Ķīnas atbalsts Krievijai turpina augt

Kamēr Rietumi palīdz Ukrainai, Krievijai palīdz Ķīna. Parādījušās ziņas, ka Ķīna sākusi nodrošināt Krieviju ar satelītattēliem, kas palīdz raidīt raķetes. Tāpat jau ir zināms, ka Ķīna Krievijai piegādājusi mikroelektrotehniku un dažādas iekārtas tanku ražošanai, kā arī optiskās ierīces un vēl visu ko.

Iepriekš eksperti sprieda, ka Ķīna nav gatava pilnībā atbalstīt Krieviju tās karā, jo tai ir svarīgas ekonomiskās tirgus saites ar Rietumiem, taču šajā nedēļā Krievijas ārlietu ministrs Lavrovs bija vizītē Ķīnā, kas radījis jaunus jautājumus par to, vai Ķīna savu atbalstu tomēr negrasās palielināt. 

Ekspertes Kristīnes Bērziņas rubrika raidierakstā "Drošinātājs"

Drošības politikas eksperte, Māršala fonda pētniece Vašingtonā Kristīne Bērziņa Latvijas Radio raidierakstā "Drošinātājs" ik nedēļu saistībā ar karu Ukrainā izcels gan svarīgākos nedēļas notikumus pasaules un Latvijas kontekstā, gan to, kas varbūt informācijas gūzmā paslīdējis garām, kā arī sniegs komentāru, kāpēc tie ir svarīgi un kādu ietekmi varētu izraisīt.

"Es redzu, ka atbalsts turpinās. Jautājums ir, kas ir jauns no šī atbalsta un ko mēs šobrīd zinām par atbalstu. Es teiktu, ka palēnām, jā, Ķīnas atbalsts Krievijai aug, bet Ķīna tagad nav piegādājusi, piemēram, lidmašīnas Krievijai vai kā tamlīdzīgi, tas šobrīd nenotiek. Bet notiek nopietns un Krievijai nepieciešams atbalsts, īpaši, piemēram, satelītu dati un optika, bez tā visa šobrīd Krievija nevar iztikt. Ja Ķīna Krievijai to nedotu, Krievijai būtu daudz grūtāk cīnīties, karš varētu daudz ātrāk arī beigties. Ķīnas loma šeit ir ārkārtīgi nozīmīga," uzsvēra Bērziņa.

Šobrīd nav šaubu par to, ka Ķīna tā arī turpinās atbalstīt Krieviju tuvākajā laikā, jo tas vienkārši ir Ķīnas globālajās interesēs – destabilizēt "Rietumu lielvaru", kā tā tur tiek izprasta.

"Ir skaidrs, ka tas ir Ķīnas interesēs, bet tas ir arī ar saviem limitiem. Ir ierobežojumi arī Ķīnai, un tie ir ekonomiskie. Ja tā kaut ko dod, tas ir kaut kas tāds, ko var pasargāt, piemēram, no sankcijām. Ķīna cenšas atbalstīt Krieviju, bet tajā pašā laikā Ķīnai jānodrošina tas, ka tās šobrīd nedaudz klibojošā ekonomika turpinās zelt, tas beigu beigās ir iekšējās stabilitātes jautājums," vērtēja Bērziņa.

Drošības politikas eksperte sprieda, ka nākotnē mēs redzēsim pakāpeniski augošu Ķīnas atbalstu Krievijai, bet tas nebūs nekas kaut kas ļoti dramatisks, kas varētu destabilizēt Ķīnas pašas ekonomiku un izaugsmi.

"‘Ķīnai pašai savas intereses ir primārās intereses, un tā, pirmkārt, ir partijas varas stabilitātes. Otrkārt, tā ir ekonomiskā izaugsme, lai varētu turpināt veicināt partijas varas stabilitāti, lai varētu sasniegt tās plašākās globālās ambīcijas. Tajā skatījumā, protams, tas ir par Ķīnas tuvākajām interesēm, tātad par Taivānu, bet plašākā saprašanā tas ir par globālu normu maiņu – Ķīnai nav tīkama Rietumu saprašana par vērtībām," pauda Bērziņa. 

