Bijušais vārtsargs Lūsiņš lielāko daļu hokejista karjeras spēlēja Latvijas virslīgā. Divas reizes viņu atzina par čempionāta labāko vārtsargu, bet Latvijas izlasē Edgars ir aizvadījis astoņas spēles. Viņu iekļāva sastāvā 2010. gada pasaules čempionātā, taču Vācijā nevienā no spēlēm Lūsiņš laukumā netika. Kā vārtsargu treneris viņš ir strādājis Latvijas jauniešu izlasēs, bet pēdējās divas sezonas ir viens no treneriem Vācijas hokeja līgas klubā "Fischtown Pinguins", kur kopā ar Gudļevski sastāvā tika izcīnītas sudraba medaļas.
Reinis Ošenieks: Cik daudz bez Latvijas spēlēm esi vēl pasaules čempionātā ieraudzījis?
Edgars Lūsiņš: Visas spēles, protams, neesmu redzējis. Nav tik daudz brīvā laika. Pa vakariem es mēģinu paskatīties spēles, kuras man interesē. Pārsvarā lielās komandas.
Ja pirms turnīra kāds tev teiktu, ka pirmajās divās spēlēs Latvijai būs četri punkti, vai tu būtu priecīgs?
Es teiktu, ka par maz. Nav ko liekuļot. Es domāju, ka mēs visi gaidījām punktu maksimumu no tām spēlēm.
Kā tev patīk Artūra Šilova sniegums, un cik daudz tu redzēji no tā, ko viņš parādīja Nacionālās hokeja līgas (NHL) konferences pusfinālā?
Jā, man ir tā ekskluzīvā iespēja. Mūsdienu tehnoloģijas ļauj spēli skatīties tiešraidē. Tas darbs, ko viņš šobrīd dara, skaitās ar dubulto vērtību, jo regulārajā sezonā spēlēt ir pavisam kas cits nekā play-off. Ja viņam šobrīd ir aktuālas sarunas par nākamo līgumu, tad viss, ko viņš šobrīd dara, jāpareizina ar divi.
Artūrs ir tāds, kurš bauda? Dodiet man darbu, es parādīšu, ka neviens te nesaimniekos pie maniem vārtiem?
Es domāju, ka viņš ir ļoti, ļoti pieticīgs. Viņam tas ir sava veida šarms – viņš nesprēgā un noteikti nav lielākā mute ģērbtuvē. Viņš noteikti nav uz ārišķībām vērsts. Visu, kas ar viņu notiek, viņš uztver kā pozitīvu lietu. Tās iespējas viņam atnāk. Kad man bija iespēja spēlēt profesionālu hokeju, es savu iespēju Rīgā gaidīju līdz decembrim. Man jau likās, ka es to nekad nesagaidīšu. Viņš gaidīja vēl ilgāk. Tur arī jābūt psiholoģiskajai noturībai. Otrs variants – mēs tevi ieliksim vārtos, bet vai tu kaut ko noķert arī vari? Mēs redzam, ka viņš var noķert. Par laimi, var noķert un joprojām ķer.
Kas ir viņa talants? Kā tu viņu raksturotu – ar ko viņš atšķiras no citiem? Viens ir tas, ka piezemēts. Otrs? Viņš labāk lasa kustības, spēli?
Viņš savā ziņā ir diezgan atlētisks vārtsargs. Tas atlētiskums viņam reizēm arī patraucē, jo viņš varbūt izdara kādu lieku kustību. Kopumā viņš ir diezgan nepiekāpīgs.
Varam vilkt paralēles ar Artūru Irbi un Kristeru Gudļevski. Viņi visi ir no vienas šnites – visi ceļas un krīt. Varbūt tā tehnika nav tik izkopta kā citiem vārtsargiem, bet viņi visu spēj kompensēt ar cīņassparu.
Ja pajautātu jebkuram sevi cienošam hokejistam, kuru vārtsargu tu cieni vairāk – to, kurš labi izskatās, vai to, kurš lec pakaļ jebkurai ripai, visi kā viens teiktu, ka to, kurš lec pakaļ jebkurai ripai. Artūrs ir tāds vārtsargs.
