Latvijas Radio žurnālists Rihards Plūme: Pastāstiet, lūdzu, sākumā par to, kāds ir abu to organizāciju mērķis, kurās jūs darbojaties?
Darja Kasjanova: Mūsu organizācijas un "SOS bērnu ciemata" fokuss ir vērsts uz to, lai bērniem nodrošinātu ģimeni. Ja runājam par ANO Konvenciju par bērna tiesībām, tad runa ir par tiesībām bērnam uzaugt ģimenē, nevis bērnunamā. Ukrainā diemžēl ir daudz bērnunamu, un tā ir spēcīga padomju laika sistēma. Pirmkārt, organizācija tika izveidota 2014. gadā pirms kara Donbasā. Mēs sapratām, ka ir daudz risku tiem bērniem, kas ir bērnunamos, kas ir kļuvuši par Krievijas propagandas rīku. Mēs to 2014. gadā redzējām ik dienu. 2014. un 2015. gadā es biju evakuācijas grupas vadītāja un mēs evakuējām 40 000 cilvēkus, ieskaitot 12 000 bērnu no bērnunamiem un audžuģimenēm no Luhanskas un Doneckas apgabala. Pirms pilna mēroga iebrukuma, 2021. gada decembrī, mēs "Ukrainas bērnu tiesību tīklā" kopā ar tā partneriem nolēmām lūgt Ukrainas valdību mēģināt atrast risinājumu saistībā ar bērnunamiem, jo sapratām, ka tā ir ievainojamākā bērnu grupa. Un ir ļoti grūti evakuēt daudz bērnu vienā laika nogrieznī. Un, kad šodien runājam par deportāciju, tā ir arī mūsu atbildība, jo ir tik grūti sagatavot bērnunamus, it īpaši, ja tur ir 100 vai 300 bērnu, viņus evakuēt un nogādāt drošībā.
Tagad mēs to redzam, ka diemžēl daudzi bērni no Hersonas, Harkivas, Doneckas un Luhanskas apgabaliem tika deportēti uz Krieviju vai pārcelti uz okupētajām teritorijām. Evakuācija bija ļoti sarežģīta, jo katru reizi mēģinājām veidot humānos koridorus, bet mums tādus neizdevās izveidot, un katru reizi tas bija ļoti riskanti bērniem un pārējiem. Mēs vēlētos, lai mūsu valsts būtu bez bērnunamiem.
Mēs vēlētos, lai mūsu bērni uzaug ģimenēs, drošās ģimenēs. Un ir daudz bērnu, kas joprojām ir bērnunamos, daži, starp citu, arī Eiropas valstīs, daļa Ukrainas rietumos… bet karš un izaicinājumi vecākiem diemžēl bērnunamu sistēmu padara pievilcīgāku un vienkāršāku.
Diemžēl mums nav holistiskas un vispusīgas ilgtermiņa sociālās sistēmas bērniem un ģimenēm, lai novērstu citu bērnu nonākšanu bērnunamos. Diemžēl ir daudz neaizsargātu bērnu grupu, kā arī citās valstīs, bet tagad mums ir jaunas ģimenes un bērni, kurus ietekmē karš un kuri ir pārvietoti uz citiem reģioniem, un tiem nepieciešams integrācijas, izglītības, veselības un sociālais atbalsts. Tādēļ visi šie atbalsta veidi ir tas, ar ko mēs nodarbojamies. Šis karš prasa jaunas prasmes, un mēs mēģinām tās izmantot, lai apvienotu ģimenes un atgrieztu bērnus Ukrainā.
Karš Ukrainā sākās jau pirms desmit gadiem. Tas jau ilgi ir ietekmējis Ukrainas bērnus. Pastāstiet, lūdzu, par saviem novērojumiem, kā šī ietekme izpaužas?
Jā, diemžēl šis karš sākās jau pirms desmit gadiem, es esmu no Doneckas un tāpēc saprotu un redzu, ka daži bērni jau savā ziņā ir adaptējušies šajos apstākļos. Šobrīd, kad runājam, Kijivā ir trauksme, un es zinu, ka mana mazā meita ir bērnudārzā un trauksmes laikā viņi ir pagrabā. Viņai ir četri gadi, un viņa saprot, ka ir jābūt pagrabā. Protams, tas nav normāli, bet tas ir drošības dēļ. Esmu droša, ka ir daudz ukraiņu bērnu, kas dodas uz skolu un saprot, ka tā ir jaunā realitāte un ir jābūt gatavam sevi aizstāvēt. Bet, protams, ir daudz problēmu.
