Bots un Plūme pirms Pasaules kausa pēdējā posma kopvērtējumā atrodas 3. vietā un starp spēcīgākajām ekipāžām ir jaunākie sportisti – Mārtiņam 24, Robertam 23 gadi. Debijā olimpiskajās spēlēs Pekinā viņi izcīnīja 4. vietu, bet stafetes sacensībās nopelnīja bronzu. Šogad Insbrukā otro reizi karjerā Roboti izcīnīja Eiropas čempionāta sudrabu, bet pirms mēneša Altenbergā nopelnīja savu pirmo zelta medaļu pasaules čempionātā, kļūstot par uzvarētājiem sprinta disciplīnā.
Reinis Ošenieks: Mājās divi posmi pēc kārtas – sezona jānoslēdz šajā nedēļas nogalē. Tik daudz un krāšņi notikumi aizvadīti ar medaļām, ko esat izcīnījuši. Kā saglabāt motivāciju un sajūtu, ka vēl nekas nav beidzies?
Mārtiņš Bots (M.B.): Latiņu esam uzlikuši. Nākamnedēļ jāatkārto tas pats – jāuzvar mājas trasē.
Apetīte joprojām ir? Neesat saguruši pēc sezonas?
Roberts Plūme (R.P.): Mājās mūsu līdzjutēju priekšā nevar nebūt apetītes.
Šosezon Leikplesidā, Oberhofā un pagājušajā nedēļas nogalē Siguldā trīs posmi sprintā un uzvara kopvērtējumā. Robert, man liekas, tu pēc sacensībām teici Starptautiskajai Kamaniņu federācijai, ka nebijāt ļoti pievērsuši uzmanību kopvērtējumam. Kā jūs vērtējat šī kausa nozīmi?
R.P.: Es personīgi nebiju. Mārtiņš teica, ka viņš bija zinājis, ka tādu trofeju dod par sprinta kausa kopvērtējumu. Es nebiju informēts. Līdz ar to es tik ļoti ambiciozi tieši uz šo panākumu negāju, bet, kā jau es iepriekš teicu, tas noteikti nav plauktiņu zemāk kā iepriekšējie divi globusi, kurus esam izcīnījuši. Līdz ar to tas stāvēs uz tā paša plauktiņa.
Kā jūs paši vērtējat, kas ir sprinta kauss? Tur netiek parādīts starta laiks, kaut gan tas tāpat ir būtisks jebkurai ekipāžai. Kā jūs noskaņojaties? Tas ir viens brauciens, tu nedomā, ka tev būs vēl viena iespēja.
M.B.: Tajā braucienā jāiet uz pilnu jaudu. Ja ir dots viens brauciens, tad tas tiešām ir jāveic labi, bez lielām kļūdām. Ir jāizbrauc atslēgas vietas labi, lai lejā būtu labs ātrums. Tur iet nevis desmitdaļās, bet simtdaļās. Lejasdaļa un vidusdaļa tiešām jāveic tīri.
Robert, tu minēji, ka šie kausi ir vienlīdz svarīgi. Ja par pasaules čempionātu, kur izcīnījāt zelta medaļas tieši sprintā, tas bija pēc neveiksmīgām pamatsacensībām, kad bija 7. vieta. Tas bija tas, ko negaidījāt. Noteikti uzlaboja garastāvokli: "Esam pasaules čempioni, aizmirstam to septīto vietu?"
R.P.: Neaizmirstam – tā gribētos teikt. Visas sacensības, kurās piedalāmies, ir svarīgas. Visās sacensībās mēs vēlamies uzvarēt, jo tikai tāpēc piedalāmies. Neatkarīgi no tā, vai tās ir pamatsacensības vai sprinta kausa sacīkstes, mēs gribam uzvarēt. Tieši tāpēc mēs arī piedalāmies.
No jaunatnes laikiem, kad sākāt divniekos braukt kopā, šur tur mēļoja, ka ir bijis tāds viedoklis: "Nu, nezinu, neizskatās, ka baigi nopietni džeki gatavojas un domā par karjeru." Kas bija tas klikšķis, kurā brīdī jūs sapratāt? Vai atceraties to brīdi, vai tiešām bija tā, ka treneri arī ne līdz galam domāja, ka kaut kas te būs?
M.B.: Par treneriem, kas tā domā, mēs nezinām. Jā, junioru laikā mēs tiešām nebraucām labi un nebija to rezultātu. Tomēr kāds redzēja, ka ir jāiet pie izlases. Tad arī sākās tā domāšana, ka kaut kas jādara, lai tu būtu labākais un tajā brīdī vispār tiktu komandā. Tad jau bija pilna komanda, un mēs bijām kā ceturtais divnieks, kas brauca pa Nāciju kausiem krāt pieredzi.
