atmosfēra ir, jo daudz orku tiek nosūtīts uz elli ciemos pie sātana. Jūs taču zināt, ka smiekli paildzina cilvēka dzīvi par piecām minūtēm.

Kā gan bez humora? Nevar taču visu laiku staigāt nokārtu galvu. Galva ir jātur lepni pacelta," uzsver Petro.

Viņš stāsta, ka pašlaik brigāde darbojas Avdijivkas tuvumā. "Palīdzam kājniekiem. Aizbraucam, pastrādājam, lai kājnieki var nostiprināties. Gadās, ka pāris dienas orki kā aptraukuši lien un lien, tad braucam un strādājam dienu un nakti."

"Man ir ložmetējs, ar kuru strādāju. Tas tika izstrādāts pagājušā gadsimta 40. gados kā lielkalibra prettanku ierocis. Tas ir uzticams ložmetējs, kas strādā un krieviem var nodarīt lielu kaitējumu."

Pēc kara būs grūti pierast pie mierīgas dzīves

Vaicāts, kāda bijusi bīstamākā situācija viņa dienesta laikā, Petro atceras: "Maijā braucām pastrādāt pa orkiem. Kad atgriezāmies atpakaļ, orki acīmredzot nepažēloja dronu. Ar dronu panāca mašīnu un trāpīja. Mašīnu nācās atstāt. Tā vairs nebija kaujasspējīga, jau dega. Ar puišiem nācās skriet uz patvērumu. Dabūju kontūziju. Sanāca, ka nonācu slimnīcā, pēc slimnīcas atpakaļ pie puišiem."

"Var tur papļāpāt par ģimeni, par to, kas ko darīs pēc kara. Nevar visu mūžu par karu vien runāt. Dzīve taču nestāv uz vietas, tā iet uz priekšu. Tas viss beigsies. Atgriezīsimies pie mierīgas dzīves. Ir jākaļ plāni nākotnei."

Kādi viņam pašam ir plāni pēc kara beigām? "Varbūt atvēršu savu kafejnīcu. Ar virtuves lietām arī reizēm saskaros. Ēst gatavot protu."

Taču "Sātans" atzīst, ka nebūs viegli pierast pie mierīgas dzīves.

"Deviņus mēnešus gadā tu esi kara zonā un tad atbrauc mājās, un ir klusums. Es nezinu, kā būs pēc kara. Būs jāpierod pie mierīgas dzīves.

Bet es jums teikšu tā – kad biju mājās atvaļinājumā, tur ir pavisam cita pasaule. Pavisam cita. Divas dažādas pasaules."

"Karš ir tāda lieta, ka tas nekur nav viegls. Armijā nav viegli, bet tas tā, pierodi pie tā. Bet vissmagāk ir zaudēt savus cīņu biedrus, ar kuriem jau sen kopā sākāt karot. Un tad uzzini, ka viņa vairs nav – tas ir ļoti smagi," atzīst Petro.

"Kad izvēlējos karavīra profesiju, sapratu, ka ir jāsagatavo ģimene, jo karš – tas nelaiž vaļā. Karš vispār ir ļoti briesmīga un biedējoša lieta, bet mana ģimene jau ir tam gatava."

"Mana ģimene zina, ka es dienēju jau ilgu laiku, un nav noslēpums, kas ir karš, un daudz bēdu tas nes. Dauzi puiši no Kaharlikas, kas mana dzimtā puse, arī gājuši bojā. Un vecāki to labi saprot.

Tāpēc es teicu, ka karš var mani paņemt, vai arī varu atgriezties mājās bez locekļiem. Un viss. Mana ģimene tam ir gatava, izturēt tādu stresu, un tas arī viss. Esmu armijā jau septiņus ar pusi gadus. Pa šiem gadiem ģimene ir labi sagatavojusies."

Latvijai novēl nebaidīties

Brigādes karavīrs Deniss uzsver, ka ukraiņu karavīri, atšķirībā no okupantiem, ļoti labi zina, par ko viņi karo.

"Domāju, ka visi šeit atrodas tuvinieku dēļ. Lai tas neskartu viņus. Droši vien ģimene ir tā, kas visvairāk noņem bailes. Viņu dēļ esam šeit. Lai nekāds briesmonis te nelīstu."

Deniss stāsta, ka neilgi pēc viņa iestāšanās dienestā pasaulē nākusi meitiņa.

"Es nekaļu ļoti tālejošus plānus, kāda jēga? Bet ļoti gribas izaudzināt meitu, pēc tam jau skola, koledža, universitāte, gribu piedzīvot mazbērnus un mazmazbērnus. Bet te nu jāsaka – kā dzīve sagriezīsies, tā arī būs."

Arī karavīrs Iļja stāsta, ka vēl nav pārāk daudz domājis, kāda būs dzīve pēc kara.

"Ko darīšu, kad beigsies karš, par to vēl neesmu domājis. Ne tik drīz beigsies. Civilajā dzīvē būs ļoti grūti pēc šī kara. Es domāju, ka daudzi vairs nesaprot civilos. Nezinu. Es sevi kopumā vairs neredzu kā civilo."

Pieredzējušais karotājs Petro uz jautājumu, vai vispār mācētu dzīvot bez kara, atbild: "Es pats sev uzdodu šo jautājumu, bet joprojām nevaru rast atbildi. Bet domāju, ka mīļotās meitenes atbalsts, vecāku atbalsts – tas palīdzēs aizmirst karu, aizmirst šo visu, palīdzēs atgriezties mierīgajā dzīvē."

80. brigādes karavīram Oleham ir arī kāds novēlējums Latvijai: "Nebaidieties ne no kā! No pretinieka nav jābaidās. Viņu tikai vajag respektēt.

Bailes – tas ir normāli. Jārespektē ienaidnieks, jāzina, kā viņš darbojas. Lai arī kāds nebūtu pretinieks, no viņa nav jābaidās."

LTV uzrunātie ukraiņu karavīri un viņu brigādes ir tikai daļa no Ukrainas bruņoto spēku brigādēm, kas turpina cīņu gan Ukrainas austrumos, gan dienvidos, gan arī Hersonā – otrpus upei joprojām zemes, kas jāatbrīvo no okupācijas.

Cīņa nav galā. Un kā būtu teikts vienotā trīs brigāžu moto, pie kurām devāmies Donbasā: "Neviens cits kā mēs. Ar gribu un dzelzi. Līdz uzvarai!"