Nedaudz smieklīgas intervijas ar viņu pēc tam, kad viņš bijis arī garlaicīgs medijiem. Viņu visu laiku mēģina kaut kā pazobot. Tīri profesionāli prasa par konkrētiem atvairījumiem. Viņš saka: "Neatceros". Īso atmiņu var uztrenēt?
Es domāju, ka viņš tik ļoti koncentrējas uz galapunktu – tāpat kā ar vilcienu neatceras visu ceļu, kā nobrauca no vienas stacijas līdz nākamajai. Izkāpj Rīgā un saka: "O, es esmu Rīgā." Ja viņam prasa, kas tur bija, viņš atbild: "Es pat nepiefiksēju." Domāju, viss ir saistīts ar to, ka viņš tik ļoti koncentrējas tam galamērķim, ka nav laika iedziļināties procesā. Tāpēc nav jēgas uz karstām oglēm ar viņu runāt no treneru pozīcijām. Viņš pat nesaprot, ko viņam stāsta. Lai izguļas, atnāk rīt uz halli, un mēs no baltas lapas varam apskatīties. Es uztaisu kopsavilkumu, viņš apskatās, kā tas izskatījās no malas. Tāpēc jau ir tā, ka arī treneri brīžiem kaut ko lieku pasaka, jo emocijas ir tik augstas, ka tu pat īsti nespēj objektīvi aptvert, kas ir noticis. Domāju, ka atbildes viņam patiešām ir godīgas, kad viņš saka: "Es neatceros."
Ja salīdzinām ar vilcienu, tad ko tu redzēji Latvijas izlases spēlē?
Redzēju, ka tiek meklētas atbildes uz jautājumiem. Tie jautājumi noteikti ir uzdoti gana laicīgi ar domu, ka mēs jau sen zinājām, ar ko mēs spēlēsim. Domāju, ka
mūsu komandā tādā ziņā pieredzes ir ļoti daudz, sākot jau ar treneru korpusu.
Man nevajag atkārtot visu treneru personīgos sasniegumus, tāpat arī spēlētāju – to darītāju sasniegumus. Katram gandrīz ir pa finālam. [Kasparam] Daugaviņam ir Stenlija kausa fināls. [Rodrigo] Ābolam ir tikko svaigs Zviedrijas fināls. Lai tādas lietas nospēlētu, ir kaut kas dzīvē jāmāk. Tas nenotiek pārpratuma pēc. Domāju, ka mums pieredzes pietiek. Mēs joprojām lēnām, bet pamazām dodamies no pieturas uz pieturu.
Rubīns, Balinskis, Balcers. Ja tev vienu no viņiem ir jāieliek šī gada modelī, kurš ir visnepieciešamākais?
Balinskis, simts punkti. Viņš tomēr ir vairākuma spēlētājs. Vairākumā, es uzskatu, aizsargs tur pulsu spēles ritmam un var diktēt. Tās izspēles pārsvarā sākas no augšas, un tad jau ripa kustas pa metienam uz vienu pusi vai uz otru pusi. Ja viņi arī spēlē caur augšu trijatā, tad tam aizsargam vienmēr ir sava loma. Balinska spēles līmenis ir tas, kā mums šobrīd varbūt ne gluži pietrūkst, bet noteikti noderētu.
Aizsargs – spēles veidotājs, tā tu nosauktu?
Es teiktu – saspēles vadītājs. Varētu teikt, spēles veidotājs.
Ko tu šobrīd redzi uzbrukumā? Viens ir līderi, kas sevi parāda izšķirošajos brīžos. Kā ir ar tuvākajām rezervēm?
Redzu tos pašus līderus, kuri bija pagājušajā gadā, bet neredzu otro pakāpi. Mums nav tā otrā viļņa golu metēju. Otrā viļņa golu metēji varētu būt Batņa un Tralmaks. Ja brāļi Bukarti met golus un Daugaviņš un Ābols met golus, tad agri vai vēlu no viņiem var tos gaidīt. Nedomāju, ka Harijs Vītoliņš komplektēja sastāvu ar cerību, ka tie būs četri galvenie spēlētāji aizsardzībā.
