Emīls Cipulis savā piektajā bobsleja sezonā ir Latvijas izlasē vadošais pilots. Sezonā lielākais panākums viņam kopā ar Dāvi Spriņģi, Matīsu Mikni un Kristu Lindenblatu ir izcīnītā bronza Eiropas čempionātā četrinieku ekipāžām un vēlāk vēl viens pjedestāls Sanktmoricā. Šobrīd viņa četrinieks ir arī 3. vietā Pasaules kausa kopvērtējumā. Gada svarīgākais starts bobslejistiem vēl priekšā – pasaules čempionāts Vinterbergā sāksies 24. februārī.
Dāvids Ernštreits: Kā ir ar to baidīšanos un nebaidīšanos, īpaši jūsu sporta veidā? Dažkārt liekas, ka jāaizver acis un jālaiž lejā...
Emīls Cipulis: Baidīties nedrīkst. Tas tiešām tā ir. Ja sāks baidīties, tad sāks arī kļūdīties.
Kas ir pirmais, ko tu redzi, iebraucot finišā? Dažkārt man arī ir jautājums: kā braucēji zina, kurā vietā viņi ir? Viens rāda pirkstus, vēl kāds līdzjutējs kaut ko citu...
Pirmais ir tablo ar laiku un pozīciju, kurā atrodies. Tas ir pirmais.
Emīls, Elizabete, Everts – tas arī laikam ir tāds īpašs ģimenes trio, kas tev dod spēku?
Jā, protams. Pēc tablo ģimene ir nākamais, ko es meklēju skatītāju pūlī.
Dēlēns tur tā labprātīgi pirmajā rindā dod pieci?
Jā, viņš ir sajūsmā. Ir ļoti priecīgs, kad bobi pabrauc garām. Liels atbalsts man.
Vai viņš ir instruēts, kuram drīkst dot pieci un kuram nedrīkst? Kā ir ar sāncenšiem?
Visiem drīkst dot pieci.
Tas ir ļoti skaisti, ka Siguldā tas atbalsts tiek visiem. Protams, mūsējiem par kripatu vairāk. Siguldā ar rezultātiem tā bija, kā bija, bet tā sava trase laikam nemaz tik ļoti pie sirds neiet?
Domāju, ka pēdējos pāris gadus sava trase vairs nav priekšrocība, jo visi citi arī ir te pietiekami daudz bijuši un braukuši. Visiem jau tā trase ir pazīstama.
Arī sezonas laikā mums pašiem Siguldā tik daudz nesanāk te būt un braukt.
Tāpēc es teiktu, ka visiem apstākļi ir līdzīgi. Vienīgi mums varbūt mājas sienas, fani un ģimenes palīdz.
Jutāt arī šoreiz?
Jā, protams. Skatītāji bija sanākuši ļoti daudz Mums arī bija atbildības sajūta viņiem parādīt to labāko sniegumu, ko mēs spējam.
Komentētāji vairākkārt uzsvēra, ka nevienā trasē šogad nav nekas tāds redzēts. Neko labu laikam tas bobslejam neliecina. Labi, ka pie mums vismaz cilvēki ir uzticīgi...
Jā, tas laikam parāda, ka pie mums to sporta veidu mīl. Tiešām tā arī ir, ka citās pasaules trasēs skatītāju nav tik daudz kā pie mums. Es kā sportists to ļoti novērtēju.
Kāds ir izskaidrojums tam, ka tagad Siguldā divnieku Eiropas čempionāts bija izcelts ārpus Pasaules kausa ieskaites? Vēsturiski tikpat kā vienmēr ir bijis tā, ka kauss un Eiropas čempionāts ir vienas sacensības, tikai vērtējumā tos neeiropiešus izmet ārā un tādā veidā nosaka Eiropas medaļniekus...
Arī man tas bija pārsteigums, uzzinot, ka tā būs – vienu dienu Pasaules kauss, otru – tikai Eiropas čempionāts. Es tiešām nezinu, kāpēc tas tā ir. Varbūt tas ir saistīts ar visu to sacensību kalendāru.
Kad jūs braucāt četriniekos, tad bija pa vecam viss. Eiropas čempionāts bija Pasaules posma ieskaitē...
