Aculiecinieks

Aculiecinieks. Spoku tīkli

Aculiecinieks

Aculiecinieks

Aculiecinieks. "Apustuļi" – brīvprātīgo atmīnētāju komanda Ukrainā

Atmīnēšanas komanda «Apustuļi» atbrīvo Ukrainas zemi no okupantu mīnām

Ukrainā karadarbības rezultātā ar mīnām un nesprāgušu munīciju ir piesārņota teritorija 174 000 kvadrātkilometru platībā, kas ir gandrīz trīsreiz vairāk par Latvijas platību. Atmīnēšanas darbi var prasīt daudzus gadus, bet brīvprātīgo atmīnētāju komanda "Apustuļi" jau novākusi tūkstošiem Krievijas atstāto mīnu Hersonas un Mikolajivas apgabalā. Komandas dalībnieki apzinās, ka šajā darbā kļūdas cena var būt visaugstākā.

Ar brīvprātīgo atmīnētāju komandas "Apustuļi" biedriem ierodamies kādā laukā pie Hersonas un Mikolajivas apgabala robežas. Komandu vada Jurijs Kozariss. Viņš brīvprātīgi darbojies Ukrainas brīvprātīgo armijā.

Ukrainas brīvprātīgo atmīnētāju komandas "Apustuļi" vadītājs Jurijs Kozariss
Ukrainas brīvprātīgo atmīnētāju komandas "Apustuļi" vadītājs Jurijs Kozariss

Koku josla nesen daļēji izdegusi, tādēļ vismaz daļa Krievijas atstāto kājnieku mīnu uzsprāgušas pašas. Tomēr joprojām saglabājas bīstamība – atrastās mīnu atliekas tiek iezīmētas.

Šis rajons pagājušogad bija Krievijas armijas okupēts, bet pēc padzīšanas tā aiz sevis atstājusi ne tikai kājnieku, bet arī daudz jaudīgāko prettanku mīnu laukus.

Vispirms cenšas atmīnēt laukus un ceļus

Ukraina tagad ir viena no mīnētākajām, ja ne mīnētākā valsts pasaulē. Aplēses liecina, ka 174 000 kvadrātkilometru Ukrainas teritorijas ir piesārņotas ar mīnām un nesprāgušu munīciju. Šī platība ir gandrīz trīsreiz lielāka par Latvijas teritoriju.

Ukraiņiem ir bažas, ka atmīnēšanas darbi varētu prasīt gadu desmitus, bet Jurijs ir optimists. Viņa komanda darbojas ātri.

"Es nepiekrītu izteikumiem, ka Ukrainas atmīnēšanai būs vajadzīgi 700 gadu."

"Ir ļoti daudz cilvēku, kuri ir gatavi daudz darīt valsts labā, paveikt daudz vairāk darba un daudz ātrāk. Tāpēc uzskatu, ka pamatā lielāko daļu var atmīnēt dažu gadu laikā, ja liksim uzsvaru uz galveno. Pirmkārt, tie ir lauki un ceļi. Ceļi, elektrotīkli, ūdensapgādes tīkli. Tad meža joslas, ūdenstilpnes – tas jau beigās," stāsta Jurijs.

"Varat redzēt, ko varam izdarīt ar nelielu kolektīvu, neskatoties uz resursu trūkumu. Ir cilvēki, kas palīdz, atsūta dažus auto rezerves riteņus, iedod mazliet dīzeļdegvielas. Tam jābūt normālam un sistēmiskam darbam.

Valstij tas ir ļoti liels izaicinājums. Un tas tiešām ir riskanti. Cilvēki, kas dara šādu darbu, tas faktiski ir kā kaujas uzdevums."

"Šobrīd gluži vienkārši trūkst cilvēkresursu. Lielākā daļa cilvēku ir iesaistīti vai nu karā, vai arī armijas apgādē.

