Par spēlēšanu Kataras galvaspilsētā Dohā japāņiem ir smagas atmiņas. Japānai 1993. gada oktobrī vajadzēja uzvaru pār Irāku, lai pirmo reizi iekļūtu Pasaules kausa finālturnīrā. Pašreizējais valstsvienības galvenais treneris Hadžime Morijasu toreiz vēl bija futbolists, un viņa pārstāvētā komanda pēdējā spēles minūtē ielaida vārtus pēc stūra sitiena izspēles. 

Morijasu tagad saka, ka komanda pārāk iesēdās aizsardzībā, un toreiz tas maksāja sapni tikt uz finālturnīru. Skarbā pieredze mainīja Morijasu izpratni par problēmām un grūtībām. 

Jau kā Akiras Sisino palīgs Morijasu tika uz Pasaules kausu 2018. gadā. Uzreiz pēc tam viņu paaugstināja par galveno treneri, un Pasaules kauss Katarā bija Japānas izlases uzdevums.

"Es gribēju kvalificēties viegli – bez grūtībām. Tiesa, iemācījos, ka tikt uz Pasaules kausu nekad nav viegli," atzina Morijasu. "Tās grūtības, ar ko saskārāmies, ļāva mums augt kā komandai. Mēs kļuvām labāki un jebkura pieredze ļauj mums labāk sagatavoties finālturnīram."

Japānas izlases priekšrocība varētu būt spēlētāji abās laukuma malās.

Komandu vairākkārt ir glābis Džunja Ito un viņa neticami ātrās kājas. Ito ir nozīmīga loma komandā, un īpašas ir viņa spēles lasīšanas prasmes.

Pirmajā kvalifikācijas kārtā japāņi sāka ar zaudējumu, pēc tam vēl cieta neveiksmi pret Saūda Arābiju. Zaudējot divas no trim spēlēm, sākums nebija rožains, tomēr komanda nepadevās un visi nepiekāpīgi cīnījās.

Spēlē pret Austrāliju varēja izšķirties Japānas izlases liktenis. Treneris Morijasu atzina, ka bez 1993. gadā Dohā viņa gūtās rūgtās pieredzes komanda, iespējams, spēlētu no aizsardzības un varbūt atkal ļautu pretiniekiem gūt vārtus, kad rezultāts būtu 0:0. Šoreiz Japāna uzvarēja un nodrošināja biļetes uz Pasaules kausa finālturnīru – Morijasu rūgtā pieredze kā spēlētājam palīdzēja trenera darbā.

Vēl 2002. gadā Pasaules kausa finālturnīrā Japānā un Dienvidkorejā futbols nemaz tik populārs nebija.

Bet Pasaules kauss mājās ar Japānu visas pasaules uzmanības centrā bija iespēja pārmaiņām. Līdzjutēji varēja redzēt izlasi normālā savā laika zonā. Spēļu laiki pat bija izvēlēti parocīgi tieši mājiniekiem, un tāda aizrautība ar futbolu Japānā nebija vēl pieredzēta. 

Japānai bija vienreizēji redzēt savus labākos futbolistus cīņā pret komandām no visas pasaules. Pašreizējā valstsvienībā varētu būt daudz spēlētāju, kuri pievērsās futbolam tikai tāpēc, ka skatījās spēles 2002. gadā. Pasaules kausa turnīrs mājās kļuva ļoti nozīmīgs Japānas futbola attīstībā.

Pasaules kausa izcīņā Japāna trīskārt iekļuva labāko sešpadsmitniekā. Pirmā reize bija 2002. gadā mājās, turpinājums sekoja 2010. gadā Dienvidāfrikā. Pēdējo reizi astodaļfinālā japāņi zaudēja pirms četriem gadiem un uzskata to par labu mācību, lai pieredzi guvušie spēlētāji Katarā tiktu tālāk par astodaļfinālu.

Japāņi lēš, ka finālturnīrā ir nonākuši ļoti sarežģītā grupā pret Vāciju, Spāniju un Kostariku.

Pieredzējušais aizsargs Maja Josida uzsvēra, ka pirmajā spēlē pret Vāciju būs jāatdod visi spēki, jo pieredze saka, ka būs grūti tikt tālāk bez uzvaras pirmajā spēlē. Japāņi grib Vāciju uzvarēt vai vismaz izcīnīt vienu punktu.

Dalība ceturtdaļfinālā būtu Japānai piepildīts sapnis, taču komandas mērķis ir allaž tikt nākamajā kārtā. Japāņi no savas valstsvienības Pasaules kausā gaida drošsirdību un uzvaras pret pasaules labākajām komandām. 

Finālturnīram Japāna kvalificējās, finišējot otrajā vietā atlases B grupā Āzijas zonā. Takumi Minamino un Juja Osako katrs iesita pa 10 vārtiem, kļūdami par labākajiem snaiperiem komandā. Kaoru Mitoma guva abus vārtus izšķirošajā spēlē pret Austrāliju – 25 gadus vecajam futbolistam tie bija pirmie divi vārti valstsvienības sastāvā tikai otrajā spēlē izlasē.

Aizsardzība Katarā atkal gulsies uz Josidas un Juto Nagatomo pleciem – duetam kopā ir vairāk nekā 250 spēļu nacionālajā izlasē. Vienam tas būs trešais, otram – ceturtais finālturnīrs.

Japānas pirmais šķērslis, lai beidzot tiktu ceturtdaļfinālā, būs spēle pret Vāciju 23. novembrī.