Jā, protams. Tad bija divas atsevišķas apbalvošanas – Pasaules kausa apbalvošana un Eiropas čempionāta apbalvošana. Bija divas atsevišķas sacensības.
Tev par prieku tu piedalījies abās apbalvošanās. Trešā vieta – ko jums tas nozīmē, jo pirms gada bija sudrabs pasaules čempionātā. Tas viss bija jauns, svaigs, likās, ka tagad visu laiku būs tās medaļas. Tik bieži jau nemaz nenāk...
Protams, tas nav tik vienkārši. Elites līmenī visi ir ļoti augsta līmeņa sportisti – par savu vietu ir jācīnās. Tās medaļas nenāk viegli. Eiropas čempionātā, patiesību sakot, uzzinot jau sacensību kalendāru, zinājām, ka, iespējams, tā ir mūsu lielā iespēja Insbrukas trasē aizķerties trijniekā tieši Eiropas čempionātā.
Kāpēc tieši tur? Kāpēc tāda doma?
Arī tāpēc, ka jau iepriekšējā sezonā mums tīri labi veicās. Zinājām, ka starts mums būs augstā līmenī, atliks tikai sakopot spēkus un nobraukt divus solīdus braucienus. Tas arī izdevās, un tāpēc izcīnījām medaļu.
Kur ir tā starpība divniekos un četriniekos šobrīd, tavuprāt? Kāds ir komandas kopējais noskaņojums? Kāpēc četriniekos jūs esat kopvērtējumā trešajā vietā, bet divniekos piektie un līdz tam pjedestālam ir diezgan patālu?
Grūti izskaidrot. Iespējams, kaut kādas lietas ir tehnikas ziņā, ko mēs neesam atklājuši, ko varētu pamainīt.
Diemžēl divniekos atpalicība startā pagaidām ir diezgan liela no topa ekipāžām. Tas arī spēlē savu lomu tomēr.
Es domāju, vispirms ir jāsāk ar sevi, jāuzlabo savi fiziskie rādītāji, un tad, iespējams, varēsim pietuvoties.
Arī Siguldā tev mainījās stūmēji. Pirmajā dienā bija Dāvis Spriņģis, otrajā dienā uz Eiropas čempionātu Matīss Miknis. Likās, ka tā ir tā likme, ka Matīss būs stiprs un viss saliksies. Starts jau bija tīri solīds.
Jā, protams. Vīri jau bija ļoti noskaņojušies šīm sacensībām.
Vai tu sevī tās rezerves lielākas redzi?
Droši vien, jā. Neslēpšu, es noteikti esmu vājākais savā ekipāžā. Starti bija līmenī – gan Eiropas čempionātā, gan Pasaules kausā Siguldā. Braukšanas ziņā arī it kā viss bija kārtībā, bet, kur tas rezultāts izpalika, tiešām nezinu. Ar [treneri] Sandi [Prūsi] pēc pirmā brauciena sacensībās vairākas reizes noskatījāmies to braucienu un nevarējām atrast, kur tieši ir tā problēma, kāpēc nav tas rezultāts.
Par ātrumu. Otrajā braucienā tev bija trases rekords – 49,17 sekundes. Man pačukstēja, ka Olga Lapšova, kas ir leģendāra Siguldas trases informatore un pati bijusi bobslejiste, tajā brīdī esot teikusi: "Nedomāju, ka mana mūža laikā es piedzīvošu brīdi, kad izbrauks no 49 sekundēm." Pagāja aptuveni septiņas minūtes, un tas notika. Kur ir tās robežas? Kad ir kaifs un kad vairs nav kaifs, jo tas ātrums jau ir par lielu?
Šī jau ir tā robeža, es teiktu. Arī tad, kad Siguldas trase ir lēnāka, nekā tā bija tagad Eiropas čempionātā, arī tad kļūdas nepiedod. Kad ir tāds ātrums, kāds bija šajās brīvdienās, tad katra mazākā novirze no ideālās trajektorijas var tiešām beigties ar sāpīgu kritienu.
Mēs vēl varam teikt, ka diezgan maz salīdzinoši to kritienu tādam ātrumam?