Ir daļa, kas ir mazliet nost no visa, ārzemēs. Bet es domāju, ka sistēma pastāvīgi pilnveidojas, lai sasniegtu labus rezultātus daudz ātrāk."

Atmīnētāji īpašu uzmanību pievērš lauksaimniecības zemēm, lai zemnieki varētu pēc iespējas ātrāk atkal apstrādāt savus laukus.

Pie nosaukuma palīdzēja tikt Dieva zīme

Brīvprātīgo atmīnētāju komanda pie sava nosaukuma – "Apustuļi" – nonāca sakritības dēļ.

"Cilvēki mums neprasa, kā mūs sauc. Mums prasa palīdzēt. Un cilvēki saprot, ka mēs varam šo darbu paveikt un viņiem palīdzēt."

"Vienreiz strādājām vienā sektorā, atmīnējām. Tur bija tāds pats busiņš kā mums, "Vito" baltā krāsā, un tas bija uzsprādzis uz mīnas. Gadījās, ka tajā busiņā bija ļoti daudz jaunu Bībeles eksemplāru. Mēs viņus savācām, nolikām malā.

Pēc kāda laika pabeidzām atmīnēšanu, vajadzēja braukt atpakaļ pa to pašu ceļu gar busiņu, un kaut kādā veidā tomēr sanāca, ka iebraucām bedrē, kur tas busiņš bija uzsprādzis. Viens ritenis bija nedaudz pacēlies gaisā, un mums vajadzēja pierakt zemi.

Tur zemē bija palikusi viena maza Bībeles grāmatiņa. Ritenis iegriezās, mūsu buss izspolējās. Čaļi pacēla grāmatiņu, no spolēšanas lappuses bija pāršķīrušās, un atvērušās uz Apustuļu darbiem.

Mēs sākumā nedomājām, kā mūs sauks, mēs domājām par darbu. Bet tad nolēmām – nu labi, viss, sauksimies "Apustuļi"."

Vaicāts par ticību Dievam, Jurijs saka: "Es sajūtu Dievu, bet man par to ir sava izpratne. Es redzu viņa darbus un konkrētus rezultātus. Tas ietver palīdzību mums."

Komandas darbs

"Sākām pavasarī. Apbraukājām, apstaigājām, rūpīgi skatījāmies, kur ir visi šie mīnu lauki, kāda mīnēšanas tehnika pielietota, pacēlām dronu, fotografējām. Un vienā brīdī nolēmām, ka mīnas vajadzētu jau ņemt nost.

Samīnēts bija ļoti blīvi, bija ļoti maz cilvēku, kas varētu atmīnēt, bet vienkāršie cilvēki gāja bojā. Gāja bojā tāpat kā karā.

Man pašam ir tuvinieki, kuri gāja bojā uz mīnām. Tāpēc vienā brīdī nolēmu, ka būšu pirmais, kas spers šo soli.

Puiši mani atbalstīja un nostājās man blakus. Tas nav mans nopelns, tas ir visas komandas nopelns. Tas ir Tā Kunga Dieva nopelns, kurš mums ir devis iespēju nekļūdīties. Un šodien tepat blakus laukā jau noņemam piectūkstošo mīnu. Kādam tas ir daudz, bet mums tas ir maz."

Jurijs pirms kara bija saistīts ar zemi, bet, kā viņš saka, iepriekš ir bijis arī mazliet pieredzes militārās lietās. Tas palīdz atmīnēšanā, bet daudz iemācījušies no saziņas ar speciālistiem un darba procesā.

Visiem viens mērķis

Jurijs pirms kara bijis inženieris, mērnieks. "Tas no ģimenes. Es nāku no ģimenes, kur cilvēki galvenokārt strādāja lauksaimniecībā. Man vectēvs bija Darba varonis. Tēvs savulaik saimniecības vadītājs. Tādēļ mana dzīve lielākoties bijusi saistīta ar zemi. Es uzaugu uz šīs zemes. Zemes apsaimniekošana ir daļa no zemes labiekārtošanas. Tagad to labiekārtojam jau citā veidā, to atmīnējot."