Tev Vācija ir tuva – esi tur strādājis un pazīsti daudzus spēlētājus, gan arī daudzus no treneru korpusa. Vai viņi spēs atkārtot sudrabu, kuru izcīnīja pērn?
Ambīcijas ir lielas. Selekcijas ziņā viņiem bija iespēja tikt arī pie Štucles un Zaidera, bet to viņi nevarēja. Zaideram vienkārši bez apdrošināta līguma ar tādu iedomāto algu neviens nebija gatavs. Viņš neprasa faktisko algu, viņš prasa: "Man alga būs tāda, apdrošiniet to." Viņam alga ir, ja negribu melot, tad 10 miljoni gadā. Parēķiniet to koeficientu, ar kādu jāreizina, lai apdrošinātu. Tas nesanāca. Štucle saka, ka viņam ir trauma. Neesmu bijis klāt. Ja viņam ir trauma, tad nav jēgas ar viņu spēlēties.
Tu esi daudz strādājis ar Gudļevski Vācijā. Ieskicējam nedaudz Kristera stāstu – par viņa ceļa gājumu no Soču spēlēm, slavenās spēles pret Kanādu ceturtdaļfinālā. Likās, būs kārtīgs NHL vārtsargs. Bija AHL, NHL, tad atpakaļ Eiropā. Cik liela daļa sudraba Vācijas līgā ir viņa nopelns?
Es teiktu, sudrabs 90% ir viņa nopelns. Tāpēc, ka viņš spēlē ļoti stabili un ļoti ilgi, ja runājam par Vācijas sudrabu, un viņš spēlē bez pauzēm.
Mums patiešām bija brīži, kad viņam bija uzdevums neiet laukumā trenēties, lai viņš būtu gatavs spēlei. Treniņi sezonas laikā nav tik nozīmīgi.
Globāli viņš neko nezaudē ar to, ka neiziet uz vienu lieku ledu, bet mēs ietaupām viņa enerģiju. Ja mums iekrīt trīs spēles vienā nedēļā, nav jēgas viņam vēl patrenēties pēc tam, kad viņš vakar jau ir spēlējis un rīt jau ir nākamā spēle. Pat tāda taktika tika izmantota – mēs viņu mēģinājām saudzēt, turēt veselu. Vienā brīdī viņam bija mikrotrauma. Tad mums nospēlēja trešais vārtsargs, kuru nopirkām un pēc tam atbrīvojām, kad izārstējās otrais. Viņam pat bija rekords – 29 vai 27 spēles pēc kārtas. Ar skaidru galvu to neviens nav gatavs darīt. Viņš ļoti lielu darbu izdarīja tieši apjoma ziņā. Man liekas, viņam bija visvairāk minūtes visā čempionātā, ja skaitām kopā ar play-off.
Vasarā gaidāmas arī nometnes, ne tikai tev privāti, bet arī ar Kristeru kopā? Tas ir veids, kā jūs pieredzi nododat jaunajiem?
Jā, tas ir veids, kā vajadzētu darīt. Ja kāds uzskata, ka tev, kamēr vēl esi aktīvs sportists, tikmēr ar to nevajag nodarboties, mums tas nav dzīvības un nāves jautājums. Mēs to projektu iesākām pirms kādiem pieciem gadiem, kad viņš vēl spēlēja Tampabejas sistēmā. Tad jau mēs sākām Brocēnos, pēc tam Liepājā. Mums tas ir sirdsapziņas jautājums. Pašiem arī patīk un ir prieks, ka tie puiši atgriežas. Nav tā, ka vienreiz bija un pazuda. Man liekas, pievienotā vērtība ir tā, ka Kristers iet arī laukumā pilnā ekipējumā, rāda to vingrinājumu. Es izstāstu, viņš parāda un arī kontrolē. Tas ir mūsu know-how [zinātība] ar domu, ka ar to mēs varbūt atšķiramies no pārējiem. Mēs arī mēģinām kaut kādā veidā nepievilt tos vecākus un bērnus, kuri piedalās.
