Ukstiņa pašlaik sabiedriskā kārtā trenē diska metēju Daci Šteinerti un četrkārtējo paraolimpisko spēļu medaļnieku, lodes grūdēju Edgaru Bergu. Treneres gaitu sākums Ukstiņai gan bija smags.
"Pirmoreiz sastopoties ar viņiem [sportistiem ar invaliditāti], es brēcu. Jo es nezināju, ka man var nostāties priekšā desmit, piecpadsmit cilvēki ar šādām vajadzībām," pastāstīja trenere. "Es nezināju, ka tā ir, un es brēcu, pilnā balsī brēcu. Protams, ne viņu klātbūtnē."
Lodes grūdējs Bergs pastāstīja, ka
trenere ar visu sirdi un dvēseli ir darbā un pat dažkārt naktīs neguļ, domājot, ko varētu mainīt taktikā vai tehnikā.
"Tad no rīta viņa [Ukstiņa] man zvana un stāsta, ka ir izdomājusi kaut ko jaunu, ka vajadzēs kaut ko pamainīt, lai kaut ko uzlabotu," paskaidroja Bergs.
Edgars dzīvo Saldū, bet regulāri nedēļas garumā aizvada treniņnometnes Jelgavā. Lai arī Bergam tuvojas 40 gadu slieksnis un trenere tikusi pāri 80, abi nolēma mainīt Edgara lodes grūšanas tehniku, lai ietu uz priekšu rezultātu attīstībā.
"Kad tu būsi gatavs, tad mēs sāksim ar to, kur ir kājas. Jā, ar to sāksim," treniņu plānu iezīmēja Ukstiņa. "Tā viņš darīja – kāpa aiz muguras, solis un grūda. Tagad viņš darīs normāli – kāps priekšā un grūdīs, bet ir problēma ieslēgt gūžu, ieslēgt gurnus. Tā ir viņa problēma, jo viņam aizies [ķermeņa] augša, bet ir jāmēģina dabūt, ka aiziet gūža. Mēs esam pilnīgi pārliecināti, ka tā vajag darīt. Sen par to runājam, bet visu laiku – tad trauma, tad operācija, un mēs nevaram pie tā pienākt. Tagad viss ir ok."
Nevar nesaskatīt azartu, kas joprojām mājo treneres Maijas prātā. Viņa gan atgādina, ka šis darbs nav iespējams bez savstarpējas cieņas.
Ukstiņa uzsver trenera un audzēkņa kopīga darba nozīmību, kā arī izceļ sportista lomu sadarbībā.
"Vai var piedzimt cālītis bez olas? Nē. Podnieks vāzi uzvirpos bez māla? Nē. Treneris var būt jebkādas pakāpes, bez sportista viņš neko neizdarīs," teica Ukstiņa. "Visgudrākais [treneris] neko neizdarīs. Ļoti svarīga ir tā mijiedarbība."
Maija dēvē Edgaru par sestā grūdiena meistaru – tieši pēdējais piegājiens viņam bieži atnesis labāko rezultātu. Abi saprotas pat no skata, no kāda žesta tribīnēs vai sacensību sektorā.
"Jā, šāda situācija bija Pekinā, kad bija palicis sestais grūdiens," atcerējās Bergs. "Es trenerei rādu – man nav spēka vairs. Trenere paskatījās uz mani, pakratīja galvu, parādīja kulaku un viss, man iekšā kaut kāds klikšķis nostrādāja – trenere teica, ka es varu! Paņēmu grūdienu, uzstādīju personīgo rezultātu un no trešās vietas uz otro pacēlos... Un tikai ar vienu galvas un rokas kustību tas viss nostrādāja."
Maija ļoti sāpīgi uztver dīkstāvi Paraolimpiskā sporta centra virzībā.
Jau pieci gadi paskrējuši, kopš centra izbūvei nopirkta zeme, bet treneri sarūgtina, ka līdz būvniecībai nav tikts un nav pat sperti pirmie soļi.
"Ja kāds man saka, ka nav līdzekļu, tad, piedodiet man. Ja būtu tāds sporta centrs un viņam no Smiltenes vajadzētu atbraukt, un viņam divas nedēļas būtu dzīvošana, ēdināšana, treneri, rehabilitācija... Viss viņam būtu, un tas varētu izmaksāt plus mīnus pusotru tūkstoti. Vairāk noteikti nē, un viņš būtu apguvis pirmkārt pamata kustības... viņam būtu sapratne, komplekss, ko darīt mājās," paskaidroja Ukstiņa. "Un viņam būtu sapratne, vai viņš vispār to gribētu darīt. Ja negribētu būt sportists, tad viņš sevi attīstītu darba tirgum, jo viņam būtu citas iemaņas, cita pārliecība par sevi. Runa ir par to, ka mēs nevaram apgūt šos cilvēkus, bet viņi ir. Viņi ir!"
Maija uzskata, ka
parasporta centrs būtu nevis naudas tērēšana bet taupīšana. Tas veicinātu arī jauno skolotāju un treneru zināšanas par cilvēku ar īpašām vajadzībām iesaisti sportiskās aktivitātēs.
"Kāpēc mums ir tā, ka mēs kaut ko gribam... jā, jā, vajag, un tālāk nav," teica Ukstiņa. "Saka, ka padomju laikos teica invalīdu – tagad ir cilvēki ar īpašām vajadzībām –, bet tad teica, ka nav tādu. Bet tagad kas ir? Tagad iznāk, ka nav arī [cilvēku] ar īpašām vajadzībām. Ļoti smags, manā skatījumā, jautājums."
Lielāko vilšanos Ukstiņai raisa apziņa, ka sarunās visi piekrīt paraolimpiskā centra nepieciešamībai, bet kustības tālāk arvien nav.