"Šajā darbā cilvēkam, pirmkārt, jābūt mierīgiem un vērīgiem. Nestrēbt karstu un mierīgi skatīties. Bet dažkārt arī jāsaka, ja būtu bijuši pārāk mierīgi, nekad nesāktu ar to nodarboties, jo būtu pārāk mierīgi.

Tāpēc cilvēki ir dažādi, bet vienkārši vajag sajust kolektīvu, saprast, kuru pieturēt, kuram dot iespēju tur ātrāk realizēties, kuram vairāk paskatīties līdzi, kuram dot kādu konkrētu darbu, kuru neviens cits nedarītu. Visi cilvēki ir dažādi un visi cilvēki ir noderīgi. Mums ir viens mērķis un viena lieta."

Katrs mirklis var būt pēdējais

Šajā darbā jārēķinās, ka katrs mirklis var būt pēdējais. Attīrot laukus no mīnām, var iet bojā.

"Karā puiši mirst, viņi staigā pa šādiem mīnu laukiem. Zemnieki un saimnieki strādā savā zemē, cenšas to apstrādāt un arī var nomirt. Es personīgi saprotu, ka jā, tas ir bīstami. Bet mēs darām lielu darbu. Mēs varētu būt gājuši bojā jau četrus ar pusi tūkstošus reižu, bet turpinām to darīt."

Kļūdas cena šeit var būt visaugstākā. Bet "Apustuļi" strādā vieglā ekipējumā.

"Ļoti bieži, lūk, ar šādu te mīnu [parāda uz un pieskaras mīnai] nepalīdz nekādas bruņuvestes un aizsardzība. Nu lūk, padomājiet paši. Drošības pasākumi? Jā, tie ir, bet..

Dažreiz labāk tam pieiet tā, lai nekas netraucētu. Jo pārcilāt tūkstošiem mīnu – bruņuvestē tas ir ļoti smagi.

Mums pāri nestāv kāds kontrolieris, kas uzstāda šādas instrukcijas un noteikumus. Mēs esam brīvprātīgie. Mēs paši nosakām, kad mums dzīvot, un kad mums mirt." [klusumā skatās uz priekšu]

Staigāt gar nāvi

Jurijs būšanu mīnu laukā sauc – "staigāt gar nāvi". Kopš Krievijas pilnapmēra iebrukuma mīnu un nesprāgušas munīcijas dēļ gājuši bojā vismaz 298 civiliedzīvotāji, tostarp 22 bērni, liecina ANO aplēses. Vēl vairāk nekā 600 civiliedzīvotāju ievainoti. Tie ir oficiālie dati, visticamāk, reālie skaitļi ir vēl lielāki.

Ukrainā ziņas par no mīnām cietušiem civiliedzīvotājiem nav pārsteidzošas. Jurijs atminas nesenu gadījumu.

"Viņš veda pusdienas zemniekiem, kas strādāja uz lauka. Viņi veda pusdienas traktoristiem. Un viņš jau daudz reižu bija braucis pa to ceļu, un uz tā ceļa uzsprāga. Tā neko nedomājot un nebūdams karā, viņš nomira no šādas mīnas [pamāj ar galvu uz mīnu kaudzi], ko atnesa orki. Mēs viņus par krieviem pat negribam saukt."

"Šajā laukā mīnas bija izliktas kāda kilometra garumā. Te ir kādas 1158 mīnas. Tajā laukā bija vairāk, jo lauks lielāks. Tur daļa zemes jau apstrādāta. Bet tur aiz koku joslas vēl vismaz pustors tūkstotis. Vēl neesam paspējuši saskaitīt. Bet jau sākām deaktivizēt un ņemt ārā no zemes. Jo rīt šīs mīnas jau vedīs uz fronti."