Ir speciālistu trūkums. Īpaši psihologu trūkums. Liels labu sociālo darbinieku iztrūkums. Diemžēl šī profesija īpaši nesaista jaunus cilvēkus.
Runājot par medikamentiem, tas arī ir izaicinājums. Daudzi speciālisti, kas saistīti ar medicīnu, pameta Ukrainu, jo vēlējās sevi pasargāt. Tādēļ dažās kopienās un reģionos ir ļoti liels šo un citu speciālistu deficīts. Un, protams, tas viss ietekmē bērnus, īpaši ciemos. Lielās pilsētās situācija ir labāka. Mūsu bērniem šis ir ļoti izaicinošs periods, jo sākotnēji bija kovids un mācībās mājās, bet tagad mūsu bērni ir pagrabos un vai nu reti apmeklē skolu, vai mācās skolas pagrabā, vai mācās attālināti. Te ir grūti runāt par labu izglītības kvalitāti. Un, protams, tā ir pastāvīga trauksmes sajūta.
Jūs palīdzat ne tikai bērniem, bet arī vecākiem. Kāda ir šī palīdzība?
Jā, mēs strādājam ne tikai ar bērniem. Mēs strādājam kopā ar ģimeni. Mēs varam nodrošināt dažādus pakalpojumus bērniem, dažādus speciālistus, piemēram, runas speciālistus. Runas problēmas ir liela problēma, kas kara dēļ ir radusies. Mēs atbalstām vecākus ar padomu, kā viņiem atbalstīt bērnus. Tad ir materiāls atbalsts ģimenēm, kuras visu ir zaudējušas, piemēram, māju vai dzīvokli, un kuras ir pārvietotas uz citu vietu. Mēs atbalstām pārsvarā audžuģimenes. Šī ir ļoti specifiska mērķa grupa, jo šajās ģimenēs esošie bērni bija traumatizēti, jau pirms viņi bija bērnunamā. Viņiem nepieciešams ilgtermiņa psiholoģisks, sociālais un cita veida atbalsts. Mēs strādājam ar dažādiem partneriem, jo saprotam, ka tas būs ilgtermiņa darbs gan šiem speciālistiem, gan ģimenēm.
Jums ir vēlme panākt to, lai Ukrainā nebūtu bērnunamu. Cik reāli tas ir, ņemot vērā arī to, ka cilvēki, tostarp bērnu vecāki un radinieki, turpina šajā karā iet bojā?
Mums ir ļoti liela potenciālo audžuvecāku rinda Ukrainā. Daudz potenciālo vecāku, kas vēlētos adoptēt bērnus. Protams, bieži ģimenes norāda, ka vēlētos adoptēt bērnu, kas karā zaudējis vecākus. Bet bieži šiem bērniem ir kāds radinieks, kas vēlas par šo bērnu parūpēties. Bet, protams, esam reālistiski un saprotam, ka sistēmas pārveide ir ļoti sarežģīta un to mēģinājām darīt jau pirms kara. Lai to paveiktu, nepietiek tikai ar politiķu gribu, bet tam vajadzīgi arī lieli līdzekļi. Tagad Ukraina gatavo stratēģiju, un martā prezentēsim to Briselē, un pēc tam būs rīcības plāns. Bet es saprotu riskus, kas ir klātesoši kara dēļ. Tas ir sarežģīts jautājums Ukrainai, jo vēlamies atgriezt visus bērnus – ne tikai no Baltkrievijas un Krievijas, bet arī no Eiropas valstīm. Protams, ja viņi vēlas atgriezties. Un tādēļ mums ir nepieciešams viņiem piedāvāt iespēju dzīvot ģimenē, nevis bērnunamā. Es runāju par bērniem bez aprūpētāja. Un mēs domājam par to, kas ir bērna interesēs, kā mēs novērtējam to, kas ir viņa interesēs. Un tas nav viegli. Katru reizi, kad atgriežam bērnu no Krievijas, mēs sev jautājam un diskutējam, vai tas un tas ir bērna interesēs vai nav.