R.P.: Man liekas, tas, ar ko izcēlāmies starp visiem pārējiem, bija, lai cik reizes mēs kritām, mēs turpinājām celties kājās. Varbūt tādēļ mēs kāda trenera sirdī ielauzāmies, un viņam bija motivācija palīdzēt mums kļūt labākiem un attīstīties.
Tu pats biji minējis par 13 kilogramiem, kas tika atstāti vēsturei, kad tos nometi un saprati, kas ir vajadzīgs tavam ķermenim, lai varētu nopietni pieiet sportam. Vai tas arī bija viens no tādiem atslēgas brīžiem, kad saprati: ja gribu kaut ko izdarīt, tad jātiek sākumā ar sevi galā.
R.P.: Jā, tas laikam bija tieši tas brīdis, kad vitāli mainījās mūsu karjera, jo pēc tā brīža sākām uzrādīt augstvērtīgus rezultātus. Tas, ko es visvairāk ieguvu, bija nevis trofejas un augstvērtīgi rezultāti finišā, bet vairāk zināšanas par savu ķermeni un to, kas ir un kas nav veselīgs. Es noteikti varu atzīmēt, ka tas arī bija tas brīdis, kad sports kļuva nopietns.
Mārtiņ, 2021.–2022. gads. Šicu pēdējā sezona. Viņi bija otrajā vietā Pasaules kausa kopvērtējumā. Jūs bijāt tikai astotie. Vai pēc viņu karjeras beigām jutāt, ka ir lielāks fokuss uz jums – gan tehnikai, gan izlases treniņos jūs tagad esat numur viens, un sākas jūsu stāsts? Vai tas kaut kādā veidā pamainīja – Šici beidza un tagad fokusējamies uz Robotiem?
M.B.: To īsti nemācēšu komentēt, bet domas jau bija, ka brāļi bija beiguši karjeru un mēs tajā brīdī bijām vienīgais divnieks izlasē. Bija lielāka atbildība un jāmēģina noturēt to latiņu, ko brāļi jau bija nodevuši. Vajadzēja turēt to latiņu un sākt braukt labāk un stabilāk.
Par 0,018 maģiskajām sekundēm. Bieži vien tik precīzs rezultāts kamaniņu sportā nav novērots, bet Elīna Vītola izcīnīja sudraba medaļu, zaudējot vācietei 0,018 sekundes. Jūs savukārt apsteidzāt vāciešus par 0,018 sekundēm. Viss sarunāts? Atriebība ir salda, vai ne?
M.B.: Mēs jau smējāmies, ka pa nullēm izgājām.
Par laikapstākļiem. Atceramies Oberhofas posmu, kad daži sportisti apzināti bremzēja pirmajā braucienā, lai otrajā braucienā tiktu pie labākas ledus kvalitātes, labāka rezultāta un augstāka starta numura. Kā jūs uz to skatāties? Daži to nosauca par nesportisku rīcību, citi – par stratēģisku rīcību, domājot par savu rezultātu otrajā braucienā.
R.P.: Es uzskatu, ka tas ir stratēģisks solis. Neuzskatu, ka ir vērts pilnīgi visu upurēt uzvarai, taču kaut kādā ziņā ir jācenšas un jādara viss iespējamais, lai uzvarētu. Mēs tā nekad neesam darījuši, jo tādu pieeju nepiekopjam. Taču es neuzskatu, ka tas ir ļoti slikti. Galu galā uz šo nedēļas nogali un arī Oberhofā uz Pasaules kausa 7. posmu nedaudz tika pamainīta starta secība, lai tādas lietas nenotiktu. Tā tas tika atrisināts.
Kā jūs raugāties uz starta secību? Divnieku sacensībās nobrauc pirmā brauciena labākās ekipāžas, kā nu kurā disciplīnā, liekas, bija kādas padsmit. Tad palika viena Latvijas ekipāža pēc tam, kad jums jau mazā apbalvošana bija. Liekas, ka viss jau ir beidzies, bet pēc tam vēl pirmā brauciena švakākie braucēji brauc. Vai tas nešķiet nedaudz dīvaini, ka laikapstākļu korekcijas dēļ ir tādi brīnumi?
M.B.: Varbūt šeit, Latvijā, tas likās nedaudz dīvaini, jo bija palikušas vienas kamanas pēc mums. Ja būtu vairāk cilvēku, es teiktu, ka nav dīvaini, jo tiem labākajiem, kas cīnās par medaļām, tomēr bija iespēja braukt pa ātrāku ledu. Tie, kas vairs necīnās sacensībās par medaļām, brauc beigās. Es domāju, šis formāts laikapstākļu sacensībām ir pieņemams.
