Līdz šim par galveno šķērsli Zviedrijas ceļā uz NATO tika uzskatīta Turcija kā krietni lielāka un ietekmīgāka valsts ar lielām ambīcijām. Ungārija solīja īpaši nevilcināties, tiklīdz zaļo gaismu Zviedrijas uzņemšanai NATO būs devusi Turcija.
Arī Ungārijas premjers Viktors Orbāns ir apstiprinājis savu atbalstu un teicis, ka aicinās Ungārijas parlamentu ratificēt Zviedrijas uzņemšanu NATO.
Domnīcas "Eiropas politikas centrs" vecākā pētniece Amanda Pola prognozē, ka arī Ungārijas lēmums nebūs ilgi jāgaida.
"Šis vienmēr ir bijis par Ungārijas sekošanu Turcijai, jo Erdoganam ar Orbānu ir tuvas attiecības. Tas ir par divu autoritāru līderu savstarpēju atbalstu. Viņiem abiem ir līdzīgs valdības stils. Abi sevi uzskata par visu vareniem valsts vadītājiem, kuri var darīt to, kas ienāk prātā. Tas ir tas, kas viņus saista."
Turcijas iebildumi pret Zviedriju bija skaidri – Ankara nebija mierā ar Stokholmas pārāk pielaidīgo attieksmi pret valstī mītošo kurdu minoritāti un valsts pretterorisma politiku. Turciju aizvainoja arī pārāk liberālā Zviedrijas protestu politika, kas pieļāva musulmaņu svēto rakstu dedzināšanu.
Tikmēr nav skaidrs, kādi konkrēti iebildumi Ungārijai ir pret Zviedriju, izņemot apsūdzības par Zviedrijas "sēdēšanu uz morālā pārākuma troņa".
"Tas vienmēr bijis miljons dolāru vērts jautājums, jo īsti iemesla nav. Domāju, galvenokārt tas bija atbalsts Erdoganam, jo starp Ungāriju un Zviedriju nav būtisku problēmu divpusējās attiecībās," spriež Pola.
Ungārijas lēmumā tomēr nevar izslēgt arī pārsteigumus. Galu galā viens solījums – nepalikt pēdējiem ceļā uz Zviedrijas pieteikuma ratificēšanu – jau ticis lauzts. Tāpēc spiediens pret Budapeštu aug abās Atlantijas okeāna pusēs.
"Kā mēs redzam arī jautājumā par Ungārijas bloķēto 50 miljardu Eiropas Savienības palīdzību Ukrainai – ar šādiem līderiem vajag apieties stingri. ES tikai tagad to sāk saprast un apsvērt finansiālās palīdzības atņemšanu Ungārijai. Un, ja gadījumā Budapešta nepiekāpsies NATO jautājumā, ASV vajadzētu rīkoties līdzīgi – likt skaidri nojaust, ka Ungārijai var atņemt ekonomisko un politisko atbalstu," uzskata Pola.
Ungārijas parlaments sesijā atgriezīsies tikai februāra beigās, taču opozīcija aicinājusi sasaukt ārkārtas sēdi 5. februārī, lai šo jautājumu beidzot atrisinātu. Taču Orbāna sabiedrotie parlamentā ar balsojumu pagaidām nesteidzas.
Līdzīgas spēlītes ilgu laiku spēlēja arī Turcija. Vispirms Turcijas zaļo gaismu Zviedrijas dalībai aliansē gaidīja pēc tam, kad to bija devuši visi pārējie. Tā arī nesagaidīja. Tad atrisinājumu gaidīja pēc Turcijas prezidenta vēlēšanām vasarā, bet nekā. Un tagad – vairāk kā pusotru gadu pēc Zviedrijas pieteikuma – beidzot saņemta Turcijas piekrišana.
Jau pēc dažām stundām ASV apstiprināja Turcijas ilgi gaidīto F-16 iznīcinātāju pārdošanas darījumu. Kaut arī Turcijas prasību saraksts pret Zviedriju bija garš, ir skaidrs, ka šis bija palicis vienīgais vilcināšanas iemesls.
