Pavisam iztikt bez sava sporta Iluta nekad nav varējusi, un pēc vairāk nekā desmitgades prombūtnes izlases ilggadējā līdere darbojas Latvijas Kamaniņu federācijas valdē. Kas ir mainījies kopš laikiem, kad līdzjutēji turēja īkšķus par Ilutu, un citiem varoņiem tagad? Gaile saskata lielas atšķirības jau sportistu ķermeņa konstitūcijā.
"Ļoti spēcīgi sportisti – augumi vien jau. Ja salīdzina, visas meitenes ir garākas par mani," sacīja Gaile. "Tas dod fantastisku iespēju arī startā būt ātrākām. Mums šobrīd ir ātrākie starti trasē. Mans starts bija piecpadsmitais, labākajā gadījumā desmitais. Finišā es biju piektā. Ja tagad mums tie starti ir pirmais, piektais, septītais, tad mums rezultāti ir sešiniekā tāpēc. Jo startam ir ļoti liela nozīme."
Ārzemniekiem Siguldas trasē ļoti lielas problēmas sagādā lifts uz starta vietām, jo norāžu nav, un viņi nekad nevar atcerēties, kurā stāvā ir vīriešu starts.
No vīriešu starta Siguldā ir braukusi arī Gaile, kad trasē bija sasnidzis ļoti daudz sniega.
"Manā laikā jau nebija tas jumts [trasē] uzbūvēts – tad mēs braucām no vīriešu starta," paskaidroja Gaile. "Pirmās virāžas ir ātrākas, bet lejā jau ir viss ļoti līdzīgi. Viss ir galvā. Patiesībā jau tur nekā sarežģītāka nav, tev pašai tikai tā liekas, ka vīrene."
Starptautiskās Kamaniņu federācijas (FIL) vadība Siguldā izmēģināja jaunu sacensību formātu, dāmām un vīriem individuālajās sacensībās pa braucienam aizvadot divas dienas pēc kārtas. Rīkotāju iecere palielināt intrigu un skatītāju piesaisti guva arī Gailes atzinību.
Iluta uzskata, ka Pasaules kausa sacensībās kamaniņu sportisti varētu braukt arī divas dienas pēc kārtas, kā tas ir olimpiskajās spēlēs.
"Es ļoti labi uz to skatos tāpēc, ka tas ir tāds mazliet olimpiskais formāts. Varētu arī būt divi braucieni šodien un divi rīt," paskaidroja Gaile. "Jā, izmēģināt to olimpisko principu, jo tā ir milzīga atšķirība, vai tu brauc vienā dienā vai brauc divās dienās. Ir bijis tā, ka otrajā dienā, ja ir bijis slikts rezultāts, tev nemaz negribas iet uz startu."
Šos vārdus sakot, Ilutai atmiņā ataust viņas pēdējā olimpiāde pirms 22 gadiem ar ļoti līdzīgu pieredzi. Tolaik viņa atzina, ka sports prasa ļoti daudz, tādēļ izšķirties par braukšanu vēl vienu četrgades ciklu būtu ļoti sarežģīti.
Dāvids Ernštreits 2002. gadā Soltleiksitijā: Tu vienmēr no malas esi izskatījusies mierīga, bet droši vien, ka iekšā viss vārās?
Iluta Gaile: Tā jau ir, nevar jau to rādīt uz āru. Tad jau vispār... Es varu pateikt visiem, ka tas nav viegli. Arī šī desmitā vieta nav viegli nākusi. Iztraucēja otrais brauciens, kur diezgan stipri kļūdījos. Praktiski šodien bija ļoti grūti saņemties, ļoti grūti. Es esmu priecīga, ka esmu noturējusies tajā pašā vietā un samērā labi izbraucu šodien abus braucienus.
Tehnoloģijas pašlaik ļauj braucamos rīkus izveidot izcili precīzus. Pēc izskata kamanas ļoti līdzinās 2000. gadu sākumā radītajām, bet braukšana ar tām ir nesalīdzināmi vieglāka un ātrāka. Savukārt rezultāti ir kļuvuši ļoti blīvi.
"Man personīgi šķita, ka sekundes desmitdaļa ir ļoti maz, bet šobrīd tas ir ļoti daudz. Psiholoģiski tev ir vēl smagāk tagad, kad ir tik blīvi tie rezultāti," atzina Gaile.
Arī pēc sportistes gaitu beigām Gaile ir kāpusi kamaniņās un nobraukusi veterānu sacensības, kur uzvarēja savā vērtējuma kategorijā.
Viņa kāpa jaunā tipa kamanās, ar kādām sportistes karjerā nebija braukusi. Iluta sajuta milzīgu atšķirību, bet sasniedza savu visu laiku labāko rezultātu.
Šķīdinātāju un līmes smārda pievilkušās drēbes savulaik bija kamanu būvētāju un sportistu ikdiena – bez tā nevarēja iztikt. Šobrīd kamanu būve ar rokām notiek ļoti maz un katru detaļu veido tehnoloģiskas mašīnas.
"Man nebija ar tiem smagajiem darbiem jādarbojas, bet man bija regulāri jāpulē slieces. Lai būtu spogulis, lai varētu lūpas uzkrāsot, tajās sliecēs [skatoties]. Es varētu pamēģināt paskatīties, varu vai nevaru te lūpas uzkrāsot," uzlūkojot mūsdienu kamanas, teica Gaile. "Acīmredzot tas laikam vairs nav tik būtiski. Teikšu tā, ka man spīdēja tā [slieču] kante."
Iluta kamanas atpazīst arī pēc skaņas, kas katrai komandai atšķiras.
"Vāciešiem, piemēram, ir pilnīgi cita [skaņa]. Viņiem ir tāda sajūta, ka ar tādiem skritulīšiem brauc," paskaidroja Gaile. "Austriešiem atkal ir cita skaņa, mums ir arī citādāka skaņa. Tas viss ir atkarīgs no konstrukcijas, sliecēm, pašas kamanas, no aptecētāja, no ragiem. Tas viss veido tādu kopumu, un mēs dzirdam to ar skaņu."
Progresu it visā viegli pamanīt, palūkojot sacensību protokolos, – pirms gadiem 20 Siguldā vīrieši sasniedza ātrumu ap 118 kilometriem stundā, bet tagad jau virs 125 kilometriem stundā.
"Kur ir tā robeža, kur ir tas, kad tiks sasniegts pēdējais punkts, kad tālāk nevarēs, ka nevarēs vairs rekordus uzstādīt, to ātrumu pieaudzēt? To tā filosofiski var padomāt," teica Gaile.
Latvijas komanda šosezon uzlika sev ļoti augstu latiņu, ko turpmāk būs ļoti grūti noturēt. Milzīgas izmaiņas, salīdzinot ar laiku pirms 20 gadiem, ir latviešu psiholoģijā – līderi intervijās vairs nerunā par desmitnieku, sešinieku vai trijnieku. Tagad Latvijas kamaniņbraucējiem vajag uzvaras, un tās ir vieglāk sasniegt, ja katrs komandas dalībnieks dara savu darbu.