Par rekordiem sacensībās – vīriem viens pēc otra krita rekordi trasē brīdī, kad likās, ka ārā ir 7 vai 8 grādi, saule spīd, kausē virāžas, vai arī ir aiztaisītas žalūzijas. Taču rekordi krita. Ar ko jūs to izskaidrojat? Kārtīgi uzgrieza saldēšanas iekārtas?
R.P.: Sacīkstēs bija novērojams tas, ka nebija mitruma, laiks bija ļoti sauss. Lai gan saulīte mazliet kausēja ledu, vietās, kur kausēja, tika aiztaisītas žalūzijas. Pārējā trase saules un sausuma ietekmē kļuva ļoti ātra. Tagad redzam, ka Pasaules kausa posms notiek februāra beigās, marta sākumā. Vēsturiski manā karjerā tā nav bijis. Šajā trasē ir ļoti daudz ledus, un tā distance, kas ir jāveic trasē, kļūst salīdzinoši īsa pret ierasto Jaungada Pasaules kausa posmu. Līdz ar to bija ļoti pateicīga iespēja uzstādīt rekordus.
Par jauno sistēmu, kas būs sestdien, kad vienu braucienu nobrauc vienā dienā, otru – nākamajā. Kā jūs kā sportisti vērtējat to, ka būs tāds kā olimpiskais princips, bet nevis ar diviem braucieniem vienā dienā un diviem otrā dienā, bet ka būs, iespējams, divas dažādas trases?
M.B.: Domāju, ka tas kaut kā vairāk nāk par labu, ja ir atkal šī laikapstākļu gonka. Vai arī sportistam nav īstā diena, kāds izkāpis ar kreiso kāju no gultas – tas varbūt kaut kādā ziņā palīdzēs nobraukt. Tur ir arī tā morālā spēlīte, kā spēs vakarā aiziet gulēt, ja zini, ka esi pirmajā vietā ar pāris simtdaļām priekšā. Būs interesanti. Mums – divvietīgajām ekipāžām – tas nebūs. Tas būs tieši vīriešiem un sievietēm. Pēc sacensībām būs jāpajautā pašiem sportistiem, kā labāk patika.
Ja salīdzina šīs divas nedēļas nogales, uz ko pašiem iekšēji ir prioritāte? Sezonas beigas, un liekam punktu, vai arī šeit bija dalība par sprinta kausa noslēdzošo posmu? Kur jūs sev tādu iekšējo mazo motivāciju meklējat?
R.P.: Šajā Pasaules kausa posmā Siguldā uzstādījām ļoti augstu latiņu. Domāju, ka mums pašiem 9. [pēdējā] posmā otrā vieta būtu varbūt ar nelielu rūgtuma sajūtu. Līdz ar to mērķi jau ir tie paši visaugstākie un ambīcijas tāpat saglabājas visaugstākās. Ar tādu pašu cīņassparu, ar kādu aizvadījām iepriekšējo nedēļas nogali, mēs tiecamies uz nākamo.
M.B.: Kopvērtējums vēl nav sadalīts – tur vēl notiks cīņa. Gribas aizsniegties līdz otrajai vietai lielajā kopvērtējumā. Es domāju, ka tas būs dzinulis, ka ir jāizdara darbiņš līdz galam.
Vārda brāļi Tobiasi Vendls un Arlts pateica, ka tās 0,018 pārsvara sekundes ir tikai tāpēc, ka jums te līdzjutēji bija. Jūs paši gan teicāt, ka tā ir lielāka atbildība un ir neērtāk tādā ziņā, ka ļoti daudz par to domā. Tagad vienu nedēļu iesildījāties, nolikāt malā to stresu un par to noteikti nebūs jādomā. Kā jūs uz to skatāties? Vai tas tomēr tāpat traucē?
R.P.: Es pat negribētu teikt, ka traucē. Gribētu teikt, ka dzen uz priekšu. Ja no vienas puses ir atbildības sajūta un zināms stress pirms tam, tad tajā pašā laikā tas strādā kā tāds labs uzmundrinājums, lai izrautu ātrāku startu. Noteikti ir labās lietas, ko var paņemt no šīs situācijas.
Roboti turpina. Vai uz ielas arī kāds uzbļauj: "Roboti!"? Vai arī neesat vēl iedzīvinājuši to nosaukumu līdz galam?
R.P.: Godīgi sakot, man ir bijis tā, ka esmu uz ielas un man saka: "Eu, tu tak esi Robots!" Ļoti patīkama sajūta.
Jūs tagad gaidāt, kad dziesmu uztaisīs?
M.B.: Būtu jauki, jā.
Paldies, un lai tikpat veiksmīgas sacensības arī šajā nedēļas nogalē. Lai izdodas lieliski pielikt punktu sezonai, kas gan vēl nebeigsies. Pēc tam būs Latvijas čempionāts. Tad jau pieliksiet punktu.