Līdz ar to šobrīd Ķīnai un Krievijai ir pārāk līdzīgas intereses, lai šī sadarbība mazinātos.

Jāsāk raizēties par Slovākiju

Pagājušajā nedēļā par Slovākijas prezidentu ievēlēts prokremliskās valdošās koalīcijas kandidāts, parlamenta spīkers Peters Pelegrīni, kurš ir pazīstams kā pretinieks ieroču piegādēm Ukrainai. Slovākijas vārds šādā kontekstā tiek piesaukts bieži, jo arī tās premjers Roberts Fico vairāk vai mazāk tiek uzskatīts par Kremļa draugu. 

Šajā vasarā gaidāmas Eiropas Parlamenta vēlēšanas. Vai Pelegrīni uzvara nav svarīgs signāls par labu Maskavai Eiropas Parlamenta vēlēšanu kontekstā?

"Par Slovākiju drusku jāraizējas. Mums ir tikai pāris mēneši palikuši līdz Eiropas Parlamenta vēlēšanām, un ir liels jautājums par to, kas notiek visā Eiropas līmenī politiski, un vai mēs varam paļauties uz to, ka Eiropas pilsoņi ir demokrātiski un pro-ukrainiski, un vienkārši uz brīvību orientēti šobrīd. Slovākija nav katra valsts. Slovākijā Fico dēļ notiek tāda šūmēšanās, kas ir vairāk uz populistisko pusi vērsta," pauda Bērziņa.

Vienlaikus drošības politikas eksperte atzina – sašūpot iespējams jebkuru valsti, un ir svarīgi skatīties, kas notiks Eiropas Parlamenta vēlēšanās. Īpaši tajās valstīs, kuru sabiedrībās Eiropas Parlaments liekas mazsvarīgs.

"Mazākajās valstīs Eiropas Parlamentam ir lielāka ietekme, bet lielajās valstīs Eiropas Parlaments liekas kaut kas tāds otrās kārtas politikai svarīgs – kaut kas tur Briselē. Ja lielajās valstīs arī ekstrēmi labās vai kreisās balsis tiek pie varas, tad būs grūtāk Eiropas Savienībai tādu stiprāku stāju paust un attīstīt gan aizsardzības centienus, gan atbalstu Ukrainai," atzina Bērziņa.

Kara laikā vēlēšanām ir daudz lielāka nozīme, norādīja drošības politikas eksperte, un Slovākijas prezidenta vēlēšanu rezultātiem jākalpo par brīdinājumi arī vēlētājiem Latvijā un visā Eiropas Savienībā.

"Plosās karš, un Eiropas balsotājiem ir jābūt atbildīgiem par savu nākotni.

Tas nozīmē tiešām izskatīt pozīcijas un ņemt nopietni to, ko katrs kandidāts saka. Retoriski, stilistiski daudziem patīk, ko tādi ekstrēmisti saka, jo viņi varbūt izpauž to sāpi, neapmierinātību saistošāk, nekā to dara tādi politiķi, kas cenšas meklēt reālus risinājumus. Bet sāpes izpaušanai, ja rezultāts tam ir tas, ka reāli palielinās Eiropas pakļautība Krievijai, vai tiek zaudēta demokrātija un brīvība, un iespēja attīstīties, ir ārkārtīgi milzīga cena," uzsvēra Bērziņa. 

Nevis sāncensība, bet sadarbība

Pēdējo nedēļu laikā gan Eiropas Savienība, gan NATO ir nākušas klajā ar iedvesmojošiem paziņojumiem – ziemas miegs ir beidzies, un nu katrs mēģina nākt klajā ar kādu plānu, kas varētu labāk palīdzēt Ukrainai. 

NATO ģenerālsekretārs Jenss Stoltenbergs atklājis piecgades plānu par 100 miljardu dolāru lielu palīdzību Ukrainai. Tāpat Eiropas Savienība ir nākusi klajā ar dažādiem plāniem, bet Eiropas komisija prezentējusi pat aizsardzības industrijas stratēģiju, kurā paredzēts pusotra miljarda eiro liels atbalsts. 