Savāktās mīnas noder aizsardzībai

Krievijas savulaik izliktās un tagad deaktivizētās prettanku mīnas tiek nodotas Ukrainas bruņotajiem spēkiem, kas tālāk tās jau izmanto aizsardzībai pret pašiem uzbrucējiem. "Apustuļi" vēl ir dažādu sertifikātu kārtošanas procesā, tomēr jau palīdz savai armijai.

Un cīņa turpinās. Jurijs, kā jau minēts, ir saistīts ar Ukrainas brīvprātīgo armiju. Sākoties pilnapmēra iebrukumam, viņš apmācīja cilvēkus.

Ukrainas brīvprātīgo atmīnētāju komanda "Apustuļi"
Ukrainas brīvprātīgo atmīnētāju komanda "Apustuļi"

"Es biju brīvprātīgais. Izveidojām apmācību centru, kurā sagatavojām ne vienu vien tūkstoti cilvēku, arī sievietes."

"Jo pat sieviete ar karstu boršča katlu varēja tajā pašā brīdī paķert ložmetēju vai aptieciņu un zināt, ko ar to darīt."

Viņi arī ieradās Hersonas pilsētā pērn rudenī jau pirmajā atbrīvošanas dienā. Uzlika Ukrainas brīvprātīgo armijas karogu centrālajā laukumā.

"Visi cilvēki bija priecīgi mūs redzēt. Mums māja, mūs sagaidīja, tas bija ļoti labi dvēselei," stāsta komandas dalībniece Natalka.

"Mēs karogu tāpat izkārsim arī Novokahovkā, arī tur plānojam nokļūt jau pirmajā atbrīvošanas dienā."

Ukraina izturēs un uzvarēs

Bet atbrīvošana prasa upurus – cīņas Hersonas frontē ilga vairākus mēnešus.

"Šī zeme ir viscaur izmirkusi asinīs. Varbūt jūs redzējāt, kad braucām, ja bija iespēja paskatīties apkārt, cik laba ir šī zeme.

Es tam nebiju īsti pievērsis uzmanību līdz brīdim, kad iebrucēji ienāca manā dzimtajā zemē, Hersonas apgabalā, okupēja. Tad es sajutu, cik ļoti vēlos šeit atgriezties, un sajutu, cik patiesi skaista, cik bagāta ir šī zeme," stāsta Jurijs.

"Par šo zemi vienmēr ir cīnījušies. Un tie, kuri spēj pretoties tik spēcīgām ienaidniekam kā krievi, ir vieni no varošākajiem un spēcīgākajiem cilvēkiem. Nu, varbūt ne visi krievi, daži jau ir miruši, bet daži vēl dzīvi. Un tie, kas piekrīt Putina politikai, lai Dievs pret viņiem vērš savu sodu. Un mēs palīdzēsim."

Tagad smagas cīņas turpinās Donbasā un Zaporižjas apgabalā, kuru Krievija arī jau smagi samīnējusi, lai kavētu Ukrainas centienus atbrīvot savu zemi.

"Karš – tas ir ļoti smagi valstij un cilvēkiem. Bet Ukraina stāvēs un izturēs. Mēs neplānojam to atdot ienaidniekam, pat ja tas ir ielāpiņš zemes," uzsver Jurijs.

"Tas maksās dārgi, bet Ukraina izturēs. Bet Krievija? Krievijas jau vairs nebūs. Karš apēdīs pašu Krieviju."

Kļūda rakstā?

Iezīmējiet tekstu un spiediet Ctrl+Enter, lai nosūtītu labojamo teksta fragmentu redaktoram!

Iezīmējiet tekstu un spiediet uz Ziņot par kļūdu pogas, lai nosūtītu labojamo teksta fragmentu redaktoram!

Saistītie raksti

Vairāk

Svarīgākais šobrīd

Vairāk

Interesanti