Es saprotu, ka nevaram aizvērt visus bērnunamus, tas nav reāli, bet mēs varam izvērtēt katra bērna situāciju un sagatavot individuālu plānu katram bērnam, un izvērtēt, vai šo bērnu var adoptēt vai nodot audžuģimenei. Protams, ne visi bērni, kas zaudējuši vecākus, ir gatavi doties pie audžuģimenēm, un tas ir normāli. Un ir daudz bērnu ar garīgām saslimšanām. Un tas Ukrainai ir sarežģīts jautājums, jo diemžēl mums nav labu medikamentu un psiholoģijas ekspertu, kas varētu atbalstīt šos bērnus un ģimenes. Varbūt tas ir stulbi, bet pat šajā karā mēs turpinām domāt par nākotni. Varbūt tādēļ, ka turpinām dzīvot Ukrainā un mēģinām ticēt, ka normāla dzīve ir iespējama man, manai ģimenei un arī Ukrainai.
Kā un vai jūs palīdzat to bērnu vecākiem, kas veic šos riskantos ceļojumus uz Krieviju vai Baltkrieviju, lai atgrieztu savus bērnus dzimtenē?
Jā, mēs atbalstām šādus vecākus un gatavojam arī dokumentus. Dažos gadījumos, kad, piemēram, šis bērns ir Krievijā audžuģimenē vai bērnunamā, mēs atbalstām ģimenes, gatavojot dokumentus, jo tās ir īpašas lietas un bez noteiktiem pierādījumiem ir ļoti grūti apvienot ģimenes. Mēs risinām loģistiku un maksājam par to. Tas ir grūts ceļojums, ja tā var teikt, kas var aizņemt pat, piemēram, 45 dienas. Visas šīs lietas ir ļoti sarežģītas un ģimenēm dārgas. Mēs sagatavojam šos vecākus un pēc atgriešanās mēs turpinām atbalstīt šīs ģimenes ar dažādiem speciālistiem kopā ar valdību un citām institūcijām.
Nezūdoši aktuāls ir jautājums par to, kā palīdzēt arī tiem bērniem, kuri kopā ar vecākiem vai radiniekiem dzīvo tiešā frontes tuvumā un pieaugušie atsakās evakuēties par spīti dzīvības apdraudējumam. Kā jūs skatāties uz šādām situācijām?
Mums ir bijusi ļoti gara diskusija ar humāno organizāciju pārstāvjiem un citām amatpersonām par to, kā mēs varam palīdzēt bērniem un gādāt par viņu drošību, ja vecāki atsakās aizsargāt pašu bērnus.
Diemžēl mums bija tikai viena atbilde – mums ir jāevakuē bērni tikai kopā ar vecākiem un mēs nevaram nošķirt bērnu no ģimenes, jo tas ir noziegums.
Jā, dažos gadījumos tā ir taisnība. Man ir daži draugi, kas evakuēja ģimenes no karstajiem punktiem – Avdijivkas, Bahmutas. Un viņi man teica, ka šīm ģimenēm ir tik grūti atrast argumentus. Šīs ģimenes jau bija grūtos apstākļos pirms kara, un redzam, ka cilvēki bieži adaptējas karam un drausmīgam karam. Viņi zaudē bailes. Viņi saka – ja būs vēl sliktāk, tad mēs evakuēsimies, bet es nesaprotu, kas var būt vēl sliktāk? Viņi dzīvo pagrabā, jo māja ir iznīcināta, nav nekā no infrastruktūras. Ir tikai brīvprātīgie, kas atved produktus šiem cilvēkiem. Bet viņi vienalga saka – ja būs sliktāk, mēs evakuēsimies. Bet es zinu gadījumus, kad bērni centās evakuēties bez vecākiem. Viņi vienkārši lūdza brīvprātīgajiem viņiem palīdzēt. Jo viņu radinieki vai vecāki atteicās pamest māju. Tas ir ļoti jūtīgs jautājums, un katru reizi, kad tas parādās, tā ir liela diskusija – kā viņus aizsargāt?
Mums ir daudz gadījumu, kad vecāki atsakās evakuēties kopā ar bērniem un galu galā bērni redz, kā viņu vecāki iet bojā. Un tas ir briesmīgi. Un pēc tam šos bērnus evakuē brīvprātīgie. Šīs evakuācijas ir bīstamas ne tikai bērniem, bet arī brīvprātīgajiem.
Un, starp citu, nereti šie bērni ar vecākiem, kas dzīvo uz frontes līnijas, ir deportēti uz Krieviju un tad dzirdam – ukraiņi nav aizsargājuši savus pilsoņus, tādēļ mēs šiem bērniem palīdzējām. Diemžēl te ir daudz propagandas un runa ir par ģimenēm riska kategorijā. Protams, varbūt bija nepieciešams aizsargāt bērnus jau pirms kara, jo ir daudz ģimeņu, kas ir kritušas dziļi šajās sociālajās problēmās jau pirms kara.