Protams, tie pagaidām ir tikai plāni, taču no malas brīžiem šķiet, ka Eiropas Savienība un NATO savā starpā gandrīz vai sacenšas, kuras plāns būs ambiciozāks. Ko šādā situācijā darīt tādai valstij kā Latvija, kas ir gan vienas, gan otras alianses sastāvā?

"Starptautisko organizāciju, apvienību, alianšu, savienību ir daudz, bet katrai valstij valsts budžets beigu beigās ir tikai viens, un to jūt ne tikai Latvija, to jūt katra valsts. Bet tas nenozīmē, ka Eiropas Savienības un NATO plāniem un ambīcijām nav savas lomas," norādīja Bērziņa. 

Tad, kad Eiropas Savienība vai NATO nāk klajā ar jaunu paziņojumu, tas uzreiz nenozīmē, ka tas ir kaut kāds jauns, papildus finansējums. Bieži vien tas ir cits veids kā saorganizēt to palīdzību Ukrainai, kuru katra dalībvalsts jau sniedz un grasās turpināt sniegt arī nākotnē. Tas ir par solījumiem un ilgtermiņa palīdzību Ukrainai. 

"Tāpēc nevajag uztvert katru šo paziņojumu par kaut ko jaunu, bet drīzāk par tādu organizēšanas principu tam, ko var tālāk darīt. Eiropas Savienības kontekstā gan tas nedaudz atšķiras. Piemēram, NATO nav savs atsevišķais budžets, tas tomēr ir katras dalībvalsts. Eiropas Savienībai tomēr ir arī pašai savs kopējais katls, no kura varētu arī atvilkt Eiropas Savienības, nevis katras dalībvalsts naudu Ukrainai," skaidroja Bērziņa.

Drošības politikas eksperte noraidīja pieņēmumus par sacensībām, skaidrojot, ka alianses drīzāk šādi vienkārši cenšas panākt kaut ko vairāk. Jo tomēr – Eiropas Savienībā visas nav NATO valstis, bet NATO nav visas Eiropas Savienības valstis.

"Ja runa ir par NATO, tad runa ir arī par Kanādas atbalstu, par ASV atbalstu, un Stoltenberga plānā ārkārtīgi nozīmīgi bija tas, ka tas tika uztverts kā motivējošs faktors tam, lai ilgtermiņā nebūtu tāds šī brīža Amerikas lielais jautājums, kad atkal pieņems atbalstu? Ukrainai vajag zināt, kurā brīdī ienāks nauda, ienāks palīdzība. Vai nevarētu to tā smukāk saorganizēt? Tas attiecas ne tikai uz Eiropas Savienības, bet arī NATO valstīm. Bet atcerēsimies, ka NATO ir arī Turcija, NATO ir Ziemeļamerika, NATO ir Norvēģija," norādīja Bērziņa.

Tās ir nozīmīgas valstis un reģioni gan visai NATO aizsardzībai, gan Ukrainai. Līdz ar to starp NATO un Eiropas Savienību tā ir drīzāk nevis sāncensība, bet gan komplementaritāte – kopdarbība. 

"Ko dotu Eiropas Savienības aizsardzība? Ko dotu tas, ka Eiropas Savienība gan pati savu, gan Ukrainas aizsardzību cenšas stutēt? Tā vietā arvien stiprāka paliek sadarbība starp Eiropas Savienību un NATO, jo ir kompetences, kas vairāk varētu iekrist Eiropa Savienības ekspertīzē, piemēram, Eiropas Savienība vienmēr var militāri nepieciešamus, bet civilos projektus labāk atbalstīt un palīdzēt realizēt," skaidroja Bērziņa.

Ir runa par ceļiem, par tiltiem, par rūpniecības attīstību – šī ir Eiropas Savienības stiprā puse. Tikmēr gaisa aizsardzības sistēmas, munīcija un citi militārie jautājumi, kas šobrīd ir tik svarīgi Ukrainai, ir NATO lauciņš.