"Mēs jau ilgu laiku zinājām, ka starp abiem jautājumiem ir cieša saikne. Katru reizi, kad Turcijas prezidents runāja par Zviedrijas dalību NATO, bez garā prasību saraksta pret Zviedriju vienmēr bija runa arī par F-16. Turcijai bija iebildumi pret kurdiem Zviedrijā, bet šajos jautājumos bija panākts progress. F-16 bija kā glazūra uz kūkas," secina Pola.
Turcijas sānsolis, 2019. gadā iegādājoties S-400 raķešu sistēmas no Krievijas, bija nozīmīgs lūzuma punkts attiecībās ar ASV. Turcija tika pakļauta sankcijām, kā arī izslēgta no F-35 iznīcinātāju programmas. Tas tika darīts bažās, ka Krievijas ieroču izmantošana NATO valstī var apdraudēt alianses sistēmas.
Tas bija arī viens no iemesliem, kāpēc Vašingtona ilgstoši vilcinājās Turcijai pārdot F-16. Tiesa, kā sarunā norāda Eiropas politikas centra eksperte, Ankara nemaz neizmanto S-400. Un šajos ģeopolitiskajos apstākļos sabiedrotajiem ir jo īpaši svarīgi Turciju turēt tuvu.
"Manuprāt, amerikāņiem vajadzēja F-16 dot jau daudz agrāk, un tas nebija tālredzīgi tik ilgi vilcināties.
Ne tikai tāpēc, ka Turcijai ir neviennozīmīgas attiecības ar Krieviju, bet arī tāpēc, ka uz Ukrainas kara fona sabiedrotajiem ir svarīgi stiprināt saiknes ar valstīm, kuras ir tik nozīmīgas Eiropas drošībai. Ir nepieciešamība noturēt Turciju Rietumu nometnē, neskatoties uz šo attiecību sarežģīto raksturu."
Pētniece sagaida, ka šī vienošanās atjaunos uzticību starp abiem svarīgajiem partneriem, taču nebūs visu problēmu risinājums. Ankaras un Vašingtonas attiecības vairs nav tādas kā pirms desmit vai divdesmit gadiem – galvenokārt Tuvo Austrumu reģiona notikumu dēļ.
"Domāju, ka vismaz īstermiņā būs tāds kā medusmēneša periods. Bet vienlaikus jābūt reālistiskiem. Turcija uz notikumiem Tuvajos Austrumos raugās pavisam citādāk, nekā uz to raugās Vašingtonā. ASV ir tālu prom, kamēr Turcijai šīs valstis ir kaimiņos. Tāpēc dažkārt šī reģiona radītie drošības draudi Turcijas partneru vidū netiek uztverti pietiekami nopietni."
KONTEKSTS:
Somija un Zviedrija ilgstoši atturējās no iesaistīšanās NATO. Taču Krievijas pilna mēroga iebrukums Ukrainā radikāli mainīja drošības situāciju Eiropā, un abās valstīs politiķu un sabiedrības vidū strauji pieauga atbalsts dalībai NATO. 2022. gada 18. maijā gan Somija, gan Zviedrija iesniedza pieteikumus dalībai NATO.
Somija oficiāli kļuva par NATO dalībvalsti, bet Zviedrijas pieteikumu vilcinājās apstiprināt Turcija un Ungārija. Turcijas prezidents Erdogans iepriekš bloķēja Zviedrijas uzņemšanu, pārmetot Stokholmai patvēruma došanu personām, ko Ankara uzskata par teroristiem, īpaši kurdu separātistu bruņotā grupējuma "Kurdistānas Strādnieku partija" kaujiniekiem.
2024. gada janvārī Turcija beidzot apstiprināja Zviedrijas uzņemšanu NATO, tādējādi vienīgā NATO dalībvalsts, kas to vēl nav izdarījusi, ir Viktora Orbāna vadītā Ungārija.