Es domāju, jā. Tur arī liels nopelns ir trases darbiniekiem, kas ledu gatavo. Trase bija sagatavota superīgi. Ja godīgi, es brīnos, ka tika laboti trases rekordi, jo apstākļi nebija perfekti.
Plus pieci grādi...
Jā.
Par pārējiem drusciņ. Mēs varam vairs nerunāt par vācieti Frančesko Frīdrihu jau kādu gadu laikam – pilnīgi jocīgi tiem, kas seko bobslejam. Tagad varam runāt par brāļiem Amūriem – kas, no kurienes? Pilotam 22 gadi, brālim stūmējam 30. Pirmā uzvara Pasaules kausā abās dienās Siguldā, arī Eiropas čempionātā. Uz ilgu laiku jaunais vārds?
Es domāju, ka jā. Būs tāds paliekošs uzvārds pasaules bobslejā. Jau pirms diviem gadiem par viņu runāja kā par Frīdriha pēcteci. Viņš esot tikpat spēcīgs vai spēcīgāks par Frīdrihu braukšanā. Viņam ir visas iespējas būt nākotnes pirmajam numuram Vācijas izlasē. Tas ir interesanti, ka parādās jauni vārdi.
"Sportot prieks" – par to es gribu ar tevi parunāt. Ir pamanīts, ka tu labprāt iesaisties bērnu un ne tikai bērnu trenēšanā. Kas tas ir? Ar ko jūs nodarbojaties ģimenē?
Mēs ar sievu pagājušajā vasarā aizsākām projektu "Sportot prieks" – tā ir bērnu un jauniešu fiziskā sagatavošana.
Ļoti daudz runā par agrīno specializāciju mūsdienās. Mēs gribējām tam pieiet no citas puses – līdz kādiem padsmit gadiem bērnam vienkārši mācīt visu: skriet, mest bumbu, darīt visdažādākās lietas, lai viņš vispusīgi attīstītos.
Tā mums bija pamata doma, aizsākot šo projektu.
Tava sieva ir orientieriste, arī profesionāla fiziskās sagatavotības trenere. Cik tev pašam viegli vai grūti ir tajā iesaistīties? Kāds tu esi darbā ar viņiem?
Man patīk. Sieva tam nedaudz vairāk velta laiku, es tā vairāk no malas palīdzu. Mēs kopīgi darbojamies. Man patīk darbs ar bērniem. Prieks skatīties, ka arī viņiem patīk. Patīk kaut ko jaunu iemācīties.
Tas ir brīnišķīgi. Vēl viena papildu šķautne ir tas, ka vēl jau kaut kas ir jādara. Nevari mūsdienās būt 100% laika bobslejists?
Es esmu pilna laika bobslejists. Kādu dienu jau tā karjera beigsies. Ir jāzina, ko darīt pēc tam, pirmajā dienā pēc ķiveres nolikšanas plauktiņā.
Šī ir dīvaina sezona – vēl nedēļa līdz nākamajam Pasaules kausa posmam, pēc tam pasaules čempionāts turpat Vācijā. Tālāk jūs vēl lidosiet uz Ziemeļameriku, uz Leikplesidu, kur nākamgad būs pasaules čempionāts, un droši vien nevar nebraukt šī iemesla dēļ. Kā tu jūties šajā sezonā? Liekas, tādas kārtīgas pauzes pa vidu?
Sezona patiesībā ir ļoti gara bijusi līdz šim, bet ir vēl posms ejams. Sākumā likās, ka varbūt būs starp sacensībām gari nogriežņi, kad varēsim būt mājās vai strādāt pie fiziskās sagatavotības. Līdz šim ir bijis tā, ka diezgan laicīgi jau braucam uz nākamo sacensību norises vietu un aizvadām papildu treniņus, lai labāk sagatavotos sacensībām.
Vācijā droši vien būsiet līdz pasaules čempionāta beigām marta sākumā?
Es pat nezinu, laikam sanāks kādas trīsarpus nedēļas tagad būt prom.
Lai viss izdodas galvenajos mačos. Uz atvadām paši man esat novēlējumu mutē ielikuši. Lai sportot prieks!
